trešdiena, 2012. gada 19. decembris

Mežs cūkām

Pirms pāris dienām Tviterī pieminēju interesantu vēstuli, ko Latvijas Kokrūpniecības federācija sūtījusi Valdim Dombrovskim un kurā vecu mežu saudzēšana salīdzināta ar kartupeļu atstāšanu mežacūkām. Ar minēto vēstuli var iepazīties šeit. Sākumā biju plānojis vēstuli nemaz nekomentēt, jo tā ir pietiekami daiļrunīga pati par sevi, bet, saprotot, ka "vienkāršam lasītājam" dažas nianses varētu paslīdēt garām, tomēr pārdomāju.

Šeit daži citāti iz vēstules ar piebildēm no manis:

"...tiek mēģināts darbam saimnieciskajos mežos uzlikt tādus ierobežojumus, kas faktiski maina to lietošanas mērķi no saimnieciskas darbības uz dabas aizsardzību "vides" organizāciju izpratnē,..."

Šis teikums ļoti labi atbilst dabas aizsardzības oponentu (ne tikai kokrūpnieku) tradicionālajai retorikai, ar kuru tiek mēģināts pārliecināt citus (varbūt arī sevi), ka vides organizācijām jau patiesībā nerūp dabas aizsardzība, bet tās strādā ES finansējuma, konkurentu pasūtījuma vai kādu citu savtīgu iemeslu vadītas. Lūk, "vides" organizācijas tiek liktas pēdiņās un mežsaimniecisko darbu ierobežošana kalpo dabas aizsardzībai tikai šo "vides" organizāciju izpratnē. Nē, nē, kokrūpnieki nav pret dabas aizsardzību, tikai pret "vides" organizāciju izpratni par to!

"...arī "vides" organizācijas apzinās, ka īstermiņā tas nozīmēs būtisku apaļkoksnes resursu pieejamības samazinājumu, kā rezultātā tiks slēgti uzņēmumi un darbu zaudēs ļoti daudz darbinieku."

Šis citāts ietver divas būtiskas lietas. Pirmā no tām - tas, cik ļoti tiek uzsvērts "īstermiņš". Varētu tam varbūt īpašu uzmanību tam nepievērst, ja vien tas nesasauktos ar gaisā virmojošajām bažām, ka kokrūpniekiem tiešām interesē galvenokārt "īstermiņš" pat tad, ja īstermiņa ieguvumu dēļ nākas upurēt nākotnes mežus.

Otrā būtiskā lieta - kārtējo reizi tiek atkārtota demagoģija par uzņēmumu slēgšanu un darba vietu zaudēšanu. Jau iepriekš savā blogā esmu rakstījis, ka paši kokrūpnieki jau prognozējuši uzņēmumu slēgšanu (sk. šeit), bet neba jau dabas aizsardzības ierobežojumu dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijas mežos vienkārši visiem uzņēmumiem nepietiek koku. Arī nozarē nodarbināto skaita samazināšanās no 79 tūkstošiem 2004. gadā līdz 52 tūkstošiem 2010. gadā, citējot pašas nozares izdevumu "galvenokārt skaidrojama ar ražošanas mehanizācijas un saimnieciskās darbības efektivitātes palielināšanos". Bet šie 24 tūkstoši laikam nav tik "ļoti daudz", lai par tiem rakstītu satrauktas vēstules ministru prezidentam. Turklāt to atlaišanas iemesls ir pavisam normāls - efektivitātes palielināšana, nevis kaut kāda tur dabas aizsardzība.

"No ekonomiskā viedokļa to varētu salīdzināt ar prasību zemniekiem 30% kartupeļu laukus sākt novākt tikai pēc februāra ar pamatojumu, ka mežacūkām nepieciešams nodrošināt barības bāzi."

Lūk, kā jau kādreiz pats kokrūpnieku šefs aicinājis, asociācija turpina "malt savu". Vecais stāsts par to, ka mežs ir burkānu, labības, biešu vai šoreiz - kartupeļu - lauks. Katrā ziņā kaut kas tāds, ko izaudzē un novāc, lai, nedod Dievs, nepaliek cūkām. Varu droši apgalvot, ka vismaz tie kokrūpniecības nozares pārstāvji, ar kuriem esmu runājis, tiešām nav stulbi un droši vien saprot, ar ko mežs atšķiras no visādiem laukiem. Tas man liek secināt tikai to, ka par stulbu tiek uzskatīts vēstules adresāts...

Tā kā šoreiz atkal kokrūpnieki īpaši izcēluši apsi, ilustrācijai vēlos atzīmēt, ka vidējais vecums apsei kādā melnais stārķis būvē ligzdu, ir 100 gadi (minimālais - 70), kas tālu pārsniedz apšu ciršanas vecumu. Bet melnais stārķis jau arī ir tikai cūka kartupeļos.

"Tādēļ daudz lietderīgāk šodien būtu sākt diskusiju par saprātīgu caurmēra samazināšanu."

Nediskutēsim par dabas aizsardzību, parunāsim par to, kā kokus nocirst ātrāk (to nozīmē aicinājums "samazināt caurmēru")! Jāatzīst, ka dabas aizsardzības organizācijas reizēm nodrošina ragaviņas, ar kurām kokrūpniecības nozarei braukt no iecerētā kalniņa. Kā jau lasījāt iepriekš, nozarē notiekošajā nodarbināto skaita samazinājumā var vainot dabas aizsardzības prasības, bet šeit - sen loloto un daļēji jau īstenoto sapni tikt pie kokiem ātrāk var pasniegt kā atbildes gājienu dabas aizsardzības organizāciju prasībām (sak, ja jūs mums tā, tad mēs jums šitā).

Par vēstuli kopumā runājot, vēlos atzīmēt, ka Kokrūpniecības federācijai ir labi zināms (jo pāris dienas pirms šīs vēstules tapšanas par to tika runāts Meža konsultatīvās padomes sēdē), ka ne jau uz konkrētiem 200 ha vai 30% dabas aizsardzības organizācijas uzstāj. Būtībā mērķis ir nodrošināt to, ka visā Latvijā tiek saglabāts zināms īpatsvars ciršanas vecumu pārsniegušu mežu. Tas, ka kokrūpnieki nevis piedāvā, piemēram, 500 ha vai 15%, bet uzbrūk šādai iecerei principā, liek man bažīties, ka šis ir viens no tiem signāliem, ka ir vēl sliktāk nekā izskatās.

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

Cirvja ēnā: Nobeigums

Protams, nepienāks brīdis, kad viss par mežiem būs pateikts, un noteikti arī turpmāk savā blogā laiku pa laikam pieskaršos šai tēmai, bet rakstu sērijai "Cirvja ēnā" gribu likt punktu.

Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.

Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!

Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.

Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?

Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.

-------

Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":

Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības






otrdiena, 2012. gada 4. decembris

Cirvja ēnā: Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības

Kad runājam par bioloģisko daudzveidību, parasti šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, kas interesē tikai dabas aizsardzības organizācijas un līdzīgi domājošos. Varbūt tas svešādā apzīmējuma dēļ vai varbūt tāpēc, ka tikai dabas aizsardzības organizācijas tik ļoti uzsver šī aspekta nozīmi. Tomēr bioloģiskā daudzveidība ir kaut kas tāds, kas ir mums visiem pazīstams un svarīgs, pat ja to īsti neapzināmies. Atgādināšu, ka bioloģiskā daudzveidība ietver indivīdu daudzveidību sugas ietvaros (ģenētisko daudzveidību), sugu daudzveidību un ekosistēmu daudzveidību.

Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.

Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.

Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.

Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.

Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].

Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.

Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām,  bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."

Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.

Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.

Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...

-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.

ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris

Cirvja ēnā: Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību

Savulaik kādā pasākumā izraisīju neizpratni un neticību, apgalvojot, ka mūsdienās mežsaimniecība ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu (piemēram minēju mežu selekciju). Minētajā pasākumā nebija iespēju šo diskusiju izvērst plašāk, tāpēc paskaidrošu tagad.

Par mežsaimniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību esmu jau rakstījis un noteikti vēl rakstīšu ne reizi vien, bet visbiežāk šīs ietekmes ir mežu apsaimniekošanas "blakus efekts". Tomēr šoreiz, sakot, ka mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu, ar to domāju, pirmkārt, gadījumus, kad bioloģiskās daudzveidības samazināšana ir mežsaimniecības mērķis, otrkārt, situācijas, kad (vismaz daļā gadījumu) sekas bioloģiskajai daudzveidībai nav iestājušās jau tagad, bet ir paredzamas nākotnē.

Šeit nepieciešama neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kas ir bioloģiskā daudzveidība (reizēm, lai tautai saprotami, saukta arī par dabas daudzveidību). Lai gan nereti ar bioloģisko daudzveidību tiek saprasta sugu daudzveidība (vienkāršojot - jo lielāks kādā vietā dzīvojošo/augošo sugu skaits, jo lielāka daudzveidība), patiesībā par bioloģisko daudzveidību runā trīs līmeņos - ģenētiskā daudzveidība (piemēram, mēs cilvēki - viena suga, bet visi tik atšķirīgi), sugu daudzveidība un ekosistēmu daudzveidība. Uzreiz gan gribu atzīmēt, ka, no dabas aizsardzības viedokļa raugoties, nav gluži tik vienkārši, ka "jo vairāk, jo labāk". Piemēram, svešzemju sugu ieviešana nav gluži uzskatāma par bioloģiskās daudzveidības veicināšanu. Bet tas jau atkal cits stāsts. Atgriežamies pie mežsaimniecības...

Mežu apsaimniekošana ietekmē bioloģisko daudzveidību visos iepriekš minētajos līmeņos:

Ģenētisko daudzveidību samazina mežu mākslīgā atjaunošana un, kā jau minēju iepriekš, "meža" (faktiski - koku) selekcija. Kas ir selekcija? Būtībā vārds "selekcija" nozīmē "izlase", bet latviešu valodā mēs esam pieņēmuši runāt par "dabisko izlasi", runājot par evolūciju, bet svešvārdu "selekcija" lietojam, runājot par cilvēka veiktu izlasi (piemēram, veidojot šķirnes). Ja dabiskā izlase izpaužas kā vides situācijai piemērotāku indivīdu (un līdz ar to - gēnu) saglabāšanās, citiem ejot bojā, tad selekcija ir vērsta uz "vērtīgāku" indivīdu iegūšanu (ko nu katrā gadījumā uzskata par lielāku vērtību). Tātad selekcijas rezultātā no visa pieejamā gēnu klāsta tiek atlasīti tie, kuru izpausme mums dod labāko rezultātu. Koku gadījumā tā varētu, piemēram, būt ātraudzība un lielāka izturība pret prognozētajām klimata pārmaiņām. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka selekcija pēc definīcijas samazina ģenētisko daudzveidību - daļa gēnu tiek saglabāta, atmetot nevajadzīgos. Protams, arī atlasītie koki savā starpā turpina krustoties un zināmu daudzveidību uzturēt, bet skaidrs, ka šī daudzveidība būs mazāka, nekā izejas stāvoklis. Ja tā nebūtu, selekcijai nebūtu jēgas.

Sugu daudzveidības samazināšana mežu apsaimniekošanā izpaužas kā mežu kopšana. Ceru, ka šis apgalvojums netiks tulkots kā "Viesturs Ķerus iestājas pret mežu kopšanu". Ticu, ka kopšana ir pamatota no mežu ekonomiskās vērtības uzturēšanas viedokļa, un tai var būt arī nozīme dabas aizsardzībā (piemēram, izcērtot daļu koku meliorācijas vai citu iemeslu dēļ aizaugušā medņu riestā), bet tas nemaina faktu, ka mežu kopšana ir vērsta uz sugu daudzveidības samazināšanu jeb "stādījumu atbrīvošanu no veģetācijas konkurences" vai atbrīvošanās no "nevēlamām un mazvērtīgām koku, krūmu vai zālaugu sugām".

Ekosistēmu daudzveidību mežu apsaimniekošanas ietvaros var mazināt, piemēram, "novācot mazvērtīgas audzes un aizstājot tās ar vērtīgākām" vai nosusinot slapjos mežus. Ja "mazvērīgā audze" ir pārblīvēts egļu stādījums, tā ir viena lieta, bet, ja "novākt" tiek aicināts vecus apšu mežus, tas jau ir dabas vērtību apdraudējums. Kas attiecas uz meliorāciju, tad noteikti nebūs par stipru teikts, ka tās mērķis ir iznīcināt slapjo mežu ekosistēmas, pārvēršot tās par sausākiem un apsaimniekošanai izdevīgākiem mežiem. Šeit gribu citēt divus domu graudus no kārtējā LVMI "Silava" ziņojuma [1]: "Nosusināto mežu teritorijas ir īpaši vērtīgas, jo tajās palielinās ekoloģiskā un bioloģiskā daudzveidība." "Turklāt daudzveidības indekss Latvijas mērogā vislielākais ir, nosusinot 40-70% no visiem pārmitrajiem mežiem. Tas nozīmē, ka saglabājot neskartus 30% pārmitro mežu, Latvijā būtu lietderīga mežu meliorēšana vēl vismaz 450 tūkst. ha apmērā." Šķiet, šo apgalvojumu autors ir aizmirsis, ka pārmitrie meži paši par sevi ir bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa, un dabisku (vai vismaz dabiskāku) mežu aizstāšana ar kaut ko mākslīgu ir apmēram līdzvērtīga idejai izšaut 70% Latvijas mazo ērgļu un izlaist mežos fazānus, jo tā, lūk, indekss iznāks lielāks (un arī gaļa fazāniem labāka). To, ka bioloģiskās daudzveidības gadījumā ne vienmēr "vairāk" nozīmē "labāk", jau minēju.

Lūk, tagad, kad man ir bijusi iespēja paskaidrot, domāju arī meža nozares pārstāvji man nevarēs nepiekrist, ka Latvijas mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības mazināšanu. Domas varētu dalīties vienīgi par to, vai šī daudzveidības mazināšana ir laba vai slikta. Vēlreiz gan gribu uzsvērt, ka šajā rakstā esmu aplūkojis tikai dažas no mežsaimnieciskās darbības ietekmēm uz bioloģisko daudzveidību. Kopumā ņemot, dažādu tiešu un netiešu ietekmju ir bez sava gala. Lielākā daļa no tām nav mērķtiecīgas, un ne visas no tām ir negatīvas. Tāpēc arī nevēlos apgalvot, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nav savienojama ar mežu apsaimniekošanu, bet, lai šīs lietas būtu savienojamas, ir svarīgi apzināties, ka mežu apsaimniekošanai nevar būt tikai viens mērķis.

-------
[1] Lībiete-Zālīte Z. 2012. Atskaite par pētījuma "Metodes un tehnoloģijas meža kapitālvērtības palielināšanai" virziena "Mežsaimniecisko darbību ietekmes uz vidi un bioloģisko daudzveidību izpēte" pirmā etapa darba uzdevumu izpildi (01.04.2011.-30.12.2011.). Silava.

ceturtdiena, 2012. gada 1. novembris

Cirvja ēnā: Meži un klimata pārmaiņas

Klimata pārmaiņas, lai kādi būtu to cēloņi, ir realitāte, ar ko mūsdienās nevar nerēķināties - tās skar gan katru no mums, gan valsti un pasauli kopumā. Protams, arī meža nozarei ir tās jāņem vērā.

Klimata pārmaiņu kontekstā parasti tiek runāts par divām lietām – pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām. Ja skatāmies tieši no meža viedokļa, tad pārmaiņu mazināšana varētu izpausties kā CO2 piesaistes palielināšana un emisiju mazināšana, bet pielāgošanās – mežu izturības pret pārmaiņām nodrošināšana. Domāju, katram būs skaidrs, ka mežu gadījumā ļoti būtisks ir līdzsvars starp šiem abiem aspektiem: būtu ļoti muļķīgi, piemēram, meža vietā izaudzēt plantāciju, kas spēj piesaistīt fantastiskus CO2 apjomus, bet klimata pārmaiņas izturēt nespēj un galu galā aiziet bojā. Turklāt, sakot, ka nepieciešams līdzsvars, es esmu „politkorekts”, jo faktiski manuprāt daudz lielāks uzsvars mūsu gadījumā būtu jāliek uz pielāgošanos, ņemot vērā to, cik niecīgas ir Latvijas iespējas globālās klimata pārmaiņas mazināt.

Latvijā jautājums par mežu apsaimniekošanu un klimata pārmaiņām ir pats spilgtākais piemērs tam, ko minēju šīs rakstu sērijas ievadā - pētījumu secinājumu pakārtošanai nozares vēlmēm tā vietā, lai nozare pielāgotos pētījumu rezultātiem.

Kā jums šķiet, ko, uz brīdi aizmirstot par klimata pārmaiņām, varētu gribēt meža nozare? Pirmais, kas man nāk prātā - cirst vairāk, pirmkārt, nocērtot pēc iespējas vairāk no tā, kas ir pieejams šobrīd. Kā redzam mums visapkārt, nozarei vismīļākais mežu ciršanas veids ir kailcirtes. Lai nocirstu vairāk, visur ir jātiek klāt, tātad ir nepieciešams būvēt ceļus. Koki ātrāk aug nosusinātos mežos, tātad nepieciešama meliorācija. Ja nozare grib rūpēties par to, lai arī nākotnē varētu nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk, nocirstais mežs jāatjauno mākslīgi ar ātraudzīgākiem kokiem.

Lūk, izrādās, ka viss iepriekš minētais - gan kailcirtes, gan mežu meliorācija un pat ceļu būve - ir ļoti pareizas un pat vēlamas lietas, domājot par klimata pārmaiņām, jo:

1. Veci meži ir jānocērt, lai to vietā iestādītu jaunus, jo jauni koki aug straujāk un straujāk piesaista CO2.
2. Kailcirte ir vislabākais ciršanas veids, lai pēc tam atjaunotu mežu.
3. Meža ceļu būve palīdz tikt klāt veciem mežiem un tos nocirst.
4. Mežu nosusināšana ļauj kokiem augt ātrāk, tātad straujāk piesaistīt CO2.
5. Mežu atjaunojot mākslīgi, var stādīt selekcionētus kokus, kas ir ātraudzīgāki, tātad straujāk piesaista CO2.

Viss pilnīgi loģiski, vai ne? Lecam tik visi hārvesteros un uz mežu prom - mazināt klimata pārmaiņas! Un to visu izpētījuši mūsu pašu zinātnieki no LVMI „Silava” [1], [2] (aicinājums cirst kailcirtes gan nav tieši minēts šajos dokumentos, bet ir Ā. Jansona izteikums šai tēmai veltītā seminārā).

Bet aplūkosim uzmanīgi būtiskākos no minētajiem punktiem.

Veci meži jāaizstāj ar jauniem

Tā kā no šī punkta lielā mērā izriet pārējie, pie tā ir vērts īpaši pakavēties. Tātad pamatdoma ir tāda, ka koki augot uzņem CO2, bet ar laiku audze sasniedz līdzsvaru, kad neto CO2 piesaiste vairs nenotiek (t.i., cik piesaista, tik izdala), līdz ar to jaunām, strauji augošām audzēm ir „lielāks CO2 piesaistes potenciāls”. Pievērsiet uzmanību – jaunas audzes piesaista CO2 straujāk, nevis vairāk! Tātad zināmas problēmas ar šī apgalvojuma loģiku redzamas jau uzreiz. Izlejiet no pilnas glāzes ūdeni, un glāze iegūs „lielāku ūdens piesaistes potenciālu”, bet vai mēs no tā būsim kaut ko ieguvuši? Atkarībā no tā, kur mēs to ūdeni izliesim, vai ne?

Kā jums šķiet, uz ko balstās šis „Silavas” popularizētais apgalvojums? Būtībā uz neko... Tas, ko Ā. Jansons un kolēģi izmanto šī apgalvojuma patiesības ilustrācijai, ir Meža statistiskās inventarizācijas dati par koksnes krājas pieaugumu dažāda vecuma mežos, bet šie dati neparāda, ka koksnes pieaugums (un līdz ar to CO2 piesaiste) vecos mežos apstātos, tātad Latvijā nav konstatēts tāds „līdzsvara” punkts, kurā mežā augušie koki vairs nepiesaistītu CO2. Skaidrs arī tas, ka pat tad, ja tāds punkts eksistē, tas tālu pārsniedz pašreizējo mežu ciršanas vecumu, pēc kura iestāšanās meža nozares pārstāvji mēdz runāt par „pāraugušām” audzēm.

Interesanti, ka šim aspektam veltīts rakts publicēts arī žurnālā „Science”, kas ir tik vien kā viens no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē, turklāt tas noticis jau 1990. gadā. Rakstā pierādīts, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem rada CO2 emisijas, nevis veicina tā piesaisti.[3]

Otrkārt, jāpatur prātā, ka ne jau tikai koki mežā piesaista CO2 – mežā ir arī lērums citu augu, bet galvenā oglekļa krātuve mežā ir augsne. „Silavas” ziņojumā norādīts, ka augsnē uzkrāti vidēji 67% no kopējā mežaudzē uzkrātā oglekļa (kūdras augsnēs vairāk nekā minerālaugsnēs) [2], tātad augsne ir daudz būtiskāka oglekļa krātuve nekā mežā augošie koki. Oglekļa krājumi augsnē atjaunojas daudz lēnāk nekā kokaudzē, bet arī daļa no šī oglekļa mežizstrādes laikā tiek palaista gaisā: „uzarot” zemi ar augsnes nestspējai nepiemērotu meža tehniku, apstrādājot augsni vai galu galā – nocērtot mežu kailcirtē – tiek veicināta augsnē esošo organisko vielu sadalīšanās un CO2 emisijas [4].

Tātad, pat tad, ja kaut kur tālā nākotnē eksistē kāds meža vecums, kurā kokaudze papildu CO2 vairs nepiesaista, tas nenozīmē, ka piesaiste apstājas mežā kopumā, jo galvenā oglekļa krātuve – augsne – to turpina uzņemt. Varētu, protams, spekulēt, ka arī augsnē ar laiku iestājas līdzsvars, taču tas visticamāk laika ziņā stipri pārsniegtu piesaistes apstāšanās laiku kokaudzē. Taču, kāds Ķīnā veikts pētījums pierāda, ka oglekļa piesaiste meža augsnēs turpinās vēl pēc tam, kad meža vecums pārsniedzis 400 gadus[5]. Ja kādam šķiet, ka mums neinteresē Ķīnā veikti pētījumi, varu atzīmēt, ka globāla mēroga izvērtējums, kas publicēts žurnālā „Nature” (kas, starp citu, ir otrs no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē) 2008. gadā, parāda to, ka veci un neskarti meži lielākoties turpina piesaistīt CO2 (vērtējot mežu kopumā), un, protams, ņemot vērā to lielo vecumu, piesaistītā oglekļa apjoms ir milzīgs [6], taču liela daļa šī oglekļa var nonākt atmosfērā, ja kāds izlems paklausīt, kā jau iepriekš noskaidrojām, uz apšaubāmiem faktiem balstītajam priekšstatam par to, ka labāk vecus mežus aizstāt ar jauniem.

Kailcirtes ir vēlamais mežizstrādes veids

Kā jau esmu daudzkārt minējis, kailcirtēm pašreizējā izpildījumā Latvijas mežos nav iespējams atrast nekādu ekoloģisko pamatojumu. Galvenais iemesls, kāpēc tādas tiek veiktas, ir mežizstrādes ērtums. Arī no klimata pārmaiņu viedokļa kailcirte ir liela muļķība. Jau iepriekš aplūkoju kailcirtes negatīvo ietekmi uz augsnē, kas, atgādinu, ir galvenā oglekļa krātuve mežā, uzkrāto oglekli. Ne velti pat tajās rekomendācijās, kas atzīst mežu apsaimniekošanas potenciāli labvēlīgo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu, ir ieteikts mežizstrādi veikt tā, lai saglabātu koku vainagu saslēgtu un apsaimniekot mežus, atdarinot dabiskos procesus [7], [8], tātad izvairīties no kailcirtēm. Jāatzīmē, ka no meža nozares neatkarīgi zinātnieki arī Latvijā ir norādījuši uz nepieciešamību klimata pārmaiņu kontekstā izvairīties no kailcirtēm [9].

Runājot par kailcirtēm, jāpieskaras arī pielāgošanās, t.i., mežu izturības palielināšanas aspektam, par kuru pagaidām runājis neesmu. Neizbēgamas kailciršu sekas, ņemot vērā to, ka viss mežs tiek vienā piegājienā nocirsts un vienā piegājienā atjaunots, ir viena vecuma mežaudze, taču pret prognozētiem ekstrēmiem laika apstākļiem un visādiem citiem draudiem noturīgākas ir dažādvecuma audzes [7], [8].

Meža nosusināšana ir vēlama, jo ļauj kokiem ātrāk augt un piesaistīt CO2

Meža nosusināšanas jeb meliorācijas mērķis ir veicināt koksnes krājas pieaugumu. Tagad izrādās: „No ekoloģiskā viedokļa nosusinātajiem mežiem ir nozīmīga loma veselīgas vides veidošanā. Palielinoties mežos uzkrātās koksnes daudzumam, meži spēj samazināt „siltumnīcas efektu”, uzkrājot sevī oglekli un izdalot dzīvībai nepieciešamo skābekli.”[1]

Bet vēlreiz un vēlreiz jāuzsver – lielākā daļa mežā uzkrātā oglekļa ir augsnē! Meliorācijas rezultātā augsnes organiskās vielas sadalās, radot CO2 emisijas. Varētu jau cerēt, ka straujāks koksnes pieaugums, t.i., straujāka CO2 piesaiste koksnē, kompensē emisijas no augsnes, taču „Silavas” pētījumos neatrodu nekādus datus, kas par to liecinātu. Tajā pašā laikā, piedodiet, uzticamāki avoti uzsver, ka no mežu, it īpaši kūdras augšņu, nosusināšanas būtu jāizvairās [7].

Mežus vēlams atjaunot mākslīgi ar selekcionētiem kokiem

Mežu selekcija ir viens no „Silavas” jājamzirdziņiem. Var jau saprast, ka dažādos veidos gribas attaisnot to, ko dari, un rādīt to labu esam. Lūk, mežu selekcija un mākslīga atjaunošana ļauj labāk pielāgoties gaidāmajām klimata pārmaiņām un iegūt ražīgākas (līdz ar to ātrāk CO2 piesaistošas) audzes. „Silavas” ziņojumā minēts: „Klimatam strauji mainoties (uzlabojoties), koki nespēj tūlītēji izmantot visus papildus pieejamos resursus, un atkal būs nepieciešami vairāki simti paaudžu, lai dabiskās selekcijas gaitā notiktu pielāgošanās izmainītā klimata apstākļiem.”[1]

Šajā ziņā „Silava” seko citā avotā aprakstītajam kļūdainajam pieņēmumam, ka kokiem ar ilgu paaudzes garumu ir grūti reaģēt uz straujām izmaiņām vidē. Citēju: „Ja sugu ar ilgu paaudzes garumu evolūcija un adaptācija būtu atkarīga no to paaudzes ilguma, uz Zemes vairs nebūtu neviena koka.”[8] Koku spēju strauji reaģēt nodrošina to lielā dabiskā ģenētiskā daudzveidība (t.i., vienmēr būs daļa koku, kam jaunie apstākļi būs pilnīgi piemēroti), un tieši tāpēc uzsvara likšana uz koku selekciju (ģenētiskās daudzveidības mazināšanu) ir bīstami šaurs skatījums.

Par šo pašu vēl viens citāts: „Vajadzība palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un oglekļa piesaisti var būt argumenti, lai izmantoti augstražīgus genotipus lai palielinātu koksnes apjomu, taču tas var samazināt pielāgošanos nākotnes klimata pārmaiņu ietekmei.”[10]

Lūk, izrādās, ka tieši mežu dabiskā atjaunošanās un no tās izrietošā lielā ģenētiskā daudzveidība ir tā, kas nodrošina mežu izturību pret dažādām, tostarp klimata, pārmaiņām [7], [8], [10].

Nobeigumā jāsecina, ka „Silavas” speciālistu rekomendācijas klimata pārmaiņu mazināšanai ir vismaz diskutablas, lai neteiktu – kļūdainas. Jā, arī dažos ārzemju speciālistu sagatavotajos ziņojumos ir norādes uz līdzīgiem pasākumiem (ieteikumus nosusināt mežus gan nekur neatradu), bet ir gana daudz ticamu informācijas avotu, kas rekomendē pretējo. Ņemot vērā to, ka Latvijā atbilstošu pētījumu nav, redzot, kā „Silava” no visa iespējamā rīcību klāsta ir izvēlējusies tās dažas, kas vislabāk atbilst nozares vēlmēm, es nevaru atkauties no asociācijām ar kaut kur redzētu karikatūru, kurā sieviete aicina vīrieti uz pūtēju seksteta koncertu, bet viss, ko dzird vīrietis, ir „sekss”.
-------
[1] Jansons Ā. Meža apsaimniekošana klimata izmaiņu kontekstā: http://www.silava.lv/userfiles/file/Klim_izm_meza_apsaimn_2010.pdf
[2] Lazdiņš A., Jansons Ā. 2011. Siltumīcefekta gāzu emisijas un klimata politika to ierobežošanai meža apsaimniekošanas sektorā Latvijā: http://www.zb-zeme.lv/images/mezs%20klimata%20ietekmes%20mazinasanai%2008022011.pdf
[3] Harmon M.E., Ferrel W.K., Franklin J.F. 1990. Effects on Carbon Storage of Conversion of Old-Growth Forests to Young Forests. – Science, 247: 699–701.
[4] Gorte R.W. 2009. Carbon Sequestration in Forest. CRS Report for Congress. Congressional Research Service.
[5] Guoyi Zhou, Shugang Liu, Zhian Li, Dequiang Zhang, Xuli Tang, Chuanyan Zhou, Junhua Yan, Jingming Mo 2006. Old-Growth Forests Can Accumulate Carbon in Soils. – Science, 314: 1417.
[6] Luyssaert S., Schulze E.D., Börner A., Knohl A., Hessenmöller D., Law B.E., Ciais P., Grace J. 2008. Old-growth forests as global carbon sinks. – Nature, 455: 213–215.
[7] Climate Change and Forestry. Report to the Standing Forestry Committee by the Standing Forestry Committee Ad Hoc Working Group III on Climate Change and Forestry. November 2010.
[8] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Fores Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
[9] Āboliņa K. (red.) 2009. Klimata mainība Latvijā: aktualitātes un piemērošanās pasākumi. Rīga: Valsts pētījumu programma „Klimata mainības ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi”.
[10] European Environment Agency 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems.

ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris

Cirvja ēnā: Par mežu fragmentāciju

Pēc lasītāju lūguma nedaudz novirzos no sākotnējā plāna, lai sīkāk paskaidrotu, kas tad tik slikts tajā mežu fragmentācijā, ko pieminēju rakstā par Latvijas mežiem Eiropas kontekstā.

Droši vien jāsāk ar skaidrojumu, ko "fragmentācija" šajā gadījumā vispār nozīmē. Lai gan mežu fragmentācija atstāj ietekmi uz dažādām meža funkcijām, šoreiz turēšos savas kompetences ietvaros un aplūkošu mežu fragmentāciju tikai no dzīvotņu fragmentācijas viedokļa. Dzīvotnes fragmentācija nozīmē to, ka viens liels sugas dzīvei piemērots apgabals sadalās vairākos mazākos. Realitātē tas visbiežāk nozīmē arī dzīvotnes kopējās platības samazināšanos, bet pēc definīcijas tas nav obligāti. Viena lieta, ko svarīgi paturēt prātā mežu kontekstā - mežs kā tāds ir dzīvotne vien retai sugai. Visbiežāk katrai sugai ir savas prasības - viena dzīvo tikai priežu mežos, cita - tikai vecos priežu mežos, vēl cita - tikai nokaltušos priežu stumbros. Tātad arī katrai no minētajām sugām dzīvotnes fragmentācija izpaudīsies dažādi.

Bet pagaidām ērtības un skaidrības labad apskatīsim mežu fragmentāciju kopumā (kā tas arī darīts iepriekš minētajā rakstā publicētajā kartē). Mežu fragmentē dažādas lietas, piemēram, ceļi, lauksaimniecības zemes, kailcirtes un apbūve. Lai gan, kā jau minēju, meža gadījumā fragmentācija reālajā dzīvē nozīmē to, ka daļa meža tiek iznīcināta (un tad, protams, negatīvā ietekme uz meža sugām ir acīmredzama), bet šoreiz aplūkosim fragmentāciju kā tādu.

Pirmais, kas saistās ar mežu fragmentāciju, ir apgrūtinājums meža sugām pārvietoties no viena meža apgabala uz citu. Apgrūtinājuma iemesls var būt, piemēram, lielāks risks, ka dzīvnieku pa ceļam pamanīs kāds plēsējs. Cita problēma, kas būs zināma visiem autovadītājiem, - mūsdienās, kad dabisko ainavu ir sagraizījuši neskaitāmi autoceļi, meža dzīvniekiem ir risks nokļūt zem mašīnas riteņiem. Arī vide, kas pa vidu starp abiem meža fragmentiem var būt vienkārši fiziski nepiemērota tam, lai konkrētais dzīvnieks tur uzturētos (piemēram, medņu cālim var būt liktenīgs meliorācijas grāvis, kas sadala tā apdzīvoto mežu). Galu galā arī attālums pats par sevi var būt pārvietošanos ierobežojošs. Latvijas mērogos tas visbiežāk attieksies uz maziem dzīvnieciņiem (un arī augiem), tomēr ir piemēri arī no lielākiem - piemēram, Latvijas medņu populācija ir sadalīta vairākās faktiski nesaistītās daļās.

Tātad pirmā fragmetācijas izpausme - dzīvniekam ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, un jāsēž tur, kur nu tas ir. Un kāds gan no tā ļaunums? Vairāki! Pirmkārt, ierobežotas iespējas satikt savus sugasbrāļus, tātad ierobežota gēnu apmaiņa. Tuvradnieciskas krutstošanās sliktā ietekme visticamāk nevienam nebūs jaunums. Otrkārt, ja tas meža pleķītis, kurā dzīvnieks ir apmeties, tiek, piemēram, nocirsts, un aizsniedzamā attālumā cita piemērota pleķīša nav... tad tuvradnieciska krustošanās ir mazākā no dzīvnieka problēmām.

Protams, putnu gadījumā vismaz fiziskās spējas pārvietošanos visbiežāk neietekmē. Tātad putni var no viena piemērota mežiņa pārlaisties uz citu. Tomēr jāatceras, ka katram dzīvam radījumam ir zināms resursu apjoms, kas nepieciešams tā izdzīvošanai, arī cilvēkam. Mēs visi zinām veco patiesību, ka tad, ja visi gribētu dzīvot kā amerikāņi, būtu vajadzīgas trīs pasaules. Putnam parasti trīs pasaules nevajag, bet kaut kādas minimālās prasības pēc dzīves telpas tam tomēr ir. Pieņemsim, ka vienam putnu pārim, lai tas izbarotu mazuļus, ir nepieciešami desmit hektāri meža, kur meklēt barību. Ja šie desmit hektāri ir viens vesels mežs, problēmu nav, bet, ja tas ir sarauts desmit mazos gabaliņos, sākas problēmas - jāaptver lielāka teritorija, kas nozīmē nepieciešamību vairāk laika patērēt barības meklējumos un galu galā - mazāk barības mazuļiem (jo stundu skaits dienā, ko var patērēt barības meklējumiem, nemainās atkarībā no aptveramās teritorijas lieluma). Tā rezultātā putns varēs izaudzināt mazāk mazuļu, un tā sekas jau var būt visas populācijas lejupslīde.

Ņemot vērā abas iepriekš minētās lietas - pārvietošanās grūtības un minimālo nepieciešamo meža platību - galu galā nonākam pie tā, ka var būt tādi mežu gabaliņi, kas ir pārāk mazi, lai uzturētu konkrētās sugas dzīvnieku, un pārāk tālu no citiem gabaliņiem, lai tos varētu sasniegt, vai arī to sasniegšanai nepieciešamais laiks būtu pārāk ilgs, lai būtu vērts pūlēties. Tā mēs iegūstam meža platības, kas it kā dabā ir, bet faktiski nav izmantojamas. Šis arī ir viens no aspektiem, kāpēc kopējā mežu platība nav rādītājs, kas kaut ko liecinātu par mežu nozīmi bioloģiskajai daudzveidībai.

Tad vēl ir tā saucamais "malas efekts", kas var izpausties dažādi, bet būtībā nozīmē to, ka meža malai ir zināma ietekme uz mežā iekšā notiekošo. Jo lielāka fragmentācija, jo garāka mala uz laukuma vienību, līdz ar to lielāka tās ietekme. Iedomājieties slikti nosiltinātu daudzdzīvokļu māju! Ārējo dzīvokļu iedzīvotājiem ziemā būs auksti, kamēr tiem, kas dzīvo ēkas iekšējos dzīvokļos, būs silti. Safragmentēsim šo māju atsevišķās slikti nosiltinātās mājiņās ar vienu dzīvokli katrā, un auksti būs visiem. Ja neatradīsim aukstumu mīlošus cilvēkus, šādās mājiņās neviens nedzīvos. Tāpat ar mežu un tā iemītniekiem - ir sugas (piemēram, melnais stārķis), kam meža malas tuvums nepatīk. Tātad pietiekami fragmentētā mežā, kur meža mala ir tuvu uz visām pusēm, atkal būs redzams tas, ko minēju iepriekš - mežs it kā ir, bet patiesībā nav izmantojams, un melnais stārķis tajā nedzīvo.

Tātad, apkopojot visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka fragmentēta dzīvotne var uzturēt mazāku dzīvnieku populāciju nekā viengabalaina dzīvotne ar tādu pašu kopējo platību, bet tiem, kas fragmentētā dzīvotnē tomēr dzīvo, dzīve ir grūtāka un bīstamāka. Lūk, kāpēc tas, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma tempa, nav nekas labs.

trešdiena, 2012. gada 12. septembris

Cirvja ēnā: Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā

Biju plānojis šai tēmai pievērsties mazliet vēlāk, bet zīmes, ko var izlasīt avīzēs un saklausīt sanāksmēs, lika saprast, ka tagad tomēr ir īstais laiks.

Kā tad ir ar to interešu līdzsvaru? "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot," apgalvo kokrūpniecības nozares reklāmas buklets[1]. "Starptautiski atzīts viedoklis, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatā ir ekonomisko, ekoloģisko (vides) un sociālo aspektu maksimāls respekts, kas gan ir utopija," sludina LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons[2]. Turklāt šie nebūt nav unikāli citāti. Nozares pārstāvju viedoklis no "intereses jau ir saskaņotas" līdz "intereses nav iespējams/nevajag saskaņot" reizēm svārstās pat vienas sanāksmes laikā. Vienalga, tā vai šitā, bet galu galā secinājums ir viens - esošajā kārtībā neko mainīt nevajag.

1998. gadā apstiprinātajā Latvijas Meža politikā rakstīts: "Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr ir saistījušas saimnieciskas, kultūrvēsturiskas un emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā. Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī."[3]

Runājot par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, nereti tiek demonstrēts šāds (vai ļoti līdzīgs attēls): 

Tad nu tur, kur visi šie apļi pārklājas, ir arī īstais līdzsvars un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. Problēma tikai tā, ka patiesībā šīs intereses nav gluži tādas mierīgas pļeckas, kas blakus satupušas. Katrai no interešu grupām ir savi mērķi, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi. Tāpēc es interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā drīzāk attēlotu šādi:


Katras no šīm interesēm tiecas uz savu mērķi un cenšas nenoslīdēt zem pieļaujamā robežas. Ļoti vienkāršoti varam pieņemt, ka vides interešu grupas mērķis ir "mežs - rezervāts" (t.i., pēc iespējas dabiskāks mežs), bet pieļaujamības robeža - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Ekonomisko interešu grupas mērķis varētu būt "mežs - plantācija" (t.i., pēc iespējas lielāka peļņa no meža), bet pieļaujamības slieksnis - no meža iegūstamās koksnes vērtības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Savukārt sabiedrība varētu tiekties uz stāvokli "mežs - parks", bet pieļaujamības slieksnis, ko šajā gadījumā grūtāk noteikt, varētu būt tiklab pārāk liels kailciršu īpatsvars kā pārāk dabiski meži (daudz sakritušu, nokaltušu utt. koku).

Protams, reālajā dzīvē tik vienkārši uzstādījumi nepastāv (t.i., nevienai no interešu grupām nav tik šaurs skatījums uz mežu), un, protams, zināms ieguvums no vides aizsardzības ir arī ekonomikai, zināms labums sabiedrībai no mežu apsaimniekošanas ekonomiskiem mērķiem utt. Turklāt ar "sabiedrību" ir īpaši sarežģīti, jo tajā ietilpst gan kokrūpnieki, gan dabas aizsardzības organizāciju biedri, gan cilvēki, kam mežs pieder, gan cilvēki, kam viss ir vienalga... Galvenais, ko es ar šo gribēju uzsvērt ir - reālajā dzīvē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kurā līdzsvarā ir visas intereses, balansē ļoti tuvu VISU interešu grupu minimālās pieļaujamības slieksnim. Ir svarīgi saprast, ka maksimāla peļņa no meža, no kuras viedokļa katru mežā palikušu koku rēķinām kā zaudējumu, ir tieši tik pat nekonstruktīvs un galējs uzstādījums kā visu mežu padarīšana par rezervātu. Tomēr reālajā dzīvē visbiežāk tiek runāts par ekonomiskā virziena maksimālu stiprināšanu, bet par pārējiem aspektiem - labākajā gadījumā tikai tik daudz, lai nenonāktu zem kritiskā pieļaujamības sliekšņa.

Iepriekš minētajā "Dienas Biznesa" rakstā minēts arī: "Skaidras pazīmes, kas liecinātu, ka pārējās meža funkcijas nav pietiekami ņemtas vērā, J. Rozītis [Pasaules Dabas fonda direktors] tomēr nosaukt nevar."[2] Sazinoties ar Jāni, gan noskaidroju, ka kaut kas skaidrs nav bijis vienīgi pašai žurnālistei. Tad nu Signei Knipšei un līdzīgi domājošiem, lūdzu, dažas (bet ne visas) "skaidras pazīmes":

1) AS "Latvijas valsts meži" pārvaldītajos mežos vien 20% mežu primārais apsaimniekošanas mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet 5% - rekreācija (kas nenozīmē, ka šajos mežos neiegūst koksni)[4];
2) Latvijā joprojām populārākais mežu ciršanas veids ir kailcirte, kas no ekoloģiskā viedokļa varētu būt pamatojama vien dažos mežu tipos;
3) Neskatoties uz dabas aizsardzības interešu grupas un sabiedrības iebildumiem, Latvijā joprojām notiek mežu ciršana pavasarī;
4) Meža konsultatīvajā padomē, kuras mērķis ir "veicināt līdzsvarotas meža nozares politikas veidošanu un īstenošanu Latvijā" absolūto vairākumu veido ekonomisko interešu pārstāvji[5], turklāt, neskatoties uz MK noteikumu prasību padomi sasaukt ne retāk kā četrreiz gadā, tā vidēji tiek sasaukta 1-2 reizes gadā.

-------
[1] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[2] S. Knipše. Ilgtspēju vērtējot, aiz kokiem grūti ieraudzīt īstu mežu. Dienas Bizness, 2012. gada 10. septembris.
[3] Latvijas Meža politika (mērķi un principi) 1998. g. aprīlis: http://www.zm.gov.lv/doc_upl/mezu_politika.pdf
[4] Latvijas valsts meži. Skaitļi un fakti: http://www.lvm.lv/files/text/LVM-fakti-Lv-2o11-web.pdf
[5] Meža konsultatīvās padomes nolikums: http://www.zm.gov.lv/?sadala=980

otrdiena, 2012. gada 4. septembris

Cirvja ēnā: Latvijas meži Eiropas kontekstā

Latvija - mežu zeme... Mums patīk domāt, ka mums mežu ir visvairāk, tie ir visdabiskākie, un neviens no "Eiropas" nav tiesīgs mums mācīt dzīvot, jo visus savus mežus viņi jau ir nocirtuši. Šoreiz gribu nedaudz pavērtēt, cik šis mūsu viedoklis ir pamatots. Tālāk aplūkotā informācija galvenokārt ņemta no ziņojuma "State of Europe's Forests 2011" ("Eiropas mežu stāvoklis 2011")[1], bet vietām, kur tas norādīts, esmu izmantojis arī citus avotus.
  
Latvijā bieži vien tiek uzsvērti divi rādītāji - Latvijas mežu lielais īpatsvars un kopējās mežu platības stabils pieaugums. Līdzīgas tendences vērojamas arī Eiropā kopumā. Eiropā (neskaitot Krieviju) laikā no 1990. līdz 2010. gadam kopējā mežu platība pieauga par 8,5%, bet Ziemeļeiropā (ieskaitot Baltijas valstis) - par 3%[1], kamēr Latvijas mežu platība pieaugusi par 5,7%[2]. Pašlaik Eiropā kopumā (atkal - bez Krievijas) meži klāj 32,2% sauszemes platības, Ziemeļeiropā - 52,1%[1], bet Latvijā - 52%[2]. Tātad, vērtējot kopumā, redzam, ka esam Eiropai (bet ne savam reģionam) priekšā pēc mežainuma, bet atpaliekam pēc kopējās meža platības pieauguma tempiem. Būtībā tas ir loģiski - jo lielāku teritorijas īpatsvaru aizņem mežs, jo mazāks platības pieauguma temps varētu būt sagaidāms.

Taču, kā jau esmu uzsvēris daudzkārt iepriekš, ne meža kopējā platība, ne šīs platības pieauguma tempi neko daudz nepasaka par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un nepasaka pilnīgi neko par mežiem no to dabas vērtību viedokļa. Viens no aspektiem, ko varētu vērtēt, lai spriestu par mežu vērtību no dabas viedokļa, ir to izcelsme - vai tā ir dabiska, vai mežs atjaunots sējot vai stādot. Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars ir liels - 81%, un lai gan pēc šī rādītāja Latvija ir apmēram pa vidu starp pārējām Eiropas valstīm, Ziemeļeiropā mūs pārspēj tikai Norvēģija un... Igaunija[1]. Diemžēl izskatās, ka Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars turpmāk stipri samazināsies - 2001.-2011. gadā dabiski atjaunoti vairs tikai 65% no kopējās atjaunotās mežu platības[3].


Tomēr arī meža izcelsme vien neliecina par tā vērību no dabas viedokļa. Vismaz Latvijas gadījumā dabiskā atjaunošana nozīmē vien to, ka jaunie kociņi paši ir ieauguši, nevis cilvēka iesēti vai iestādīti. Tālākā cilvēka darbība (izvēle, kādiem kokiem kādā blīvumā augt utt.) var lielā mērā mākslīgu padarīt arī dabiskas izcelsmes mežu. Viens no mežu raksturojošiem rādītājiem, kas ir ļoti būtisks no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, ir tā vecums - visbiežāk vecākie meži ir vērtīgākie. Eiropā kopumā 18% mežu ir pārsnieguši 80 gadu vecumu, bet Latvijā 2010. gadā šādu mežu bija 25%[4].

Viens no biežāk izmantotajiem mežu dabiskuma rādītājiem ir mirušās koksnes daudzums. Šajā ziņā situācija Latvijā reģistrētie 17,7 mirušas koksnes kubikmetri uz hektāru ir virs Eiropas vidējā (10 kubikmetriem uz hektāru), turklāt, salīdzinot ar 1990. gadu mirušās koksnes apjoms ir gandrīz trīskāršojies, taču, kā arī tas norādīts ziņojumā, šis pieaugums lielā mērā ir 2005. gada vētras sekas.

Tomēr iepriekš minētie rādītāji, lai gan nereti izmantoti, par mežu vērtību no dabas viedokļa liecina tikai netieši. Eiropas Savienībā ir noteikts, kas ir īpaši saudzējamās "pērles" - īpaši aizsargājamie mežu biotopi. Cik gan tādu ir mūsu mežu zemē Latvijā? Izrādās, no šī viedokļa raugoties, Latvija vairs ne tuvu neizceļas (vismaz labā nozīmē nē).

Šajā attēlā esmu apkopojis oficiālo informāciju par īpaši aizsargājamo meža biotopu sastopamību Eiropas Savienības valstīs 2001.-2006. gadā[5], parādot biotopu platības īpatsvaru pret valsts kopējo platību. Kā redzams, Latvija ir ļoti tuvu beigu galam, jo šādi meži aizņem vien 4% Latvijas teritorijas, no mūsu reģiona aiz mums atstājot vien Dāniju un Islandi, kurās dabisku mežu gandrīz vispār nav[1]. Uz šāda fona šķiet nedaudz dīvaini, ka ne tikai visi šie meži Latvijā nav aizsargāti, bet tiek arī mēģināts likt šķēršļus to aizsardzībai, bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi...

Ir vēl viens aspekts, kurā Latvija uz citu valstu fona izceļas ne tajā labākajā gaismā. Tā ir mežu fragmentācija.

Attēls no ziņojuma "10 messages for 2010. Forest ecosystems"[6]

Šajā kartē redzamas mežu "savienotības" pārmaiņas, t.i., jo lielāks šī rādītāja samazinājums, jo lielāka mežu fragmentācija. Kā redzams, Latvijā laikā no 1990. līdz 2006. gadam mežu fragmentācija notikusi lielākā mērā nekā jebkur citur Eiropā, varbūt izņemot vienīgi Portugāli (šeit gan nav redzami dati par Zviedriju, kurā vismaz 2000.-2006. gadā arī stāvoklis bija samērā bēdīgs[1]). Jāuzsver, ka šajā attēlā nav atspoguļotas meža kopējās platības pārmaiņas (kas, kā iepriekš noskaidrojām, Latvijā pieaug tā, ka prieks).

Kāpēc gan jāuztraucas par mežu fragmentāciju? Īsi sakot, virknei augu un dzīvnieku sugu fragmentēts mežs vienalga, cik dabiska tā izcelsme, cik tas vecs un cik tajā daudz mirušas koksnes, nozīmē to, ka faktiski meža nav. To nosaka gan sugu ierobežotās izplatīšanās spējas, gan meža malas ietekme, gan dzīvesveida pamatota nepieciešamība pēc lielām vienlaidu meža platībām. Protams, ar fragmentāciju saistīta virkne problēmu arī no citu meža funkciju (ne tikai bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas) viedokļa, bet arī šis stāsts būtu stāstāms citu reizi.

Un ko no tā visa varam secināt? Pirmkārt jau to, ka neesam tik īpaši, kā mums gribētos domāt. Ne vecu, ne dabisku mežu netrūkst arī citur Eiropā. Turklāt rādītājiem, ar kuriem it kā varam lepoties (samērā liels vecu un dabisku mežu īpatsvars, daudz mirušās koksnes), ņemot vērā pašreizējās tendences Latvijas mežu apsaimniekošanā, nav paredzams ilgi saglabāties pašreizējā līmenī. Arī savus dabiskās izcelsmes mežus esam spējuši samākslot tik tālu, ka īpaši aizsargājamu meža biotopu platības uz Latvijas mežainuma fona ir niecīgas, bet mežus kopumā turpinām ar kailcirtēm graizīt mazos gabaliņos. Varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka kailcirtes arī ir mežs.

-------
[1] FOREST EUROPE, UNECE and FAO 2011. State of Europe's Forests 2011. Status and Trends in Sustainable Forest Management in Europe.
[2] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[3] Meža atjaunošana 2001.-2011.g.:  http://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=366&id=153&ord=40
[4] Meža statistikas CD:  http://www.vmd.gov.lv/?sadala=762 
[5] Online report on Article 17 of the Habitats Directive: conservation status of habitats & species of Community interest (2001-2006): http://bd.eionet.europa.eu/article17
[6] EEA 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems. Copenhagen.

otrdiena, 2012. gada 28. augusts

Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika

Pirms ķeros pie ārzemju informācijas avotiem, piedāvāju jums iepazīties ar mūsu pašu Latvijas mežu statistiku. Visi turpmāk apskatītie grafiki iegūti, izmantojot oficiālo statistiku (neko neesmu ne izgudrojis, ne licis klāt vai ņēmis nost), ko apkopo Valsts meža dienests[1]. Tā kā pirmais statistikas apkopojums ir par 2001. gadu, tad šo arī esmu izvēlējies par sākuma punktu turpmāk aplūkotajos grafikos. Lai gan šis ir īss laika posms, ko apskatīt, ņemot vērā mežu ilgo attīstību, tomēr sava jēga tajā ir: 1998. gadā tika pieņemta Latvijas meža politika, 2000. gadā sāka darboties AS "Latvijas valsts meži", bet 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tāpēc domāju, ka šī statistika labi parāda to, kādas ir mūsdienu tendences Latvijas mežu apsaimniekošanā. Protams, kā jebkurai oficiālai statistikai un statistikai vispār tai ir savi trūkumi, tomēr šie ir vispilnīgākie un politiski neitrālākie dati par Latvijas mežiem, kādi mums ir pieejami.

Lūk, šis attēls vai tam līdzīgi attēli ar dažādiem sākuma gadiem ir viens no galvenajiem, kas tiek izmantots, lai pierādītu, ka mežu apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga - kopējā mežu platība Latvijā palielinās. Zināms palielinājums noticis arī pēdējos 12 gados.

Savukārt šajā attēlā redzamas meža platības pārmaiņas plašu vecuma grupu griezumā. Atgādinu, ka oficiāli arī izcirtums skaitās mežs! Taču domāju, ka ne izcirtumus, ne 10 gadu vecumu nesasniegušas audzes cilvēku vairākums gluži par mežu nesauktu, bet, kā redzams attēlā, tieši šie "meži" ir tie, kuru platības pēdējos 12 gados ir palielinājušās. Desmit gadu vecumu pārsniegušu mežu platības šajā laika posmā ir stabili gājušas uz leju. Šis tad arī ir viens no iemesliem tam, ka iedzīvotājiem šķiet, ka Latvijas mežus izcērt, kamēr oficiālie dati (vismaz tie, kas iedzīvotājiem tiek pasniegti) liecina, ka mežu kļūst arvien vairāk.

Šeit arī acīmredzamais iemesls mežu platību sarukumam. Nekā pārsteidzoša vai iepriekš nezināma šajā attēlā gan nav - lielāko daļu apskatītā laika perioda ciršanas apjomi turējās 10-12 miljonu kubikmetru robežās, bet 2006.-2008. gadā saruka, kas arī bija par iemeslu tam, ka 2009.-2010. gadā tika piesviesti papildus izcērtami kubikmetri valsts mežos. Domāju, ka šī grafika kontekstā interesantākais gaidāms nākotnē - vai ciršanas apjomi atgriezīsies vecajās sliedēs, vai atkal tiks izdarīts spiediens uz valdību, lai uzturētu paaugstinātus ciršanas apjomus. AS "Latvijas valsts meži"  gan to valdījumā esošajos mežos ciršanas apjomu šogad esot samazinājuši.

Te gribas atkāpties arī nedaudz tālākā pagātnē, lai atzīmētu, ka ciršanas apjomi, ko piedzīvojam pašlaik, ir lielākie, kādus Latvija ir piedzīvojusi, kopš šis rādītājs tiek reģistrēts. Protams, arī meža platības ir pieaugušas, taču ciršanas apjomi ir pieauguši stipri straujāk. 

No dabas viedokļa īpaši vērtīgi ir veci meži. Meža vecumam (faktiski gan koku izmēram) ir sava nozīme arī no ekonomiskā viedokļa, ne velti ir noteikts minimālais vecums, kādā mežu drīkst cirst. Tāpēc tālāk vēlos aplūkot mūsu mežu vecumu nedaudz detalizētāk.

Uzreiz atvainojos par ļoti "saimniecisko" pieeju mežiem šajā gadījumā, bet man bija interesanti apskatīties, kā mainījusies ciršanas vecumu pārsniegušo audžu platība no saimnieciskā viedokļa svarīgākajām koku sugām (jāatgādina, ka oficiālajā statistikā, piemēram, "bērzu mežs" nozīmē vien to, ka bērzs ir valdošā suga, nevis to, ka šajā mežā aug tikai bērzi). Šeit gan esmu izmantojis nedaudz vienkāršotu pieeju, jo ne visiem mežiem ciršanas vecums ir vienāds un mežus ir iespējams nocirst arī pirms ciršanas vecuma sasniegšanas, taču domāju, ka lielos vilcienos "ciršanai pieejamo" mežu daudzumu grafiks atspoguļo puslīdz korekti.

Ja mēs runājam par mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu ļoti šaurā - tikai ekonomiskā - izpratnē, mēs sagaidītu, ka cērtamu mežu nekļūst mazāk. Savukārt attēlā redzams, ka, lai gan ciršanas vecumu pārsniegušu priežu un bērzu platības tiešām ir pieaugušas, egļu platības ir stipri gājušas uz leju.
Tiktāl par pagātni, bet mežu vecuma struktūra ļauj mums zināmā mērā ielūkoties nākotnē. Šeit atkal trīs saimnieciski svarīgākās sugas. Uzreiz gan jāsaka, ka ar mežu vecuma struktūru nav gluži tik vienkārši kā ar cilvēku vecuma struktūru - nav tā, ka, piemēram, visi priežu meži līdz 200 gadu vecumam būs "nomiruši" (ja tos neaiztiktu, pēc 200 gadiem gandrīz visi priežu meži būtu vecuma grupā virs 200 gadiem). Tāpēc jāpatur prātā, ka mežu vecuma struktūru lielākā mērā nosaka to ciršana un atjaunošana, nevis dabiski procesi.

Tajā pašā laikā saimnieciskais skatījums uz mežiem tomēr ir tāds, ka tie "nomirst", t.i., nav vērts tos audzēt bezgalīgi ilgi. Ja mēs skatāmies no šāda viedokļa ir redzams, ka ar egļu mežiem viss varētu būt kārtībā - ja viss notiks kā līdz šim (un klimats nekļūs egļu mežiem nelabvēlīgs), pēc 30-50 gadiem ciršanas vecumu sasniegušu egļu mežu būs stipri vairāk nekā pašlaik. Bet ar bērzu un priežu mežiem gan ir gaidāmas ziepes, un īpaši lielas tās būs priežu gadījumā. Ja mēs priežu mežiem pieietu saprātīgi un paturētu prātā iepriekšējā rindkopā minēto, nekas dramatisks jau nenotiktu, bet ar pieeju, ka vecie meži ir "pāraudzis uzkrājums", kas iespējami ātrāk jānocērt, ir gaidāms būtisks pieaugušu priežu mežu platību kritums jau tuvākajās desmitgadēs.


 

 
 
 
 

 
 
 

   
 
Ar kopējo Latvijas mežu vecuma struktūru ir līdzīgi - starp ciršanas vecumu sasniegušiem (vai gandrīz sasniegušiem) mežiem un jaunaudzēm ir "bedre" (gan ne tik dramatiska kā priežu mežu gadījumā). Šeit esmu apskatījis mežu vecuma struktūru laika griezumā, salīdzinot perioda sākumu un beigas. Šeit izvērstā veidā var redzēt to, ko jau minēju iepriekš, ka desmit gadu vecumu pārsniegušu mežu kļūst mazāk. Skatoties visus mežus kopā, redzams, ka "vecajā galā" (virs 100 gadu vecuma) ir neliels pieaugums, bet otrā diagramma parāda, ka šis pieaugums veidojies tikai pateicoties dabas aizsardzībai - mežos, kur ciršanas ierobežojumu nav, redzams samazinājums gandrīz visās vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.

Lūk, tās arī ir galvenās lietas, ko gribēju parādīt no Latvijas mežu statistikas. Gribu tikai vēl vērst jūsu uzmanību uz to, ka, kamēr Valsts meža dienesta apkopotā statistika nav aizstāta ar kaut ko "pareizāku", visa šī informācija ir publiski pieejama (sk. saiti zemāk), un tas dod katram iespēju sekot līdzi Latvijas mežu apsaimniekošanai. Droši vien neko sensacionālu šajā rakstā atklājuši nebūsiet, bet vismaz man redzamā aina sevišķi iepriecinoša nešķiet. Varbūt, ka tieši tāpēc, ka neesmu vienīgais, visur tiek vicināta tikai pirmā diagramma - mežu platības pieaug, tātad ar Latvijas mežiem viss ir kārtībā...
  -----
[1] Meža statistikas CD: http://www.vmd.gov.lv/?sadala=762

pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

Cirvja ēnā: Ievads

Mums ir nakts, mēs neatļausim
Gaismai pie mums ienākt.
(D. Dreika)

Man jāatzīstas, ka reizēm mūsu kokrūpniecības nozare vai vismaz veids, kā tā rūpējas par savu publisko tēlu, man šausmīgi atgādina nemaz ne tik senos laikos Latvijā (laikos, kad tapis augstāk citētais dzejolis) valdījušo politisko ideoloģiju. Esam ierāvušies savā mazajā pasaulītē - cirvja ēnas patīkamajā tumšajā drošībā, un cenšamies nedomāt par ārpasauli - tur jau tāpat nekas nenotiek, bet, ja notiek, tad notiekošais ir slikts un nepareizs. Mums neinteresē, kas ārzemju žurnālos rakstīts, jo mums ir pašiem savi pētījumi, kuros izpētam to, ko un kā vajag. Mēs visu darām pareizi! Ja kādam šķiet, ka kaut kas nav tā kā vajag, tad viņš ir valsts ienaidnieks, jo - skatīt iepriekšējo teikumu!

Ja jums šķiet, ka es pārspīlēju, varu piedāvāt pāris piemēru. Šķiet, nesenākais no tiem ir plāna rakstītāju atteikšanās topošajā Nacionālajā attīstības plānā iekļaut meža putnu indeksu (rādītāju, kas parāda meža putnu populāciju stāvokli Latvijā). Tā kā nekādus papildu izdevumus tas neprasītu, pamatojums ir vienkāršs - Latvijas mežos viss ir kārtībā, un mums nav vajadzīgs vēl viens rādītājs, kas to apliecinātu. Cits piemērs ir žurnālā "Baltijas Koks"  savulaik sludinātais, ka nomelnot meža nozari var vien "kontrolētas neatkarības" atbalstītāji. Bet, šķiet, viskrāšņāk manis teikto ilustrē pirms kāda laika viena no nozares uzņēmumiem sūtītā vēstule Latvijas Mežu sertifikācijas padomei ar aicinājumu vienoties, ka visi par Latvijas meža nozari runājam tikai labu...

Bet nepārprotiet manu ievadu! Es negrasos kādu nomelnot. Es neatspēkošu "mītus" un nestāstīšu, kāda ir "realitāte". Vienkārši ir daudz dažādu informācijas avotu, ko "parastais cilvēks"  nelasa, bet nozares cilvēki, kas visticamāk par tiem visiem labi zina (dažus paši ir uzrakstījuši), cenšas ignorēt. Tāpēc viss, ko dažos turpmākajos rakstos vēlos jums piedāvāt ir alternatīvs skatījums uz Latvijas mežu apsaimniekošanu - parādīt, ka pastāv arī cita pasaule ārpus ēnas, kurā esam ierāvušies, cita pasaule ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī izpratnes ziņā. Tad nu lasiet un vērtējiet paši... vai arī satinieties, aptinieties, aizkorķējiet ausis.

trešdiena, 2012. gada 15. augusts

Viedoklis par nenoplicinošu mežsaimniecību

Lasot samērā svaigu publikāciju "Meža nozare 20 Latvijas neatkarības gados", uzdūros citātam, kas ir tik ļoti "naglai uz galvas", ka nespēju ar to nepadalīties (izcēlumi - mani):

"To, ka mežs nav tikai koksnes ieguves vieta, ko pārdodot iespējams ātri gūt lielu peļņu, ir sapratuši arī daudzi pašmāju privātie mežu īpašnieki. Tieši pēdējos gados viņu vidū aizvien lielāka interese parādās par nenoplicinošas mežsaimniecības modeļiem, kas galvenokārt balstās uz izlases cirtes principiem. Valstij piederošajos mežos šādu paņēmienu izmantošana nav ekonomiski pamatojama, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams rūpniecībai nodrošināt pašreiz esošo nepārtraukto koksnes plūsmu, taču privātie mežu īpašnieki, kurus nesaista līgumi par regulārām zāģbaļķu sortimentu piegādēm, viegli var izvēlēties šādu videi īpaši draudzīgu mežsaimniecības modeli."

Publikācija izdota ar Meža attīstības fonda finansiālu atbalstu. Teksts saskaņots ar Zemkopības ministriju.

ceturtdiena, 2012. gada 21. jūnijs

Ierastais slaktiņš Latvijas mežos

Pavasaris un vasaras sākums ir laiks, kad Latvijas mežos atgriežas gājputni, dzied, veido pārus, vij ligzdas un dēj olas. Tas ir arī laiks, kad tūkstošiem ligzdu tiek izpostītas - putnu olas un izšķīlušies mazuļi tiek sabradāti, sabraukti vai labākajā gadījumā vienkārši atstāti mētājamies zemē. Kāds teicis, ka dažu bojāeja ir traģēdija, bet, ja bojā iet tūkstoši, tā ir statistika... Un statistika parāda, ka pavasarī veiktu mežizstrādes darbu dēļ katru gadu aiziet bojā ap 20 tūkstošiem putnu ligzdu. Pirms vairākiem gadiem kāds elektrotīklu darbinieks, kurš bija nojaucis vienu baltā stārķa ligzdu, gandrīz nonāca cietumā, bet nav dzirdēts, ka kāds būtu sodīts par mežizstrādē iznīcinātajām putnu ligzdām. Atkarībā no juridiskās intepretācijas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu kopējais sods par šādu nodarījumu būtu no Ls 200 000 līdz Ls 100 000 000 (nerunājot par to, ka daļēji šī lieta var attiekties arī uz Krimināllikumu), bet nezinu nevienu gadījumu, kad mežizstrādātāji būtu kaut latu samaksājuši par izpostītajām ligzdām.

Kāpēc tas tiek pieļauts, jūs jautāsiet? Aiz ieraduma. Esam pieraduši, ka meža nozare ir tik svarīga, ka jebkurš tai uzliktais ierobežojums uzskatāms par valsts ekonomikas graušanu. Esam pieraduši, ka cirst var tik cik vajag, lai dārgās mežizstrādes mašīnas atmaksātos. Esam pieraduši uz mežu skatīties kubikmetros, neņemot vērā, ka mežā ir lietas (t.sk. putni), ko kubikmetros nemēra. Esam pieraduši, ka neviens nepīkst par izcirtumos palikušajiem bojāgājušo putnu mazuļu tūkstošiem.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība iepīkstējās, aicinot parakstīties pret mežu ciršanu putnu ligzdošanas laikā - http://necertpavasari.lv/ Nu jau ar mums kopā pīkst gandrīz 2500 cilvēku, kam nešķiet pieņemama putnu ligzdu masveida postīšana ekonomisku interešu vārdā.

No mežizstrādes uzņēmumu pārstāvjiem pagaidām esmu redzējis tikai divas replikas uz minēto akciju. Šeit tās citēju (un citēju burts burtā, tāpēc jau iepriekš atvainojos lasītājiem):

Pirmā (e-pasts uz LOB):

Labdien!

Gribēju Jums uzjautāt vai Latvijas tauta un valsts var pārtikt no putniem???

Cik putnu tad aizies bojā, ja izsalkušie sāks masveidā izķert dažādus putnus, lai pabarotu sevi un savas ģimenes?
Laikam jau ar 100.000 būs stipri pamaz ... Tad padomājiet uz cik apsurdām un patiesībā noziedzīgām lietām aiciniet tautu !!!

Ar cieņu,
[seko vārds un uzņēmuma nosaukums]

Otrā (komentārs pie ziņas portālā Meži.lv):
URĀ ornitologi un zaļie!!!Nedarīsim neko,necelsim rūpnīcas,necirtīsim mežus,sēdēsim mājas un gaidīsim laimes lāci.Ķertie urlas, no kādiem līdzekļiem jūs pārtiksiet?Mēs neesam igauņi.

es 20 gadus esmu saistīts ar mežu,tā ka neesmu stulbs.Kā zāģēšanas pakalpojuma sniedzējs esmu ieinteresēts lai man darbs būtu nodrošināts.Man būs darbs,būs nodokļi,un jums nabaga urlām būs sociālā palīdzība,varēsiet norīt smadzenes.Tie lielākie kviecēji ir tie,kam pašiem nekā nav,un plēš dirsu ,ja kāds kautko cīnās un dara.Neviens normāls zāģeris tīšām nepostīs putnu ligzdas.

Otro komentāru, kā jau pusanonīmu izpausmi internetā, varētu nekomentēt nemaz, bet gribu vērst uzmanību uz pēdējo teikumu: "Neviens normāls zāģeris tīšām nepostīs putnu ligzdas." Gribu vien piebilst, ka, protams, putnu ligzdu postīšana nav mērķis, bet blakusparādība, tāpēc varētu teikt, ka tas notiek "netīšām". Tomēr jāpatur prātā, ka katrā meža hektārā ligzdo putni, kas nozīmē, ka, mežu cērtot putnu ligzdošanas laikā, putnu ligzdu izpostīšana ir neizbēgama. Ļoti ceru, ka mūsu akcija liks mežizstrādātājiem apjaust, ko nozīmē meža ciršana pavasarī, lai nebūtu jāsaka, ka "tā gadījās" un nebūtu nepieciešama mana kolēģa reiz rosinātā akcija - katram mežizstrādātājam ar savām rokām saspiest katru izcērtamajā mežā esošo putna mazuli.

Pirmā replika, kā jau parakstītai vēstulei pieklājas, ir nopietnāka, bet atkal balstīta uz priekšstatu, ka meža nozare ir Latvijas balsts. Tikai mēs bieži aizmirstam, ka ne jau dabas aizsardzības uzliktie ierobežojumi, bet mežsaimniecības intensifikācija ir galvenais dzinējs darbavietu skaita samazinājumam meža nozarē. Arī no hārvesteriem Latvijas tauta pārtikt nevar, bet šo mašīnu ieviešanu un tai sekojošo darbinieku skaita mazināšanos mēs uztveram kā normālu nozares modernizāciju. Kas noticis ar hārvesteru aizstātajiem mežstrādniekiem un to ģimenēm? Nomiruši badā? Es pieļauju, ka pareizi noorganizēts ciršanas pārtraukums pavasarī patiesībā varētu nākt par labu nodarbinātībai, bet, lai neriskētu nokaitināt nozares speciālistus ar savu nekompetenci, pagaidām šo domu tālāk neturpināšnu... Visbeidzot jāpiebilst, ka dabas aizsardzības prasību pastiprināšana varbūt šķiet noziedzīga no filozofiskā viedokļa, bet kā jau minēju iepriekš, putnu ligzdu iznīcināšana ir noziegums atbilstoši jau tagad spēkā esošajai likumdošanai (ar prāta stūrīti gan apzinos, ka šāda atziņa var likt likumdošanu mainīt).

Bet pagaidām joprojām katru gadu tūkstošiem putnu ligzdu tiek samaltas hārvesteros... Ceru, ka neviens mani nevainos, ja atzīšu, ka uz šāda fona dažādas mežā dzīvojošiem supervaroņiem un Dabas mātei veltītas akcijas man šķiet vismaz neviennozīmīgas no morālā viedokļa... Ja arī Tev nešķiet pieņemama putnu iznīcināšana - paraksties: http://necertpavasari.lv/ !

otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs

Liksim svešus bērnus mierā!

Iedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved prom jūsu bērnu. Kādu laiku šis "kāds" jūsu bērnu tur ieslodzījumā pie sevis, bet ar laiku bērns aug, kas, protams, rada problēmas - ēd vairāk, vajadzīgas jaunas drēbes utt. Tad nu nolaupītājs sameklē bērnunamu, kur jūsu bērnu izmitināt - lai atbildīgās iestādes par viņu rūpējas. Bet jūs par savu bērnu nekad vairs neko nedzirdat...

Jūnijs un jūlijs ir laiks, kad gandrīz katru dienu LOB saņem zvanus par šādiem bērniem, ko kāds ir "izglābis", bet tagad gribētu, lai kāds cits par tiem parūpējas. Protams, runa ir par putnu bērniem, bet lietas būtība no tā nemainās - bērns ir atņemts vecākiem, un tagad to nav kur likt. Zinu, zinu, ka šie cilvēki putniem vēl tikai labu un šādi rīkojas nezināšanas dēļ, bet reizēm jau n-to līdzīga rakstura zvanu saņemot, pacietība sāk zust.

Tad nu tagad vēlreiz, lai vairotu zināšanu, atgādinu - visbiežāk putnu mazuļiem cilvēku palīdzība nav vajadzīga! Arī tad, ja putnēns vēl nemāk lidot, tam visticamāk nekas nekait un no ligzdas tas nav ne izkritis, ne izmests, ne slims. Putnu mazuļi bieži vien ligzdu atstāj, vēl lidot nemācēdami, visbiežāk - ja tos kāds ir izbiedējis. Šā vai tā pieaugušie putni ar saucieniem sazinās ar mazuli un turpina to barot, un mazulim nav jāsēž ligzdā, lai tas varētu augt, mācīties lidot un galu galā pats par sevi parūpēties. Tāpēc mans ieteikums, ja nelidojošs putna mazulis ir atrasts un atnests mājās, to nekavējoties nogādāt atpakaļ tur, kur tas tika paņemts. Jo ātrāk to izdarīsiet, jo lielāka iespēja, ka vecāki vēl to atradīs. Pašam ir gadījies no krāsns čakarēt ārā caur skursteni iekritušu erickiņa mazuli, bet turpat aiz loga to sagaidīja vecāki, tikko biju putnu atlaidis.

Tātad skaidrs, ka vecāki savu mazuli tik vienkārši neatstāj, un, protams, nevajag gaidīt, ka pieaugušie putni jauno aiznesīs nagos uz kādu drošāku vietu, tā apliecinot savas rūpes. Tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Vēl viena lieta, kas cilvēkus bieži uztrauc - vai putnēnu neapēdīs kaķis. Pirmkārt (un šeit es beidzu vilkt paralēles ar cilvēku bērniem!), jā, varbūt apēdīs. Ja neapēdīs tagad, tad apēdīs tad, kad putns paaugsies, ja neapēdīs kaķis, apēdīs vanags, ja neviens neapēdīs, notrieks mašīna - vienu vārdu sakot, putnam būt ir bīstami. Šādā vai tādā veidā pirmajā dzīves gadā aiziet bojā lielākā daļa putnu mazuļu, bet, kā bērnībā man teica vecāki, tā tas dabā ir iekārtots. Visus putnu mazuļus mēs tāpat neizglābsim, un zināmā mērā putni tam arī ir pielāgojušies - ne velti viens lielo zīlīšu pāris vienā sezonā izperē ap 20 mazuļu.

Ja šāds domu gājiens šķiet necilvēcīgi cietsirdīgs, tad var mēģināt putna mazuli nosēdināt kādā drošākā vietā turpat tuvumā. Atgādinu, ka ar saviem vecākiem tas varēs sasaukties, un viss būs kārtībā. Jebkurā gadījumā putna mazulim palikt vecāku aprūpē un riskēt tikt kāda plēsīga radījuma apēstam būs nesalīdzināmi labāk nekā mocīties nezinoša cilvēka aprūpē un ar lielu varbūtību galu galā mirt bada nāvē. Reizēm mēs pat nenojaušam, cik daudz un cik bieži tādam putnam jāēd, turklāt ne vienmēr vispār ir skaidrs, ko tādam putnam dot ēst.

Ir daži īpaši putni, kas paši pavisam nepārprotami pasaka: "Liec manus bērnus mierā!" Saskarsme ar tiem ir pamatā nedaudz cita rakstura zvaniem - sūdzībām par, visbiežāk, vārnu vai kaiju uzbrukumiem ("uzbrūk" jau bieži vien arī sīkāki putni, bet to cilvēki mēdz nepamanīt). Reizēm cilvēku bažas (pat tad, ja Hičkoka filma "Putni"  nav redzēta) rada tas, ka kaut kur zālē tupošo mazuli tie nemaz nav pamanījuši. Redz tikai to, ka sapulcējas visas apkārtnes vārnas un draudīgi ķērkdamas lidinās apkārt. Jāpatur prātā, ka putni ar trakumsērgu neslimo un tāpat vien nevienam neuzbrūk. Tātad, pat ja mazuli neredzat, turpat vien tas ir, un arī šādos gadījumos vispareizāk ir nedarīt neko, vien mest līkumu vietai, kurā mazulis varētu būt.

Tātad, sastopot svešu bērnu, paturēsim prātā, ka neviens par to neparūpēsies labāk kā tā vecāki, un atcerēsimies arī to, ka bērnu nolaupīšana ir sodāms pārkāpums (un, jā, tas attiecas arī uz putnu mazuļiem).

pirmdiena, 2012. gada 21. maijs

Koku ciršanas apjomi - pēc trim gadiem

2008. gada nogalē tika palielināts maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms valsts mežos, 2009. un 2010. gadā nocērtamo apjomu palielinot par četriem miljoniem kubikmetru. Gan LOB, gan citas organizācijas pret šo soli iebilda, paužot bažas par to, ka nav novērtēts, kādas sekas šis solis radīs dabas aizsardzībai. Neskatoties uz minētajiem iebildumiem, ekonomiskie argumenti šoreiz izrādījās svarīgāki. Ciršanas apjomi privātajos mežos bija kritušies, un koksnes imports no Krievijas apstājies, tāpēc ļoti nepieciešams bija atbalstīt nozari ar mūsu valsts mežu koksnes resursiem. "Tas dos iespēju saglabāt un noturēt meža nozares ražošanas potenciālu un darbavietas 2009. un 2010. gadā," ziņoja LETA. "Palielinot koksnes ieguvi, valsts mežos tiks stabilizēts koksnes nodrošinājums kokrūpniecībai, saglabātas darbavietas meža nozares uzņēmumos un nodokļu iemaksas valsts budžetā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos."*

Lai gan droši vien ne viens vien nozares pārstāvis teiks, ka galu galā kopējais pieļaujamais ciršanas apjoms 2006.-2010. gadā netika palielināts (t.i., reālie ciršanas apjomi periodā kopumā nepārsniedza iepriekš noteikto), šis lēmums joprojām tiek slavēts kā labs un situācijai atbilstošs. Vai nu šī lēmuma dēļ vai vienkārši tāpat, bet ciršanas apjomi valsts mežos 2009.-2010. gadā tomēr palielinājās - no 10-12 tūkstošiem kailciršu hektāru gadā 2006.-2008. gadā līdz 21-22 tūkstošiem hektāru gadā atlikušos divus gadus.**

Ciršanas apjomi privātajos mežos ir atjaunojušies, sagaidāms, ka arī koksnes imports no Krievijas pieaugs, bet, ak vai, izrādās, ka visiem zāģēt gribētājiem koku nepietiks šā vai tā...

"Pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos," raksta Kristaps Ceplis žurnāla "Baltijas Koks" aprīļa numurā. "Turpinoties šādam scenārijam, atsevišķi ražotāji būs spiesti atlaist daļu darbinieku, kritīsies arī investīciju un koksnes eksporta apjoms, kas negatīvi ietekmēs visu Latvijas ekonomiku," tajā pašā rakstā tiek atstāstīts Norvik Timber Industries valdes priekšsēdētāja teiktais.

Izrādās, "pareizais" valdības lēmums ir tikai radījis kokrūpniecības nozarei ilūziju, ka koku Latvijas mežos ir tik, cik vajag, nevis tik, cik ir, un novilcinājis atklāsmi, ka Latvijas uzņēmumu zāģētspēja pārsniedz reāli pieejamo resursu apjomu un "piebrezmēšana" ir neizbēgama. Darbinieki tāpat būs jāatlaiž, uzņēmumi tāpat bankrotēs...

Tomēr pēdējo gadu ilūzijas par koksnes resursu neizsmeļamību ir tik saldas, ka grūti no tām atteikties. K. Ceplis raksta: "Norobežojoties no radikāliem vides aizstāvju un sabiedrības viedokļiem un ņemot vērā tikai resursu plūsmas stabilitāti  (izcēlums - VĶ) ilgtermiņā, ciršanas apjomu galvenajā cirtē gan valstij piederošajos mežos, gan privātajās platībās varētu palielināt par pāris miljoniem kubukmetru gadā."

Laikam par radikālu uzskatāms arī viedoklis, ka mežu loma nav tikai koksnes plūsmas nodrošinājums...

Tad nu norobežosimies no sliktajām domām, barosim sevi ar jauko statistiku par koksnes kubikmetru skaitu Latvijas mežos un cerēsim, ka Latvijā mežu tomēr ir bezgalīgi daudz. Ja tomēr pienāks brīdis, kad pēdējais cērtamais koks Latvijā būs nocirsts, kurš tad vairs atcerēsies, ar ko tas viss sākās!

* http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/169734-palielina_koku_cirsanas_maksimali_pielaujamo_apjomu_valsts_mezos
** http://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=355&id=105&ord=30

trešdiena, 2012. gada 16. maijs

Bija tāds vīrs - Māris Šternbergs

Vienkārša bildīte jaunākajās "Vides Vēstīs" - ozols, zem kura stāv akmens, un paraksts zem bildes: "Piemineklis Mārim Šternbergam", pēkšņi uzjundīja atmiņas no bērnības... Teikt, ka Māri Šternbergu pazinu, būtu nedaudz pārspīlēti. Gribētu teikt, ka viņa satikšana bija būtisks pavērsiens manā dzīvē, bet arī tā nebūtu gluži taisnība. Ir tā, ka maziem puikām vajag elkus, un nepilnu gadu līdz savai priekšlaicīgajai nāvei viņš bija manējais.

1995. gada rudenī, kad man bija 11 gadu, tikāmies pirmoreiz - mamma mani bija atvedusi uz LU Bioloģijas fakultāti pieteikt zooloģijas pulciņam, lai mēģinātu kaut kādā gultnē ievirzīt manu nekontrolēto un izplūdušo interesi par dzīvo dabu. Pulciņa vadītājs docents Māris Šternbergs sēdēja savā kabinetā fakultātes ceturtajā stāvā starp pāris krātiņiem ar neredzētiem grauzējiem ("Žurkas," teica mana mamma. "Nē, tie ir degu!" aizrādīja Šternbergs. "Vienalga žurkas," noteica mamma), diviem terārijiem ar milzīgiem zirnekļiem un vienu, kurā dzīvoja circeņi.

Ar to sākās viens īss, bet interesants un aizraujošs posms manā dzīvē. Cītīgi apmeklēju nodarbības, un, šķiet, ka ar savu interesi par kukaiņiem un saviem kukaiņu zīmējumiem, kas izcēlās uz pārējo pulciņa dalībnieku fona, bet, ar šī brīža acīm raugoties, tomēr šķiet ārkārtīgi neveikli, un, iespējams, arī kādu citu iemeslu dēļ kļuvu par vienu no Šternberga favorītiem. Sajūta, protams, bija lieliska - īsts zinātnieks mani uzslavē! Vienreiz arī vienojāmies par individuālu nodarbību, par kuru gan Šternbergs galu galā bija pavisam aizmirsis, tāpēc visu tās laiku vienkārši pavadīju, sadalot pa detaļām vaboli un salīdzinot detaļas ar zīmējumiem grāmatā.

Visjaukākais tomēr bija mūsu pazīšanās noslēgums - trīs dienu ekskursija uz Kolku. Braucēji mēs bijām tikai trīs - es, Šternbergs un par mani nedaudz vecāks puisis vārdā Juris. Apmetāmies Bioloģijas fakultātes bāzē Kolkas vecajā skolā, kur katru vasaru tiek rīkota prakse fakultātes pirmkursniekiem. Tagad bāze ir līdz nepazīšanai civilizēta (ūdens, internets...), bet tolaik tā vēl bija visnotaļ mežonīga un tāpēc jo interesantāka mums abiem puikām - varējām izlodāt visus tās tumšos, peļu piemēslotos kaktus.

Vienā no dienām devāmies arī uz Bažu purvu (pārgājiens pār šo purvu ir viena no pirmā kursa prakses tradīcijām). Purvā pirms trim gadiem bija plosījies ugunsgrēks, tāpēc visapkārt skatam pavērās spocīga aina ar pelēkiem mirušu priežu stumbriem, tomēr dzīvība purvā ņudzēja. Šternbergs rādīja, stāstīja un jautāja... "Kas tur dzied?" "Melnais mežastrazds," es nedroši atbildēju. "Nē." "Nu tad melngalvas ķauķis," atbildēju jau drošāk. "Nē, žubīte."

Smilšainākās vietās varēja redzēt skudrulauvu kāpuru lamatu bedrītes. Šternbergs vienā no tām iesēdināja mazu, zilu vabolīti, lai nodemonstrētu, kā kāpuri nomedī savus upurus. Kad kukainis jau bija notriekts bedrītes dibenā un sagrābts kāpura milzīgajos žokļos, Šternbergs ieteicās: "Nedrīkst ēst mazu vabolīti," un pēdējā brīdī izglāba savu demonstrāciju upuri, pie reizes arī izgrābjot no smiltīm mums atrādīšanai pašu kāpuru ("Tāda mitrene ar lieliem žokļiem," es nodomāju).

Pelēkbrūni zirnekļi zem priežu mizas, kukaiņu kāpuru alas koku stumbros, mežirbes cālis, kam neizdevās izvairīties no Šternberga mēģinājumiem to noķert un nofotografēt - visapkārt bija tik daudz kā neredzēta un interesanta!

Kā jau minēju man, puikam, kas interesējas par dabu, Māris Šternbergs bija gandrīz dieva vietā. Droši vien vēl tāpēc kaut kur dziļi sirdī reizēm urd vainas sajūta par to, ka galu galā gultne, kurā ievirzīju savu dabas interesi, izrādījās ornitoloģija. Tajā pašā reizē, kad jaucu ārā vaboli, ieminējos Šternbergam, ka mani interesē arī putni, un apvaicājos, vai man būtu vērts iestāties Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. "Zini, Viestur," Šternbergs teica, "ornitologu ir daudz, bet putnu maz, entomologu ir maz, bet kukaiņu daudz..."

piektdiena, 2012. gada 11. maijs

Mēs un viņi

Us, and them
And after all we're only ordinary men*
(Roger Waters)

Manās rokās nonāca dažus mēnešus vecs portāla Allforhunt.com sabiedrisko attiecību koordinatores Lindas Dombrovskas raksts žurnālā "Baltijas Koks" - "Vai pienācis laiks kopējai sadarbībai?". Vispirms - citāts no raksta beigu gala: "Šā raksta mērķis nav pateikt, ka mēs - mednieki - esam labi, bet jūs - ornitologi - slikti." Tātad stāsts ir par par "mednieku" un "ornitologu" attiecībām. Nedaudz gan samulsu par žurnāla izvēli ("Baltijas Koks" ir žurnāls kokrūpniekiem), bet, tā kā tagad vismaz viens ornitologs rakstu ir izlasījis, var uzskatīt, ka vismaz daļa mērķa auditorijas ir sasniegta (un gan jau arī kāds mednieks žurnālu lasa).

Patiesībā jau mans stāsts nebūs ne par rakstu, ne Lindu, ne viņas pārstāvēto portālu. Rakstu par sava stāsta fonu izvēlējos tikai tāpēc, ka kopumā tas lielos vilcienos labi atbilst vispārējai dažādos portālos un izdevumos lasāmajai noskaņai - publiskajam kariņam starp "ornitologiem" un "medniekiem", kas sācies sen un, šķiet, negrasās pierimt.

Kāpēc es runāju par kariņu, ja raksts it kā aicina uz sadarbību (vai vismaz vaicā par tās iespējamību)? Iesākumam - vēl divi citāti:

"Mednieks ir acīmredzams ienaidnieks putnumīļiem, dzīvnieku aizstāvjiem un visiem tiem, kuriem šķiet, ka dzīvnieku nogalināt jebkādā veidā ir slikti. (..) Bet, par nožēlu, tas ir ļoti aprobežots un šaurs skats uz to, kas patiesībā ir medības."

"Un tādēļ vēl netaisnīgāka un divkosīgāka šķiet mednieku patriekšana no medņu riestiem pavasarī, jo mednieki, lūk, radot milzu traucēkli riesta vietās, bet paši ornitologi šajā laikā rīko interesentiem ekskursijas, lai pavērotu medņa pavasara dziesmu."

Top skaidrs, ka, neskatoties uz iepriekš minēto raksta mērķi (vai, pareizāk sakot, to, kas nav raksta mērķis), putnumīļi ir aprobežoti un otru pusi (putnunemīļus?) nesaprot, un ornitologi vispār ir nekrietna un divkosīga tauta. Bet tomēr tas nav gluži galvenais, ko ar šiem citātiem gribēju uzsvērt. Galvenais ir treknā, sarkanā svītra, kas tiek vilkta starp "medniekiem" un "ornitologiem".

Bet kas gan ir šīs divas karojošās puses, kas atkal un atkal tiek pieminētas ne vienā vien publikācijā? Apzinos, ka arī pats savulaik esmu gājis ērto, iepriekšējo diskusiju iemīto taciņu, runājot par šīm sabiedrības grupām. Patiesībā šo divu grupu aprises un robeža starp tām ir tik neskaidra, ka rodas aizdomas, ka striktais dalījums pastāv vien tāpēc, lai (atkal - neskatoties uz neesošo raksta mērķi) tieši pateiktu, ka viena puse ir laba, bet otra - slikta (vienalga, kas nu šajā gadījumā ir "viena" vai "otra" puse).

Ornitologs - tas ir zinātnieks, kas pēta putnus, tātad cilvēks, kas ieguvis biologa izglītību. Mednieks droši vien ir cilvēks, kam ir mednieka apliecība. Viss! Neviena no šīm definīcijām nepasaka to, vai cilvēks ir putnu mīļotājs vai nīdējs, kāda ir viņa politiskā pārliecība vai attieksme pret to vai citu dabas aizsardzības jautājumu. Turklāt cilvēks var būt gan mednieks, gan ornitologs. Droši vien Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedrs un bijušais prezidents profesors Jānis Vīksne vai bijušais padomes loceklis Uģis Bergmanis - abi aktīvi mednieki un bioloģijas doktori -, klausoties diskusijās par "medniekiem" un "ornitologiem", jūtas gluži kā varde vecajā jokā - palikuši pa vidu starp rindām, no kurām vienā stāv skaistie, bet otrā - gudrie...

Skaidrs, ka problēma patiesībā slēpjas domstarpībās starp organizācijām (no "ornitologu" puses - Latvijas Ornitoloģijas biedrība, no "mednieku" puses - nu jau vismaz trīs biedrības un vēl pāris institūcijas), un neveiklais dalījums "mednieki un ornitologi" rodas no vēlmes vispārināt, organizācijas nostāju vai rīcību attiecinot uz visu attiecīgo sabiedrības grupu (vienalga, vai tie ir organizācijas biedri vai nē), tajā pašā laikā uz organizāciju vai visu grupu attiecinot jebkura idejiski līdzīga indivīda izdarības.

Piemērs pirmajam (LOB=ornitologi) ir kaut vai iepriekš citētais "paši ornitologi rīko ekskursijas". Piemērs otrajam (viens ornitologs=visi ornitologi) šoreiz ne no raksta, bet no portāla "Medniekiem.lv" - tur "kāda ornitologa" izteikumi, ka cilvēks bez bises ir labais, devuši pamatu diskusijas tēmas nosaukumam "ornitologu nekaunība" un tās autora solījumam: "...pie izdevības nepakautrēšos apmelot šos, visnotaļ, īpatnos (vizuāli) "dabas mīļotājus"." Savukārt, lasot rakstus, kas pārstāv "mednieku" viedokli, nereti rodas sajūta, ka visu mednieku vārdā grib runāt vai nu kāda no organizācijām, vai pat tikai viens cilvēks.

Ar to visu gribu teikt to, ka, lai nopietni sāktu veidot sadarbību, ir jāatmet sabiedrības dalīšana izplūdušajās "mednieku" un "ornitologu" kategorijās (mēģinot neesošas atšķīrības pārvērst stingrās robežās) un jārunā skaidri - vai LATMA, Medniekiem.lv vai LMS var/grib sadarboties ar LOB, neizliekoties, ka kāda no organizācijām pārstāv kaut ko vairāk nekā tās biedrus, un nepieņemot, ka katra indivīda (pat tad, ja tas ir biedrs kādā no organizācijām) rīcība atbilst kādas organizācijas nostājai.

Ja varam vienoties par to, kas ir sarunas partneri, tad arī varam runāt tālāk par to, kādas ir mūsu kopīgās intereses un kādos punktos varam sadarboties. Šeit ir mūsu viedoklis -http://www.lob.lv/download/LOB_nostaja_medibu_jautajuma_150409.pdf Kāds ir jūsējais?


* Mēs un viņi
Un galu galā mēs esam tikai parasti cilvēki