ceturtdiena, 2012. gada 15. marts

"Sakopiet mežu, tad runāsim!"

Vakar, šķirstot nupat saņemto žurnālu MMD, uzdūros AS "Latvijas valsts meži" adresētai vēstulei, kuras autors gānās par mežā atstātajiem sakritušajiem un pūstošajiem kokiem (no minētās vēstules arī aizņēmos šī ieraksta virsrakstu). Lasot pārmetumus par koksnes kubikmetriem, kas atstāti neizmantoti, aizdomājos par to, cik ļoti nevietā mēdz izpausties mūsu kārtības izjūta.

Cilvēkiem sakopšana ir asinīs. Jau bērnībā mamma mums saka: "Sakop istabu!" Mēs mācāmies, ka atkritumus uz ielas mest nav labi, rudenī jāsagrābj pagalmā lapas, īsāk sakot - mūsu apkārtējā vide jāsakopj. Bet ir tāda dīvainu cilvēku grupa, kam, jāatzīst, piederu arī es pats, kas nepatikā noskurinās katru reizi, kad izdzird frāzi "sakopta vide". Ir jau viss kārtībā, ja tas attiecas uz mūsu "dzīvotni" - istabu, kurā neizmētājam netīru veļu, pagalmu, kurā nemētājam atkritumus, vai pilsētu, kurā nolīdzinām kādu nesmuku graustu. Problēmas sākas, tad, kad ar savu sakopšanas kāri sākam rīkoties citu istabās... Ak, cik labi es to saprotu, pēc tam, kad manu darba vietu kāds apzinīgs cilvēks ir sakopis! Tāpat arī mežā, kur dabai pašai ir sava kārtība, mūsu idejas par sakopšanu ir pilnīgi liekas.

Pati par sevi jau vēlme visu sakopt nav slikta, un bieži vien cilvēki, kas aicina sakopt mežus, pēc savas pārliecības tiešām ir dabas draugi. Arī kungs, kura žurnālā publicētā vēstule kalpoja par iedvesmu šim rakstam, aizrāda, ka, izcērtot mežā paaugu un otro stāvu "paliek dzīvniekiem neapdzīvojama platība", bet mežizstrādes troksnis traucē staltbriežu riestu. Šis un līdzīgi gadījumi liek domāt, ka cilvēkiem visticamāk nebūtu iebildumu pret "nesmukumu" mežā, ja viņi zinātu, cik vērtīgi ir šie kaltušie un pūstošie koki.

Lai atceramies, ka mežs Latvijā ir dabiskā ekosistēma, t.i., klimatam būtiski nemainoties, tas te varētu pastāvēt mūžīgi bez jebkādas cilvēka iejaukšanās. Protams, mūsdienās mežu, kur cilvēku iejaukšanās nav īpaši jūtama, Latvijā ir ļoti maz, un šos mežus tad mēs lolojam kā īpašas dabas pērles. Bet viens no rādītājiem tam, cik mežs ir dabisks un cilvēka neskarts ir - miruši koki. Reiz apstulbināju savu klases biedru ar apgalvojumu - jo vairāk mežā beigtu koku, jo mežs dabiskāks. Bet tas taču ir loģiski - koki, tāpat kā visi citi dzīvi radījumi, nodzīvo savu dzīvi un mirst. Ja kaltušos un kritušos kokus cilvēks neaizvāc, tie vēl daudzus gadus stāv mežā, līdz satrūd pavisam.

Bet ne jau par mirušiem kokiem kā tādiem ir stāsts. Stāsts ir par to, ka miris koks nodrošina dzīvesvietu virknei sugu, kas dzīvus kokus izmantot nevar. Turklāt vieniem noder tikko nogāzies koks, citiem - nokaltis un stāvošs, vēl citiem - tāds, kas jau gandrīz satrūdējis. Liela daļa no manis pieminētajiem "vieniem" un "citiem"  ir kukaiņi. Ja kāds tagad noskurinās, domājot par kaitēkļiem, jāatgādina, ka mirušus kokus apdzīvo galvenokārt kukaiņi, kas dzīvus kokus izmantot nevar un līdz ar to nekādus saimnieciskus draudus nerada. Daļai no šiem kukaiņiem ir ļoti ierobežotas izplatīšanās spējas, un to populācijas pastāvēšanai nepieciešams, lai tad, kad viens koks ir pārāk sadalījies lai būtu izmantojams, turpat netālu būtu kāds cits miris koks tieši pareizajā sadalīšanās stadijā.

Ja kukaiņi vien nešķiet tā vērti, lai mežā pūdētu kokus, jāatceras, ka no šiem kukaiņiem pārtiek putni. Gandrīz ikkatrs mežā nokaltis koks būs viena vai cita dzeņa sacaurumots. Mirušie koki ir putniem noderīgi ne tikai kā vieta, kur atrast barību. Paceplīši labprāt būvē ligzdas izgāzto koku saknēs un izmanto šīs saknes kā posteni dziedāšanai, pelēkās zīlītes kaļ sev ligzdošanai dobumus mirušos un daļēji satrūdējušos kokos (jo tikai tādos tās dobumus var izkalt), medņi kritušos kokus izmanto, lai slēptos no plēsējiem utt.

Izvācot no meža visus mirušos kokus līdz ar tiem mēs atņemtu dzīvesvietu veselam lērumam dzīvu radību, kas ar šiem kokiem saistīti. Turklāt daļa no šīm radībām ir reti sastopamas un īpaši saudzējamas tieši šīs saistības dēļ (atgādinu: daudz mirušu koku nozīmē mazskartu mežu, bet šādu mežu Latvijā ir maz). Mēs varam iegūt tīru un sakoptu mežu, bet šis mežs būs nedabisks un līdz ar to arī daudz tukšāks no dzīvības.

Kādā vakarā pirms vairākiem gadiem kopā ar kolēģi Helmutu biju izbraucis Slīteres nacionālā parka mežos, pameklēt apodziņus. Stāvot pie kādas upītes, cauri ūdens burbuļošanai arī dzirdējām, kā mazā pūcīte tālumā svilpo. Pierakstot novērojumu, apvaicājos kolēģim, kā viņaprāt man aprakstīt putna novērošanas biotopu. "Raksti - nekopts mežs," noteica Helmuts...

pirmdiena, 2012. gada 5. marts

Mana dārza koki

Bērnībā dzīvoju Rīgas nomalē, un pie mūsu mājas bija dārzs pilns ar lieliem kokiem (fotogrāfijās no gaisa šī vieta izskatās kā zaļš pleķītis uz pilsētas fona), un arī pēc pārcelšanās uz laukiem (vai, pareizāk sakot, mežu) man ir tā laime dzīvot koku vidū. "Acis aug ciet," saka manas sievas vecāmamma, kas pati kopā ar savu vīru lielāko daļu koku ir iestādījusi. Pašā dārza malā augošos vītolus sievas vecvecāki noskatījuši Jaunpils-Tukuma ceļa malā, kur joprojām aug to senči. Visvairāk droši vien acis ciet audzē ozols, kas aug pie paša mājas loga, un kurā pa ziemu karam putnu barotavu. Aiz ozola - ābeles, visādas šķirnes, kuru nosaukumus un atrašanās vietas neesmu iegaumējis joprojām. Pagaidām esmu tikai sapratis, kuri āboli ir garšīgie, kuri - mazāk garšīgie un kuri vispār nav ēdami. Nu... varbūt man nav ēdami - pa ziemu stirnas visu sniegu ap ābeli izkašņājušas, ābolus meklējot. Kamēr vieni ēd augļus, citi ēd kokus: dīķmalā augošos bērzus ik pa laikam apdraud bebri. Sacensībā - kurš pirmais - es ar drāšu žogu vai bebrs - reizēm veiklāks izrādos es, bet reizēm atliek tikai bebra apgrauztus koka gabalus no dīķa ķeksēt ārā. Un vēl ir liepas, kuru ziedus, ar bitēm konkurējot, tējām lasīja sievas māsas, pirms izklīda pa ārzemēm. Un vesels lērums citu koku...

Ziniet, kas kopīgs visiem mana dārza kokiem? Tie ir pilnīgi bezjēdzīgi! Mums tie nenes nekādu peļņu - varbūt tik vien kā uz ābolu un ābolu sulu pirkšanu varam nedaudz ietaupīt un liepziedu tēju iedzert veikalā dabūjamās tējas vietā. Bet citādi tie vienkārši aizņem vietu un audzē ciet acis. Droši vien ir dīvaini, ka, skatoties pa logu dārzā, es nedomāju par to, kāds sortiments man sanāktu no loga priekšā augošā ozola, vai bērzus varētu pārdot finiera rūpnīcai un cik naudiņas varētu ietirgot, ja malkā saskaldītu visas ābeles...

Cilvēki, kas praktiskāk domājoši nekā es, izrēķinājuši, ka mežos nenocirstie ekoloģiskie koki ir 45 miljonus latu vērti. Laikam jau latvietis praktiskais nevar augošu koku naudiņā nepārrēķināt! Nu, labi, dzīvo tai kokā kāda dzilna vai cits mūdzis, bet no tā jau paēdis nebūsi.

Bet var būt mēs varētu kādreiz paskatīties uz mežu nevis kā uz burkānu vai labības lauku, bet kā uz dārzu? Protams, es saprotu, ka meža salīdzinājums ar dārzu ir apmēram tikpat tāls no realitātes kā salīdzinājums ar lauku. Protams, mežam ir nesalīdzināmi lielāka vērtība par cilvēka ekonomisko vai emocionālo vajadzību apmierināšanu, bet tas, kas ir kopīgs mežam un dārzam, ir tas, ka to patieso vērtību nevar pārrēķināt par koksnes kubikmetriem iegūstamajās naudiņās.