sestdiena, 2013. gada 23. marts

Sagaidi putnus: Mainām pasauli!

Esat redzējuši filmu "Visvarenais Evans" ("Evan Almighty")? Manuprāt, šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad filmas turpinājums (šis ir turpinājums filmai "Visvarenais Brūss") ir labāks par pirmo filmu. Katrā ziņā Stīva Karela tēlotais Evans ir daudz patīkamāks cilvēks nekā Džima Kerija tēlotais Brūss. Īpaši jauks man šķiet dialogs starp Evanu un Dievu (viņš arī Morgans Frīmens) filmas beigās:

"Apsveicu, Evan," saka Dievs. "Tu mainīji pasauli!"
"Bet man taču nekas neizdevās!"
"Kā mēs mainām pasauli?" iebilst Dievs. "Pa vienam labam darbam."

Šoreiz gribu aicināt arī jūs ar vienu mazu labu darbu mainīt pasauli - nobalsot par atbalstu Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) žurnālam "Putni dabā". Kā to izdarīt, varat izlasīt šeit: http://putnidaba.lv/sakums/

Ir peļņas žurnāli, un ir pārliecības žurnāli. Pēdējie ir tādi, kuru izdevēji ar visiem spēkiem cīnās par to, lai žurnālu izdotu, arī tad, ja tas ne tikai nenes peļņu, bet prasa laiku, nervus un arī naudu. Cīnās tāpēc, ka zina - tāds žurnāls ir vajadzīgs. Šādi žurnāli ir gan "Vides Vēstis", gan "Medības. Makšķerēšana. Daba", gan arī "Putni dabā".

Agnis, žurnāla "Putni dabā" redaktors, ir spilgts piemērs cilvēkam, ko dzen pārliecība. Gan strādājot brīvprātīgi, gan cīnoties ar kolēģu (un reizēm es esmu viņu vidū) skepsi, gan ganot rokā rakstu autorus, kas žurnālam solījuši kaut ko uzrakstīt, bet par to aizmirsuši un tajā pašā laikā pieskatot divus dauzonīgus puikas, Agnis ar galvu skrien sienā, lai žurnāls iznāktu. Viņš nav izdauzījis caurumu sienā, bet izcilu žurnālu par putniem gan. Īpaši manu sirdi iesildīja kāda mūsu biedra - vācieša Ingo - komentārs, ka "Putni dabā" esot labāks nekā Vācijas dabas aizsardzības biedrības NABU žurnāls (jāpiebilst, ka NABU ir viena no lielākajām un bagātākajām šādām biedrībām Eiropā).

Bet "Putni dabā" nav žurnāls tikai par putniem, tas ir arī žurnāls par cilvēkiem. Nākošajā numurā varēs lasīt par vienu leģendāru cilvēku - Ģirtu Kasparsonu. Par savu misiju viņš vienmēr ir uzskatījis cilvēku ievešanu putnu pasaulē. Viņa trāpīgie citāti par putniem un putnu vērošanu klīst ornitologu vidū, reizēm pat nezinot, kurš ir citāta autors. Ģirts Kasparsons ir arī leģendārs runātājs. Reiz ienācis LOB birojā, viņš atzina: "Es ciešu no auditorijas trūkuma." Tagad, pārcietis insultu un aizvadījis 80. dzimšanas dienu, Kasparsons no auditorijas trūkuma, iespējams, cieš vairāk kā jebkad. Droši vien tieši tāpēc viņu iepriecināja iespēja atkal runāt ar cilvēkiem caur žurnālu "Putni dabā". Mūsu divas stundas garā telefona saruna man lika apjaust, cik daudz stāstāmā viņam sakrājies - par cilvēkiem, par putniem, par dabas skaistumu. Kasparsons droši vien varētu sarakstīt grāmatu grāmatas.

Pirms kāda laika, kad LOB cīnījās ar nopietnām finansiālām problēmām, man piezvanīja kāda LOB biedre pensionāre un ar bažām balsī jautāja, vai tas nozīmē, ka žurnāla vairs nebūs... Manu acumirklīgo sašutumu par to, ka kundze uztraucas nevis par LOB pastāvēšanu, bet par to, vai vēl iznāks "Putni dabā", nomainīja apjausma par to, cik šis žurnāls cilvēkiem patiesībā ir svarīgs. Un svarīgs arī mums - mēs varam cīnīties par putniem un dabas aizsardzību, bet saraujot šo saiti ar cilvēku, mēs paliksim vieni, un vieni neko daudz izdarīt nevar.

Viens mazs labs darbs akcijas #SagaidiPutnus ietvaros - nobalso par "Putni dabā" - un tu mainīsi pasauli! Agnim būs spēks turpināt, Ingo būs ar ko lielīties saviem tautiešiem, Ģirtam būs auditorija, bet pensionārei - žurnāls par dabu - un būs cilvēki, kam rūp putni. Paldies!

piektdiena, 2013. gada 15. marts

Meža nozare un mežinieki

Pēdējā laikā dažādu iemeslu dēļ atkal esmu nedaudz "uzskrūvējies" par meža nozares dažādām publiskajām un mazāk publiskajām izpausmēm. Šāda "uzkrūvēšanās" noved dažādām izpausmēm arī no manas puses, un lielākoties tās, protams, nav nozarei glaimojošas. Tomēr reizēm aizdomājos, ka mans brāziens "meža nozarei" var ķerties pie sirds arī kādam, kam tas nemaz nav adresēts. Un tas tikai tādēļ, ka lietoju vispārīgus apzīmējumus, lai gan mani pārmetumi visbiežāk domāti konkrētām organizācijām, iestādēm vai uzņēmumiem. Problēma tā, ka iepriekš minēto institūciju ir daudz un tās savā starpā ir tā samezglojušās un satīklojušās (piemēram, Latvijas Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži", kā vienīgais akciju turētājs savukārt ir Zemkopības ministrija), ka pat nezinātu, kuru saukt vārdā un tāpēc izlīdzos ar vienkāršu "meža nozare" (turklāt arī šīs organizācijas u.tml. mēdz sevi tā saukt).

Šoreiz gribēju pateikt, ka man nav principiālu iebildumu pret nozari kā tādu. Tā tiešām ir nozīmīga Latvijas ekonomikai, un galu galā arī es pats sēžu uz koka krēsliem, kurinu malku un smērēju papīru. Pats galvenais - arī pret lielāko daļu meža nozarē strādājošo man nekādu iebildumu nav. Un kā gan varētu būt? Mana sieva ir meža īpašniece, bet pašos tuvākajos rados - gan kokapstrādes uzņēmuma darbinieks, kas savulaik nodarbojies ar mežizstrādi, gan nu jau bijušais Valsts meža darbinieks, kas tagad iztiku pelna, aktīvi saimniekojot savos mežos.

Galu galā arī vides organizācijās mežinieku netrūkst!  Redz, Jānis Rozītis Pasaules dabas fonda vadībā - savu mežinieka izglītību nav "nolicis uz plaukta", bet savos mežos saimnieko joprojām. Arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru vidū pārstāvēts viss meža nozarē iesaistīto cilvēku spektrs - no meža īpašniekiem līdz mēbeļu tirgotājiem. Man ir zināmas aizdomas, ka tad, ja izskaitītu, izrādītos, ka LOB rindās ir vairāk mežinieku nekā vienā otrā meža nozari pārstāvošā organizācijā. Jāatzīst, ka pat daži no redzamākajiem meža nozares interešu pārstāvjiem ir izplenījušies manu cieņu, ko nav spējušas sagraut dažas vismaz neviennozīmīgi vērtējamas viņu rīcības. Šeit runāju par zemkopības ministri Laimdotu Straujumu un LLU Meža fakultātes dekānu Dagni Dubrovski.

Par to, ka piederība meža nozarei uzreiz nenozīmē, ka cilvēks ir vērsts pret dabas aizsardzību, apliecina arī LOB savulaik veiktā aptauja par mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. No aptaujātajiem 77% meža īpašnieku un 81% cilvēku, kam ienākumi saistīti ar mežu, atbalstīja domu par miera perioda noteikšanu mežos putnu ligzdošanas laikā. Protams, LOB aptaujas rezultāti varētu nebūt reprezentatīvi šīm grupām kopumā, bet tomēr - vismaz būtiska daļa meža nozares pārstāvju tomēr spēj saprast arī dabas aizsardzības nepieciešamību.

Tad nu ziniet, dabu un mežu mīlošie, saprātīgi domājošie, nealkatīgie mežinieki un kokrūpnieki - mani publiskie pārmetumi meža nozarei nav domāti jums! Bet saprotiet - ja sabiedrībai tiek stūķētas uz acīm zaļi rozā brilles, reklāma un propaganda tiek pasniegta kā informatīvi izdevumi, noliedzot dabas aizsardzību kā tādu, tiek teikts, ka pret saprātīgu dabas aizsardzību iebildumu nav, bet, izspiežot no meža pēdējās asinis, tiek skandēts: "The Greater Good", tad muti ciet noturēt ir grūti - dabā jābūt līdzsvaram.

ceturtdiena, 2013. gada 14. marts

Kādu dabas aizsardzību vēlas meža nozare?

Lasu kārtējo Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) un Latvijas Meža īpašnieku biedrības vēstuli Valdim Dombrovskim. Vēstule interesanta, bet šoreiz ne tik interesanta, lai to publicētu. Vēstuli parakstījušās organizācijas iestājas pret Latvijas īpaši aizsargājamo biotopu saraksta papildināšanu ar diviem Eiropas Savienības īpaši aizsargājamiem mežu biotopiem, kas pats par sevi, protams, nav pārsteigums.

Interesantākā vieta ir šī: "Meža nozares organizācijas nekad nav iestājušās pret pārdomātas dabas aizsardzības sistēmas izveidošanu Latvijā...." Frāze, protams, jau daudzkārt dzirdēta, bet šoreiz kaut kā aizdomājos. Vismaz tos gadus, kopš es šajā jomā strādāju, LKF un citas meža nozares organizācijas ir iestājušās pret gandrīz jebkuru ierosinājumu dabas aizsardzības nodrošināšanai. Tas liek domāt, ka "pārdomātu dabas aizsardzības sistēmu" vēl neviens nav spējis piedāvāt. Būtu interesanti zināt - kādu dabas aizsardzību tad īsti vēlas meža nozare?

ceturtdiena, 2013. gada 7. marts

Vai izvēlējāmies prātīgi?

Apmēram pirms pusotra gada - 2011. gada septembrī - savā blogā publicēju rakstu "Izvēlies prātīgi!", kurā, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, aplūkoju tās druskas, ko savās programmās partijas atvēlējušas vides jautājumiem. Ko nu esam ievēlējām, to ievēlējām, bet tuvojas nākošās, šoreiz - pašvaldību - vēlēšanas. Varbūt ir īstais brīdis atskatīties uz to, kā partijām veicies ar savu programmu pildīšanu. Ja nu kādam toreiz, kad partijas vārdā nesaucu, radās intriga, bet pašam partiju programmas uzmeklēt bija slinkums, tad šoreiz sniegšu "pareizās atbildes". Tātad...

Saeimā ievēlējām piecas partijas un to apvienības: "Vienotību", "Saskaņas Centru", "Nacionālo apvienību", "(Zatlera) Reformu partiju" un "Zaļo un Zemnieku savienību".

Vismaz pēc ievēlēto deputātu skaita vēlēšanu uzvarētāji bija Saskaņas Centrs un Zatlera Reformu partija, un šīs abas partijas bija tās, kuru programmās par vidi nebija nekā... Interesanti, ka viena no šīm partijām - Reformu partija - tagad vada Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Vienotība bija tā, ko uzslavēju par prātīgu pieeju vides jautājumiem. Šī partiju apvienība savā programmā rakstīja arī: "Vides pārmaiņu un ekoloģijas jautājumus noteikt par vienu no mūsu iekšpolitikas un ārpolitikas prioritātēm XXI gadsimtā." Pašreizējo notikumu kontekstā šī apņemšanās skan vismaz ironiski. Pārrunās par Eiropas Savienības fondu izmantošanas prioritātēm Vienotības vadītā Finanšu ministrija Eiropas Komisijai skaidro, ka vide... mums nav prioritāte. Tā ir Latvijas oficiālā nostāja! Eiropas Komisijai tikai atliek izbrīnā ieplest acis un teikt: "Pag, nu varbūt padomājiet vēlreiz..."

Nacionālā apvienība savā programmā sludināja, ka "dabiskā vide ir mūsu nacionālā bagātība", aicināja nekavējoties atjaunot kompensāciju sistēmu saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un norādīja, ka īpaša uzmanība pievēršama vides monitoringam. Var jau būt, ka pie vainas citas partijas pārstāvošie kolēģi Saeimā un valdībā, bet ar vides monitoringa atjaunošanu kaut kā nav veicies un arī kompensāciju izmaksa nav atsākusies (šis jautājums gan vismaz tiek risināts).

Zaļo un Zemnieku savienība bija solīja Latviju veidot par zaļāko valsti pasaulē. Šo karogu gan vēlāk, izstrādājot Nacionālo attīstības plānu 2014.-2020. gadam, pārņēma vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs no Reformu partijas. Droši vien opozīcijas partijai tā ir veiksme, ja tās idejas pārņem kāda no pozīcijas partijām, bet nekāds zaļais gan Nacionālās attīstības plāns neiznāca...

Lūk, ja nu kādam vēl bija saglabājusies ilūzija, ka ir vērts lasīt partiju programmas, tad netērējiet laiku! Vai nu kolēģu ļaunās pretdarbības vai kādas "nezaļas" apskaidrības dēļ, gandrīz viss, ko partijas savās programmās bija sarakstījušas par vidi, tām ir aizmirsies. No pozitīvās puses raugoties, šķiet, ir aizmirsušies arī muļķīgie un potenciāli bīstamie ar vidi saistītie uzstādījumi. Vide politiskajām partijām vienkārši ir pilnīgi vienaldzīga. Laikam jau Vienotība tomēr pauž Latvijas patieso oficiālo nostāju - vide mums nav prioritāte.