pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

FSC un PEFC - kopīgais un atšķirīgais

Pieņemu, ka šī bloga lasītāji būs pamanījuši, ka vairākas vides organizācijas paudušas satraukumu par to, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) atsakās no ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC (lasīt šeit). Paši LVM gan norāda, ka satraukums esot lieks, jo LVM esot vēl cits sertifikāts - PEFC (lasīt šeit).

Lielākajai daļai sabiedrības gan viens, gan otrs sertifikāts ir tikai burtu kombinācija. Sabiedrības neinformētību cītīgi izmantojuši arī LVM, kuru retorika gadu gaitā mainījusies atkarībā no tā, vai FSC sertifikāts iegūts vai zaudēts:
  • FSC sertifikātu iegūstot, 2002. gadā LVM pārstāvis Tomass Kotovičs rakstīja, ka sertifikāts "apliecina, ka LVM apsaimnieko savā valdījumā esošos mežus pēc ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem", turklāt "[FSC] ir vienīgā organizācija, kas piedāvā ticamu, precīzu, visā pasaulē un visiem mežu tipiem pielietojamu mežu apsaimniekošanas sertifikācijas un produktu marķēšanas shēmu". (šeit)
  • 2010. gadā, kad LVM FSC sertifikātu uz laiku zaudēja, tas pats T. Kotovičs norādīja, ka auditori ir nekompetenti un nepieciešama "neitrālu, caurskatāmu un pamatotu sertifikācijas procedūru" izstrāde (šeit), un viņam piebalsoja Roberts Strīpnieks, sakot, ka "mēs nevaram pakļauties tādu cilvēku spiedienam, kuriem nav absolūti nekādas izpratnes par Latvijas mežsaimniecību". (šeit)
  • Visbeidzot tagad, kad LVM atkal paliek bez sertifikāta, T. Kotovičs apgalvo, ka "neatkarīgi no tā, vai izmanto FSC vai PEFC, šie vai citi starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti". (šeit)

Lai ieviestu skaidrību, kas ir FSC un PEFC, sākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. FSC radās 1993. gadā, vides organizācijām (ar WWF priekšgalā), izveidojot partnerību ar meža nozares uzņēmumiem, meža īpašniekiem un sociālajām grupām, lai noteiktu vienotus principus ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai.

Pieprasījums pēc koksnes produktiem, kas iegūti videi iespējami draudzīgākā veidā (ko apliecina FSC sertifikācija), auga, bet daļa meža nozares pārstāvju bija pret sertifikāciju, jo uzskatīja to par pārāk "zaļu". Tomēr tirgus prasīja sertificētu koksni, tāpēc 1999. gadā Vācijā dzima alternatīva sertifikācijas sistēma - PEFC, kurā lielāku kontroli saglabāja paši meža nozares pārstāvji.

Skaitās, ka FSC vairāk piemērota lieliem mežu īpašumiem, bet PEFC - maziem, lai gan dažāda lieluma īpašumi ir sertificēti gan pēc vienas, gan pēc otras sistēmas. Abas sistēmas domātas galvenokārt tiem mežiem, kuru galvenais apsaimniekošanas mērķis ir koksnes ieguve. Abām sistēmām kopīgs arī tas, ka tiek izstrādāti nacionālie standarti (t.i., dokumenti, kuros aprakstīti, kas meža apsaimniekotājam jādara un ko nedrīkst darīt), kurus apstiprina "lielā" organizācija (attiecīgi FSC vai PEFC). Līdz ar to robeža starp abām sistēmām mazliet izplūst, jo ir vairākas valstis, kurās viens un tas pats nacionālais standarts tiek izmantots abām sistēmām.

Bet Latvijā katrai sertifikācijas sistēmai ir savs standarts un saprotams, ka tieši atšķirības starp šiem standartiem ir pamatā tam, kāpēc LVM izvēlējušies atmest FSC un palikt pie PEFC. Tad nu piedāvāju lasītājam iepazīties ar dažām atšķirībām FSC un PEFC nacionālajos standartos. Tikai lūdzu paturēt prātā divas svarīgas lietas:

1. Šis nav visaptverošs salīdzinājums, jo esmu aplūkojis tikai tos punktus, kas man šķiet būtiskākie.
2. FSC standarts, lai gan ir izstrādāts, nav no FSC organizācijas apstiprināts, tomēr FSC prasību ievērošanu uzraugošajām auditorkompānijām ir lūgts šo standartu ņemt vērā.

FSC Latvijas standarts PEFC Latvijas standarts
Standarta izstrādi vada nevienai organizācijai nepiederoša neitrāla persona. Standarta izstrādi vada Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors.
Nosaka, ka jāaizsargā reto un apdraudēto sugu dzīvotnes, jāņem vērā spēkā esošie sugu aizsardzības plāni. Jāapkopo informācija par aizsargājamām sugām, neprasa sugu aizsardzības plānu ievērošanu.
Par retām un apdraudētām sugām uzskata tās, kas iekļautas Putnu un Biotopu direktīvu īpaši aizsargājamo sugu sarakstos un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Par retām un apdraudētām sugām uzskata tikai tās sugas, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi.
Nosaka, ka vismaz 7% mežu jāapsaimnieko ar dabas aizsardzības mērķi. Nenosaka, cik liels mežu īpatsvars jāapsaimnieko dabas aizsardzībai.
Meža apsaimniekotājiem jāņem vērā iedzīvotāju intereses, strādājot apdzīvotu teritoriju tuvumā Sabiedrības iesniegtie priekšlikumi un sūdzības jāizvērtē un jāsniedz atbilde.

Kā redzams tabulā, FSC standarts nosaka stingrākas prasības dabas aizsardzībai un vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanai. Droši vien gaidāmā ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšana un vairāki izstrādē esošie meža sugu aizsardzības plāni ir būtisks iemesls, kāpēc LVM nolēmuši atteikties no FSC sertifikāta un palikt pie PEFC. Tomēr vēl būtiskāku punktu uzsver pats T. Kotovičs (sk. iepriekš): "starptautiskie sertifikāti nenosaka mežu apsaimniekošanas kvalitāti." Tātad LVM nemaina savu praksi atkarībā no sertifikācijas prasībām, t.i., nevis pielāgo darbību prasībām, bet prasības - darbībai. FSC gadījumā, kur stingri tiek ievērots interešu līdzsvars, to izdarīt ir grūtāk (lai gan LVM vienmēr piedalījušies FSC nacionālā standarta izstrādē, tā kā pārmetumi par caurspīdīguma trūkumu ir nevietā).

Kā jau varējāt lasīt iepriekš, T. Kotovičs min, ka PEFC sertifikāts ir atbilstošāks Latvijas likumiem. Šī varētu šķist dīvaina piezīme, ņemot vērā to, ka nacionālo likumu ievērošanu prasa arī FSC, turklāt atsauci uz, piemēram, šiem vai šiem MK noteikumiem Latvijas PEFC standartā neatradīsiet. Bet būtiskā atšķirība ir tajā, ka FSC prasa vairāk nekā likums, tostarp interešu līdzsvara ievērošanu, kamēr meža nozari regulējošie likumi un noteikumi un PEFC sertifikācijas standarts Latvijā tiek rakstīti ar AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rokām.

Protams, arī FSC sistēma nav ideāla, ko zināmā mērā apliecina tas, ka LVM tik ilgi varējuši saglabāt sertifikātu. Lai nodrošinātu standarta ievērošanu, tiek veikti regulāri auditi, bet, protams, LVM gadījumā auditoriem nav iespējams pārbaudīt visu apsaimniekojamo teritoriju. Var aizbraukt vien uz dažiem konkrētiem objektiem, un pēc tiem jāspriež par apsaimniekošanas atbilstību prasībām. Par to, kas notiek ārpus šiem objektiem vai laikā starp auditiem, auditori var uzzināt tikai tad, ja kāda trešā puse par to ir informējusi. Savukārt, ja kāds pārkāpums tomēr tiek konstatēts, visbiežāk pietiek ar LVM pausto apņemšanos laboties, lai būtu miers vismaz līdz nākošajam auditam. Vēl jāpatur prātā, ka auditoru kompānijas ir ieinteresētas pozitīvā slēdzienā, jo, kā liecina pieredze, ar kompāniju, kas sniegusi negatīvu atzinumu, LVM var sadarbību pārtraukt. Un neviena kompānija negrib zaudēt tik naudīgu klientu.

Jā, FSC sistēma nav ideāla, tomēr šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi. Un LVM šo apliecinājumu ir zaudējuši.

trešdiena, 2016. gada 23. novembris

Normāla mežu apsaimniekošana LVM izpratnē

Vakar vairākas organizācijas - LOB, Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas Fonds un Vides aizsardzības klubs - izplatīja relīzi, kurā pauda bažas par to, kā turpmāko valsts mežu apsaimniekošanu ietekmēs tas, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) četri reģioni ir palikuši bez ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. Relīzē norādījām arī uz problēmām Īles un Elejas apkārtnes mežu apsaimniekošanā (Zemgales reģionā, kas ir viens no tiem, kas palicis bez sertifikāta).

Lūk, LVM pārstāvja komentārs par Īles un Elejas mežiem (kopēts no šī raksta):
Viens Tomasa Kotoviča teikums ļoti labi apkopo visas problēmas, kuru dēļ LVM nespēj saglabāt FSC sertifikātu. Tā ir tradicionālā "mežs ir labības lauks" attieksme: nopļauj, iesēj, atkal nopļauj, un viss ir kārtībā.

Par to, kas mežu atšķir no lauka, esmu rakstījis jau iepriekš (šeit), bet jāatgādina, ka arī Latvijas meža politika nosaka, ka normāla mežu apsaimniekošana ir daudz vairāk nekā tikai ciršana, atjaunošana un kopšana. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana nozīmē līdzsvara atrašanu starp vides, sabiedrības un ekonomikas vajadzībām, un tieši šādu līdzsvaru paredz arī FSC sertifikāts.

Bet LVM izpratnē normāla mežu apsaimniekošana ir arī tas, kas notiek Īles un Elejas mežos. Tad nu ziniet, ka šī "normālā mežu apsaimniekošana" ietver ne tikai ciršanu un stādīšanu, bet arī:

  • vietējās sabiedrības interešu neņemšanu vērā;
  • nepatiesas informācijas sniegšanu un solījumu neturēšanu (par ko jau rakstīju šeit);
  • dialoga aizstāšanu ar oponentu sūdzēšanu tiesā (lasīt šeit);
  • īpaši aizsargājamo biotopu "nepamanīšanu", plānojot mežizstrādi.
Skaidrs, ka pie šādas "normas" FSC sertifikātu saglabāt nav iespējams, bet sabiedrībai nevajadzētu būt pārsteigtai, ja šāda normāla mežu apsaimniekošana" tiks īstenota arī citur valsts mežos, jo īpaši Ziemeļkurzemes, Rietumvidzemes, Vidusdaugavas un Zemgales reģionos, kas jau ir zaudējuši FSC sertifikātu.





ceturtdiena, 2016. gada 10. novembris

Dabas aizsardzība un nacionālās vērtības

Visiem labi, visiem labi
Mana tēva zemītē:
Zaķam labi cilpu mest,
Rubeņam rubināt.

Vienmēr esmu uzskatījis sevi par Latvijas patriotu. Laika gaitā gan tas izpaudies visai dīvainos veidos. Bērnībā ar brāli dziedājām "Velns, parauj Krieviju!" Latvijas himnas melodijā. Skolā, kad mācību uzdevums bija izveidot un aizstāvēt politisku partiju, ar klasesbiedriem izveidojām "Latvijas Pretkrievu partiju", un es apsvēru domu ierasties skolā ar kāšu krustu uz piedurknes, par ko pat mana mamma (no kuras esmu ieguvis visai negantu humora izjūtu) aizrādīja, ka ir lietas, ar ko nejokojas. Un, ui, ja toreiz būtu bijis Tviteris, kādus Jāņa Iesalnieka izteikumiem līdzīgus murgus varētu izvilkt no manas pagātnes! Galu galā arī nobalsoju pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ne tāpēc, ka man būtu kādi argumenti, bet tāpēc, ka vienkārši biju pret... Bet tad es paaugos un sapratu, ka, lai būtu patriots, nav obligāti būt aprobežotam.

Iespējams, man paaugties palīdzēja nopietna pievēršanās dabas aizsardzībai. Nav šaubu, ka Latvijas daba vienmēr ir bijusi viena no mūsu vērtībām, un rūpes par to lasāmas jau mūsu tautasdziesmās. Bet tad, kad tu sāc domāt, kā Latvijas dabu saglabāt, tu neizbēgami nonāksi pie atklāsmes, ka to nevar izdarīt, domājot tikai vienas valsts robežās. Ir jāsadarbojas ar citām valstīm.

No bērnības atceros filmu, kurā kara stāvoklis starp divām ciltīm valdīja tāpēc, ka viena no tām čurāja upes augštecē, kamēr otra lejtecē mazgājās. Kā zināms, lai gan ar Baltkrieviju karastāvoklī neesam, citādi mūsu dzīve maz atšķiras no pieminētās filmas (šeit un šeit daži raksti atgādinājumam). Lai šādas problēmas novērstu mēs ar Baltkrieviju esam noslēguši līgumu, kas paredz sadarbību arī vides aizsardzības jomā.

Ja grib aizsargāt putnus, ar sadarbību ar kaimiņiem vien ir par maz. Lai cīnītos pret to, ka "mūsu" aizsargājamie putni tiek nošauti ceļā uz ziemošanas vietām vai noindēti, kad nonākuši tajās, ir nepieciešami daudz plašāki līgumi, piemēram, t.s. Bonnas konvencija, kam pievienojāmies vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, un ar šo konvenciju saistītais līgums par Āfrikas-Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību.

Nenoliedzami, jebkurš līgums nozīmē, ka mums jāievēro prasības, ko (vismaz daļēji) izvirzījis kāds cits. Tomēr līgumus parakstām, zinot, ka tie nesīs labumu arī mums un arī pārējām pusēm līguma noteiktās prasības būs jāievēro.

Pat tad, ja nepatīk dabas aizsardzības līgumi un gribas domāt tikai par biznesa interesēm, ir vērts atcerēties, ka nedzīvojam mūra apjoztā naturālajā saimniecībā. Nav tādas sienas Baltijas jūrā, kurai vienā pusē dzīvo mūsu zivis, kuras mēs varam zvejot uz nebēdu, bet otrā - viņu zivis, kas nav mūsu darīšana. Turklāt mēs zvejojam ne tikai Baltijas jūrā. Un atkal - lai visas valstis nemestos cīņā, kura paķers pēdējo zivi, visiem jāvienojas par noteikumiem, kas ļaus zvejot arī turpmāk.

Mēs ļoti lepojamies ar to, ka pa labi, pa kreisi iztirgojam kokus no saviem mežiem, un tā uzņēmēji nopelna naudiņu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Bet arī šeit ir izšķiršanās - vai sūtīsim baļķus "pa labi" uz Ķīnu, vai produktus ar kaut nelielu pievienoto vērtību - "pa kreisi" uz Lielbritāniju. Saprātīgāk it kā būtu uz Lielbritāniju, bet Lielbritānijas pircējs pieprasa FSC sertificētu koksni, un sertifikācija nozīmē, ka ir dabas aizsardzības prasības, kas mums jāievēro, apsaimniekojot mūsu mežus.

Mani reizēm biedē cilvēki, kas, pieauguši būdami, joprojām uzvedas tā, kā es bērnībā. Reizēm man ir sajūta, ka nacionālās vērtības, ko mēģinām aizstāvēt, ir neiecietība, tumsonība un alkatība. Varbūt reizēm, lai atvēsinātu sakarsušās galvas, būtu jāiziet ārā, kur dzimtenes svētie bērzi stāv pulciņos zilgani bāli, kur vālodzīte sauc mājās pasaules staigātājus, kur stārķis vecajā ritenī ligzdu sāk, un jāsaprot, kas ir mūsu patiesās vērtības un ka to aizsardzība ir iespējama tikai sadarbībā.

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Lūdzu, izskaidrojiet man!

Nesen (24. oktobra "Latvijas Avīzē" rakstā "Jauna padome, jauna stratēģija") jaunieceltais AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons lika saprast, ka būtu nepieciešams pārskatīt galvenās cirtes apjomus valsts mežos un galvenās cirtes caurmēru (tulkojums tautai - vajadzētu cirst vairāk un jaunākus kokus).

Līdzīgu aicinājumu izteica arī LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis meža nozares konferencē septembrī, norādot, ka "jāuzticas meža īpašniekiem un jāpārskata Meža likumā noteiktie galvenās cirtes parametri atbilstoši dažādu mērķu mežsaimniecības prasībām" un "jāpārskata ciršanas apjomu noteikšanas un apstiprināšanas normatīvais regulējums valsts meža apsaimniekotājiem".

Tajā pašā prezentācijā D. Dubrovskis norāda: "Latvijā uzkrājušās saimnieciski mazvērtīgas pieaugušo un pāraugušo mīksto lapu koku audzes."

Un, atgriežoties pie J. Jansona, jāmin, ka pirms pieciem gadiem šeit viņš rakstīja: "Pēc tuvinātiem aprēķiniem, ekspluatācijas fonds ik gadus papildinās ar vairāk kā 20 tūkst. ha meža un vismaz 6 milj. m3 koksnes, briestaudzēm kļūstot vecākām, un aptuveni 6 milj. m3 koksnes, ko pieaugušās audzes saražo pašas."

Savukārt "Meža Avīzē" par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu 2016.-2020. gadam lasāms: "Līdzšinējā praksē noteiktais maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms ne reizi nav ticis pilnībā «izpildīts»."

Bet Zemkopības ministrija, par šo pašu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu raksta: "Aprēķini nodrošina meža resursu izmantošanas ilgtspēju un ciršanas apjomus ilgtermiņā vairākās nākamajās desmitgadēs, piesardzīgu meža resursu izmantošanu, kā arī ilgtermiņā veicina mežaudžu vecuma struktūras izlīdzināšanu."

Savulaik tās pašas ministrijas finansētā izdevumā varējām lasīt: "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot."

Lūk, ko es nesaprotu:

- Ja šobrīd tiek ievērots interešu līdzsvars Latvijas mežu apsaimniekošanā,
- ja maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma aprēķins nodrošina mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu,
- ja pieļaujamais apjoms netiek izcirsts,
- ja arī privāto mežu īpašnieki neizcērt visu, ko varētu, tā veidojoties "pāraugušu" audžu uzkrājumam,

kāpēc būtu jāatļauj mežus cirst ātrāk un vairāk?

Nepatīkamā atbilde būtu: kāds kādā no punktiem melo. Varbūt melo tāpēc, ka, žurnālā "Baltijas Koks" 2012. aprīlī rakstīto citējot: "Latvijā vairs nav vietas jaunām zāģētavām un arī esošajiem uzņēmumiem ir  jārēķinās ar to, ka resursu trūkuma dēļ apjomu samazināt nāksies visiem apaļkoksnes pārstrādātājiem."

Bet es negribu ticēt, ka bieži popularizētais apgalvojums par Latvijas mežu saprātīgu izmantošanu ir fikcija. Es nevaru pieņemt domu, ka mežzinātnieki varētu būt kļuvuši par Kokrūpniecības federācijas ruporu. Es gribu ticēt statistikai, ka Latvijas meži netiek pārcirsti, un tam, ka meža nozarei nav plānu šo situāciju mainīt. Varbūt es vienkārši kaut ko esmu pārpratis. Lūdzu, izskaidrojiet man!