Latvijā bieži vien tiek uzsvērti divi rādītāji - Latvijas mežu lielais īpatsvars un kopējās mežu platības stabils pieaugums. Līdzīgas tendences vērojamas arī Eiropā kopumā. Eiropā (neskaitot Krieviju) laikā no 1990. līdz 2010. gadam kopējā mežu platība pieauga par 8,5%, bet Ziemeļeiropā (ieskaitot Baltijas valstis) - par 3%[1], kamēr Latvijas mežu platība pieaugusi par 5,7%[2]. Pašlaik Eiropā kopumā (atkal - bez Krievijas) meži klāj 32,2% sauszemes platības, Ziemeļeiropā - 52,1%[1], bet Latvijā - 52%[2]. Tātad, vērtējot kopumā, redzam, ka esam Eiropai (bet ne savam reģionam) priekšā pēc mežainuma, bet atpaliekam pēc kopējās meža platības pieauguma tempiem. Būtībā tas ir loģiski - jo lielāku teritorijas īpatsvaru aizņem mežs, jo mazāks platības pieauguma temps varētu būt sagaidāms.
Taču, kā jau esmu uzsvēris daudzkārt iepriekš, ne meža kopējā platība, ne šīs platības pieauguma tempi neko daudz nepasaka par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un nepasaka pilnīgi neko par mežiem no to dabas vērtību viedokļa. Viens no aspektiem, ko varētu vērtēt, lai spriestu par mežu vērtību no dabas viedokļa, ir to izcelsme - vai tā ir dabiska, vai mežs atjaunots sējot vai stādot. Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars ir liels - 81%, un lai gan pēc šī rādītāja Latvija ir apmēram pa vidu starp pārējām Eiropas valstīm, Ziemeļeiropā mūs pārspēj tikai Norvēģija un... Igaunija[1]. Diemžēl izskatās, ka Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars turpmāk stipri samazināsies - 2001.-2011. gadā dabiski atjaunoti vairs tikai 65% no kopējās atjaunotās mežu platības[3].
Tomēr arī meža izcelsme vien neliecina par tā vērību no dabas viedokļa. Vismaz Latvijas gadījumā dabiskā atjaunošana nozīmē vien to, ka jaunie kociņi paši ir ieauguši, nevis cilvēka iesēti vai iestādīti. Tālākā cilvēka darbība (izvēle, kādiem kokiem kādā blīvumā augt utt.) var lielā mērā mākslīgu padarīt arī dabiskas izcelsmes mežu. Viens no mežu raksturojošiem rādītājiem, kas ir ļoti būtisks no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, ir tā vecums - visbiežāk vecākie meži ir vērtīgākie. Eiropā kopumā 18% mežu ir pārsnieguši 80 gadu vecumu, bet Latvijā 2010. gadā šādu mežu bija 25%[4].
Viens no biežāk izmantotajiem mežu dabiskuma rādītājiem ir mirušās koksnes daudzums. Šajā ziņā situācija Latvijā reģistrētie 17,7 mirušas koksnes kubikmetri uz hektāru ir virs Eiropas vidējā (10 kubikmetriem uz hektāru), turklāt, salīdzinot ar 1990. gadu mirušās koksnes apjoms ir gandrīz trīskāršojies, taču, kā arī tas norādīts ziņojumā, šis pieaugums lielā mērā ir 2005. gada vētras sekas.
Tomēr iepriekš minētie rādītāji, lai gan nereti izmantoti, par mežu vērtību no dabas viedokļa liecina tikai netieši. Eiropas Savienībā ir noteikts, kas ir īpaši saudzējamās "pērles" - īpaši aizsargājamie mežu biotopi. Cik gan tādu ir mūsu mežu zemē Latvijā? Izrādās, no šī viedokļa raugoties, Latvija vairs ne tuvu neizceļas (vismaz labā nozīmē nē).
Šajā attēlā esmu apkopojis oficiālo informāciju par īpaši aizsargājamo meža biotopu sastopamību Eiropas Savienības valstīs 2001.-2006. gadā[5], parādot biotopu platības īpatsvaru pret valsts kopējo platību. Kā redzams, Latvija ir ļoti tuvu beigu galam, jo šādi meži aizņem vien 4% Latvijas teritorijas, no mūsu reģiona aiz mums atstājot vien Dāniju un Islandi, kurās dabisku mežu gandrīz vispār nav[1]. Uz šāda fona šķiet nedaudz dīvaini, ka ne tikai visi šie meži Latvijā nav aizsargāti, bet tiek arī mēģināts likt šķēršļus to aizsardzībai, bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi...
Ir vēl viens aspekts, kurā Latvija uz citu valstu fona izceļas ne tajā labākajā gaismā. Tā ir mežu fragmentācija.
Attēls no ziņojuma "10 messages for 2010. Forest ecosystems"[6]
Šajā kartē redzamas mežu "savienotības" pārmaiņas, t.i., jo lielāks šī rādītāja samazinājums, jo lielāka mežu fragmentācija. Kā redzams, Latvijā laikā no 1990. līdz 2006. gadam mežu fragmentācija notikusi lielākā mērā nekā jebkur citur Eiropā, varbūt izņemot vienīgi Portugāli (šeit gan nav redzami dati par Zviedriju, kurā vismaz 2000.-2006. gadā arī stāvoklis bija samērā bēdīgs[1]). Jāuzsver, ka šajā attēlā nav atspoguļotas meža kopējās platības pārmaiņas (kas, kā iepriekš noskaidrojām, Latvijā pieaug tā, ka prieks).
Kāpēc gan jāuztraucas par mežu fragmentāciju? Īsi sakot, virknei augu un dzīvnieku sugu fragmentēts mežs vienalga, cik dabiska tā izcelsme, cik tas vecs un cik tajā daudz mirušas koksnes, nozīmē to, ka faktiski meža nav. To nosaka gan sugu ierobežotās izplatīšanās spējas, gan meža malas ietekme, gan dzīvesveida pamatota nepieciešamība pēc lielām vienlaidu meža platībām. Protams, ar fragmentāciju saistīta virkne problēmu arī no citu meža funkciju (ne tikai bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas) viedokļa, bet arī šis stāsts būtu stāstāms citu reizi.
Un ko no tā visa varam secināt? Pirmkārt jau to, ka neesam tik īpaši, kā mums gribētos domāt. Ne vecu, ne dabisku mežu netrūkst arī citur Eiropā. Turklāt rādītājiem, ar kuriem it kā varam lepoties (samērā liels vecu un dabisku mežu īpatsvars, daudz mirušās koksnes), ņemot vērā pašreizējās tendences Latvijas mežu apsaimniekošanā, nav paredzams ilgi saglabāties pašreizējā līmenī. Arī savus dabiskās izcelsmes mežus esam spējuši samākslot tik tālu, ka īpaši aizsargājamu meža biotopu platības uz Latvijas mežainuma fona ir niecīgas, bet mežus kopumā turpinām ar kailcirtēm graizīt mazos gabaliņos. Varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka kailcirtes arī ir mežs.
-------
[1] FOREST EUROPE, UNECE and FAO 2011. State of Europe's Forests 2011. Status and Trends in Sustainable Forest Management in Europe.
[2] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[3] Meža atjaunošana 2001.-2011.g.: http://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=366&id=153&ord=40
[4] Meža statistikas CD: http://www.vmd.gov.lv/?sadala=762
[5] Online report on Article 17 of the Habitats Directive: conservation status of habitats & species of Community interest (2001-2006): http://bd.eionet.europa.eu/article17
[6] EEA 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems. Copenhagen.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru