Biju plānojis šai tēmai pievērsties mazliet vēlāk, bet zīmes, ko var izlasīt avīzēs un saklausīt sanāksmēs, lika saprast, ka tagad tomēr ir īstais laiks.
Kā tad ir ar to interešu līdzsvaru? "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot," apgalvo kokrūpniecības nozares reklāmas buklets[1]. "Starptautiski atzīts viedoklis, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatā ir ekonomisko, ekoloģisko (vides) un sociālo aspektu maksimāls respekts, kas gan ir utopija," sludina LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons[2]. Turklāt šie nebūt nav unikāli citāti. Nozares pārstāvju viedoklis no "intereses jau ir saskaņotas" līdz "intereses nav iespējams/nevajag saskaņot" reizēm svārstās pat vienas sanāksmes laikā. Vienalga, tā vai šitā, bet galu galā secinājums ir viens - esošajā kārtībā neko mainīt nevajag.
1998. gadā apstiprinātajā Latvijas Meža politikā rakstīts: "Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr ir saistījušas saimnieciskas, kultūrvēsturiskas un emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā. Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī."[3]
Runājot par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, nereti tiek demonstrēts šāds (vai ļoti līdzīgs attēls):
Tad nu tur, kur visi šie apļi pārklājas, ir arī īstais līdzsvars un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. Problēma tikai tā, ka patiesībā šīs intereses nav gluži tādas mierīgas pļeckas, kas blakus satupušas. Katrai no interešu grupām ir savi mērķi, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi. Tāpēc es interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā drīzāk attēlotu šādi:
Katras no šīm interesēm tiecas uz savu mērķi un cenšas nenoslīdēt zem pieļaujamā robežas. Ļoti vienkāršoti varam pieņemt, ka vides interešu grupas mērķis ir "mežs - rezervāts" (t.i., pēc iespējas dabiskāks mežs), bet pieļaujamības robeža - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Ekonomisko interešu grupas mērķis varētu būt "mežs - plantācija" (t.i., pēc iespējas lielāka peļņa no meža), bet pieļaujamības slieksnis - no meža iegūstamās koksnes vērtības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Savukārt sabiedrība varētu tiekties uz stāvokli "mežs - parks", bet pieļaujamības slieksnis, ko šajā gadījumā grūtāk noteikt, varētu būt tiklab pārāk liels kailciršu īpatsvars kā pārāk dabiski meži (daudz sakritušu, nokaltušu utt. koku).
Protams, reālajā dzīvē tik vienkārši uzstādījumi nepastāv (t.i., nevienai no interešu grupām nav tik šaurs skatījums uz mežu), un, protams, zināms ieguvums no vides aizsardzības ir arī ekonomikai, zināms labums sabiedrībai no mežu apsaimniekošanas ekonomiskiem mērķiem utt. Turklāt ar "sabiedrību" ir īpaši sarežģīti, jo tajā ietilpst gan kokrūpnieki, gan dabas aizsardzības organizāciju biedri, gan cilvēki, kam mežs pieder, gan cilvēki, kam viss ir vienalga... Galvenais, ko es ar šo gribēju uzsvērt ir - reālajā dzīvē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kurā līdzsvarā ir visas intereses, balansē ļoti tuvu VISU interešu grupu minimālās pieļaujamības slieksnim. Ir svarīgi saprast, ka maksimāla peļņa no meža, no kuras viedokļa katru mežā palikušu koku rēķinām kā zaudējumu, ir tieši tik pat nekonstruktīvs un galējs uzstādījums kā visu mežu padarīšana par rezervātu. Tomēr reālajā dzīvē visbiežāk tiek runāts par ekonomiskā virziena maksimālu stiprināšanu, bet par pārējiem aspektiem - labākajā gadījumā tikai tik daudz, lai nenonāktu zem kritiskā pieļaujamības sliekšņa.
Iepriekš minētajā "Dienas Biznesa" rakstā minēts arī: "Skaidras pazīmes, kas liecinātu, ka pārējās meža funkcijas nav pietiekami ņemtas vērā, J. Rozītis [Pasaules Dabas fonda direktors] tomēr nosaukt nevar."[2] Sazinoties ar Jāni, gan noskaidroju, ka kaut kas skaidrs nav bijis vienīgi pašai žurnālistei. Tad nu Signei Knipšei un līdzīgi domājošiem, lūdzu, dažas (bet ne visas) "skaidras pazīmes":
1) AS "Latvijas valsts meži" pārvaldītajos mežos vien 20% mežu primārais apsaimniekošanas mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet 5% - rekreācija (kas nenozīmē, ka šajos mežos neiegūst koksni)[4];
2) Latvijā joprojām populārākais mežu ciršanas veids ir kailcirte, kas no ekoloģiskā viedokļa varētu būt pamatojama vien dažos mežu tipos;
3) Neskatoties uz dabas aizsardzības interešu grupas un sabiedrības iebildumiem, Latvijā joprojām notiek mežu ciršana pavasarī;
4) Meža konsultatīvajā padomē, kuras mērķis ir "veicināt līdzsvarotas meža nozares politikas veidošanu un īstenošanu Latvijā" absolūto vairākumu veido ekonomisko interešu pārstāvji[5], turklāt, neskatoties uz MK noteikumu prasību padomi sasaukt ne retāk kā četrreiz gadā, tā vidēji tiek sasaukta 1-2 reizes gadā.
-------
[1] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[2] S. Knipše. Ilgtspēju vērtējot, aiz kokiem grūti ieraudzīt īstu mežu. Dienas Bizness, 2012. gada 10. septembris.[3] Latvijas Meža politika (mērķi un principi) 1998. g. aprīlis: http://www.zm.gov.lv/doc_upl/mezu_politika.pdf
[4] Latvijas valsts meži. Skaitļi un fakti: http://www.lvm.lv/files/text/LVM-fakti-Lv-2o11-web.pdf
[5] Meža konsultatīvās padomes nolikums: http://www.zm.gov.lv/?sadala=980
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru