Pirms Jāņiem Ministru kabinets pieņēma daudz aprunātos (un arī šajā blogā daudz aprakstītos) grozījumos Noteikumos par koku ciršanu mežā, kas samazina galvenās cirtes caurmēru lielākajā daļā priežu, bērzu un egļu mežu. Lai gan par šo jau daudz runāts un rakstīts, ir viens aspekts, par ko es tomēr gribu uzrakstīt, jo man ir stipras aizdomas, ka nākotnē tas varētu noderēt. Runa ir par prognozējamām meža ciršanas apjoma pārmaiņām.
Prognozējamais ciršanas apjoma pieaugums
Lai gan tas, ka tiek nolaista zemāk latiņa, kuru sasniedzot, mežu drīkst nocirst, nenozīmē, ka noteikti jācērt, skaidrs, ka ciršanas apjoms palielināsies, jo vismaz pirmajā brīdī palielināsies ciršanai pieejamo mežu platība. Līdzībās runājot, ja mēs atļautu pa šosejām braukt ar ātrumu 110 km/h līdzšinējo 90 km/h vietā, nevienam jau nebūtu aizliegts joprojām braukt uz deviņdesmit, tomēr skaidrs, ka vidējais ātrums palielinātos.
Tomēr, tā kā caurmēra samazinājums ir tikai atļauja, nevis pienākums pie šī caurmēra nocirst, to, par cik miljoniem kubikmetru vai procentu ciršanas apjoms pieaugs, var tikai prognozēt. Prognozes ir dažādas. Kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), arī pati Zemkopības ministrija vienā pašā dokumentā - noteikumu projekta anotācijā - ļoti mētājas savās prognozēs no "netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies" līdz pieņēmumiem, ka tas varētu augt par vairāk nekā 20%. Savukārt informatīvajā ziņojumā, kuram noteikumu grozījumi tikai piekabināti, lai tos galu galā izbīdītu cauri, prognozēts ciršanas apjomu kāpums privātajos mežos par 5-8%.
Ņemot vērā pieņēmumus, kas to pamatā, no visām dažādajām prognozēm man ticamākās šķiet LVMI "Silava" aplēses (atrodamas šeit). Tās gan ietver arī pieņēmumus, kas tieši neizriet no noteikumu grozījumiem, taču pirmajās desmitgadēs tiem nevajadzētu spēlēt būtisku lomu.
Pēc šiem aprēķiniem redzam, ka pirmajā piecgadē pēc noteikumu grozījumiem ciršanas apjoms aug par 15% pret pašreizējo apjomu. Tā kā "Silava" prognozē ciršanas apjomu pieaugumu arī scenārijā, kad grozījumi netiek veikti, tad ciršanas apjoms, salīdzinot ar situāciju bez grozījumiem, ir par 5%.
Jāatzīmē arī prognoze, ko ciršanas noteikumu grozījumu sakarā izteicis "Silavas" vadītājs Jurģis Jansons rakstā, kas atrodams (šeit): "Ja šobrīd cilvēki vienlaidus atjaunošanas cirtē jeb tā saucamajā kailcirtē gadā nocērt apmēram 1,5 procentus no meža platības (ieskaitot sanitārās cirtes), tad ir iespējams, ka tagad šis īpatsvars tuvošoties 2 procentiem, lēš Jansons. Tomēr tas mežu ilgtspēju nekādi nevarot ietekmēt." Šeit gan J. Jansons nepiemin, ka vēl nesen (2005.-2009. g.) gadā izcirstā platība bija ap 1% no meža kopējā platības.
Viens vai divi procenti šķiet mazi skaitļi jebkurā gadījumā. Taču pamēģiniet pavisam vienkāršu aprēķinu. Iedomāsimies ļoti vienkāršotu situāciju, ka aizsargājamu mežu nav, t.i., visi meži pieejami mežizstrādei. Tagad izrēķiniet, pēc cik ilga laika būs jāatgriežas jau nocirstā mežā, ja gadā tiek nocirsts 1% mežu platības, un pēc cik ilga laika - ja tiek nocirsti 2%! Izrēķinājāt? Vai piekrītat J. Jansonam, ka mežu ilgtspēju tas nekādi nevar ietekmēt?
Kāds varbūt aizrādīs, ka mans uzdevums ir pārāk vienkāršots. Reālajā dzīvē mežu vecuma struktūra nav izlīdzināta, un tas nozīmē, ka šāda mežizstrādes intensitāte - 2% platības gadā - varētu netikt uzturēta līdz brīdim, kad vēlreiz jāatgriežas jau reiz nocirstā mežā. Un patiesībā tieši par to ir mans stāsts.
Mazliet nesenas vēstures
Atkāpjoties mazliet vēsturē, atceros laiku, kad 2008. gadā tika nolemts palielināt maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos, jo imports no Krievijas mazinājās un sliktu cenu dēļ arī privātie cirta negribīgi.
Diskusijā, ko par šo jautājumu LU Bioloģijas fakultātē sarīkoja Jānis Priednieks, Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss norādīja: "Mums vajag 11 miljonus kubikmetru koksnes gadā." Šī frāze man spilgti palikusi atmiņā, jo tieši attieksme "mums vajag", neiedziļinoties tajā, cik mežs var dot, ir pamatā daudzām problēmām Latvijas mežu apsaimniekošanā.
Savus 11 miljonus kubikmetru kokrūpnieki toreiz dabūja. Kopš 2009. gada vidējais mežizstrādes apjoms ir 12,05 milj. m3 gadā, un pēdējos trīs gadus tas jau ir virs 13 milj. m3 gadā. Taču vēsture atkārtojas - gluži kā 2008. gadā tiek virzīta ideja par maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma palielināšanu valsts mežos (lasīt šeit).
Maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms, vienkāršoti sakot, tiek rēķināts tā, lai nodrošinātu stabilu koksnes plūsmu. Tātad, pārsniedzot šo apjomu, vai nu sekos ciršanai atbilstošu mežu platības kritums vai arī jāpazemina latiņa tam, ko nozīmē ciršanai atbilstoši meži. Tātad šī pieļaujamā apjoma palielināšana, situācijai mežā nemainoties, ir pēc definīcijas pretēja ilgtspējīgai saimniekošanai pat tad, ja to vērtējam tikai no koksnes plūsmas viedokļa.
Gaidāms mežizstrādes apjoma kritums
Un te es gribu atgriezties pie "Silavas" aprēķiniem par noteikumu grozījumu ietekmi uz ciršanas apjomu. Pēc pieauguma tuvākajos piecos gados nākamajā piecgadē ciršanas apjoms krīt, un kritums turpinās arī aiznākamajā piecgadē, nonākot tādā pašā līmenī kā scenārijā bez grozījumu veikšanas. Šis ciršanas apjoma kritums skaidrojams ar to, ka būs mazāk mežu, kas atbildīs ciršanas kritērijiem (galvenās cirtes vecumam vai caurmēram). Un šeit pat nav ierēķināta iepriekš pieminētā maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma paaugstināšana valsts mežos.
Turklāt ciršanas apjomu var ietekmēt arī citi faktori, piemēram, aizsargājamo teritoriju paplašināšana. Visticamāk, reālajā dzīvē abi šie faktori (ciršanas kritērijiem atbilstošu mežu platības samazināšanās un to pieejamības mežizstrādei samazināšanās) summēsies. Un tieši gaidāmais ciršanas apjomu kritums ir tas, ko aicinu paturēt prātā, jo domāju, ka ar šiem grozījumiem stāsts vēl nav galā.
Atceramies!
Droši vien tagad K. Klauss vairs neteiktu: "Mums vajag 11 miljonus kubikmetru." Tāpēc, ņemot vērā prognozes par ciršanas apjomu kritumu pēc relatīvi īslaicīgā pieauguma, varu prognozēt, ka jau tuvākajos 5-10 gados varam gaidīt jaunas idejas ciršanas ierobežojumu vājināšanai. Iespējams, šī prasība tiks pasniegta kā kompensējošs pasākums par dabas aizsardzības prasību pieaugumu. Varbūt būs kāda nākamā krīze, kuras risināšanai tiks piedāvāts kāpināt ciršanas intensitāti.
Taču, kad šīs idejas tiks virzītas, ir svarīgi neaizmirst, kā mēs nonācām pie šī paaugstinātā ciršanas apjoma. Svarīgi neaizmirst, ka šis pieaugums tika pieļauts par spīti nepieciešamībai ciršanas apjomu mazināt, lai nodrošinātu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, tostarp aizsargājamu mežu saglabāšanu. Rēķināšanās ar šo paaugstināto apjomu ir bedre, ko nozare pati sev izrakusi, tāpēc neaizmirsīsim šo, lai kārpīšanās ārā no šīs bedres atkal nenotiktu uz Latvijas mežu vēl tālākas noplicināšanas rēķina.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru