pirmdiena, 2017. gada 18. decembris

Mums izdevās!

Ko mantojusi es no senčiem saviem? -
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.
(Ārija Elksne "Mans mantojums")

"Kad vīri mani grib saraudināt, viņi uzdzied šo dziesmu," reiz man teica pensionētais mežkopis Jānis Počs.

Par to, kā gandrīz pirms gada tikos ar Jāni Poču, esmu jau rakstījis iepriekš (šeit), bet tā arī īsti neesmu pastāstījis, kāpēc viņš aicināja mani uz sarunu. Šķiet, tagad tam ir īstais brīdis.

Kā vēlākas sarunas lika noprast, iemesls, kāpēc tiku aicināts uz tikšanos, varēja būt mans raksts "Vai Latvijai lemts kļūt par izcirtumu lielvalsti?", kurā izteicu aizdomas, ka tiekam gatavoti intensīvākai Latvijas mežu izciršanai. Vēlāk, pētoši samiedzis acis, Jānis teica: "Es nesaprotu, kā jūs, cilvēks bez speciālas izglītības, esat tik precīzi sapratis problēmas sakni."

Bet pirmoreiz tikāmies pie Centrāltirgus. Jānis sēdēja savā mašīnā un klēpī turēja ne tikai savas grāmatas, kuras bija iecerējis man uzdāvināt, bet arī mapīti ar avīžu izgriezumiem. Izgriezumu kaudzītes virspusē bija Dagņa Dubrovska raksts "Meža kanoni jāmaina!" Un Jānis bija nikns! Rādot rakstu viņš teica: "Redziet, tas vajadzīgs, lai varētu teikt, ka zinātnieki tā ieteikuši!" Bet mūsu sarunu viņš noslēdza, sakot, ka tauta esot jāceļ kājās. Esot jāstāsta, kas notiek.

Taču Jānis Počs nebija vienīgais, ko satrauca virziens, kādā iet Latvijas mežu apsaimniekošana. Kāds cits mežkopis (ko nepazīstu, tāpēc vārdā šoreiz nesaukšu) rakstīja vēstulē Latvijas Televīzijai: "Taču vienreiz vismaz valsts vadībai jānāk pie prāta, ka nedrīkst cirst nepieaugušus kokus. Tās priežu audzes, kuras tika iestādītas pagājušajā gadu simtenī 60. un 70. gados nevar atļaut nocirst. Pēc sešdesmit gadiem būs pieaugušas audzes un meža apsaimniekošana aiziet pareizas apsaimniekošanas ritmā. Mums taču jādomā par nākotni." Bet vēstuli noslēdza ar vārdiem: "Pirmkārt tas nav godīgi un otrkārt tie, kas to mežu iestādīja sešdesmit gadus atpakaļ, domāja par nākotnes koku, nevis lai kāds atnāktu un izvarotu mežu!"

Pēc dažiem mēnešiem tapa skaidrs, ka veco mežkopju un manas bažas bija pamatotas - Zemkopības ministrija nāca klajā ar ideju par grozījumiem koku ciršanas noteikumos (lasīt šeit). "Tauta jāceļ kājās!" atkal teica Jānis Počs un cēlās kājās arī pats, rakstot atklātu vēstuli Zemkopības ministram Jānim Dūklavam un aicinot neatbalstīt noteikumu grozījumus (vēstule lasāma šeit).

Jāatzīst, es nebiju pārliecināts, ka tāda šķietami tehniska lieta kā galvenās cirtes caurmērs liks tautai celties kājās, lai gan bija skaidrs, ka šie grozījumi ir liels drauds Latvijas mežiem, kā to bija sapratuši mežkopībā izglītoti vīri. Tomēr tad, kad vairākas vides organizācijas un privātpersonas lika galvas un spēkus kopā un radās iniciatīva ar skarbi ironisko nosaukumu "100 kailcirtes Latvijas simtgadei", tauta galu galā saprata, ka runa ir ne tikai par dzeņiem un melno stārķi, kam vajag resnus kokus, bet par mums visiem. Un tauta cēlās kājās. Vairāk nekā 4500 cilvēku parakstīja petīciju pret noteikumu grozījumiem.

Arī noteikumu virzītāji, kas sākumā mūsu iebildumus bija ierastajā kārtībā ignorējuši, kļuva arvien tramīgāki, un argumentus par noteikumiem arvien biežāk (it īpaši publiskajā telpā) aizstāja emocionālām frāzēm piesātināti argumenti pret tiem, kas atļaujas iebilst pret grozījumiem, salīdzinot mūs pat ar fašistiem. Tika nosprausta frontes līnija, kur vienā pusē ir meža īpašnieki, bet otrā - "zaļās" organizācijas (tieši tā - pēdiņās). Tomēr mūsu pusē bija ne tikai cilvēki, kas ar meža nozari nav saistīti un saka: "Ja rīkosiet piketu, es būšu klāt!", bet arī meža īpašnieki ("Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka šie grozījumi nav pieņemami," komentēja kāds no viņiem) un mežkopji ("Lūdzu, dariet visu iespējamo, lai nepieļautu šos grozījumus!").

Neapšaubāmi liela nozīme bija arī tam, ka pienācis laiks, kad politiskajām partijām interesē sabiedrības viedoklis, - laiks pirms vēlēšanām. Turklāt arī VARAM un Tieslietu ministrija iebilda pret noteikumu grozījumu tālāku virzību. Ja vides organizācijām varētu pārbrist pāri, kā tas darīts iepriekš,  tad ministriju iebildumi ir cita lieta. Zemkopības ministrija saprata, ka grozījumi tomēr šoreiz neies cauri, un atsauca grozījumus, publiski to paziņot ļaujot Latvijas Meža īpašnieku biedrībai (lasīt šeit).

Šobrīd tauta ir uzvarējusi. Protams, nemānīsim sevi ar pārlieku optimismu. Kādā publikācijā anonīms meža īpašnieku pārstāvis jau norādījis, ka pie noteikumu grozījumiem atgriezīsies pēc vēlēšanām (lasīt šeit). Līdz tam varam būt gatavi intensīvai nomelnošanas kampaņai pret vides organizācijām. Jauni argumenti par labu noteikumu grozījumiem līdz vēlēšanām jau neradīsies, tāpēc loģiski ir koncentrēties uz to, lai vienkārši mēģinātu nostumt malā un sabiedrības acīs par neuzticamiem padarīt tos, kas iebilst pret grozījumiem. Bet pagaidām varam ievilkt elpu un piesprādzēties, gatavojoties turpmākajam.

Kā es tagad gribētu atceļā uz mājām iegriezties pie Jāņa Poča Babītē, Meža ielā un teikt: "Jāni, mums izdevās! Es nebiju pārliecināts, ka mums izdosies, es zinu, ka atelpa ir īslaicīga, bet mums izdevās!" Bet tagad pie Jāņa Poča ir jābrauc nevis uz Babīti, bet uz Salaspils kapiem. "Citi baidās runāt vai jau zem velēnas," viņš man teica pirms gada, un tagad pats pievienojies tiem aizgājušajiem mežkopjiem, kuru atstātais mantojums redzams mums visapkārt. Bet kopā mums izdevās.

Un kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

ceturtdiena, 2017. gada 30. novembris

Somijas piemērs - vai Latvijas mežu nākotne?

Mēs būvējam mākslīgās ligzdas zivjērgļiem, un tagad gandrīz puse no tiem ligzdo mākslīgajās ligzdās. Reiz, kad uzstājos ASV, auditorija teica: "Tas ir lieliski, ka jūs esat uzbūvējuši tik daudz mākslīgo ligzdu zivjērglim." Bet es viņiem atbildēju: "Nē, tas ir nacionāls kauns, ka mums tas jādara."
(Pertti Saurola, Helsinku Universitāte)

Harijs Poters viesojas Somijā.
Metsähallitus: "Ja...? Bet man ir burvju nūjiņa, kas vecus mežus
pārvērš parastos komerciālos mežos!"
Karikatūra: Seppo Leinonen, www.seppo.net
Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cēramo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas mežsaimniecības pamatus (lasīt šeit). Tagad J. Jansons ir kļuvis arī par AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētāju un vienu no aktīvākajiem galvenās cirtes caurmēra samazināšanas aizstāvjiem (lasīt raksta beigās šeit). Gan J. Jansons, gan viņa kolēģi šajās diskusijās mēdz piesaukt Somiju kā labo piemēru, kur netiek ierobežots ne ciršanas caurmērs, ne vecums. Piemēram, kad vides NVO norādīja, ka koku ciršanas noteikumu grozījumu rezultātā Latvijā būs mazāk vecu mežu un lielu koku, mazāk mirušās koksnes, meži būs vienveidīgāki, palielināsies mežu fragmentācija, J. Jansona reakcija bija: "Mēs varam būt lepni par to, ka šādi riski nav, piemēram, somu zemē Somijā, kurā valsts vispār neregulē šāda tipa jautājumus." Tad nu šoreiz aicinu iepazīties ar to, kā tad iet tajā somu zemē Somijā.

Latvijas un Somijas mežus visvieglāk salīdzināt, ielūkojoties jaunākajā ziņojumā "State of Europe's Forests", bet statistika par bioloģisko daudzveidību (tostarp mežos) atrodama lapā Biodiversity.fi. Šie arī ir galvenie avoti, uz kuriem balstīta tālāk sniegtā informācija.

Somija ir vismežainākā valsts Eiropā - meži klāj 73,1% tās teritorijas, un, tāpat kā Eiropā kopumā, Somijas mežu platība palielinās. No visiem mežiem 70% ir privāti (Latvijā - 48%). Likumsakarīgi, ka arī Somijas ekonomikā mežiem ir liela nozīme - Somija ir otrajā vietā Eiropā (aiz Latvijas) pēc meža nozares devuma IKP.

Koksnes krāja Somijas mežos ir 104,4 m3/ha, kamēr Latvijā tā ir 198,2 m3/ha. Ja kādam par šo gribas sapriecāties, jānorāda, ka lielāka krāja uz meža hektāru nekā Latvijā ir ne tikai Igaunijā un Lietuvā, bet arī, piemēram, Dānijā, Maltā un Nīderlandē.

Un, protams, arī Somijā meža kopējā krāja pieaug. Un, protams, arī Somijā tiek nocirsts par pieaugumu mazāks koksnes apjoms. Tomēr Somijā nocērt 73% pieauguma, bet Latvijā - tikai 65,2%. Tātad redzam, ka mežsaimniecība Somijā ir intensīvāka nekā pie mums. Un kā tad šāda saimniekošanas intensitāte ietekmējusi Somijas mežu dabas vērtības?

100 gadu vecumu pārsniegušu un 40 gadu vecumu nesasniegušu mežu platības
 pārmaiņas Somijā (zilā līnija - Ziemeļsomija, sarkanā - Dienvidsomija, raustītā -
visa valsts). Attēls no Biodiversity.fi 
Arī Somijā saglabājies vien niecīgs īpatsvars cilvēka neskartu mežu - 1% (kas gan ir vairkā nekā Latvijā). Mežu, kuru vecums pārsniedz 100 gadus 20. gs. 20. gados Ziemeļsomijā bija 65% no visiem mežiem, bet līdz 2010. gadam šādu mežu īpatsvars bija sarucis līdz 23%. Dienvidsomijā jau 20. gados simtgadīgu mežu bija atlicis vien 6%. Turpmākajos gados šo mežu platības pieauga, taču pēc 2000. gada tās atkal sarūk, jo mežsaimniecība tiek orientēta uz vecuma klašu izlīdzināšanu. Šeit vietā atzīmēt, ka, lai gan Latvijā 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu platība kopš 2004. gada stabili aug (ko nodrošinājusi gk. mežu aizsardzība, jo saimnieciskajos mežos šāda pieauguma nav), šobrīd pēc šo mežu īpatsvara esam apmēram Dienvidsomijas līmenī.

Arī Somijā mežus pēc izciršanas atjauno, tātad mežs it kā nekur nepazūd, tikai veca meža vietā nāk jauns. Ņemot vērā to, ka arī Latvijā kailcirtes reizēm tiek attaisnotas ar dabisku traucējumu atdarināšanu, šeit vietā citāts no Biodiversity.fi: "Jaunas apsaimniekotu mežu audzes parasti ir viena vecuma un bieži tajās dominē viena koku suga. Tas tās padara sugām nabadzīgas. Turpretī dabiski traucējumi, piemēram, meža ugunsgrēki un vējgāzes, rada jaunu mežu, kurā sastopama liela sugu daudzveidība."

Kā zināms, viens no mežu dabiskuma rādītājiem ir mirusī koksne, kas tik būtiska daudzām ar mežu saistītajām sugām (tostarp putniem). Somijas mežos mirusī koksne ir vien 5,7 m3/ha, šobrīd Latvijā - 23,5 m3/ha. Kā jau to varētu gaidīt, aizsargātos mežos mirušās koksnes daudzums ir daudz lielāks nekā komerciālos mežos.

Aizsargātu mežu Somijā ir stipri vairāk nekā Latvijā - visstingrākā aizsardzība noteikta 8% mežu (Latvijā - 0,2%). Turklāt Somijā stingri aizsargāto mežu platība pēdējos 10 gados augusi, bet Latvijā - samazinājusies. Šeit gan jāatzīmē manu somu kolēģu aizdomas, ka gluži patiesa šī optimistiskā statistika par Somiju nav. Savukārt Latvijas gadījumā skaitlis izskatās aizdomīgi mazs, taču šādu statistiku ziņojumam "State of Europe's Forests" attiecīgās valstis (Latvijas gadījumā - Zemkopības ministrija) sniegušas.

Tomēr relatīvi lielais aizsargātu mežu īpatsvars nav bijis pietiekams daudzu meža augu un dzīvnieku sugu populāciju saglabāšanai. Kā jau vienmēr, no pārmaiņām vidē daļa sugu iegūst, daļa zaudē, bet apdraudēto mežu sugu stāvoklis Somijā turpina pasliktināties. Lai gan laikā starp 2000. un 2010. gadu 81 Sarkanajā sarakstā iekļauta mežu suga tika pārkvalificēta uz mazāka apdraudējuma kategoriju, taču 108 sugu apdraudētības kategorija tika paaugstināta. Ar mežsaimniecību saistīti faktori ir galvenie draudi 606 sugām, kas ir 74% visu apdraudēto meža sugu. Kā norāda Biodiversity.fi, "mežsaimniecības pasākumi ir gan samazinājuši svarīgu dzīvotņu, piemēram, dabiskiem līdzīgu vecu mežu, platības, gan samazinājuši parastāku meža dzīvotņu kvalitāti".

Kā redzams, Somijā piepildās tie riski, uz kuriem, runājot par koku ciršanas noteikumu grozījumiem Latvijā, norāda vides organizācijas: vecu mežu platība samazinās, mirušās koksnes ir mazāk, meži kļūst vienveidīgāki, un tas viss atstāj negatīvu ietekmi uz meža iemītniekiem. Var jau būt, ka taisnība J. Jansonam, ka mežu apsaimniekošanā no Skandināvijas esam atpalikuši par 50 gadiem, bet vismaz man ļoti negribētos šajā ziņā somus panākt.


otrdiena, 2017. gada 7. novembris

Meža īpašnieki nav tik melni, kā viņus mālē

Laiku pa laikam, diskusiju ērtumam dabas aizsardzības pretinieki meža nozares pārstāvju vidū sevi pasniedz kā meža īpašnieku aizstāvjus, un dabas aizsardzības organizācijas parāda kā tādas, kas dažādi apspiež un ierobežo īpašniekus. Lūk, arī pagājušajā nedēļā, Meža konsultatīvās padomes sēdē spriežot par koku ciršanas noteikumu grozītājiem, vairāki meža nozares pārstāvji aizrādīja, ka "privātais īpašnieks nav ienaidnieks dabai", un ka izskatās, ka "privātais meža īpašnieks ir vissliktākais, no kā vajag sargāt".

Droši vien cīņu "par īpašnieku tiesībām" stipri sarežģītāku padarītu atziņa, ka meža īpašnieks patiešām nav dabas ienaidnieks. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, "Latvijas Fakti" veiktā aptauja parādīja, ka 77% meža īpašnieku piekrīt tam, ka būtu jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā. Zināms arī tas, ka 15% LOB biedru ir meža īpašnieki.

Lūk, ko saka viens no LOB biedru rindās esošajiem meža īpašniekiem:

"Man visu laiku mežu ciršana pavasarī saistās ar vergu tirdzniecību. Verdzības primārais mērķis bija gūt peļnu, un tas tika darīts uz citu dzīvības rēķina. Anglijas svarīgākie argumenti par verdzību bija, ka tā ir obligāti nepieciešama, lai nodrošinātu bagātu un veiksmīgu Angliju, visas citas valsts dara tāpat, verdzniecība nāk par labu afrikāņiem, tas ir neizmantots resurss, jo nekam citam viņi tāpat neder. Mežu nozare, šķiet, izmanto tādus pašus argumentus. Anglija pēc verdzības atcelšanas nesabruka, bet pārstrukturizējās uz citiem ienākumu avotiem, tāpat būs arī ar Latviju, ja atcelts ciršanu pavasarī."

Tas nenozīmē, ka citētais meža īpašnieks necērt savā īpašumā kokus. Cērt, bet neaizmirst arī par citām meža vērtībām. Tāpat meža īpašnieki darbojas citās dabas aizsardzības organizācijās, lepojas ar mikroliegumiem savos mežos, māca citus īpašniekus, kā saimniekot dabai draudzīgi...

Tā vien šķiet, ka tieši meža īpašnieku (?) pārstāvji ir tie, kas mēģina iztēlot meža īpašnieku par dabas ienaidnieku. Lūk, biedrības "Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs" (viņi arī Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Mežsaimnieks") ieraksts sociālajos tīklos:


Bez jebkādiem pierādījumiem meža īpašnieki tiek vainoti neticamu apmēru noziedzībā! Vai varat iedomāties, kāda būtu reakcija, ja ko šādu pateiktu kāda dabas aizsardzības organizācija?

Nav šaubu, ka ir gadījumi, kad īpašnieki iznīcina savos mežos esošās lielās ligzdas. Jā, daļa meža īpašnieku tomēr ir dabas ienaidnieki. Tomēr nav pamata domāt, ka tā varētu būt lielākā daļa un ka gada laikā izpostīto ligzdu skaits patiešām "varētu sniegties tūkstošos". Pat tie īpašnieki, kam nepatīk esošā dabas aizsardzības sistēma biežāk izvēlēsies slēpt ligzdu un lamāsies, ja kāds dabas eksperts to uzies, bet nepacels roku, lai ligzdu nogāztu. Varu tikai pieņemt, ka "ligzdu tūkstoši" radušies paviršas ekstrapolācijas rezultātā, "Mežsaimnieka" biedru nodarījumu attiecinot uz visiem Latvijas mežu īpašniekiem.

Tomēr arī tajos gadījumos, kad meža īpašnieks izšķiras iznīcināt lielo ligzdu (kas, atgādinu, var būt krimināli sodāms pārkāpums!) vai īpaši aizsargājamu biotopu, nereti tas nenotiek pēc paša īpašnieka iniciatīvas. Aiz kadra sēž "mežsaimnieki", "meža īpašnieku biedrības" un "meža sertifikācijas padomes", kas biedē un baksta īpašnieku: "Nogāz! Nocērt! Citādi tev visu aizliegs un atņems! Pat kompensāciju nesamaksās!" Kantori, kas ieinteresēti no īpašnieka dabūt lētu koksni, neteiks, ka saņemt kompensāciju par mikroliegumu var būt izdevīgāk nekā cirst mežu. Īpašnieks būs pastrādājis noziegumu, bet tie, kas pagrūduši īpašnieka roku, tāpat arī paliks aiz kadra, nesodīti.

Saprātīgi domājošs meža īpašnieks apzinās meža nozīmi Latvijas dabas saglabāšanā un noteikti zina arī to, ka tas, ka tev kaut kas pieder (vienalga - mežs, māja, auto vai tikai pildspalva), nekad nenozīmē, ka vari ar savu īpašumu darīt jebko, kas ienāk prātā. Vienmēr būs kādi ierobežojumi sabiedrības interesēs. Un, lai ko teiktu meža īpašnieku interešu šķietamie pārstāvji, es ticu, ka lielākā daļa Latvijas meža īpašnieku ir saprātīgi domājoša.


trešdiena, 2017. gada 18. oktobris

...bet mežiem par labu tās nenāks

Atskatoties uz jaunākajiem rakstiem manā blogā, saprotu, ka, reaģējot uz dažādu meža zinātnieku publiskajiem izteikumiem, būšu radījis triloģiju. Tad nu nododu lasītājam pēdējo (cerams!) rakstu Viestura Ķerus triloģijā "Arī zinātnieki reizēm runā muļķības".

Un šoreiz stāsts ir par Dagņa Dubrovska rakstu "Meža nozares regulējumam pārmaiņas nāks par labu" portālā "Delfi".

Lai lasītājam būtu skaidrs konteksts, jāzina, ka saknes D. Dubrovska rakstā izmantotajiem argumentiem meklējamas Zemkopības ministrijas organizētajā darba grupā koku ciršanas noteikumu apspriešanai. Šajā darba grupā vides organizācijas norādīja uz konkrētiem riskiem, ko radītu galvenās cirtes caurmēra samazināšana, un aicināja grozījumu virzītājus šos riskus izvērtēt. Analīzi veikt uzņēmās AS "Latvijas valsts meži" un, kā noprotams, uzticēja šo darbu D. Dubrovskim.

Analīze tika veikta, bet tā bija ārkārtīgi nepilnīga. Vides organizācijas, Dabas aizsardzības pārvalde, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un arī LU profesors (!) Guntis Brūmelis norādīja uz nepieciešamajiem papildinājumiem un precizējumiem, bet tā vietā lai turpinātu diskusiju darba grupā, ir tapusi publikācija "Delfos". Tas apliecina, ka "analīze" ir bijusi tikai ķeksīša pasākums (lai varētu teikt, ka tā veikta), nevis mēģinājums godprātīgi novērtēt ar noteikumu grozījumiem saistītos vides riskus un izlemt, kā tos mazināt.

Kad nu konteksts ir skaidrs, ielūkosimies dažos konkrētos punktos no D. Dubrovska rakstītā:

"Iebildumi ir dažādi – sākot no nezinātniskiem apgalvojumiem, ka priedes vienmēr sekmīgi iespējams atjaunot pēc izlases cirtēm, un beidzot ar visai antikapitālistiskiem aicinājumiem nepieļaut, ka mežu īpašnieki domā saimnieciskās kategorijās, meklē izdevīgākos saimniekošanas modeļus un vēlas gūt peļņu."

Skumji, ka zinātnieks savu rakstu sāk ar sen apzelētām demagoģijas klišejām - apstrīd apgalvojumus, ko neviens nav izteicis. Neviens no vides organizāciju pārstāvjiem nav apgalvojis, ka priedes vienmēr sekmīgi iespējams atjaunot pēc izlases cirtēm. Kā zināms, dabā (un zinātnē!) gandrīz nekur nepastāv "vienmēr". Protams, var atrast sliktus piemērus un var atrast labus piemērus, bet zinātne meklē likumsakarības. Un atrod - piemēram, LVMI "Silava" zinātnieku veiktajā pētījumā, kas parāda, ka šobrīd atļautajos 0,2 ha atvērumos priedi ir iespējams atjaunot (lasīt šeit).

Protams, neviens arī nav aicinājis nepieļaut, ka meža īpašnieki vēlas gūt peļņu. Tikai izmisums, ar kādu tiek virzīti šie noteikumu grozījumi, liek kārtējo reizi uzdot jautājumu - vai tad līdz šim meža īpašnieki peļņu neguva? Protams, vienmēr var gūt vēl lielāku peļņu, bet maksimālas peļņas gūšanai nedrīkst upurēt citas meža funkcijas. Tā nu mums tajā Meža politikā rakstīts (šeit), ka būtu jālīdzsvaro vides, ekonomiskās un sociālās vajadzības mežu apsaimniekošanā. Īpaši tas attiektos uz valsts mežiem, bet tā nu iznācis, ka likumdevējs tos sasējis kopā ar privātajiem, un arī šoreiz Zemkopības ministrija nevēlas dzirdēt ieteikumu, ka grozījumus, kas samazinās galvenās cirtes caurmēru, varētu attiecināt tikai uz privātajiem mežiem.

"Lai gan kaimiņu valstīs normatīvie akti jau ir liberālāki, tomēr tas nenozīmē, ka tur būtu palielinājušies ciršanas apjomi."

Par kaimiņvalstīm šajā gadījumā D. Dubrovskis sauc Somiju, Zviedriju un Igauniju. Runājot par Somiju, viņš pat norāda konkrēti, ka "2014. gada 1. janvārī tika pieņemtas Meža likuma izmaiņas, ar kurām tika atcelti galvenās cirtes (meža atjaunošanas cirtes) vecuma ierobežojumi". Šis konkrētais datums tad arī ļauj viegli pārliecināties, ka D. Dubrovska rakstītais, ka "tas nenozīmē, ka tur būtu palielinājušies ciršanas apjomi", neatbilst patiesībai. Ielūkojoties "Eurostat" datos (šeit), redzams, ka mežizstrādes apjoms Somijā 2015. gadā sasniedza augstāko līmeni pēdējos desmit gados (par 2016. g. datu nav):


Protams, nevaru apgalvot, ka mežizstrādes apjoma pieaugums noticis tieši un tikai Meža likuma grozījumu dēļ, bet tas, ka ciršanas apjoms ir palielinājies, ir redzams.

Arī informācija par mežsaimniecības ietekmi uz dabu Somijā ir viegli pieejama (šeit). Tas dod mums iespēju pārliecināties, ka Somijā īstenojas visi galvenie riski, uz kuriem šo grozījumu sakarā norāda vides NVO: maz vecu mežu, samazinās mirušās koksnes daudzums, vienkāršojas mežu struktūra.

"Līdzšinējā privāto mežu apsaimniekošanas prakse liecina, ka bieži vien pēc skujkoku audžu nociršanas dabiskās atjaunošanās rezultātā saaug mīkstie lapu koki, kā rezultātā Latvijā samazinās skujkoku audžu īpatsvars. Mēs riskējam pazaudēt piejūras teritorijām raksturīgās priedes."

Par priedi esmu detalizēti rakstījis jau iepriekš (šeit), bet šeit arī D. Dubrovskis lieliski savelk kopā, kāpēc mazinās skujkoku mežu īpatsvars. Vai tas attaisno grozījumus, kas ļautu šos mežus nocirst ātrāk?

"Grozījumi nodrošinās iespēju pārējo meža apsaimniekotāju mežos (aprēķinos nav iekļauti valstij piederošie meži) meža kapitālvērtību palielināt par 440 miljoni eiro (no 5 līdz 5,440 miljardiem eiro) ar nosacījumu, ka tiek veikta mērķtiecīga meža atjaunošana ar saimnieciski vērtīgām koku sugām un intensificēta meža apsaimniekošana. Ja meža atjaunošanā lielā daļā privāto īpašumu turpināsies atjaunošana, izmantojot saimnieciski mazāk vērtīgas koku sugas, tad meža kapitālvērtība turpinās samazināties, kas nav vēlams."

440 miljoni grozījumu sakarā tiek pieminēti laiku pa laikam, bet tas, kas netiek pieminēts un ko dīvainā kārtā nepiemin arī pats D. Dubrovskis, ka šie aprēķini balstīti uz D. Dubrovska piedāvājumu noteikumu grozījumiem, kas neatbilst Zemkopības ministrijas faktiski izstrādātajiem grozījumiem (D. Dubrovska prezentāciju ar aprēķiniem var skatīt šeit).

Komentējot to, ka "meža kapitālvērtība turpinās samazināties", vienu attēlu no D. Dubrovska prezentācijas gribu izcelt īpaši:

Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse;
oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse;
pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse
Neaizmirsīsim, ka noteikumu grozījumi neatbilst D. Dubrovska piedāvātajiem, tāpēc arī šis grafiks var īsti neatbilst reāli gaidāmajai situācijai, bet, tā kā pats D. Dubrovskis uz to atsaucas, aplūkosim arī mēs. Un aplūkosim uzmanīgi!

Meža politikā noteikts, ka meža kapitālvērtība nedrīkst samazināties, tai vēlams pieaugt. D. Dubrovskis norāda, ka meža kapitālvērtības samazināšanās nav vēlama. Grafikā redzams, ka pašreizējais regulējums un līdzšinējā atjaunošanas prakse (zilā līnija) nodrošina stabilu privāto mežu kapitālvērtības pieaugumu līdz šī gadsimta beigām. Pēc tam tā nedaudz samazinās, bet līdz mūsdienu līmenim vairs nenokrīt.

Jā, veicot grozījumus, mežu kapitālvērtība ir lielāka uzreiz (loģiski - ir iespēja pārdot to, ko šobrīd pārdot nav iespējams), bet jau nākošajā desmitgadē tā sāk samazināties, īpaši dramatisku lejupsīdi piedzīvojot ap 2090. gadu.

Vissliktākais scenārijs (no kapitālvērtības viedokļa) - ļaut mežus cirst ātrāk, bet nenoteikt papildu prasības mežu atjaunošanai.

Īsāk sakot ir acīmredzams, ka tieši spēkā esošās normatīvo aktu prasības nodrošina Meža politikā noteiktā uzdevuma attiecībā uz meža kapitālvērtību izpildi, neradot riskus ilgtermiņā.

"Izpētīts, ka prognozētais ciršanas apjomu pieaugums ir aptuveni 10% no ikgadējā ciršanas apjoma (aptuveni 1670 ha)."

Lūk, šis gan ir patiešām zinātnieka necienīgi! Daudz godīgāka bija D. Dubrovska atbilde uz jautājumu, kā varētu mainīties mežizstrādes apjoms, klātienē: "Es nezinu." Arī pēc tam izpētīts nav nekas. Minētie hektāri balstās uz pieņēmumu, ka, būtiski palielinoties to mežu platībām, kuras var nocirst pēc caurmēra (un nemainoties platībai, ko var nocirst pēc vecuma), pēc caurmēra nocirsto cirsmu īpatsvars nepalielināsies. Aicinājums aprēķināt arī alternatīvu scenāriju - ciršanas apjomu palielināšanos proporcionāli kopējam izstrādei pieejamo platību palielinājumam (tātad lielākam caurmēra ciršu īpatsvaram) - palika bez atbildes. Vēl būtiskāk - prognozējot mežizstrādes apjomu pieaugumu valsts meži vispār nav ņemti vērā.

"Savukārt galvenās cirtes mērķa caurmēra samazināšanas rezultātā resno stumbru īpatsvars nedaudz saruks, bet tas joprojām būs lielāks par resno stumbru īpatsvaru dabiskās, cilvēka saimnieciskās darbības neietekmētās audzēs."

Lūk, arī D. Dubrovskis norāda, ka resnu koku īpatsvars samazināsies. Uz jautājumu, kur radušies dati par saimnieciskās darbības neietekmētām audzēm, atbilde šajā rakstā nav rodama un arī privātā sarakstē ar autoru tas palika neatbildēts.

"Tika veikta arī mežaudžu vecumstruktūras analīze, lai noskaidrotu, vai vecāku mežu īpatsvars (virs 60 - 70 gadiem) samazināsies. Rezultāti liecina, ka, ieviešot piedāvātos grozījumus, galvenās cirtes parametrus audzes sasniegs vecumā virs 60 gadiem (priedei intervālā no 74-88 gadiem, eglei 63-73 gadiem, bērzam 60-64 gadiem). Tātad pamatā netiks cirstas jaunākas audzes."

Vēl viens klajas demagoģijas piemērs - pēc grozījumiem netiks cirsti meži, kas jaunāki par 60 gadiem, tāpēc šo vecumu īpatsvars nesamazināsies. Fakti rāda pretējo - 60 gadu vecumu pārsniegušu mežu platība samazinās jau tagad (kopš 2012. gada). Kā tas iespējams, ja jaunākus mežus nedrīkst cirst? Elementāri - arī 100-gadīgs mežs, ko drīkst nocirst, ir par 60 gadiem vecāks, un tā nociršana samazina 60 gadu vecumu pārsniegušu īpatsvaru. Kāds gan būtu pamats pieņēmumam, ka šī tendence nepastiprināsies, nolaižot vecuma latiņu, pie kuras mežu atļauts cirst?



"Attiecībā uz mežu fragmentācijas palielināšanos (...) jāatzīmē, ka galvenās cirtes mērķa caurmēra izmaiņas neskar esošo, atbilstoši normatīvajiem aktiem izveidoto īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu tīklu, kā arī galvenās cirtes platība ierosināto izmaiņu gadījumā pieaugtu nebūtiski."

Arī šajā punktā D. Dubrovskis izliekas nedzirdējis darba grupā runāto - mežu fragmentācijas pieaugums gaidāms ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un mikroliegumiem. Pagaidām Latvijā vēl ir gana daudz aizsargājamu sugu, kas mīt ārpus šīm teritorijām un kuru dzīvi būtiski apgrūtinātu mežu fragmentācijas pieaugums. Tāpat esam daudzkārt norādījuši, ka esošais mikroliegumu tīkls ir nepietiekams. Zemkopības ministrija novilkusi politisku svītru, ka aizsargājamu mežu platības palielināties nedrīkst, bet, tā vietā, lai domātu, kā tad saimniekot dabai draudzīgāk ārpus aizsargājamām teritorijām, tiek virzītas šādas iniciatīvas, kas tikai veicinās mežu izciršanu.

"Zinātnieki savus argumentus ir pateikuši..."

Jā, patiesi - zinātnieki ir pateikuši savus argumentus. Bet mežzinātnieki ir bijuši vienīgie, kas pagaidām ir uzklausīti, lai gan viņu argumenti ir.. nu... skatīt iepriekš.

pirmdiena, 2017. gada 28. augusts

Kas notiek ar Latvijas priedi?

Tā iznācis, ka jāturpina iepriekšējā rakstā iesāktā tēma par ticību zinātniekiem.

Droši vien, visos laikos ir bijis tā, ka zināma daļa sabiedrības zinātnieku teiktajam un rakstītajam vienkārši netic. Divi mūsdienu piemēri, kas zem saukļa "Zinātnieki melo!" ir apvienojuši gandrīz globālas kustības, ir klimata pārmaiņas un bērnu vakcinācija. Diemžēl sabiedrības jau tā nestabilo ticību zinātnei viegli var iedragāt zinātnieki, kas raksta vai runā blēņas, turklāt dara to, īpaši uzsverot, ka ir zinātnieki. Un te arī nonākam pie tā, par ko gribu rakstīt šoreiz - mežzinātņu doktora Imanta Baumaņa raksta Vai gada koka godā izraudzītā priede saglabās līderpozīcijas mūsu mežos? portālā Delfi.

Raksta konteksts ir šobrīd aktuālais jautājums par meža nozares vēlmi tikt pie kailcirtēm piejūras priežu mežos, kur šobrīd atļautas tikai izlases cirtes. I. Baumanis rakstā nosoda ieceres pretiniekus un norāda, ka pašreiz spēkā esošā regulējuma dēļ Latvijā zaudē priežu mežus: "Protams, lēmumu aizliegt kailcirtes radīja vēlme nodrošināties pret iespējamu priežu mežu platību samazināšanos. Taču tieši tas, no kā baidījās, tagad notiek."

Autors arī norāda: "...pēdējās desmitgadēs strauji samazinājušās priežu jaunaudžu platības. Iemesli tam ir vairāki:

- pagājušā gadsimta 60. gados piedzīvotas divas postošas vējgāzes, pēc kurām meža atjaunošanā netika izmantotas priedes – tika stādītas egles vai arī izcirtums atstāts dabiskai atjaunošanai;

- pēc 1978.–1979. gada bargās ziemas priežu audzēs aktivizējās dažādas slimības – skujbire, sakņu trupe, zaru vēzis u. c., kas mežkopju aprindās radīja satraukumu par priedes izdzīvošanu;

- 80. gadu beigās priežu jaunaudzēs ievērojamu postu nodarīja aļņi, kas bija lielā skaitā savairojušies; - pēdējās desmitgadēs mežu īpašnieki nelabprāt stāda priedes tām piemērotā augsnē, jo priedes ieaudzēšana, salīdzinot ar egli, ir sarežģītāka un dārgāka. Priežu jaunaudzes prasa rūpīgāku kopšanu, un tās biežāk bojā pārnadži, kuru skaits ievērojami palielinājies;

- pielietojot pakāpeniskās cirtes, notiek sugu maiņa, platības aizaug ar lapu kokiem un krūmiem, kā arī eglēm."

Un lai gan I. Baumanis min vairākus iemeslus priežu mežu platības sarukumam, raksta vēstījums ir skaidrs - galvenā problēma ir izlases jeb pakāpeniskās cirtes, ko atbalsta "cilvēki, kas samērā nicīgi izturas pret ekonomiku un tās vajadzībām".

I. Baumaņa raksta labākai izpratnei piedāvāju iepazīties ar dažiem skaitļiem (visi avoti ir publiski pieejami, un katrs lasītājs var par datu pareizību pārliecināties pats).

Jāsāk, ar to, ka pamatā I. Baumanim ir taisnība - priežu mežu platības Latvijā samazinās. Šeit redzamas priežu mežu platības pārmaiņas pēc Valsts meža dienesta datiem.


Ievērojiet, ka diagrammā trūkst 2016. gada. Šī gada datu VMD interneta lapā nav. Šajā laikā notika pāreja uz jaunu datubāzi, tāpēc arī pret platības samazinājumu starp 2015. un 2017. gadu ieteiktu izturēties piesardzīgi (iespējams, tas atspoguļo pārmaiņas datu precizitātē, nevis patiesu samazinājumu).

Ja izmantojam salīdzinājumam 2017. gadu, kopš 2001. gada priežu mežu platības samazinājušās par 9,4%, bet, ja ievērojam manis ieteikto piesardzību un salīdzinām 2001. un 2015. gadu, redzam samazinājumu par 6,5%.

Savukārt par priežu jaunaudžu platību strauju samazinājumu gan nav taisnība - VMD dati liecina, ka vismaz kopš 2001. gada priežu jaunaudžu (t.i., mežu līdz 40 gadu vecumam) kopējā platība stabili aug.


Tā kā I. Baumanis kā iemeslus priežu jaunaudžu platību sarukumam min 20. gs. 60. un 80. gadu notikumus, aicinu aplūkot priežu mežu vecuma struktūru (pēc tiem pašiem VMD datiem).


Lielākai skaidrībai diagrammā pie diviem stabiņiem esmu atzīmējis gadus, kad šie priežu meži atjaunoti. Redzams, ka arī šajā punktā I. Baumanim ir taisnība - minētajos periodos tādu vai citādu iemeslu dēļ meži ar priedi atjaunoti mazāk nekā pirms tam vai vēlāk, un tas radījis "bedri" priežu mežu vecuma struktūrā. Šeit gan jāpatur prātā, kāds ļoti būtisks aspekts - I. Baumaņa aprakstītie notikumi nozīmēja priežu mežu platību sarukumu tolaik, un ar lielu varbūtību tie novedīs pie ciršanas vecumu sasniegušu priežu mežu platību samazinājuma nākotnē (pēc 50-80 gadiem), bet tie neizskaidro šobrīd (kopš 2001. g.) notiekošo priežu mežu platību samazinājumu.

Lai izprastu šobrīd notiekošā priežu mežu platību sarukuma iemeslus, varam ielūkoties paša LVMI "Silava" sniegtajā informācijā. Te redzam, ka pēdējos gados priežu mežu platības samazināšanos izskaidro šādi iemesli:

- sugu sastāva izmaiņas augšanas procesā 31,5%;
- sugu sastāva izmaiņas pēc starpcirtes* 10%;
- izcirtums 19,6%;
- cita atjaunotā koku suga pēc kailcirtes 33,4%;
- citi iemesli 5,5%.

*Cirte, ko veic mežaudzē līdz tās cirtmeta sasniegšanai. Izšķir kopšanas cirti, rekonstruktīvo cirti un sanitāro cirti.

Tātad galvenais iemesls priežu mežu platību sarukumam mūsdienās joprojām ir meža neatjaunošana ar priedi pēc kailcirtes. To, ka nav reālu datu, kas pamatotu pašu publiskos izteikumus (arī I. Baumaņa rakstā), ka kailcirtes aizlieguma dēļ sarūk piejūras priežu mežu platības, sarunās apstiprina gan "Silava", gan Zemkopības ministrija.

Bet, labi, diskusijas labad pieņemsim, ka datu nav tikai pagaidām - mežos viss notiek lēni, un varbūt piepildīsies grozījumu virzītāju sliktākās prognozes un piekrastes priežu mežus aizstās "nekvalitatīvas un mazražīgas lapu koku audzes". Kādu ietekmi tas atstātu uz Latvijas priežu mežu kopējo platību? Faktiski nekādu. Zemkopības ministrija apgalvo, ka noteikumu grozījumi attiecas uz nepilniem 11 tūkstošiem hektāru meža, tātad tie veido tikai 1% Latvijas priežu mežu platības. Šī ir daudz mazāka platība par to, ko priežu meži jau zaudējuši pēdējos 17 gados. Turklāt jāpatur prātā, ka galējais scenārijs - to priežu mežu, kuros aizliegta kailcirte, zaudēšana - ir maz ticams.

Tātad priežu mežu sarukumā ne tagad, ne nākotnē nevar vainot to, ka piejūras priežu mežos aizliegtas kailcirtes. Kailcirtes tiek piedāvāts kā risinājums mežu atjaunošanas nodrošināšanai, bet, kā rāda LVMI "Silava" dati, kailciršu veikšana pašreizējā mežsaimniecības praksē ir galvenais riska faktors priežu mežu platību saglabāšanai, nevis priežu mežu nākotnes nodrošinājums. Un uz šāda fona sabiedrībai tiešām vajadzētu pieņemt jaunas kailcirtes piejūras priežu mežos? Un sabiedrībai vajadzētu ieklausīties mežzinātniekos, kas to nav pamanījuši?

LVMI "Silava" strādā vairāki tiešām cienījami zinātnieki, kuros es vienmēr esmu gatavs ieklausīties pat tad, ja viņu viedoklis ir pilnīgi pretējs manējam (jo ir liela varbūtība, ka tieši viņu domas izrādīsies labāk pamatotas). Šie zinātnieki parasti vairās no publiskām diskusijām, un var viņus cienīt arī par to. Bet man ir tiešām žēl, ka publiskajā telpā priekšplānā izvirzās mežzinātnieki, kas demonstrē paviršu attieksmi gan pret faktiem, gan pret sabiedrības spriestspēju un tā met ēnu arī uz saviem kolēģiem, kuri to nebūtu pelnījuši.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Es ticu...

Es ticu zinātniekiem. Tāds ir mans izejas stāvoklis. Ja zinātnieks kaut ko saka, es viņam ticu tāpēc, ka viņš ir zinātnieks. Pat tad, ja divi zinātnieki saka pretējas lietas, es mēģinu saglabāt nostāju, ka viņiem abiem ir taisnība (jo tā tiešām bieži gadās). Ja man tomēr jāizšķiras, atliek skatīties uz pētījumiem, ar kuriem zinātnieks savus izteikumus pamato. Ar manu ticību nav viegli tagad, kad tiek apspriesti Zemkopības minstrijas virzītie grozījumi koku ciršanas noteikumos (sīkāk par tiem šeit).

Es ticu Dagnim Dubrovskim, kad viņš saka, ka meža īpašnieku peļņu no koksnes pārdošanas var palielināt, cērtot tievākus kokus un to vietā stādot selekcionētus stādus, lai gan cērtamu vecumu sasniegušu mežu platības samazināsies. Es ticu somu zinātniekam Perti Saurolam, kas saka, ka Somijā meži, dzenoties pēc lielākas peļņas, nosaimniekoti tik tālu, ka sugu, kas atkarīgas no lieliem kokiem (ērgļi, pūces), populācijas balstās uz mākslīgu ligzdu uzstādīšanu. Vajadzētu izvērtēt plānoto grozījumu ietekmi uz vidi Latvijā.

"Ekofašisti! Vai jums vēl nepietiek? Vai tiešām tā ienīstat Latvijas tautu?" atbild Dagnis Dubrovskis.

Es ticu Jurģim Jansonam, ka priedei, lai atjaunotos, nepieciešama gaisma. Es ticu, ka klajā vietā priede aug labāk nekā noēnojumā. Vai "Silavai" ir pētījumi, kas parāda, ka ar 0,2 ha atvērumiem, kas atļauti piejūras ierobežotas saimnieciskās darbības zonā nepietiek, lai priedes varētu atjaunoties?

"Tas stulbums ir jāizbeidz! Tad jau varētu prasīt zinātnisku pamatojumu tam, kāds šobrīd mēnesis!" atbild Jurģis Jansons. Nelieši un nejēgas tie, kas atraduši "Silavas" pētījumu, ka šādos atvērumos priedes var atjaunot!

Aizbrauksim uz mežu apskatīties! Un Zemkopības ministrija rīko ekskursiju, pēc kuras secina: "Katrs no mums redz to, ko grib." Tieši tā! Lai nu kam, bet iesaistītajiem zinātniekiem vajadzētu zināt, ka pieeja "aizej un apskaties" zinātnē varbūt bija pieņemama pirms pāris gadu tūkstošiem ("Skaidrs, ka bezdelīgas ziemu pavada ezeru dūņās! Visi taču redz, kā tās rudenī salaižas ezeros!" "Protams, griezes uz ziemošanas vietām iet kājām! Tu taču esi redzējis, cik tizli grieze lido!"), bet mūsdienās vairs nē.

Un tā vietā, lai diskusijās liktu galdā vienu pētījumu pēc otra, iesaistītie mežzinātnieki (kas, protams, ir vienīgie vērā ņemamie zinātnieki šajā kompānijā), melnu muti aizstāv Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus... Un pat neiepīkstas par to, ka šie grozījumi neatbilst viņu pašu (zinātnē balstītajiem?) priekšlikumiem. Kad Zemkopības ministrija saka, ka mežizstrādes apjomi nepalielināsies, bet īpašniekiem būs lielāka peļņa, Dagnis Dubrovskis neatgādina, ka viņa aprēķinu pamatā ir pieņēmums par izcirstā apjoma pieaugumu privātajos mežos par 30% un arī piedāvātie galvenās cirtes caurmēri ir citi. Kad Zemkopības ministrija saka, ka piejūras priežu mežos būtu atļaujamas divus hektārus lielas (lielākas nekā Latvijā vidēji) kailcirtes, Jurģis Jansons neiebilst, ka "Silava" ierosināja atļaut divreiz mazākus izcirtumus.

Es joprojām ticu zinātniekiem. Bet mana ticība prasa saprast, ka no zinātniekiem var saņemt ne tikai zinātni, bet arī demagoģiju, un prast atšķirt vienu no otras. Eh... nav vienkārša lieta tā ticība!

trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Ar hārvesteru uz baznīcu?

Pirms kāda laika tikos ar kādu dāni, kurš savos pasaules ceļojumos bija uz dažiem gadiem piestājis Latvijā un šajā laikā arī kļuvis par LOB biedru. Tagad viņš bija nolēmis, ka pienācis laiks beidzot atgriezties dzimtenē, un mēs tikāmies, lai atvadītos. Šīs sarunas laikā uzzināju, ka viņa interešu lokā ir ne tikai putni, bet arī (iespējams, pat pirmkārt) arhitektūra. Runājoties secinājām, ka centieniem saglabāt arhitektūras pieminekļus ir zināma līdzība ar dabas aizsardzību. Pirmkārt, gan arhitektūras, gan dabas aizsardzība balstās uz vairāk nekā tikai ekonomiskiem apsvērumiem. Otrkārt, gan vienā, gan otrā gadījumā kādu gadsimtiem saudzētu vērtību var vienā mirklī iznīcināt, bet atjaunot to var vairs nebūt iespējams.

Ir vēl arī trešā līdzība, par kuru aizdomājos, kad kādā no paredzētajiem koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītajām sanāksmēm kāds no dalībniekiem nāca klajā ar apgalvojumu, ka piejūras meži nebūtu īpaši sargājami, jo tie ir cilvēka radīti. Gluži taisnība tā gan nav. Lai gan man nav datu tieši par piejūras mežiem, Zemkopības ministrija norāda, ka "lielākā daļa mežu Latvijā veidojušies, dabiski atjaunojoties vai ieaugot" (šeit). Lai gan dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars piekrastē var atšķirties no valsts kopumā, visticamāk, iepriekš citētais vispārējais apgalvojums ir spēkā arī šajos mežos. Tomēr nenoliedzami, lai kāda būtu piejūras mežu izcelsme, laikā no to izcelšanās līdz mūsdienām tie ir cilvēka būtiski ietekmēti, tāpēc zināmu cilvēka lomu to pašreizējā stāvoklī noliegt nevar. Un tieši tas ļauj dabas aizsardzības pretiniekiem uzdot jautājumu, vai cilvēka radītus (vai veidotus) biotopus ir pamatoti īpaši aizsargāt.

Turklāt mežs, būdams Latvijai dabiskā ekosistēma, ir vēl salīdzinoši vienkāršs gadījums. Bet kā ar īpaši aizsargājamiem zālāju biotopiem? Kā ar virsāju biotopiem Ādažu poligonā (kas ir lielākā daļa no visiem Latvijas virsājiem)? Atšķirībā no mežiem zālāju un virsāju biotopi Latvijā lielākoties patiesi nebūtu radušies bez cilvēka līdzdalības un arī pastāvēt var tikai tad, ja tiek turpināta to apsaimniekošana. Jāpatur gan prātā, ka apsaimniekošanai nav noteikti jābūt ar mērķi saglabāt biotopu kā tādu - gan zālāji, gan virsāji Ādažu poligonā ir radušies, saimniekojot citiem mērķiem, nevis dabas aizsardzībai. Vai šie biotopi būtu aizsargājami?

Tiem, kam šķiet, ka cilvēka radīti biotopi nav aizsardzības vērti, gribu jautāt mazliet citādi: Vai jūs atbalstītu, ka Doma baznīca tiek nolīdzināta, lai tās vietā uzceltu lielveikalu? Doma baznīca taču arī ir cilvēka radīta! Varbūt lielveikals nesīs tā īpašniekam lielāku peļņu, turklāt nebūs jātērējas vecās baznīcas uzturēšanai, ko turklāt noteikti ierobežo dažādas prasības (pieņemu, ka, piemēram, ielikt Doma baznīcai plastmasas logus nav atļauts). Lūk, arī trešā līdzība arhitektūrai ar dabas aizsardzību - tas, ka cilvēks kaut ko radījis, vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir tiesības to iznīcināt. Labi, labi, mežu nocērtot un atjaunojot, tas formāli netiek iznīcināts. Tomēr pēc šādas loģikas nekas slikts nenotiks arī tad, ja Doma baznīcas vietā turpmāk būs "Maxima XXX" - māja paliek māja.

Tomēr vienā ziņā aizsargājami biotopi ir pārāki par arhitektūras pieminekļiem - gan vieniem, gan otriem ir kultūrvēsturiska nozīme, gan vieni, gan otri dod zināmu pienesumu valsts ekonomikai, bet īpaši aizsargājami biotopi ir dzīvi (burtiskā šī vārda nozīmē) un sniedz ļoti daudzveidīgus t.s. ekosistēmu pakalpojumus. Mežā jūs varat lasīt sēnes un ogas, turklāt mežs attīra gaisu un sargā no plūdiem. Ziedu pļavās jūs varat laist ganīties bites un savākt augus tējām vai Jāņu vainagam. Virsājos... nu... Ādažu poligona virsājos lielākā daļa no jums nevar darīt neko (militāra teritorija tomēr), bet arī šeit biškopji izliek savus stropus un mednieki lūko pēc guvuma, turklāt, kā rāda pieredze no citām valstīm, pat militārajām mācībām virsāji nāk par labu, jo tad, ja augājs nobraukāts līdz plikām smiltīm, tās viegli dzenā vējš, brīžiem stipri apgrūtinot mācību norisi. Un visi šie aizsargājamie biotopi ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām (kas arhitektūras pieminekļu gadījumā laikam nav īsti pieļaujami... lai gan - Doma baznīcā savulaik esot ligzdojis lauku piekūns).

Īsāk sakot, protams, ka īpaši aizsargājami biotopi ir īpaši aizsargājami pat tad, ja tos ir radījis cilvēks. Ne velti šādu biotopu aizsardzību paredz ES direktīva un Latvijas likumi. Ne velti likumi nepieļauj ar atrunu "šo radījis cilvēks" noplicināt mūsu un citu šeit mītošo radījumu dzīves vidi. Un jūs, kas cīnāties pret dabas aizsardzību, sakot, ka tas iedzīvotāju labā, neizliecieties! Iedzīvotāji jau sen pateikuši, ka Latvijas dabas daudzveidības saglabāšana tiem ir svarīga.

Paralēles starp arhitektūras pieminekļiem un dabas aizsardzību savilka arī kāda bilde (ko nevaru vairs atrast) Tviterī, kur bija pārfotografēts attēls no prezentācijas kādā konferencē. Tā doma bija apmēram: "Ja mēs neesam gatavi nojaukt piramīdas attīstības vārdā, kāpēc mēs pieļaujam dabas pieminekļu iznīcināšanu." Pirmajā brīdī doma šķita jauka, otrajā - naiva. Man ir bažas, ka tad, ja kāds izrēķinātu, ka piramīdu nojaukšana ir ekonomiski izdevīgāka nekā to saglabāšana, buldozeri būtu klāt kā likts. Jums šķiet, ka pārspīlēju? Izlasiet šo!

Bet mēs taču esam saprātīgāki? Mēs taču negribam lielveikalu Doma baznīcas vietā? Lūdzu, sakiet, ka arī es neesmu naivs!

otrdiena, 2017. gada 6. jūnijs

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie pastiprinātas Latvijas mežu izciršanas. LOB ziņa par šo jautājumu lasāma šeit. Īsumā varu teikt, ka runa ir par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., atļauju cirst kailcirtē tievākus kokus nekā līdz šim) un kailciršu atļaušanu piejūras priežu mežos, kur tās līdz šim bija aizliegtas.

Kad LOB bija Zemkopības ministrijas vietā izplatījusi plašsaziņas līdzekļiem informāciju par noteikumu grozījumu sabiedrisko apspriešanu, arī žurnālistiem radās interese par šo jautājumu. Protams, tika prasīts arī meža nozares pārstāvju viedoklis, un tautai bija iespēja dzirdēt ārkārtīgi interesantus argumentus, kāpēc šie grozījumi nepieciešami.

Mazai atkāpei vēlreiz jāpiemin, ka šie grozījumi ir tikai viens (un ticami, ka ne pēdējais) burbulis, kas uzpeldējis no 2008. gada nogales, kad Latvijas Kokrūpniecības federācija, panākot lielāku pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos, nostiprināja sev pārliecību, ka var dabūt tik koksnes, cik grib. Daba šai vēlmei runā pretī un koksnes resursu nozarei trūkst, tāpēc rodas šādas iniciatīvas atvieglot spēkā esošos ciršanas ierobežojumus.

Protams, jūs nekad nedzirdēsiet kādu no vadošajiem meža nozares pārstāvjiem sakām: "Jā, mēs pārrēķinājāmies - izrādās, ka mūsu līdzšinējā saimniekošanas prakse nav ilgtspējīga, resursu sāk trūkt, bet mēs negribam mazināt saviem uzņēmumiem pieejamo koksnes apjomu, tāpēc, lai ātrāk tiktu pie jaunām platībām mežizstrādei, mums nepieciešami šie grozījumi."

Tā būtu ārkārtīgi atsvaidzinoša atklātība no nozares priekšstāvju puses, bet, zinot, ka tautai tas nepatiks, šādai atklātībai vēl neviens no viņiem nav saņēmies, tā vietā mēģinot izlīdzēties ar skaistākiem argumentiem, kas reizēm ir tik ļoti "pievilkti aiz matiem", ka izraisa smaidu un atgādina kāda mana kolēģa teikto: "Mums ir vieglāk, jo mums nav jāmelo."

Ļaujiet jūs iepazīstināt ar dažiem no šiem argumentiem.

Dagnis Dubrovskis, LLU Meža fakultātes dekāns: "Šo normatīvo aktu izmaiņas nākamajā rītā pēc pieņemšanas tūdaļ paceltu šo mežu īpašumu vērtību par pusmiljardu eiro." (šeit)

Nē, ar šo nesāku, lai teiktu, ka D. Dubrovskis melo vai kaut ko pārspīlē! Man nav pamata neticēt viņa un kolēģu veiktajiem aprēķiniem. Šo citātu izvēlējos tāpēc, lai vēlreiz parādītu, ka plānotie grozījumi balstās tikai uz saimnieciskiem apsvērumiem, turklāt ņemot vērā tikai koksnes ieguvi (kas, kā zināms, nebūt nav vienīgais ekonomiskais ieguvums no meža). Ja mēs nolemtu izcirst kādu vecu parku vai nocirst aleju, protams, jau tajā pašā brīdī šī parka vai alejas vērtība celtos par summu, par kuru varēsim notirgot iegūto koksni. Un tieši šāda mežu vērtības rēķināšana tikai pārdodamajā koksnē, nerēķinoties ar visām pārējām mežu vērtībām, ir pamatā tam, kāpēc Latvijā nevaram runāt par līdzsvarotu un ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu.

Normunds Strūve, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktora vietnieks: "Tas vidējā diametra cipars, kad varēs nocirst kokus agrāk, nekā līdz šim, mazinās 1- 5 centimetru apmērā." (šeit)

Reizēm interesanti klausīties, ka Zemkopības ministrija, skaidrojot plānotos grozījumus, taisnojas, ka vairāk jau tāpat necirtīs, redz, grozījumi arī nemaz nav tik lieli... Un tu nesaproti, tad kāpēc vispār kaut kas ir jāgroza, ja nekas tāpat nemainīsies.

Ja bez īpašas iedziļināšanās skatās uz skaitļiem tabulā, tad tiešām - III bonitātes bērzu mežiem ciršanas caurmērs pat palielināts, III bonitātes egļu mežos caurmērs samazināts vien par 1 centimetru... Bet te svarīgi zināt, kas ir bonitāte. Tas ir rādītājs, kas raksturo meža ražību - jo augstāka mežam bonitāte, jo ātrāk tajā izaug koks (t.i., vienā un tajā pašā vecumā koks I bonitātes mežā būs lielāks nekā II bonitātes mežā). Zemkopības ministrijas piedāvājums ir noteikt vienādu galvenās cirtes caurmēru visām bonitātēm, un līdz ar to vislielākais caurmēra samazinājums ir tieši tajos mežos, kur teorētiski varētu izaugt vislielākie koki (piemēram, no 39 uz 30 cm Ia bonitātes priežu mežos). Savukārt zemākas bonitātes mežos resnam kokam grūti izaugt šā vai tā, un tos, tāpat kā līdz šim, var nocirst, sasniedzot Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu

Normunds Strūve: "Līdz šim mēs esam praksē redzējuši, ka mežu īpašnieki tomēr arī skatās uz koksnes cenām. Ja tā cena nav pievilcīga, viņi mežus necērt." (šeit) "Ja runājam par valsts mežiem, koku ciršanas apjoms valsts mežos ir noteikts pieciem gadiem, Ministru kabinetā apstiprināts, un tas ar šiem grozījumiem netiek mainīts." (šeit)

Iespējams, N. Strūve nestrādāja Zemkopības ministrijā 2008. gadā, tāpēc nezina, kā viņa teiktais izklausās tiem, kas mežsaimniecības jautājumiem seko līdzi jau kādu laiku. To, ko viņš pasniedz kā mierinājumu, es redzu kā pamatojumu bažām, ka šie grozījumi, lai gan it kā uz privātīpašniekiem orientēti, novedīs pie pastiprinātas valsts mežu izciršanas. Kāpēc? Atļaujiet atgādināt vēsturi!

2008. gada nogalē pēc Latvijas Kokrūpniecības federācijas iniciatīvas tikai palielināts maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos 2009.-2010. gadā. Pamatojums: "Ciršanas apjomu palielināšana valsts mežos ļaus kompensēt ciršanas apjomu samazināšanos privātajos mežos." (vairāk - šeit). Kā jau N. Strūve norāda, privātīpašnieki par sliktu cenu nav gatavi savus mežos pārdod, bet, ja industrijai vajag, neviens netraucē triecientempā Ministru kabinetā grozīt iepriekš uz pieciem gadiem noteikto ciršanas apjomu un pagrābties no valsts mežiem. Un, ņemot vērā topošos grozījumus, kas pazemina kritērijus mežu ciršanai, varēs droši argumentēt, ka viss notiek atbilstoši noteikumiem - cērtamu mežu šobrīd ir vairāk nekā toreiz, kad tika rēķināts pieļaujamais ciršanas apjoms.

Atgādinu, ka toreiz - 2009.-2010. gadā - mežizstrādes apjomi privātajos mežos tomēr nekritās tik ļoti, kā tika prognozēts, un galu galā mēs piedzīvojām kopš 2000. gada lielāko mežizstrādes intensitāti. Kā jau minēju, domāju, ka šis ir tas gadījums, kad apetīte rodas ēdot, un tieši tāpēc šobrīd, kad dažādu iemeslu dēļ ieguves apjoms ir krities, plānots grozīt koku ciršanas noteikumus.


Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Nav jēgas spiest audzēt ļoti resnu koku, par kuru beigu beigās neviens nesamaksās, un tas pa vidu vēl būs izpuvis." (šeit)

Elegants piemērs, kā mēģināt apvārdot sabiedrību, metot visus mežus vienā maisā! Vislielākais galvenās cirtes caurmēra samazinājums, kā jau minēts, plānots priedei, tomēr nav dzirdētas meža nozares pārstāvju sūdzības, ka problēma būtu 101 gada vecumā (pašreizējas ciršanas vecums) iztrupējušas priedes. Vecām apsēm gan "izpuvis vidus" mēdz būt saimnieciska rakstura problēma, bet plānotie grozījumi uz šo sugu vispār neattiecas.

Savukārt, par samaksāšanu runājot, jāmin, ka tajā pašā D. Dubrovska ziņojumā, uz kura pamata Zemkopības ministrija plāno grozījumus, skaidri redzams, ka tieši resnie zāģbaļķi ir vērtīgākie priedes, egles un bērza sortimenti.

Arvīds Ozols, Zemkopības ministrijas meža departamenta direktors: "Lai stimulētu meža īpašniekus mežu kopt un vienlaicīgi izmantot efektīvāk zemi, ir motivācija mežu labāk kopt un labākiem materiāliem atjaunot ģenētiski augstvērtīgu stādāmo materiālu, tad arī koki var izaugt un sasniegt diametru ātrāk, nekā ir noteikts ciršanas vecumos." (šeit)

Tātad (un lasiet uzmanīgi!) lai meža īpašniekus stimulētu mežu kopt, kas ļautu ātrāk izaugt resniem kokiem, mēs atļausim cirst tievākus kokus... Zemkopības ministrijas loģika laikam ir viens no tiem ļoti īpašajiem loģikas veidiem.

Te vietā arī neliela piebilde, ka no dabas aizsardzības viedokļa būtisks ir ne tikai koka izmērs, bet arī tas, cik ilgs laiks ir dots meža ekosistēma atjaunoties - jāatjaunojas ne tikai kokiem, bet arī zemsedzei un pamežam, jāienāk sugām, kas izzudušas pēc kailcirtes. Tāpēc noteikti nevar teikt, ka ātraudzīgāku koku izmantošana kompensē mežam ātrākas ciršanas nodarīto.

Edgars Dupužs, Latvijas Meža īpašnieku biedrības pārstāvis: "Tas noteikti samazinās kopējo izcērtamo krāju, jo izslēgs iespēju manipulēt ar inventarizācijas datiem. Ja ir augstāka bonitāte, tad, mēģinot sagrozīt datus, var nozāģēt krietni tievāku mežu nekā būs jaunajos noteikumos." (šeit plkst. 12.00)

Meža īpašnieku pārstāvis (lai gan atgādinu - minētā biedrība vairāk pārstāv LVM, nekā meža īpašniekus) mums norāda uz diviem interesantiem aspektiem: 1) līdz šim meža īpašnieki mēdza sagrozīt inventarizācijas datus, lai varētu nozāģēt jaunāku mežu; 2) grozījumu dēļ mežus cirtīs mazāk.

Patiesībā jau pirmais punkts nav nekāds pārsteigums. Par to, ka tiek īstenotas dažādas shēmas, lai nocirstu mežu, kuru it kā vēl nevar cirst, ir dzirdēts ne reizi vien. Tomēr vismaz es nespēju iztēloties, kā šie grozījumi mazinās iespējas sagrozīt inventarizācijas datus. Vajadzību manipulēt gan tie varētu mazināt, jo pie tievāku koku ciršanas varēs tikt likumīgā ceļā, bet rezultāts dabā būs viens un tas pats neatkarīgi no tā, vai darbība bijusi likumīga vai nē.

To, ka grozījumu dēļ mežus cirtīs mazāk, gan gribētu redzēt! Iedomājieties - tik sen lolotie noteikumu grozījumi izrādītos par nozares šāvienu pašas kājā un papildu resursu ieguves vietā mēs pieredzētu to samazinājumu. Labi, labi, es te mazliet ironizēju, bet bez jokiem D. Dubrovska aprēķini rāda tieši to - nākošajos desmit gados pastiprināti izstrādājam privātos mežus, un turpmākos 230 gadus cērtamu mežu būs mazāk.

Viens citāts arī par kailcirtēm piejūras mežos:

Arvīds Ozols: "Galvenais mērķis ir saglabāt priedi Latvijā, jo priedes īpatsvars citādi iet uz leju." (šeit)

Parastam cilvēkam ideja, ka, lai saglabātu priežu mežus, tos jāizcērt, varētu šķist mazliet absurda. Tomēr meža nozares pārstāvji jau kādu laiku popularizē uzskatu, ka pēc izlases cirtēm priežu meži nevar atjaunoties, tāpēc kailciršu aizliegums piejūras mežos ir viens no iemesliem, kāpēc gaidāma priežu mežu platību samazināšanās.

Šo jautājumu esmu aplūkojis jau iepriekš (šeit), tomēr mazliet atkārtošos. Būtībā šis ir tikai vēl viens konkrēts piemērs tam, kā izpaužas resursu trūkums kokapstrādei. Patiesais iemesls, kāpēc kokrūpnieki grib tikt pie piejūras priežu mežiem, ir tas, ka priežu mežu platības (ne tikai to īpatsvars) jau ir samazinājušās, un ne jau kailcirtes aizlieguma (nepilnos 10% priežu mežu) dēļ, bet tāpēc, ka šie meži ir izcirsti un pēc tam nav atjaunoti ar priedi. Tātad, redzot, ka priežu resursi tiek izsmelti tajos mežos, kur var tikt klāt, nozare sāk lūkoties pēc mežiem, kur šobrīd ciršana ir apgrūtināta. Atgādinu, ka arī plānotais galvenās cirtes caurmēra samazinājums vislielākais ir tieši priežu mežos.

Lasot un dzirdot, ka arī LVM piebalso domai par to, kā bez kailcirtēm Latvijas priežu meži iznīks, man ir viens jautājums tieši šim uzņēmumam: Vai tad, ja to atļautu noteikumi, jūs būtu gatavi kailcirtēs izcirst Tērvetes priežu mežus un paskaidrot sabiedrībai, ka tās ir "atjaunošanas cirtes", bez kurām šie meži iznīktu?

Nobeigumā gribu atgādināt arī mazliet vecākus (no 2011. gada) LVMI "Silava" direktora un tagad arī LVM padomes priekšsēdētāja Jurģa Jansona izteikumus (izcēlumi mani; pilns raksts šeit):

"Taču idejas gruzd dažādas, arī par to, ka būtu jāsamazina cērtamo koku caurmērs galvenajā cirtē. Tas mums ir strikti noteikts un pamatots ar zāģbaļķu dimensijām. Meža audzēšana līdz brīdim, kad no kokiem var iegūt zāģbaļķus, ir Latvijas mežsaimniecības pamats, kuru var ļoti viegli nojaukt, samazinot ciršanas diametru."

"Skuju koku, no kura iznāks baļķis, nevar izaudzēt cilvēka apzinīgās dzīves laikā. Latvijā tagad strādājam ar iepriekšējo paaudžu izaudzēto un darām visu iespējamo, lai nākamās paaudzes strādātu ar mūsu radīto. Tā jau ir tā ilglaicīgā mežu apsaimniekošana, kuras pamati šobrīd Latvijā tiek ievēroti. Ja viss notiek saskaņā ar to, mēs nevaram teikt, ka Latvijas meži tiek izcirsti."

Lūk, lai gan jaunajā amatā J. Jansons ir kļuvis par vienu no galvenās cirtes caurmēra samazināšanas aizstāvjiem, vēl salīdzinoši nesen viņš pats ir norādījis, ka, šo caurmēru samazinot, var ļoti viegli nojaukt Latvijas mežsaimniecības pamatus. Tagad ar J. Jansona līdzdalību tiek šķobīti nozares pamati, kuru ievērošanu viņš pats uzsvēra kā garantiju tam, ka Latvijas meži netiks izcirsti. Vai mums joprojām nav pamata bažām, Jansona kungs?

trešdiena, 2017. gada 26. aprīlis

Neiejauciet bērnus!

Pēc bērnu piedzimšanas cilvēki kļūst emocionālāki attiecībā uz bērniem. Nesen kļuvu par tēvu jau trešajai meitai, tāpēc par sevi to zinu droši. Un emociju spektrs ir visplašākais - no aizkustinājuma asaru valdīšanas par tādiem niekiem kā dziesma "Save Your Kisses for Me" līdz neizmērojamam niknumam, klausoties radio par to, kā izturas pret bērniem dažos bērnu namos. Varbūt tieši tāpēc šķebinoši bija lasīt Māra Liopas jaunāko garadarbu portālā "Delfi" (šeit), kur minētais kungs savas organizācijas īstenoto pret dabas aizsardzību vērsto politiku attaisno ar bērnu interešu aizstāvību.

Nosodot finansējuma piešķiršanu dabas aizsardzībai, virsraksts kliedz "Kāpēc putnu skaitīšana ir svarīgāka par mūsu bērnu nākotni?" Atbildu - nav. Par mūsu bērniem svarīgāks nav nekas! Tieši tāpēc bērnu piesaukšana ir ārkārtīgi viegli izmantojams arguments, kad argumentu trūkst. Kāpēc sporta sponsorēšana ir svarīgāka par mūsu bērnu nākotni? Kāpēc baznīcu atjaunošana ir svarīgāka par mūsu bērnu nākotni? Kāpēc ceļu asfaltēšana ir svarīgāka par mūsu bērnu nākotni? Kāpēc Cūkmena algošana ir svarīgāka par mūsu bērnu nākotni?

Dabas aizsardzība ir darbs mūsu bērnu nākotnes labā. Neskaitāmi avoti apliecina (piemēram, šis pavisam svaigais pētījums), ka saskarsme ar dabu ir būtiska cilvēka garīgās un fiziskās veselības nodrošināšanai. Arī M. Liopas uzskaitījumā minētais LOB projekts "Atklāj putnu migrācijas burvību!" ir viens no tiem pasākumiem, kas ļauj Latvijas iedzīvotājiem, tostarp ģimenēm ar bērniem, bez maksas speciālistu pavadībā doties dabā, iepazīt putnus. Protams, paēdis no tādas ekskursijas nebūsi, bet atceros, ar kādu prieku šādu ekskursiju savulaik uztvēra Ķemeru bērnu nama bērni. Atceros, ar kādu interesi putnu balsīs ieklausījās vājredzīgie bērni no Strazdumuižas internātvidusskolas.

Savā aizrautībā "atmaskot" finansējuma piešķiršanu dabas aizsardzībai M. Liopa nav pamanījis, ka vienu no projektiem daļēji īsteno arī paša M. Liopas barotāji - AS "Latvijas valsts meži", cits projekts sniedz informāciju Nacionālajā attīstības plānā iekļautajiem rādītājiem, projektu finansējuma avoti daļā gadījumu ir tieši dabas aizsardzībai iezīmēti un nav izmantojami nekam citam utt.

Ceru, ka, pirms ķerties pie sava raksta, M. Liopa vismaz ziedoja kādai bērnu aizsardzības organizācijai. Citādi šāda šķietama iestāšanās par bērnu interesēm ir vismaz liekulīga. Šķiet, M. Liopa ir aizmirsis būtisku faktu - arī paša vadītā Latvijas Mežu sertifikācijas padome (LMSP) ir galvenokārt par valsts (AS "Latvijas valsts meži") līdzekļiem finansēta. Jā, arī šos līdzekļus varētu iztērēt lietderīgāk. Patiesību sakot, maz būtu tādu lietu, kas nav lietderīgākas par finansējuma piešķiršanu morāli bankrotējušai organizācijai, kas uzmanības pievēršanas nolūkos ir gatava pakāpties uz nelaimē nonākušiem bērniem.

Visbeidzot gribu vērsties pie AS "Latvijas valsts meži", LVMI "Silava", aģentūras "Meža pētīšanas stacija", Ogres tehnikuma, LLU Meža fakultātes un citiem LMSP biedriem: Cik zemu var krist Jūsu pārstāvētās organizācijas vadītājs, lai Jūs joprojām uzskatītu šādas organizācijas finansēšanu par attaisnojamu?

pirmdiena, 2017. gada 10. aprīlis

Medniekam putni ir jāpazīst!

Tā vien šķiet, ka lielākoties mani raksti par medību tēmu pēdējā laikā top kā reakcija uz žurnālā "Medības" rakstīto. Arī šī reize nebūs izņēmums, jo, lūk, ko varam lasīt svaigākajā žurnāla numurā rakstā par medību eksāmena jautājumiem:

"Daudzos eksāmena jautājumos dzīvnieki, putni, to pēdas jāatpazīst pēc attēliem. Diemžēl šie attēli tiek glabāti teju kā militārus noslēpumus saturošas kartes. Arī šie attēli noslepenoti, lai jaunais mednieks neiezubrītu pareizās atbildes. Būtu labi, ja tiktu publicēts to dzīvnieku, īpaši putnu, saraksts, kuru attēli jautājumos var parādīties. Pretējā gadījumā jaunajam medniekam nepieciešama vismaz akadēmiska ornitologa izglītība. 

Pat speciālistam būtu grūti atšķirt līdzīgas pīļu sugas, īpaši, ja attēli nav pietiekami kvalitatīvi uzņemti un tajos nav labi atšķiramas sugas īpatnības. Piemēram, cekulpīlei, kas fotografēta lietus laikā, cekuls nebūs redzams, gaigalai, ja putns jaunāks, baltā riņķīša uz vaiga nebūs. Tāpat grūti atšķirt spārnu nianses."

Sākšu ar labu ziņu jaunajiem medniekiem - saraksts ar sugām, kuru attēli var parādīties medību eksāmena jautājumos, ir publicēts. Lūk, kur to var atrast: https://likumi.lv/doc.php?id=267976

Jāatzīst, ir ļoti neparasti šādu rakstu atrast žurnālā, kura galvenā redaktore pavisam nesen dedzīgi apgalvoja, ka mednieki spēšot atšķirt mērkaziņu no ķikuta. Tagad izrādās, ka bez ornitologa izglītības vai vismaz iepriekš pateiktām pareizajām atbildēm pat pīļu atšķiršana sagādā problēmas.

Protams, medniekam (vienalga, jaunajam vai vecajam) ir jāvar atšķirt pīles, pirms ņem bisi un brauc ezerā. Vēl vairāk - mednieku spējām pīļu pazīšanā vajadzētu būt vismaz tikpat labām, ja ne labākām kā akadēmiski izglītotam ornitologam. Ja ornitologs neatpazīst kādu pīli, no tā neviens nenomirst, ko nevarētu teikt par mednieku kļūdām. Turklāt medniekam pīli jāpaspēj atpazīt ātri un nereti sliktos apstākļos. Pīlei, kas vakarā izceļas no niedrēm un aizlido, arī nebūs ne cekuls, ne baltais riņķītis redzams.

Principā varētu piekrist kādreiz Jāņa Vīksnes teiktajam, ka galvenais medniekam ir atšķirt medījamu sugu no nemedījamas. Taču, kā zināms, divas pīļu sugas, kopš Jānis to teica, no medījamo sugu saraksta ir svītrotas. Arī nākotnē, turpinoties dabas daudzveidības sarukumam, arvien vairāk medījamu sugu var kļūt par nemedījamām un pieeja "pīle - drīkst medīt, kaut kas cits - nedrīkst" praksē noderēs arvien mazāk.

Lai atšķirtu sugas, ir jāmācās. Un ne jau tikai, iegaumējot noteiktas bildītes pirms eksāmena. Iespējas mācīties ir visplašākās - gan īpaši medniekiem domāti kursi, gan LOB rīkotās lekcijas un semināri. Tomēr vislabāk mācīties, ejot dabā un skatoties uz putniem. Varbūt topošajam medniekam būtu vērts kādus piecus gadus padzīvot kā vienkāršam putnu vērotājam un tikai tad ķerties pie ieroča?

Piedāvāju iespēju mazliet izglītoties arī tagad. Aicinu mana bloga lasītājus medniekus atpazīt attēlā redzamo putnu. Papildjautājums: Kāpēc esmu izvēlējies uzdevumam tieši šo sugu?

Foto: Jānis Ķuze



pirmdiena, 2017. gada 20. februāris

Ziedojums vērtīgāks par naudu

Sākumā gribu pateikt paldies visiem tiem, kas līdz šim atsaukušies aicinājumam ziedot LOB mežu programmai (www.lob.lv/mezi). Esam jau savākuši vairāk nekā 2000 eiro, un tas ir ievērojams atbalsts.



Neapšaubāmi svarīga ir šī atbalsta finansiālā puse, bet vēl daudz vērtīgāks ir šī atbalsta nemateriālais aspekts - tas apliecina mums un arī plašākai sabiedrībai, ka mūsu darbam ir Latvijas iedzīvotāju atbalsts. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, aptaujas liecina, ka iedzīvotāju vairākumam Latvijas dabas aizsardzība rūp, bet daudz mazāk ir to, kas savas rūpes gatavi paust ne tikai piedaloties aptaujās (lai gan arī tas ir būtiski), bet arī ķeroties pie darbiem, piemēram, atbalstot kādu dabas aizsardzības organizāciju, kura var iestāties par dabas saglabāšanu iedzīvotāju vārdā. Tāpēc vēlreiz liels paldies Jums, kas ar savu ziedojumu pauduši uzticību LOB!

Tajā pašā laikā esam saņēmuši jautājumu: "Vai jums vajag tieši naudu?" Nē, nauda nav mūsu mērķis, tikai līdzeklis šī mērķa sasniegšanai - putnu dzīvotņu saglabāšanai Latvijas mežos. Un ziedojumi LOB nav vienīgais veids, kā jūs mums varat palīdzēt sasniegt šo mērķi. Šeit minēšu tikai dažas iespējas.

Ja jums pieder mežs, jūsu rokās ir iespēja apsaimniekot to putniem draudzīgi:
- necirst mežu laikā no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, vai vēl labāk - meža ciršanu pieskaņot laikam, kas vismazāk traucē tieši jūsu mežā dzīvojošos putnus;
- izvairīties no kailciršu izmantošanas, tā veidojot dažādvecuma audzes vai, ja no kailcirtēm nevarat atteikties, saglabāt pamežu un paaugu;
- cik vien iespējams, saglabāt kalstošus un nokaltušus kokus (no dabas aizsardzības viedokļa labāk malkai laikus gādāt zaļus kokus, nevis izvākt no meža mirušos);
- rādīt un stāstīt arī citiem mežu īpašniekiem, kā saimniekojat savā mežā, un dalīties savā pieredzē arī ar mums.

Ja jums mežs nepieder:
- kļūstiet par LOB biedru;
- parakstieties par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā: ej.uz/parputnudzivi;
- iesaistieties LOB rīkotajās putnu uzskaitēs vai vienkārši ziņojiet portālā "Dabas dati" par saviem meža putnu novērojumiem, jo īpaši - aizsargājamu sugu ligzdošanas vietām;
- dalieties ar savām zināšanām un LOB vēstījumu gan sociālajos tīklos, gan savu paziņu lokā, un, ja esat skolēns vai skolotājs - arī savā skolā!

Mežā jau ir sākusies putnu ligzdošanas sezona. Šis ir īstais brīdis atcerēties, ka mums mežs ir koksnes ieguves, medību, pastaigu un sēņošanas vieta, bet citiem mežs ir mājas.





pirmdiena, 2017. gada 30. janvāris

Mežkopis, kurš nebaidās runāt

"Labdien! Jums zvana pensionēts mežkopis. Es gribētu jums uzdāvināt savas grāmatas, jo domāju, ka tajās atradīsiet atbildes uz saviem jautājumiem." Zinot dažu meža nozares pārstāvju publikācijas pēdējā laikā, pieņēmu, ka arī šoreiz mani sagaida aizrādījums, ka es nesaprotu, ko runāju, un aicinājums palasīt minētās grāmatas un pamācīties. Bet, tā kā man nav iebildumu palasīt grāmatas un pamācīties, piekritu tikties.

Tomēr pirmie vārdi, ko Jānis Počs teica pēc iepazīšanās, bija: "Es jūsos redzu drosmīgu cilvēku..." Sapratu, ka uz tikšanos esmu aicināts nevis kā oponents, bet gan kā domubiedrs. To apliecināja arī dāvanā saņemtās grāmatas  - "Lēmums nav pārsūdzams" (2013) un "Mana mūža mežs" (2016).

Grāmatas izlasot, sapratu cik vērtīgs, bet reizē skarbs ir šis dāvinājums - J. Počs ir bez liekas diplomātijas aprakstījis savu skatījumu uz notikumiem, kas ietekmējuši Latvijas mežu apsaimniekošanu, un rakstītais brīžiem ir tik ass, ka, kaut ko tādu dzirdot no vides organizācijām, meža nozares priekšstāvji izlektu no biksēm aiz sašutuma, piemēram: "Ar lielu nožēlu jāsaka, ka pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas un privātīpašuma noteikšanas viss padomju laikos taupītais tika izcirsts un izlaupīts pirmajos divdesmit gados. Diemžēl tāda nu ir kapitālistiskās iekārtas būtība. Visam pamatā - nauda. Bet lielā mērā to noteica arī apstāklis, ka Latvijas mežu saimnieka krēslā iecēla āzi par dārznieku, un viss notika. Meža likumdošana tika pakārtota izsaimniekotāju interesēm". Un to raksta vīrs, kas nav "zaļais", bet visu savu darba mūžu ir veltījis meža nozarei.

Nē, J. Poča grāmatas nav vien veca vīra gānīšanās par pastāvošo iekārtu. "Mana mūža mežs" ir atmiņas par mežam veltīto mūžu, bet "Lēmums nav pārsūdzams", kuras mugurkauls ir koksnes brāķeru dienesta atjaunošana un iznīdēšana, ir rūpīgi dokumentēta vēstures liecība, kas ļauj gūt plašāku ieskatu meža nozares attīstībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Piemēram, grāmatā aprakstītie notikumi ļauj apjaust, ka pēdējā Valsts meža dienesta reforma, ir tikai pēdējais posms jau gadiem ilgušā notikumu ķēdē, kas vērsti uz to, lai mazinātu kontroli pār Latvijas mežu apsaimniekošanu, tostarp pasliktinot valsts rīcībā esošo datu kvalitāti. Jau kopš Valsts meža dienesta atjaunošanas tas aizvien ir mērķtiecīgi vājināts, arvien samazinoties mežsargu skaitam un arvien vairāk atraujot dienestu no meža, līdz "VMD uz 2012. gadu nu ir tik tālu nooptimizēts, ka ir palicis tikai tā nosaukums, ģenerāldirektors, zīmogs un karogs. Pats dienests ir "nosēdināts uz celma", nocērtot tā galveno stumbru un balstu, nolikvidējot mežniecības un mežsargus."

Savukārt 1999. gadā tika likvidēts Mežierīcības institūts: "Institūta darbība apdraudēja jaunās mežu politikas veidošanu, kuras pamatos jau bija ielikta meža materiālu tirgus apgrozījuma bezkontrole un mežizzstrādātāju vadošās institūcijas VAS "Latvijas valsts meži" īpašuma tiesības pār Latvijas valsts mežiem un peļņa."

Jā, AS "Latvijas valsts meži" - ja kritizēsi šo uzņēmumu, visa meža nozare sadosies rokās, lai pateiktu, ka esi pretvalstiski noskaņots nejēga. "Citi vai nu baidās runāt vai jau zem velēnas," mūsu pirmajā tikšanās reizē bilda J. Počs.

Tomēr J. Poča grāmatā rodamas liecības tam, ka LVM dibināšana ne tikai radīja domstarpības nozarē, bet notika ar gluži mūsdienīgu pieeju - virzot lēmumus, izvairoties no diskusijām ar sabiedrību (pat to sabiedrības daļu, kas strādā meža nozarē). Un arī Meža konsultatīvās padomes loma šo gadu laikā nav mainījusies: "Intervijā R. Strīpnieks uzsvēra, ka projekts ir apspriests un atbalstīts arī Mežu konsultatīvajā padomē, kurā ir arī visas šo nozari pārstāvošās asociācijas. Ar visiem viss esot saskaņots (acīmredzot politikas aizkulišu pelēkajiem kardināliem nav bijis iebildumu), arī mežinieki esot piedalījušies - ja par piedalīšanos var uzskatīt šokēto virsmežniecību pārstāvju - virsmežziņu klātbūtni jau gatava projekta prezentācijā..."

Pravietisks ir bijis LU profesors Georgs Lībermanis intervijā 1999. gadā: "Akciju sabiedrības mērķis ir peļņa. Tāds ir šīs saimniekošanas formas dzinējspēks. Un nekādi ieraksti statūtos šo būtību nemainīs. (..) Rūpes par meža saglabāšanu nākamajām paaudzēm nekādi neietilpst akciju sabiedrības motivācijā. Un bez motivācijas nebūs darbības."

Divdesmit divi septītās Saeimas deputāti iesniedza Satversmes tiesai pieteikumu un lūdza tiesu atzīt MK rīkojumu par LVM izveidošanu par neatbilstošu likumam un spēkā neesošu no tā izdošanas brīža. Satversmes tiesa gan atzina, ka MK rīkojušies ačgārnā secībā, vispirms izdodot rīkojumu, kamēr vēl nebija likumu, uz kuriem rīkojumam bija jābalstās, tomēr lēma tiesvedību izbeigt.

Lēmums nav pārsūdzams. LVM turpina saimniekot valsts mežos, sabiedrības intereses, tostarp dabas aizsardzību, vērtējot zemāk par peļņu. Un VMD turpina tikt vārdzināts, vājinot meža apsaimniekošanas uzraudzību un arvien tukšākas padarot dienesta rīcībā esošās datubāzes.  "Vai tas ir normāli, ka valsts AS "Latvijas valsts meži" pelna miljonus un ar tiem mētājas pa labi un pa kreisi, sponsorējot tos, kam vajag un kam nevajag, bet Latvijas Valsts meža dienests grimst nabadzībā?" jautā J. Počs.

Nenoliedzami, ir jautājumi, kuros J. Počam un man ir atšķirīgi uzskati. Piemēram, arī viņš norāda uz kokiem, kas neizmantoti sapūst dabas liegumos. Aprunājoties tomēr šķiet, ka tas vairāk ir sarunu un vienotas izpratnes jautājums. Lai gan ass savos izteikumos par dabas liegumiem, J. Počs nenoliedz, ka rezervātiem ir jābūt un piebilst, ka arī ceļu malās nevajadzētu cirst kailcirtes, bet aizstāt tās ar regulētajām izlases cirtēm. Un no otras puses nevaru nepiekrist J. Poča teiktajam: "Doma, ka mežu var saglabāt ar liegumu, ir muļķība." Protams, tā var aizsargāt stārķa ligzdu, upes ieleju vai kādu citu īpašu objektu vai teritoriju, bet ne saglabāt mežu kā Latvijai raksturīgu ekosistēmu. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja mežs, kādu to redzam šodien, paliktu tikai liegumos!

Lai gan mums ir atšķirīga dzīves pieredze un arī dažāds skatījums uz mežu, domāju, ka tieši bažas, par to, kas Latvijas mežus piemeklēs nākotnē, ja vienīgais meža vērtības mērs būs nauda, ir tas, kas mūs vieno un kas lika J. Počam man zvanīt un aicināt uz sarunu. Lai kā atšķirtos mūsu viedokļi niansēs, mēs abi apzināmies, ka tam nebūs nozīmes, ja Latvijas meži kļūs tādi, kur viens no mums neredzēs nekā tāda, ko sargāt ar liegumiem, bet otrs vairs nesaskatīs kokus, kas būtu satraukuma vērti, ja tiktu atstāti sapūšanai.

Zinu, zinu - ikvienā jomā kādreiz vecākā paaudze domā, ka "tad, kad mēs augām, tā nebija", bet jaunākā paaudze uzskata, ka vecie kolēģi ir atrauti no mūsdienu realitātes. Lai gan vecākā paaudze būtu pelnījusi mūsu cieņu jebkurā gadījumā, meža nozare ir īpaša - J. Počs un viņa laikabiedri daudzus gadus ir bijuši liecinieki tam, kā mežu ietekmē cilvēka lēmumi, un viņi atšķirībā no mums ne tikai apzinās, bet ir savām acīm redzējuši, ka šo lēmumu ietekme ir ilglaicīga. Turklāt lielā mērā J. Poča (un arī iepriekšējās) paaudzes nopelns ir tas, ka šobrīd varam skandēt, ka Latvija ir mežu zeme. Ne jau AS "Latvijas valsts meži", ne jau mūsdienu meža politika, ne jau Zemkopības ministrija to ir nodrošinājusi! Un tieši tāpēc ir tik sāpīgi lasīt J. Poča laikabiedres un arī mežkopes Aijas Zviedres noslēguma vārdus grāmatā "Lēmums nav pārsūdzams": "Piedodiet Jūs, kuri dzīvosat ar Latvijas mežiem pēc daudziem gadu desmitiem. Mēs nepratām un nespējām saglabāt tos tādus, kādus saņēmām no saviem tēviem."

Lūk, skarbi trāpīgs skaidrojums tam, ko nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un arī atbilde uz J. Poča man jautāto: "Ko tieši tu gribi panākt?" Es gribu panākt to, lai, vēršoties pie nākošajām paaudzēm, man nav jāsaka: "Piedodiet!"

trešdiena, 2017. gada 11. janvāris

Ko rāda Latvijas mežu vecuma struktūra

Pagājušajā nedēļā "Latvijas Avīzē" varēja lasīt jau kārtējo meža nozares pārstāvja rakstu par to, ka mežos viss kārtībā.[1] Lielākoties nekā jauna - tie paši laiku pa laikam (daļa no tiem - jau gadiem) atkārtotie fakti: mežu platības dubultojas, esam ceturtā mežainākā valsts Eiropā utt. utt. Varētu jau uz šo rakstu vienkārši atbildēt ar kādu no maniem vecajiem rakstiem šajā blogā (ko Tviterī arī izdarīju), tomēr...

Apstājos pie šīs rindkopas: "Neliels kā platības, tā krājas palielinājums konstatēts arī pieaugušām, ciršanas vecumu sasniegušām audzēm teritorijās, kur nav nekādu saimnieciskās darbības ierobežojumu. Tas nozīmē, ka nav tā, ka šī te krāja vai meža platība palielinās tikai dabas aizsardzības teritorijās, bet ne arī tajās mūsu valsts daļās, kur ir atļauts veikt mežizstrādi."

Tiem, kas rūpīgi seko līdzi meža nozares pārstāvju izteikumiem un publikācijām, atkal varētu rasties jautājumi, ko jau esmu uzdevis iepriekš: Ja ciršanai pieejamo mežu kļūst vairāk, kāpēc meža nozares pārstāvji, tostarp raksta autora uzvārda brālis un priekšnieks Jurģis Jansons aicina cirst jaunākus mežus?[2] Kāpēc paši nozares pārstāvji saka, ka koksnes trūkst?[3] Kāpēc meža nozare prasa pārskatīt dabas aizsardzības prasības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās?[4]

Iespējams, daļa atbildes slēpjas Latvijas mežu vecuma struktūrā, tāpēc šoreiz aicinu tajā uzmanīgi ielūkoties.

Kopējā mežu vecuma struktūra

Pirms kāda laika savus tvitersekotājus iepriecināju ar savu pirmo animāciju no Excel diagrammām. Tajā, izmantojot Valsts meža dienesta datus[5], rādīju, kā mainījusies Latvijas mežu vecuma struktūra laikā no 2001. līdz 2015. gadam. Animācija izskatījās apmēram šādi:


Kā jau kāds no lasītājiem norādīja, nekas dramatisks šajā attēlā nav redzams - veco mežu mazāk nekļūst. To kopējā platība pat mazliet pieaug. Vēl straujāk palielinās jaunaudžu platības. Bažas varētu radīt vien tas, ka vecuma struktūrā redzama bedre, kas pamazām veļas uz vecā gala pusi, tātad samazinās vidēja vecuma mežu platības. Bet, gandrīz kā seriālos, interesantākajā vietā animācija apraujas (un sākas no sākuma) - esam nonākuši līdz tagadnei. Un tieši tāpat kā seriālos paliek jautājums - kas notiks tālāk?

Skatāmies dziļāk!

Lai saprastu, kas un kāpēc īsti mežos notiek, un caur šo saprašanu mēģinātu atbildēt uz minēto jautājumu, nevar visus mežus mest vienā maisā. Viens no iemesliem, kāpēc to nav prātīgi darīt, ir tas, ka dažādus mežus atļauts nocirst dažādā vecumā (atgādinu, ka arī Ā. Jansons savā rakstā runā par "ciršanas vecumu sasniegušām audzēm").

Mežus būtu vērts aplūkot dažādās grupās un apakšgrupās (piemēram, valsts meži un privātie; LVM apsaimniekotie valsts meži un pārējie valsts meži), bet, lai galu galā nenonāktu pie pilnmetrāžas animācijas filmas, paliksim pie (atzīstu - joprojām ļoti vienkāršota) dalījuma pēc valdošās sugas. Jau šis vienkāršais dalījums parāda interesantas lietas, kas pazūd kopējā bildē.

Pirms ļaušu jums aplūkot animācijas, pāris lietu, ko paturēt prātā:
  • Vērtējot mežus kopumā ir samērā vienkārši - konkrētās vecuma grupas mežu platība var samazināties divos gadījumos: a) mežs ir nocirsts (kas gan var būt ne tikai galvenā, bet arī, piemēram, sanitārā cirte); b) mežs ir kļuvis vecāks un nonācis nākošajā vecuma grupā. Un platības palielinājums konkrētajā vecuma grupā var liecināt trīs lietas: a) mežs ir atjaunots (kas, protams, attiecas tikai uz pirmo vecuma grupu); b) mežs ir kļuvis vecāks un nonācis šajā vecuma grupā no iepriekšējās; c) mežam ir pieskaitīta platība, kas līdz tam oficiāli nav skaitījusies mežs. Savukārt, skatoties sugu dalījumā, jāpatur prātā, ka runa ir par valdošo sugu, kas nenozīmē, ka mežā aug tikai šīs sugas koki. Tāpēc konkrētās vecuma grupas platības pieaugumu vai samazinājumu daļā gadījumu var skaidrot ar vēl vienu variantu - mēdz būt situācijas, kad valdošā suga mežā mainās (un šī maiņa var būt gan reāla gan formāla), tātad - šajā vietā mežs joprojām ir, bet pazūd vienā diagrammā, bet parādās citā.
  • Dalījumam pa sugām labums ir tas, ka mēs varam redzēt, kas notiek pēc atļautā ciršanas vecuma sasniegšanas. Šo vecumu diagrammās esmu atzīmējis ar sarkanu līniju. Tomēr Meža likuma zinātāji man pamatoti aizrādīs, ka arī šajā gadījumā es situāciju vienkāršoju. Ieskatoties Meža likuma 9. pantā, redzēsiet, ka ciršanas vecums ir atkarīgs no meža bonitātes (ozola, priedes un bērza gadījumā), bet mežu var nocirst arī pirms tas sasniedzis attiecīgo vecumu, ja koki ir pietiekami resni, t.i., sasnieguši galvenās cirtes caurmēru (vēl, protams, iespēja nocirst mežu sanitārajā cirtē utt.).
  • Sugu dalījumā neesmu salicis pilnīgi visus mežus, jo ir arī tādi, kur valdošās sugas ir citas, nevis šeit redzamās, bet atspoguļotie meži kopumā veido vairāk nekā 99% Latvijas mežu platības, tāpēc atļaušos liepu, lapegļu, dižskabāržu u.c. mežus šeit neaplūkot.
Nu gan ķersimies pie lietas...

Priede


Ņemot vērā priedes lielo nozīmi, droši vien par to būtu jāraksta atsevišķs stāsts, bet šoreiz īsumā.

Kā redzams, šeit bedre jaunajā galā ir jūtami izteiktāka nekā mežos kopumā. Arī šeit vecais, t.i., ciršanas vecumu pārsniegušais gals pieaug, bet domāju, ka, redzot diagrammu, jebkuram būs skaidrs, ka ilgi (meža vecuma mērogos) tā neturpināsies - cērtamu priežu mežu būs mazāk. Arī priežu mežu kopējā platība kopš 2001. gada ir samazinājusies par 6,5% (69 tūkst. ha).

Tas, ka cērtamu priežu mežu būs mazāk, teorētiski nenozīmē, ka vecu priežu mežu kļūst mazāk, jo, ja būtu vēlme tos saglabāt, varētu būtiski samazināt ciršanas intensitāti un vecos mežus saglabāt, bet jāņem vērā kokrūpniecības valdošā nostāja: "Vajag tik, cik vajag, nevis tik, cik mežā ir." Šādai politikai turpinoties, faktiski mazāk kļūs nevis cērtamu mežu, kā nupat minēju, bet vecu priežu mežu. Nozare vecu mežu trūkumu kompensēs ar pievēršanos jaunākām audzēm. Domāju, ka lielā mērā tieši situācija ar priedi ir pamatā arvien skaļājiem aicinājumiem samazināt ciršanas vecumu, reizēm to slēpjot arī zem ciršanas caurmēra samazināšanas.[6] 

Mēģinot sabiedrību sagatavot neizbēgamajām problēmām, kas gaida priežu mežus, protams, nozares pārstāvji neatzīst, ka situācijas pamatā ir nepārdomāta apsaimniekošana. Pie tā, ka nākotnē priežu mežu būs mazāk, tiek vainoti gan pārnadži, kas posta priežu jaunaudzes, gan... dabas aizsardzība. Lūk, kailcirtes aizliegums priežu mežos esot iemesls tam, kāpēc mūsu bērniem vairs nebūs tādu priežu mežu kā tagad.[7] Nepateikts paliek tas, ka šāds aizliegums ir vien 9,8% priežu mežu (pie kopējās priežu mežu platības neskaitot neatjaunotus izcirtumus). Un kā bažas par to, kas notiks šajos desmit procentos mežu (ko, protams, varētu saglabāt kā priežu mežus arī nākošajām paaudzēm, ja vien būtu tāda vēlēšanās), iet kopā ar to, ka jau šajā paaudzē pēdējo 15 gadu laikā esam zaudējuši 6,5% priežu mežu? Vai tajos arī bija aizliegtas kailcirtes?

Egle


Ja priedes gadījumā, problēmas ar vecajiem mežiem gaidāmas tikai nākotnē, egļu mežos tās redzamas jau šobrīd - strauji plok gan ciršanas vecumu pārsniegušo egļu audžu platības, gan to egļu mežu platības, kam līdz formālajam ciršanas vecumam vēl kādus 20 gadus būtu jāgaida. Apmēram šādi varētu izskatīties tas, kas notiks ar priežu mežiem tad, kad bedre, kas šobrīd iezīmē 20-40 gadus vecus mežus, būs "aizvēlusies" līdz ciršanas vecumam. Arī kopējā egļu mežu platība šajā laikā samazinājusies par 4% (22 tūkst. ha).

Bērzs


Arī bērzu mežu vecuma struktūrā redzama tāda pati bedre, kā mežos kopā. Šajā diagrammā uzskatāmi redzams, kā ciršanas vecuma robeža aptur "vilni" vecuma struktūrā - ciršanas vecumu pārsniegušu audžu platības nepieaug tik daudz, lai kompensētu sarukumu to audžu platībās, kam līdz ciršanas vecumam vēl jāgaida 30 vai mazāk gadu. Tāpat kā priežu mežu gadījumā, gaidāmas ziepes, kad bedre sasniegs ciršanas vecumu. Tomēr jaunaudžu platību straujais pieaugums nosaka to, ka bērzu mežu kopējā platība šajā laikā pieaugusi par 9,1% (75 tūkst. ha). Jāatzīst, man nav droša izskaidrojuma tam, uz kā rēķina tik strauji pieaug 11-20 gadu vecu bērzu mežu platība, turpat divas reizes pārsniedzot jaunāku audžu šajā periodā maksimālo platību. Iespējams, tas saistīts ar aizaugušu lauksaimniecības zemju oficiālu pieskaitīšanu mežam.

Melnalksnis


Kopējā melnalkšņu mežu platība pieaugusi par 22% (16 tūkst. ha). Skatoties uz vecuma struktūras pārmaiņām, šķiet, ka melnalkšņu meži tiek cirsti samērā nedaudz. Tas droši vien skaidrojams, ar to, ka tie ir slapji meži, kur mežizstrāde ir sarežģīta. Bet neliela ciršanas intensitāte ir laba no dabas aizsardzības viedokļa, jo šajā kategorijā noteikti atrodami vēl neaizsargāti īpaši aizsargājami biotopi. 

Apse


Šķiet, apse ir visbiežāk piesauktā suga, kad tiek runāts par "pāraugušu" audžu uzkrāšanos. Ciršanas vecumu pārsniegušu audžu platība gan ir samazinājusies, taču, jā, to apšu mežu, kas pārsnieguši 50 gadu vecumu un skaitās pārauguši, platība šajā laikā patiešām ir pieaugusi. Taču diagrammā redzams, ka šis pieaugums ir nebūtisks, salīdzinot ar straujo jaunu apšu mežu platību pieaugumu, kā rezultātā arī kopējā apšu mežu platība ir pieaugusi gandrīz divas reizes - par 88,7% (74 tūkst. ha). Šobrīd 55,8% no apšu mežiem veido audzes līdz 20 gadu vecumam.

Skaidrs, ka lielā mērā tieši apšu mežos ir pārvērtušās tās platības, ko citi meži zaudējuši. Veci apšu meži ir ļoti svarīgi dabas daudzveidībai, tāpēc ir nepatīkami, ka uz jaunaudžu pieauguma rēķina tie tiek pasludinātu par kaut ko novācamu un pret vērtīgāku nomaināmu. Turklāt  reāli notiek otrādi - saimnieciski svarīgāku sugu vietā tiek audzētas apses. Tajā pašā laikā man ir zināmas aizdomas, ka vecu apšu audžu platību palielinājums ir tikai iegansts tam, lai ar saukli "mums ir pāraugušu mežu uzkrājums!" intensificētu ciršanu arī (vai pat galvenokārt) citos mežos.

Baltalksnis


Par 17% (31 tūkst. ha) kopš 2001. gada palielinājusies arī baltakšņu mežu kopējā platība. Šī suga, tāpat kā apse, nereti tiek izmantota kā arguments mežizstrādes intensitātes palielināšanai. Nesen tā izmantota arī, lai tiktu pie kailciršu veikšanas upju aizsargjoslās. Turklāt baltalkšņa gadījumā ļoti ērti izmantojams arguments par "pāraugušām" audzēm - šai sugai ciršanas vecums nav noteikts, tāpēc robeža, pēc kuras audzi var saukt par "pāraugušu" ir izplūdusi.

Interesanti, ka šī - visnīstākā koku suga - visvairāk tuvojas mežsaimnieciski vēlamajai vienmērīgajai vecuma struktūrai, kas ļauj ilgstoši nodrošināt vienmērīgu koksnes plūsmu, kamēr ar sugām, kuras it kā tiek apsaimniekotas mērķtiecīgi, tik labi neveicas.

Ozols


Mazliet - par 0,43% (43 ha) - samazinājusies arī Latvijas ozolu mežu platība, tomēr šī diagramma ir vistuvāk tam, ko mēs redzētu, ja mežus necirstu vispār - viss smaguma centrs ir vecajā galā, kas turpina augt, jaunā gala platībām samazinoties. Cilvēku populācijā šāda vecuma struktūra būtu iespējama vien ļoti īslaicīgi un sekas būtu katastrofālas, taču mežu gadījumā tas tikai rāda mākslīga meža atgriešanos dabiskā stāvoklī - stāvoklī, kurā meža vecuma struktūru vairs nav iespējams šādi attēlot, jo mežus veido dažādvecuma audzes.

Osis


Nezinu, cik lielā mērā diagrammā redzamo situāciju - ciršanas vecumu nesasniegušo mežu platību samazināšanos - nosaka ošu inficēšanās ar sēni Chalara fraxinea un cik lielā mērā tās ir normālas vecuma struktūras pārmaiņas, vecuma struktūras "vilnim" "atsitoties" pret ciršanas vecuma slieksni, pēc kura struktūru salīdzinoši nemainīgu notur maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms (kas gan, kā zināms, attiecas tikai uz valsts mežiem). Skaidrību nevieš arī ošu slimībai veltīts raksts, kurā tiek runāts par ošu audžu platību samazināšanos, neizdalot, kas notiek parastas mežizstrādes un kas - slimības dēļ.[8] Tomēr skaidrs ir tas, ka tieši slimība ir tā, kuras dēļ bojāgājušie (izciršanas vai nokalšanas rezultātā) ošu meži vairs netiek atjaunoti ar osi. Visticamāk, osis kā suga Latvijā neizmirs, bet tikpat skaidrs, ka ošu mežu platības saruks vēl vairāk. Pagaidām (kopš 2001. gada) tās samazinājušās par 37,5% (8 tūkst. ha).

Sugu salīdzinājums
Lai būtu skaidrāks, kādā mērogā notiek iepriekšējās diagrammās notiekošās pārmaiņas, šeit esmu salicis visas sugas kopā (gan bez animācijas šoreiz). Te nu jūs redzat, ka vecu ozolu mežu platības pieaugums un ošu mežu izzušana ir vien mazas strīpiņas uz kopējā Latvijas mežu fona. Protams, tieši tāpēc šie meži būtu īpaši saudzējami (vismaz no dabas daudzveidības saglabāšanas viedokļa). Tomēr galveno Latvijas mežu ainavu veido priežu, bērzu un egļu meži un tajos notiekošie procesi. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šo mežu kopējais īpatsvars Latvijas mežos samazinājies no 86,6% 2001. gadā līdz 83,10% 2015. gadā.

Kas tad notiks tālāk?

Ieskatoties diagrammās, ir skaidri redzams, ka runāt par vecu audžu uzkrāšanos, kuras dēļ vajadzētu cirst vairāk, vismaz attiecībā uz ekonomiski nozīmīgākajām sugām - priedi, egli un bērzu - nav pamata. Ciršanas vecumu pārsniegušu egļu audžu platība samazinās jau šobrīd, bet bērziem un priedēm samazinājums gaidāms nākotnē (turklāt samazinās arī priežu un egļu mežu kopējā platība). Pa to laiku "pāraugušu" apšu un baltalkšņu audžu uzkrāšanās tiek izmantota kā arguments mežizstrādes intensificēšanai, neņemot vērā, ka pat šo sugu gadījumā par "pāraugušu" audžu uzkrāšanos var runāt visai nosacīti.

Te arī ticamākā atbilde uz jautājumu, kas notiks tālāk: vecu mežu kļūs mazāk. Nevaru detaļās prognozēt, ko tas nozīmēs meža nozarei no ekonomiskā viedokļa, lai gan skaidrs, ka kubikmetrs jaunu apšu nav gluži tas pats, kas kubikmetrs vecu priežu. Problēmas dabas aizsardzībai ir skaidras, jo tieši vecie meži un tajos esošie resnie koki ir būtiskākie no dabas saglabāšanas viedokļa.

Tas, ka iepriekš minētā nākotnes prognoze ir ticamākā, nenozīmē, ka tā ir vienīgā iespējamā. Vecus mežus var saglabāt, ja to vēlas, un iespējas ir divas: 1) ar mikroliegumiem un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām aizsargāt konkrētas audzes (un šādi aizsargāti arī jauni meži mierīgi turpina kļūt vecāki); 2) noteikt, ka Latvijā saglabājams noteikts vecu audžu īpatsvars un pielāgot šai prasībai pieļaujamo ciršanas apjomu aprēķinus.

To, ka ciršanai pieejamo mežu platības nedrīkst samazināties (vismaz dabas aizsardzības dēļ) meža nozare jau ir oficiāli pateikusi. To, ka pieļaujamo ciršanas apjomu aprēķins būtu jāpielāgo vēlmei tikt pie jaunāku mežu ciršanas - arī. Tātad tas, kas notiks tuvākajā nākotnē, un ir sācies jau šobrīd, būs cīņa starp uzskatu, ka kokrūpniecības nozarei jādabū tik koksnes, cik tā grib, un viedokli, ka Latvijas mežu apsaimniekošanai jābūt patiesi ilgtspējīgai. Tas, kas notiks tālāk, būs atkarīgs no tā, kura puse šajā cīņā uzvarēs. 

---------
[2] A. Jaunbelzere. Jauna padome, jauna stratēģija. - Latvijas Avīze, 24.10.2016.
[3] K. Ceplis. Izdzīvot ļaus efektīvāka koksnes izmantošana. - Baltijas Koks, aprīlis, 2012.
[7] P. Beķeris. Latvijas priežu meži - zem jautājuma zīmes? - Baltijas Koks, jūlijs, 2015.