ceturtdiena, 2022. gada 14. jūlijs

Noteikumu grozījumi un ciršanas apjoms

Pirms Jāņiem Ministru kabinets pieņēma daudz aprunātos (un arī šajā blogā daudz aprakstītos) grozījumos Noteikumos par koku ciršanu mežā, kas samazina galvenās cirtes caurmēru lielākajā daļā priežu, bērzu un egļu mežu. Lai gan par šo jau daudz runāts un rakstīts, ir viens aspekts, par ko es tomēr gribu uzrakstīt, jo man ir stipras aizdomas, ka nākotnē tas varētu noderēt. Runa ir par prognozējamām meža ciršanas apjoma pārmaiņām.

Prognozējamais ciršanas apjoma pieaugums

Lai gan tas, ka tiek nolaista zemāk latiņa, kuru sasniedzot, mežu drīkst nocirst, nenozīmē, ka noteikti jācērt, skaidrs, ka ciršanas apjoms palielināsies, jo vismaz pirmajā brīdī palielināsies ciršanai pieejamo mežu platība. Līdzībās runājot, ja mēs atļautu pa šosejām braukt ar ātrumu 110 km/h līdzšinējo 90 km/h vietā, nevienam jau nebūtu aizliegts joprojām braukt uz deviņdesmit, tomēr skaidrs, ka vidējais ātrums palielinātos.

Tomēr, tā kā caurmēra samazinājums ir tikai atļauja, nevis pienākums pie šī caurmēra nocirst, to, par cik miljoniem kubikmetru vai procentu ciršanas apjoms pieaugs, var tikai prognozēt. Prognozes ir dažādas. Kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), arī pati Zemkopības ministrija vienā pašā dokumentā - noteikumu projekta anotācijā - ļoti mētājas savās prognozēs no "netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies" līdz pieņēmumiem, ka tas varētu augt par vairāk nekā 20%. Savukārt informatīvajā ziņojumā, kuram noteikumu grozījumi tikai piekabināti, lai tos galu galā izbīdītu cauri, prognozēts ciršanas apjomu kāpums privātajos mežos par 5-8%.

Ņemot vērā pieņēmumus, kas to pamatā, no visām dažādajām prognozēm man ticamākās šķiet LVMI "Silava" aplēses (atrodamas šeit). Tās gan ietver arī pieņēmumus, kas tieši neizriet no noteikumu grozījumiem, taču pirmajās desmitgadēs tiem nevajadzētu spēlēt būtisku lomu.

Pēc šiem aprēķiniem redzam, ka pirmajā piecgadē pēc noteikumu grozījumiem ciršanas apjoms aug par 15% pret pašreizējo apjomu. Tā kā "Silava" prognozē ciršanas apjomu pieaugumu arī scenārijā, kad grozījumi netiek veikti, tad ciršanas apjoms, salīdzinot ar situāciju bez grozījumiem, ir par 5%.

Jāatzīmē arī prognoze, ko ciršanas noteikumu grozījumu sakarā izteicis "Silavas" vadītājs Jurģis Jansons rakstā, kas atrodams (šeit): "Ja šobrīd cilvēki vienlaidus atjaunošanas cirtē jeb tā saucamajā kailcirtē gadā nocērt apmēram 1,5 procentus no meža platības (ieskaitot sanitārās cirtes), tad ir iespējams, ka tagad šis īpatsvars tuvošoties 2 procentiem, lēš Jansons. Tomēr tas mežu ilgtspēju nekādi nevarot ietekmēt." Šeit gan J. Jansons nepiemin, ka vēl nesen (2005.-2009. g.) gadā izcirstā platība bija ap 1% no meža kopējā platības.

Viens vai divi procenti šķiet mazi skaitļi jebkurā gadījumā. Taču pamēģiniet pavisam vienkāršu aprēķinu. Iedomāsimies ļoti vienkāršotu situāciju, ka aizsargājamu mežu nav, t.i., visi meži pieejami mežizstrādei. Tagad izrēķiniet, pēc cik ilga laika būs jāatgriežas jau nocirstā mežā, ja gadā tiek nocirsts 1% mežu platības, un pēc cik ilga laika - ja tiek nocirsti 2%! Izrēķinājāt? Vai piekrītat J. Jansonam, ka mežu ilgtspēju tas nekādi nevar ietekmēt?

Kāds varbūt aizrādīs, ka mans uzdevums ir pārāk vienkāršots. Reālajā dzīvē mežu vecuma struktūra nav izlīdzināta, un tas nozīmē, ka šāda mežizstrādes intensitāte - 2% platības gadā - varētu netikt uzturēta līdz brīdim, kad vēlreiz jāatgriežas jau reiz nocirstā mežā. Un patiesībā tieši par to ir mans stāsts.

Mazliet nesenas vēstures

Atkāpjoties mazliet vēsturē, atceros laiku, kad 2008. gadā tika nolemts palielināt maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos, jo imports no Krievijas mazinājās un sliktu cenu dēļ arī privātie cirta negribīgi.

Diskusijā, ko par šo jautājumu LU Bioloģijas fakultātē sarīkoja Jānis Priednieks, Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss norādīja: "Mums vajag 11 miljonus kubikmetru koksnes gadā." Šī frāze man spilgti palikusi atmiņā, jo tieši attieksme "mums vajag", neiedziļinoties tajā, cik mežs var dot, ir pamatā daudzām problēmām Latvijas mežu apsaimniekošanā. 

Savus 11 miljonus kubikmetru kokrūpnieki toreiz dabūja. Kopš 2009. gada vidējais mežizstrādes apjoms ir 12,05 milj. m3 gadā, un pēdējos trīs gadus tas jau ir virs 13 milj. m3 gadā. Taču vēsture atkārtojas - gluži kā 2008. gadā tiek virzīta ideja par maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma palielināšanu valsts mežos (lasīt šeit).

Maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms, vienkāršoti sakot, tiek rēķināts tā, lai nodrošinātu stabilu koksnes plūsmu. Tātad, pārsniedzot šo apjomu, vai nu sekos ciršanai atbilstošu mežu platības kritums vai arī jāpazemina latiņa tam, ko nozīmē ciršanai atbilstoši meži. Tātad šī pieļaujamā apjoma palielināšana, situācijai mežā nemainoties, ir pēc definīcijas pretēja ilgtspējīgai saimniekošanai pat tad, ja to vērtējam tikai no koksnes plūsmas viedokļa.

Gaidāms mežizstrādes apjoma kritums

Un te es gribu atgriezties pie "Silavas" aprēķiniem par noteikumu grozījumu ietekmi uz ciršanas apjomu. Pēc pieauguma tuvākajos piecos gados nākamajā piecgadē ciršanas apjoms krīt, un kritums turpinās arī aiznākamajā piecgadē, nonākot tādā pašā līmenī kā scenārijā bez grozījumu veikšanas. Šis ciršanas apjoma kritums skaidrojams ar to, ka būs mazāk mežu, kas atbildīs ciršanas kritērijiem (galvenās cirtes vecumam vai caurmēram). Un šeit pat nav ierēķināta iepriekš pieminētā maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma paaugstināšana valsts mežos.

Turklāt ciršanas apjomu var ietekmēt arī citi faktori, piemēram, aizsargājamo teritoriju paplašināšana. Visticamāk, reālajā dzīvē abi šie faktori (ciršanas kritērijiem atbilstošu mežu platības samazināšanās un to pieejamības mežizstrādei samazināšanās) summēsies. Un tieši gaidāmais ciršanas apjomu kritums ir tas, ko aicinu paturēt prātā, jo domāju, ka ar šiem grozījumiem stāsts vēl nav galā.

Atceramies!

Droši vien tagad K. Klauss vairs neteiktu: "Mums vajag 11 miljonus kubikmetru." Tāpēc, ņemot vērā prognozes par ciršanas apjomu kritumu pēc relatīvi īslaicīgā pieauguma, varu prognozēt, ka jau tuvākajos 5-10 gados varam gaidīt jaunas idejas ciršanas ierobežojumu vājināšanai. Iespējams, šī prasība tiks pasniegta kā kompensējošs pasākums par dabas aizsardzības prasību pieaugumu. Varbūt būs kāda nākamā krīze, kuras risināšanai tiks piedāvāts kāpināt ciršanas intensitāti.

Taču, kad šīs idejas tiks virzītas, ir svarīgi neaizmirst, kā mēs nonācām pie šī paaugstinātā ciršanas apjoma. Svarīgi neaizmirst, ka šis pieaugums tika pieļauts par spīti nepieciešamībai ciršanas apjomu mazināt, lai nodrošinātu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, tostarp aizsargājamu mežu saglabāšanu. Rēķināšanās ar šo paaugstināto apjomu ir bedre, ko nozare pati sev izrakusi, tāpēc neaizmirsīsim šo, lai kārpīšanās ārā no šīs bedres atkal nenotiktu uz Latvijas mežu vēl tālākas noplicināšanas rēķina.







trešdiena, 2022. gada 22. jūnijs

Meža nozare iet pāri līķiem (arī politiskajiem)

Atceroties bērnību

Kadrs no filmas "Le Salaire de la peur" (1953)
Domājot par to, kā tiek saimniekots Latvijas mežos, bieži atceros bērnībā redzētu filmu. Tajā divi vīri kaut kur veda nitroglicerīna kravu. Kādā brīdī viņu ceļā gadījās dubļaina vieta, kur mašīna varēja iestigt. Viens no braucējiem izkāpa ārā, lai palīdzētu mašīnai droši izbraukt. Tā gadījās, ka viņš pakļuva zem riteņa. Mašīnā palikušais kolēģis bailēs, ka mašīna varētu iestigt, to neapturēja, bet pārbrauca savam biedram pāri. Zem mašīnas palikušais vīrs gāja bojā.

Kāpēc atceros šo filmu? Tāpēc ka redzu, ka ar pārmērīgi lieliem ciršanas apjomiem meža nozare brauc pāri Latvijas mežiem. Ir skaidrs, ka šie apjomi nav ilgtspējīgi, taču par spīti izpostītiem saudzējamiem mežiem, iznīcinātām aizsargājamu sugu dzīvotnēm un sabiedrības neapmierinātībai nozare neapstājas un turpina meklēt iespējas noturēt vai pat palielināt esošo ciršanas intensitāti.

Kā tikt pie koksnes

Pēdējo gadu sāpīgākais pārbrauciens Latvijas mežiem, kura sekas visticamāk būs neatgriezeniskas, noslēdzās vakar (21. jūnijā) Ministru kabineta sēdē, pieņemot grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas ļaus kailcirtē izcirst jaunākus mežus. Šie grozījumi savu publisko ceļu sāka jau 2017. gadā, bet divas reizes sabiedrības spiediena rezultātā tos izdevās apturēt. Šoreiz meža nozares lobijs izrādījās stiprāks.

Taču patiesībā stāsts aizsākās vēl ātrāk nekā 2017. gadā. Jau 2012. gadā Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss saviem kolēģiem prezentēja datus, ka "aktīvajiem" (t.i., tādiem, kas savu mežu cērt) privātajiem meža īpašniekiem piederošajos mežos pieejamās koksnes  pie esošajiem ciršanas apjomiem atlicis 16-18 gadiem (par to jau iepriekš rakstīju šeit). Respektīvi, cērtams mežs tā kā būtu, bet daudz ir to īpašnieku, kas savus mežus necērt. Viena no iespējām, kā šo risināt - nolaist latiņu, pie kuras mežu atļauts nocirst. Tad varētu cerēt, ka arī "aktīvo" meža īpašnieku mežos būtu vairāk cērtamu mežu.

Šīs latiņas ir divas - koku vecums un koku resnums (caurmērs). Vecums, kādā mežs cērtams noteikts Meža likumā, bet caurmērs - Noteikumos par koku ciršanu mežā. Nav pārsteidzoši, ka nozare izvēlējās ķerties pie noteikumiem, jo skaidrs, ka likuma grozījumus izdabūt cauri Saeimai varētu būt grūtāk, nekā grozīt noteikumus, ko apstiprina Ministru kabinets.

Karš kā iespēja

Oficiālie argumenti, kāpēc šie grozījumi nepieciešami, laika gaitā ir mainījušies. Sākumā kā galvenais arguments tika prezentēts meža kapitālvērtības pieaugums. Vēlāk parādījās, ka galvenās cirtes caurmērs mazināms, lai veicinātu oglekļa piesaisti mežā. Taču stiprākā kārts meža nozares rokās izrādījās Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Vakar MK sēdē tika paziņots, ka ciršanas caurmēru jāmazina, lai varētu kāpināt ciršanas apjomu un nodrošināt papildu šķeldas pieejamību.

Pārliecībā par saviem panākumiem Zemkopības ministrija bijusi slinka. Noteikumu grozījumu anotācija ir tā pati vecā, par kuras pretrunīgumu rakstīju jau pirms pāris gadiem (šeit). Tajā nav ne vārda par šķeldu un joprojām lasāms, ka "netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies". Taču tagad tapis arī informatīvais ziņojums (atrodams šeit), kas vēsta, ka tieši ciršanas apjomu palielināšana ir grozījumu mērķis.

Uz to, ka šķeldas pieejamību Latvijas iedzīvotājiem šādi nepalielināsim, MK sēdē norādīja Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners, atgādinot, ka Latvija ir kopējā tirgū un "ielejot dīķī spaini ar ūdeni, dīķis ievērojami dziļāks nekļūs", taču arī tas palika nesadzirdēts.

Politiskais šahs

Kopš noteikumu grozījumi uzsākuši savu gaitu, figūras uz politiskā šaha galdiņa ir pārbīdījušās. Grozījumu virzība sākās, kad Zemkopības ministriju vadīja Jānis Dūklavs (ZZS). Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā esošais Kaspars Gerhards (NA) pret grozījumiem asi iebilda.

Daudziem par pārsteigumu K. Gerhards tika pārbīdīts uz zemkopības ministra krēslu, un izrādījās, ka ar to vien pietiek, lai nostāju mainītu par 180 grādiem. Jaunajā amatā K. Gerhards kļuva par ciršanas atvieglojumu dedzīgu atbalstītāju.

Savukārt uz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra lauciņa nonāca Artūrs Toms Plešs (A/Par!). Savukārt blakus A. T. Plešam, kas galu galā izrādījās tikai bandinieks, tika nolikts Dagnis Dubrovskis. No LLU Meža fakultātes dekāna amata D. Dubrovskis bija pārsēdies uz vadošā eksperta amatu AS "Latvijas valsts meži", bet tagad iekārtojās VARAM kā valsts sekretāra vietnieks klimata politikas jautājumos. Mūsu stāstā svarīgākais ir tas, ka tieši D. Dubrovskis Zemkopības ministrijas uzdevumā gatavoja pamatojumu koku ciršanas noteikumu grozījumiem, kad tie pirmoreiz ieraudzīja dienas gaismu. Tad nu šāda padomdevēja ietekmē A. T. Plešs MK sēdē mēģināja laipot, noteikumu grozījumus tā kā atbalstot, tā kā neatbalstot, lai gan Krišjānis Kariņš skaidri norādīja, ka ticies ar K. Gerhardu un A. T. Plešu, un abi ministri vienojušies, ka noteikumu grozījumi virzāmi tālāk.

Kas un kā apstrādājis pašu K. Kariņu (JV), mēs nezinām, taču viņš, atbalstot noteikumu grozījumus, nolēmis atkāpties no publiski un skaidri paustā solījuma: "Es nevirzīšu neko uz priekšu, kamēr nevienojas abas puses." (atgādinājums šeit).

Acīmredzot lai mazinātu šī lēmuma sekas, K. Kariņš uzreiz rosināja izstrādāt informatīvo ziņojumu, kurā tiktu izvērtēta Latvijas mežu apsaimniekošana "un tad, ja kaut kas ir maināms, tad to mainīsim". A. T. Plešs gan uzreiz atteicās no iespējas VARAM šo ziņojumu sagatavot, pārspēlējot to Zemkopības ministrijai. Savukārt Zemkopības ministrijai, kā zināms, ir jau iesista roka ziņojumu sagatavošanā par tēmu "Cik lieliski mēs apsaimniekojam Latvijas mežus".

Taču atbildību par MK lēmumu, protams, jāuzņemas ne tikai minētajiem kungiem, bet ikvienam ministram, kas vakar neiebilda pret noteikumu apstiprināšanu. Cik es sapratu, vienīgais, kas iebilda, bija Artis Pabriks (A/Par!), taču jāskatās, kā tas tiks atspoguļots sēdes protokolā.

Jāteic, ir pārsteidzoši, ka ministri bija gatavi pieņemt šādu Latvijas sabiedrībai tik svarīgajiem mežiem kaitīgu lēmumu tik īsu brīdi pirms vēlēšanām. Skaidrs, ka sabiedrība līdz rudenim to aizmirst nepaspēs, kas var nozīmēt dažu pašreizējo lēmumu pieņēmēju noslaucīšanu no šaha galda. Tad pašreizējie ministri varēs dalīties atmiņās un nožēlā par vakardienas lēmumu, aizrādīt nākamajiem par līdzīgu lēmumu pieņemšanu.

Bet šahisti paliek. Tauta būs nikna uz ministriem un to pārstāvētajām partijām, bet īstie spēlētāji paliek aizkadrā. Šajā reizē savu dabūjuši, tie varēs ņemt jaunu figūriņu  komplektu un spēlēt tālāk. Redzamākie koku ciršanas grozījumu virzītāji un aizstāvji - Arvīds Ozols (Zemkopības ministrija), Kristaps Klauss (Latvijas Kokrūpniecības federācija) un Arnis Muižnieks (Latvijas Meža īpašnieku biedrība) - jau arī nav lēmēji, bet tikai "Latvijas valsts mežu", "Latvijas Finiera" u.c. izsūtāmie zēni. Kamēr puiši raujas, minētie uzņēmumi var nesmērēt rokas un pastāvēt malā, stāstot bērniem, kādi zvēriņi un putniņi dzīvo Latvijas mežos.

Sekas

Protams, meža iemītniekiem šie grozījumi par labu nenāks. Nezinu, vai nejaušības vai apzināta cinisma dēļ, tieši vakar LVM tviterporfils @mammadaba izvēlējās iepriecināt tautu ar ierakstu par Latvijas mazāko pūcīti - apodziņu. Valsts mežos jau šobrīd apzināti tiek izcirstas šīs aizsargājamās sugas dzīvotnes, un noteikumu grozījumi, kas ļaus mežu nocirst vēl ātrāk, šo situāciju tikai pasliktinās.

Koku klājuma zudumi (rozā) 2018.-2021. gadā
vienā no apodziņa aizsardzībai prioritārajām teritorijām valsts mežos. Avots: https://www.globalforestwatch.org/

Taču cietīs ne tikai apodziņš. Ciršanas apjomu un līdz ar to izcirtumu platību pieaugums nozīmēs dzīvotnes zudumu daudzām mežos mītošām sugām. Tā kā joprojām atļauta meža ciršana putnu ligzdošanas laikā, arī fiziski iznīcināto putnu ligzdu skaits pieaugs. Bet meži kopumā kļūs mākslīgāki, vienveidīgāki un tukšāki no dzīvības.

Ja gribam, lai Latvijā nākotnē būtu sastopams arī mežs kā ekosistēma, nevis tikai lauksaimniecības kultūra - koki, šobrīd varam cerēt tikai uz aizsargājamo teritoriju paplašināšanu un tiem meža īpašniekiem, kas gatavi saimniekot savos mežos dabai draudzīgi. Protams, arī tam iepriekš minētie šahisti liek un turpinās likt visus iespējamos šķēršļus, taču skaidrs, ka būtiska aizsargājamo teritoriju paplašināšana galu galā ir neizbēgama. Jautājums tikai, cik no sargājamām dabas vērtībām līdz tam jau būs paspēts nocirst.

Līgo!



sestdiena, 2022. gada 11. jūnijs

"Dedz, maita, dedz!"

Jumts, jumts, jumts ir liesmās!
Mums ūdeni nevajag,
Lai tas maita deg!
Dedz, maita, dedz!
(Rock Master Scott & the Dynamic Three "The Roof Is on Fire")

Jumts ir liesmās!

Pieņemu, ka ikviens no jums būs dzirdējis par klimata pārmaiņām un ar tām saistītajiem riskiem. Zināsiet arī to, ka galvenais cilvēku ieguldījums šajās pārmaiņās ir CO2 koncentrācijas palielināšanās atmosfērā, kas savukārt ir sekas fosilo energoresursu izmantošanai. No tā tad arī izriet galvenais klimata pārmaiņu mazināšanas mērķis - samazināt CO2 emisijas.

To dzirdējuši būsiet ne tikai jūs, bet arī lēmumu pieņēmēji, jo zinātnieki un nu jau ne tikai zinātnieki par to turpina atgādināt, aicinot uz rīcību klimata pārmaiņu mazināšanai. Lūk, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma risku izvērtējumā ar klimata pārmaiņām saistīti divi visdraudošākie riski nākamajiem desmit gadiem (sk. šeit). IPCC aicina mazināt emisijas jau tagad (sk. šeit), lai vēl paspētu izvairīties no katastrofālām klimata pārmaiņām.

Taču zinātnieku un citu ekspertu balsis visbiežāk ir kā auto parkošanās sensori - pīkst arvien skaļāk un trauksmaināk, kamēr lēmumu pieņēmēji droši turpina braukt, neraugoties uz draudošajām briesmām. CO2 koncentrācija atmosfērā turpina palielināties, Zeme turpina sasilt.

Cerību, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi, devis Eiropas Savienības nospraustais Zaļais kurss, kura viens no mērķiem ir panākt klimata neitralitāti līdz 2050. gadam (t.i., neradīt vairāk emisiju kā spējam piesaistīt). Protams, ar to vien nebūs līdzēts. Ja tev ūdens vannā plūst pāri malām, nepietiks ar to, ka laidīsi tajā tikpat ūdens, cik no vannas iztek. Vannas istaba applūdīs šā vai tā. Taču klimata neitralitāte vismaz ir pirmais solis.

Piemetam kūdru?

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā beidzot atvēris acis, ka mēs nedrīkstam Krievijai maksāt naudu. Tā kā lielu daļu Latvijā izmantoto fosilo energoresursu līdz šim esam pirkuši no Krievijas, šo tirdzniecības saišu saraušanai vajadzētu nākt par labu arī Latvijas ceļam uz klimata pārmaiņu mazināšanu, veicinot atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Bet...

Te kā velniņš no kastes izlec ideja, ka Krievijas naftu un gāzi mēs varētu aizstāt ar kaut ko vēl kaitīgāku - kūdru. Tas tak mums vietējais resurss, turklāt vēl atjaunojas! Un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi tiek pārvērsti enerģētiskās neatkarības mērķos - ne vairs mazināt CO2 koncentrāciju atmosfērā, bet dedzināt vienalga ko, ka tik vietējo. Zemāk viens attēls, kas uzskatāmi parāda, ka, no CO2 emisiju viedokļa raugoties, kūdras izmantošana enerģijas ieguvē ir apmēram pats sliktākais, ko mēs varētu izvēlēties. Dažādos ziņojumos un pētījumos konkrētie skaitļi var atšķirties, bet lielā bilde paliek tā pati.

Kūdra nāk no purviem

Kūdru iegūst purvos. No ģeoloģiskā viedokļa raugoties, par purviem Latvijā tiek uzskatītas teritorijas, kur kūdras slāņa biezums ir vismaz 30 centimetri. Ātrums ar kādu kūdra veidojas var atšķirties gan dažādos purvos, gan, apstākļiem mainoties, vienā un tajā pašā purvā, bet dažādos avotos minēts, ka Latvijā kūdra veidojas ar vidējo ātrumu 1-2 mm gadā. Tātad iepriekš minētie 30 centimetri kūdras, kas vajadzīgi, lai teritorija vispār skaitītos purvs, izveidojas 150-300 gados.

Šādas purva kritērijus knapi sasniegušas vietas gan nav mērķis kūdras ieguvei. Sedas purvā pirms tā izstrādes kūdras slāņa vidējais biezums bija 3 metri. Cenas tīrelī vidējais kūdras slāņa biezums ir 4,3 m, Kaigu purvā - 5,3 m. Tātad mēs runājam par gadu tūkstošiem, kas bijuši nepieciešami, lai purvi izveidotos līdz pašreizējam stāvoklim. Bet šo kūdras krājumu, kas veidojies gadu tūkstošos, mēs varam sadedzināt un pārvērst CO2 emisijās laikā, kas pret purva attīstības laika mērogiem ir viens mirklis.
Cenas tīrelis.
Foto: Mārtiņš Bruņenieks (https://commons.wikimedia.org/) 

Kūdras ieguves lobijs mēdz uzsvērt, ka kūdra atjaunojas. Jā, piemērotos apstākļos (kādi pēc purva izstrādes var arī nerasties) atjaunojas gan, bet vēlreiz apdomājiet laika mērogus - mums nākamo trīsdesmit gadu laikā jāpanāk oglekļa neitralitāte, bet mēs apsveram iespēju palaist gaisā CO2, ko atpakaļ varēsim dabūt vairāku tūkstošu gadu laikā (un arī tikai tad, ja paveiksies).

Savukārt, ja purvs netiktu norakts, tas arvien turpinātu lēnām, bet ilgstoši piesaistīt oglekli. Tātad, iegūstot un sadedzinot kūdru, mēs ne tikai radām lielas emisijas, bet arī mazinām mūsu iespējas oglekli piesaistīt un tā dodam dubultu triecienu mūsu centieniem mazināt klimata pārmaiņas.

"Bet mēs iegūstam kūdru mazākā apjomā, nekā tā atjaunojas!" pacelsies kāda rociņa auditorijā. Jā, neskartie purvi, kā jau minēju, arvien turpina piesaistīt oglekli. Kamēr šo neskarto purvu ir pietiekami daudz, tajos kūdra tiešām var uzkrāties lielākā apjomā, nekā citos purvos tā tiek iegūta. Taču tas nekādā mērā nemaina iepriekš minēto - dedzinot kūdru mēs radām emisijas, kuru varēja nebūt, apturam piesaisti, kura varēja turpināties, un līdz ar to turpinām kāpināt CO2 koncentrāciju atmosfērā.

Taču purvu norakšana un kūdras dedzināšana nenozīmē tikai emisiju palielināšanu laikā, kad mums tās vajadzētu samazināt. Mēs ne tikai iznīcinām ārkārtīgi svarīgu oglekļa krātuvi (globāli purvos ir uzkrāts vairāk oglekļa nekā mežos), bet arī ekosistēmu - mājvietu virknei augu un dzīvnieku sugu, tostarp apdraudētu un aizsargājamu. Turklāt purvi arī palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām, mazinot gan plūdu, gan sausuma riskus, un sniedz arī citus ekosistēmu pakalpojumus (ogošanas iespējas, tūrisms, ūdens attīrīšana u.c.). Ne velti tagad citur pasaulē domā, kā atteikties no kūdras izmantošanas, lai saglabātu vēl neskartos purvus, un iegulda līdzekļus tajā, lai degradētos purvus atjaunotu (sk., piemēram, šeit).

Lai deg!

Skaidrs, ka tagad Krievijas izraisītā kara dēļ mums ir nepieciešami ātri risinājumi, lai aizstātu Krievijas fosilos energoresursus, taču klimata pārmaiņas nav uz kara laiku apstājušās. Kūdras dedzināšana, kas var šķist ātrs risinājums, būs ar ļoti ilgām negatīvām sekām. Laikā, kad mums vajadzētu domāt, kā iegūt enerģiju, radot pēc iespējas mazākas emisijas, mesties uz kūdras dedzināšanu ir apmēram tas pats, kas nodedzināt savu māju, lai sasildītos - būsim enerģētiski neatkarīgi, vienu brīdi pat būs silti, tomēr tas nenozīmē, ka šāda pieeja būtu prātīga. Taču mēs gribam nedomāt par rītdienu. Tagad mēs gribam dejot ap degošo māju un dziedāt: "The roof, the roof, the roof is on fire..."