ceturtdiena, 2016. gada 18. februāris

Piedzīvojums ar ūpjiem un Juri Lipsbergu

Savā nesen iznākušajā grāmatā "Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi" Juris Lipsbergs nodaļā "Ūpja ligzdošana pie atkritumu izgāztuvēm" starp citu piemin Viestura Ķerus atrasto ūpja ligzdu netālu no Ķekavas pagasta bijušās atkritumu izgāztuves. Ar Juri Lipsbergu ticies esmu bieži, bet šī ligzda bija iemesls vienīgajai reizei, kad kopā ar šo leģendāro putnu vīru esmu devies dabā. Šis raksts būs garā versija stāstam par grāmatā minēto ūpja ligzdu.

Bija 2001. gada pavasaris, tātad man bija 17 gadu, un intensīvi norisinājās darbs pie informācijas vākšanas otrajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam. Kopā ar brāli togad īstenojām arī savu mazo atlantu - pētījām uz dienvidiem no Rīgas esošo Mēdema purvu un tā apkārtni, 1x1 km kvadrātu tīklā reģistrējot ligzdojošo putnu novērojumus (vēlāk šis kļuva par manu skolēna zinātniski pētniecisko darbu).

Tajā dienā maija vidū Mēdema purva apkārtnes mežos es klaiņoju viens pats. Savā ceļā nonācu pie kāda veca un applūduša kūdras karjera, pie kura iepriekš nebiju bijis. Kamēr pārskatīju karjeru cerībā pamanīt kādu ūdensputnu, no kādas saliņas pacēlās un aizlaidās liels, brūns putns. Kārtīgi putnu apskatīt nepaspēju, bet nodomāju, ka tā varētu būt niedru lija. Tas, ka putns bija tik ilgi cieties pirms pacelšanās gaisā, radīja aizdomas, tāpēc rūpīgi nopētīju saliņu binoklī. Man par pārsteigumu no saliņas pretī ar lielām, oranžām acīm raudzījās pūču mazuļi. Ūpis!

Tam, kas nav bijis septiņpadsmitgadīgs topošais putnu pētnieks, būs grūti saprast sajūtas, kas mani pārņēma, un ne sevišķi saprātīgo rīcību, ko šīs sajūtas izraisīja. Ja jums patīk autosports, iztēlojieties, ka pie Purvciema "Super Neto" ieraugāt Ferrari F1 formulu, kurā iepirkumu maisiņus krāmē Mihaels Šūmahers. Ja skatāties amerikāņu filmas, iedomājieties, ka jums piezvana Andželīna Džolija un aicina kopā aiziet vakariņās. Apmēram tik nereāla un satraucoša bija apziņa, ka esmu atradis līdz šim nezināmu ūpja ligzdu vietā, kur nebiju iedomājies redzēt neko sevišķi vairāk par meža pīli.

Kā jau teicu, pacilājošajam satraukumam sekoja iracionāla rīcība - bija jātiek uz saliņas un jāredz ūpja mazuļi tuvumā! Skaidrs, ka suga jau bija noteikta un ligzdošana pierādīta. Varētu doties tālāk, bet, nē, tas ir pārāk neticami! Jātiek klāt! Drīz vien pārliecinājos, ka karjeru nepārbridīšu, uzrotot bikses un pat tās novelkot nē. Metos pliks un devos iekšā ūdenī. Jāatzīmē, ka ūdens karjerā patiesībā bija samērā maz, bet zem neliela ūdens slāņa bija daudz biezāks slānis ar dūņām. Tad nu, pret kādu karjera malā nogāztu bērzu atspiedies, lēnām gremdējos dūņās, cerot, ka kādā saprātīgā dziļumā kājas atdursies pret drošu pamatu.

Cerības attaisnojās un pēc kāda laika, kad ūdens jau bija man līdz vidum, sasniedzu cietu zemi. Joprojām emociju uzkurināts lēnām bridu cauri dūņām saliņas virzienā, pie sevis pārdomājot iespējamo notikumu gaitu, ja kaut kur pusceļā tomēr iestigšu tā, ka ārā vairs saviem spēkiem nevarēšu tikt. Šis scenārijs par laimi tomēr neīstenojās un, līdz saliņai aizbridis, protams, pārliecinājos par to, ko jau varēju redzēt no krasta - ūpja ligzda ar trim mazuļiem.

Pie pirmās iespējas par savu vērtīgo atradumu ziņoju savam tā brīža priekšniekam (biju LOB brīvprātīgais) Mārim Strazdam, kurš man norādīja, ka šī informācija varētu interesēt Juri Lipsbergu. Tad nu sazinājos arī ar Juri un vienojāmies, ka dosimies uz ligzdu kopā.

Vēl viena lieta, ko sapratīs tikai tie, kas paši bijuši līdzīgās situācijās, ir tas, cik grūti sev pašam noticēt. Jo ilgāks laiks pagājis no novērojuma brīža, jo lielākas šaubas prātā iezogas. Ja nu tomēr ausainās pūces mazuļi? Pārskatīju noteicēju, secināju, ka ūpja mazuļus spēju atšķirt no ausainās pūces mazuļiem. Mēģināju sevi pārliecināt ar racionāliem argumentiem, taču "bet ja nu tomēr..." no kāda apziņas stūrīša izdzīt nespēju.

Ar šīm mazajām šaubām cīnījos arī dienā, kad satiku Juri autobusa pieturā, lai kopīgi brauktu uz Baložiem un tālāk kājām dotos uz ūpja ligzdu. Diena, ja pareizi atceros, bija vasarīgi silta, un līdz ligzdai no pieturas kādi četri kilometri bija jānoiet. Es biju tukšām rokām kā uz brīdi no mājām izgājis, bet Juris soļoja apkrāvies ar savu ekipējumu. Piedāvājos palīdzēt kaut ko panest, bet Juris kategoriski atteicās. Patiesībā jau droši vien par spīti cienījamam vecumam (vismaz pret maniem septiņpadsmit) Juris varētu vēl arī mani pārmest pār plecu un turpināt ceļu, nepalēninot soli.

Nonācām līdz karjeram, Juris pārģērbās dūņās brienamajās drēbēs un ķērās pie darba. Tiem, kas nav klātienē redzējuši Juri vai mani, būtu jāzina, ka liels pēc balss un iznešanās Juris tomēr nav sevišķi ražens augumā, savukārt es jau toreiz biju turpat "divi metri bez galvas". Tātad dūņas un ūdens, kas sniedzās man līdz vidum, bija vēl dziļāks bridiens Jurim, tomēr arī viņš līdz saliņai aizkūlās. Jāatzīstas, ka arī vēl tobrīd gaidīju atskanam slēdzienu: "Bet tie taču nav ūpji!" Tomēr man par atvieglojumu, Juris darbojās pa salu, pūčulēnus gredzenodams, tā it kā viss būtu vislabākajā kārtībā. Pēc laika arī pieaugušais ūpis atlaidās un sāka protestēt pret mūsu klātbūtni.

Beidzis gredzenošanu, uzmetis atpakaļ uz saliņas ūpēnu, kas procesa laikā bija no tās novēlies, Juris atbrida atpakaļ, pārģērbās un visbeidzot nāca klajā ar atzīšanos: "Zini, ja tu tur nebūtu pārbridis, es nebūtu riskējis."

trešdiena, 2016. gada 17. februāris

Meža okšķera memuāri

"Tad arī iztēlojos, ka paaudzies es noteikti kļūšu par meža okšķeri, uzmeklēšu visus putnu perēkļus, lai tos pasargātu no iespējamiem ļaundariem. Kā šos cēlos mērķus sasniegt, man pašam pilnīgas skaidrības gan nebija," atceroties bērnību, raksta Juris Lipsbergs nesen iznākušajā grāmatā "Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi".

Ja neesat dzirdējuši par Juri Lipsbergu, tad ziniet  - Salacgrīvas pusē augušajam puikam nācās pārdzīvot izsūtījumu uz Sibīriju, kas gandrīz laupīja viņa dzīvību, bet pēc atgriešanās Latvijā viņam izdevās īstenot sapni kļūt par "meža okšķeri" un kļūt par vienu no ievērojamākajām personām Latvijas dabas aizsardzībā - gan apzinot apdraudētu putnu ligzdošanas vietas (t.sk., vācot informāciju Latvijas Sarkanajai grāmatai), gan būvējot mākslīgās ligzdas ērgļiem un ūpjiem, gan ieviešot Latvijā mikroliegumu veidošanas pieeju, ar ko varam lepoties arī šodien. Tātad, ja Jūs tiešām neesat dzirdējuši par Juri Lipsbergu, mazliet nokaunieties un noteikti nopērciet viņa grāmatu!

"Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi" atradīsiet gan īstus piedzīvojumu stāstus, gan populārzinātniskus rakstus par Latvijas putniem, gan autora pārdomas par Latvijas dabas aizsardzību. Grāmatā apkopoti nesen tapuši raksti un arī stipri senas publikācijas (pat no 20. gs. 70. gadiem). Visu vieno un stāstītajam īpašu garšu piešķir J. Lipsberga valoda, kurā poētiskas frāzes mijas ar profesionāļu lietotiem svešvārdiem: "Arī visas mazdārziņu kooperatīva "Reiņi" vasaras dzīvojamās mītnes bija tukšas un gluži kā izmirušas - nekur nevienu dzīvu dvēseli šeit sastapt neizdevās. (..) Te pēkšņi no attālākā Reiņu meža nostūra tomēr sadzirdēju kaut kādus antropogēnas izcelsmes trokšņus un klaudzienus."

Īpašu manu ievērību izpelnījās nodaļa "Cik ierakstu būs Sarkanajā grāmatā?". Tā tapusi 1982. gadā (tātad pirms pirmās Latvijas Sarkanās grāmatas izdošanas). Pirmkārt, mani tā pārsteidza ar uzdrīkstēšanos jau toreiz - padomju laikos - norādīt uz problēmām valdošajā kārtībā: "Aplūkotais piemērs ir visai uzskatāma ilustrācija tam, kādas nepieredzētas un tālejošas negatīvas sekas bijušas (un iespējamas arī nākotnē) cilvēka pārsteidzīgai darbībai, kaut arī tā veikta it kā cildena mērķa sasniegšanai - lauksaimnieciskās ražošanas kāpināšanai." "Ir jāatceras, ka dabā ne visur ir vēlama nemitīga cirpšana, pļaušana un visāda veida "uzlabošana"."

Bet tas, kas mani šajā nodaļā skāra sāpīgi, bija tas, cik ļoti tā atbilst mūsdienām. Ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi, nomainījušies režīmi, bet joprojām dabas aizsardzībā jācīnās pret nepārdomātu pesticīdu lietojumu, meliorāciju, nepareizu lauku pļaušanu, iedomu, ka dabas vērtības var pārcelt uz vietām, kur tās netraucē... "Šis pārspīlētais utilitārisms vēl arvien izpaužas arī ierastajā tradicionālajā terminoloģijā, it īpaši, ja vērtējumu "izdevīgi" vai "neizdevīgi" izdarām ar kādas vienas ražošanas sfēras svaru kausiem. Tāds nu diemžēl ir triviālais atsevišķo resoru vadītāju viedoklis."

Bet drūmās domas pie malas! Domāju, ka galvenā grāmatas vērtība ir skats no kāda Juris Lipsbergs parāda Latviju. Mums varbūt šķiet, ka Latvija ir maza zemīte, kurai var ar mašīnu izskriet cauri dažās stundās, bet J. Lipsbergs mūs aizved uz vietām, kurās varbūt neesam bijuši, ja esam bijuši, neesam skatījušies uzmanīgi, bet, ja esam skatījušies uzmanīgi, neesam tās mēģinājuši  pa īstam izbaudīt. Izlasiet, piemēram, nodaļas "Uz tālīno ezeru meža zosis lūkoties", "Ziemā piecas diennaktis laivā" vai "Papes ezera vilinājums" un it kā zināmās Latvijas nostūri Jums pavērsies tādā krāšņumā, ka ceļotāju stāsti par piedzīvojumiem svešzemju džungļos šķitīs pliekani.

Tomēr mazliet un negribīgi jāpieskaras arī grāmatas trūkumiem, kas gan visbiežāk ir akmens izdevniecības, nevis grāmatas autora lauciņā. Dažādus niekus neminēšu, bet man visvairāk traucēja tas, ka tikai nodaļu beigās norādīts gads, kad raksts tapis. Tāpēc it bieži, sākot kādu nodaļu lasīt, bija uzreiz jāšķir uz tās beigām, lai saprastu, par kuru laiku ir runa. Tāpat mums, kas pieraduši vienmēr uz visu atsaukties (un zinu, ka Juris Lipsbergs ir tāds pats), varētu dīvaini šķist, ka grāmatā iekļautajiem rakstiem, kas iepriekš publicēti kaut kur citur, trūkst norādes uz sākotnējās publikācijas vietu.

Manuprāt būtiska problēma ir tā, ka acīmredzot ar grāmatas izdošanu saistīto izdevumu mazināšanas dēļ krāsainās fotogrāfijas ir sastumtas kopā grāmatas beigās, turklāt iespiestas ļoti mazā formātā un nereti sliktā kvalitātē. Ja šāda pieeja varētu būt attaisnojama attēliem, kuru mērķis ir dokumentēt konkrēto notikumu (lai gan vismaz cilvēku sejas būtu labi atšķirt), tad ar attēliem, kuru mērķis ir bijis ilustrēt konkrēto rakstu un radīt atbilstošu noskaņu, šāda izdarīšanās ir nesaprotama. Ko gan dod grāmatas beigās ielikta bilde ar pilnmēnesi, kas atrauta no autora stāsta par Sibīrijas sniegos piedzīvotajām dzīvības briesmām? Žēl, ka šāds liktenis tapt nodrukātām mazā formātā un sliktā kvalitātē piemeklējis arī divu no Latvijas izcilākajiem dabas fotogrāfiem - Andra Eglīša un Jāņa Ķuzes - darbus, kas atbilstošā vietā un kvalitātē noteikti būtu bijušas lieliskas ilustrācijas Jura Lipsberga stāstiem.

Tomēr lai paliek mans rūgtums pret izdevniecību. Jura Lipsberga stāstus būtu vērts lasīt arī tad, ja tie būtu ar roku uzrakstīti uz salvetēm. Rakstītā formā tie, protams, nekad neaizstās Jura Lipsberga stāstus "dzīvajā", tomēr dod lielisku iespēju paskatīties uz Latviju caur šī unikālā vīra acīm un iemīlēt mūsu zemi un tās putnus vēl vairāk.

trešdiena, 2016. gada 10. februāris

Medības mikroliegumos ir atļautas

Šodien iznāk turpināt medību tēmu, jo turpinu lasīt žurnāla "Medības" februāra numuru un atkal uzdūros jautājumam, ko nevaru nepakomentēt. Varu lasītājus, it īpaši medniekus, iepriecināt - šoreiz rakstā galvenais uzsvars būs nevis uz pārmetumiem (protams, mazliet būs arī tie), bet gan uz labām ziņām, kas nebūt nav jaunumi, bet acīmredzot paslīdējušas garām vismaz daļai mednieku: mikroliegumos medīt drīkst!

Vispirms ātri tiksim galā ar pārmetumu. Varētu gaidīt, ka cilvēki, kas caur žurnālu mēģina veidot mednieku viedokli, labi pārzina medības regulējošos normatīvos aktus vismaz tajos gadījumos, kad grib par tiem izteikties. Tomēr Indulis Burka rakstā "Mednieks - ļauns bubulis vai dabas sargs?" mēģina medniekus biedēt ar neeksistējošiem medību ierobežojumiem:

"Ap [melnā stārķa vai jūras ērgļa] ligzdu nosaka liegumu un buferzonu, kurā mednieks pat domās nedrīkst ieiet. Taču vietā, kur dzīvo abi nosauktie, labi jūtas arī caunas, lapsas un mežacūkas."

"Kāpēc šo caunu mednieki nevarētu ķert tajā laikā, kad stārķa vai ērgļa nav mājās? Varētu rīkot medības ar dzinējiem, jo no 1. oktobra līdz 31. janvārim putni ir aizlidojuši un iztraucēt tos nav iespējams."

Es pat īsti nezinu, kas būtu sliktāk - raksta autora nezināšana par medības regulējošajiem normatīvajiem aktiem vai apzināta mednieku maldināšana, lai radītu nepamatotu neapmierinātību ar dabas aizsardzības noteikumiem...

Ikvienam interneta lietotājam ir iespēja iepazīties ar MK noteikumiem "Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu" šeit. Tad nu ieinteresētais lasītājs uzzinās to, ka šajos noteikumos nemaz tik daudz par medībām nav rakstīts, bet tas, kas ir rakstīts, atrodams 37. punktā:

37. Mikroliegumos, kas izveidoti mežos ligzdojošu īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzībai, aizliegta jebkāda veida darbība (..), kas ir pretrunā ar mikrolieguma izveidošanas mērķiem un uzdevumiem, iznīcina vai traucē attiecīgo īpaši aizsargājamo sugu, bojā tās biotopu, tai skaitā:

37.4. medījamo dzīvnieku piebarošana no 1.marta līdz 30.jūnijam mikroliegumos, kas izveidoti medņa, melnā stārķa, jūras ērgļa, zivju ērgļa un klinšu ērgļa ligzdošanas vietu aizsardzībai;

37.5. medību torņu ierīkošana un izmantošana un medības no 1.februāra līdz 31.jūlijam mikroliegumos, kas izveidoti melnā stārķa, jūras ērgļa, zivju ērgļa, mazā ērgļa un klinšu ērgļa ligzdošanas vietu aizsardzībai;
 
Tātad mikroliegumos (un arī nebūt ne visos) medības ir aizliegtas tikai laikā no 1. februāra līdz 31. jūlijam, bet mikroliegumu buferzonās ir spēkā vispārējās medību noteikumu prasības. No 1. augusta līdz 31. janvārim, "kamēr stārķa nav mājās", mednieki droši var doties mikroliegumos ne tikai domās vien un melnu muti medīt gan caunas (protams, ņemot vērā Medību noteikumos paredzēto sezonu), gan lapsas, gan mežacūkas. Protams, mikroliegumu noteikumi, kā jau jebkuri noteikumi, kam jātop kompromisu meklējumu ceļā, nav ideāli no dabas aizsardzības viedokļa, tāpēc, neskatoties uz noteikumu atļāvumu, mans draudzīgais lūgums medniekiem būtu nedoties uz mikroliegumiem ātrāk par 1. oktobri, jo daļai putnu ligzdošanas sezona līdz tam vēl nav beigusies. Bet citādi varu vien aicināt atrotīt piedurknes un, I. Burkas vārdiem runājot, kļūt "par vērtīgu instrumentu dabas sargu rokās".

otrdiena, 2016. gada 9. februāris

Kā cūkas LATMAi masku norāva

Jau kādu laiku Latvijā iznāk divi medniekiem domāti žurnāli - "MMD" un "Medības". Lai gan mednieks neesmu, pirmo abonēju, bet laiku pa laikam ielūkojos arī otrajā (darbs tāds), tāpēc rodas iespēja šos abus izdevumus salīdzināt. Reiz, apsveicot "MMD" jubilejā, izteicu žurnāla veidotājiem atzinību par to, ka viņi raksta neapvainojot un neapvainojoties. Izcils piemērs tam ir arī šobrīd jaunākais - janvāra / februāra numurs: cieņpilna intervija ar vienu no skaļākajiem medību (vismaz to pašreizējā formā) oponentiem Vilni Skuju, medību Slīteres nacionālajā parkā aplūkošana gan no Dabas aizsardzības pārvaldes, gan mednieku viedokļa, Āfrikas cūku mēra problēmas novērtējums no dažādiem aspektiem (šeit gan tomēr iesprūk pa kādam medniekiem par labu runājošam, bet pārsteidzīgam secinājumam).

Ja "MMD" mērķis ir izglītots mednieks, tad žurnāla "Medības" mērķis acīmredzot ir pēc iespējas lielāks lasītāju skaits. Ļaujoties modernajām tendencēm, žurnāls izskatās pēc "ziņu" portāla, kas nodrukāts uz papīra. Pāri lietderīgai informācijai (kas, protams, arī žurnālā ir) tiek pludināts lēts sensacionālisms, balstīts vienpusējā, virspusējā un iespējami kliedzošā informācijas pasniegšanā. No minētajiem portāliem žurnālu atšķir vien medību specifika, kas nozīmē žurnāla turēšanos pie vadlīnijas "mednieki ir vienīgie, kas kaut ko saprot un dara dabas aizsardzībā, bet visi citādi domājošie ir kaitnieciski muļķi". Un nemaz nav brīnums, ka pie šīs vadlīnijas turas arī vecākā Latvijas mednieku organizācija - Latvijas Mednieku asociācija (LATMA), jo žurnāla "Medības" galvenā redaktore Linda Dombrovska ir ne tikai LATMA pārstāve Eiropas mednieku organizācijā FACE, bet nereti rūpējas arī par LATMA sabiedriskajām attiecībām.

Pirms kāda laika, mainoties LATMA vadībai, man radās cerības, ka organizācija kļūs par konstruktīvu sarunu partneri. Pēdējā laikā arvien briestošās bažas, ka tās bijušas tikai ilūzijas un vadības maiņa nemainīs LATMA politiku, kas balstās naida kurināšanā starp medniekiem un citādi domājošiem, apstiprināja notikumi un publikācijas, kas saistās ar nesenajiem grozījumiem Medību likumā, kas, atgādinu, paredz Āfrikas cūku mēra apkarošanās vārdā atļaut mežacūku medības gandrīz visur, kur tās līdz šim aizliegtas, tostarp arī dabas rezervātos.

LATMA valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks dabas aizsardzības organizācijas un institūcijas vienkārši nosauca par "klauniem kuri neko nezin, nelasa, neklausās", bet Linda Dombrovska žurnāla "Medības" februāra numura redakcijas slejā "Zaļajiem ir vajadzīgs ienaidnieks, pret kuru cīnīties" izteikusies mazliet plašāk.

Lūk, ko raksta Linda: "Sašutums grandiozs, emocijas sit augstu vilni, proti, mednieki tagad apdraudēšot melno stārķi, ērgli, tik ļoti traucēšot, ka Latvijā pastāv risks vispār šīs sugas zaudēt. Izrādās, ka zaļo interpretācijā meži pļavas un purvi būtu jāsargā no medniekiem, tas nekas, ka šīs teritorijas draud pārņemt Āfrikas cūku mēris..."

Vismaz citāta pirmā daļa daļēji balstīta uz manis teikto Latvijas Avīzes žurnālistei Ilzei Pētersonei, teikto latmiski sagrozot un pārspīlējot. I. Pētersone savā rakstā mani citējusi precīzi: "Ar vienām tādām medībām, kas notiek nepareizajā laikā, pietiktu, lai melnā stārķa ligzda būtu pagalam". Neesmu teicis, ka medību traucējuma dēļ "Latvijā pastāv risks vispār šīs sugas zaudēt", un nedomāju, ka to būtu teicis kāds cits.

Tā kā tas neatbilstu žurnāla "Medības" formātam, Linda nemin, ka dabas aizsardzības organizācijas un institūcijas nav pret Āfrikas cūku mēra apkarošanu ar medību palīdzību. Linda nemin to, ka dabas aizsardzības dēļ mežacūku medības aizliegtas vien 0,6% Latvijas teritorijas. Un tieši par to ir dabas aizsardzības organizāciju iebildumi - pat tad, ja mēs pieņemam, ka medības ir lietderīgs pasākums mēra apkarošanai, rezervāti nav tās teritorijas, kas būs izšķirošas šajā uzvarā, bet medību (nevis Āfrikas cūku mēra) radītie zaudējumi rezervātos aizsargātajām dabas vērtībām gan var būt būtiski. Linda nemin arī to, ka arī saprātīgāk domājošie mednieki domā tieši tāpat kā dabas aizsardzības organizācijas un neuzskata par vajadzīgu medīt rezervātos (sk., piemēram, raidījuma "Vides fakti" 23. janvāra sižetu šeit), bet, kā jau minēju iepriekš, saprātīgs mednieks acīmredzot nav žurnāla "Medības" mērķauditorija.

Un visbeidzot lielais mirklis, ko gaidīju jau kādu laiku - maskas krīt! Linda raksta: "No manas puses jau ir bezjēdzīgi turpināt runāt par mednieku un zaļo sadarbību vienota mērķa vārdā..." Linda raksta "mednieki", bet domā - "LATMA". Es Tevi, Linda, varu papildināt - par sadarbību starp vides aizsardzības organizācijām un LATMA vienota mērķa vārdā nav vērts runāt tāpēc, ka šīm pusēm nav vienota mērķa. LATMA statūtus skatījies neesmu, bet, pēc rīcības un izteikumiem spriežot, LATMA mērķis ir pēc iespējas lielāka visatļautība medībās (kas šoreiz laimīgā kārtā sakrīt ar nepieciešamību apkarot Āfrikas cūku mēri). Šāds mērķis, protams, nav nevienai vides aizsardzības organizācijai.

Kā pozitīvu faktu savā rakstā Linda uzsver to, ka "pirmo reizi mednieki tika ievēlēti Vides konsultatīvajā padomē" un ka "tā ir milzu uzvara". Jā, Linda, Jānis Baumanis VKP tika ievēlēts tāpēc, ka viņa pārstāvētā Latvijas Mednieku savienība (LMS, nejaukt ar LATMA) sevi parādījusi kā konstruktīvāko no Latvijas mednieku organizācijām. Turklāt LMS nebūt nav VKP sastāvā pirmoreiz, un savulaik VKP kopā ar LMS cīnījās par (daļu no) mežacūku medību ierobežojumiem, kas tagad tiek atcelti mēra apkarošanai. Vismaz kopš 2012. gada kāds mednieks VKP sastāvā ir bijis katru gadu, un LMS pārtrauca savu dalību pēc viena gada tāpēc, ka nekandidēja, nevis tāpēc, ka netiktu ievēlēta. LATMA šoreiz ievēlēta netika, bet, protams, jebkurai propagandai svarīgi lielīties ar "milzu uzvarām", neskatoties uz to, ka uzvara ir sveša, un nav bijis nekā, ko uzvarēt.

Vari būt droša, Linda, sadarbība starp medniekiem un zaļajiem ir bijusi līdz šim un būs arī turpmāk. Sadarbība ar LATMA? Nu tas jau būs atkarīgs no pašas LATMA vēlmes sadarboties...