piektdiena, 2016. gada 30. septembris

Vai vides aizsardzība kaitē ekonomikai?

Sākšu ar to, ka skaidras atbildes uz virsrakstā uzdoto jautājumu man nav, bet es tādu mēģināju atrast un tas, ko uzzināju savos meklējumos, šķita gana interesanti, lai padalītos ar bloga lasītājiem.

Ietekme uz ekonomiku ir tradicionāls arguments pret dabas aizsardzību. Skaidrs, ka tad, ja īpašniekam neļauj nocirst mežu, viņš jutīs šī aizlieguma sekas uz saviem (potenciālajiem) ienākumiem, it īpaši tad, ja nesaņems kompensāciju par šo aizliegumu. Jā, ja samazina nozvejas kvotas, negatīvas sekas var just vesela nozare (vismaz īslaicīgi). Bet, ja mēs skatāmies valsts ekonomikas līmenī, vai mums ir pierādījumi, kas ļauj pretnostatīt vides aizsardzību valsts ekonomiskajām interesēm?

Apzinos, ka biologa mēģinājumi komentēt ekonomikas jautājumus ir staigāšana pa plānu ledu, tāpēc, lai mana pastaiga būtu mazliet drošāka, pieturēšos pie pašu ekonomistu izmantotiem rādītājiem un avotiem.

Ik gadu ziņās tiek runāts par Pasaules ekonomikas foruma (WEF) izstrādāto globālās konkurētspējas indeksu un Latvijas vietu tajā, salīdzinot ar citām valstīm. Neesmu manījis, ka Latvijā būtu ziņots, ka 2014. gadā WEF izstrādāja alternatīvu šī indeksa versiju, kurā ņemta vērā arī ilgtspēja (sustainability-adjusted global competitiveness index)[1]. Savukārt viens no rādītājiem, kas veido šo ilgtspējīgas konkurences indeksu, ir vides aizsardzības likumu stingrība. Vides likumu stingrība dažādās valstīs vērtēta ar pašas WEF veiktas aptaujas palīdzību. Stingrāki vides aizsardzības likumi ir sliktāki ekonomikai, vai ne? Izrādās, dati šo hipotēzi neapstiprina.

Kā redzams šajā grafikā, WEF dati parāda nepārprotamu sakarību, ka valstīm ar stingrākiem vides likumiem ir augstāks konkurētspējas indekss (un šis ir parastais, nevis ilgtspēju ierēķinošais indekss). Sarkanais punkts šajā grafikā ir Latvija.


Būtībā tādu pašu atbilstību redzam tad, ja konkurētspējas indeksa vietā izmantojam vienkāršāku un saprotamāku rādītāju - IKP (arī šeit sarkanais punkts ir Latvija).


Ja vides likumu stingrību WEF būtu vērtējuši vairākkārt, bilde būtu skaidrāka, bet esošie dati pieļauj četrus dažādus skaidrojumus:

1. Bagātāku valstu iedzīvotājiem vides aizsardzības likumi subjektīvi šķiet stingrāki. Ņemot vērā to, ka dati par vides likumu stingrību ir balstīti uz viedokļu aptauju, nevis objektīvi izmērāmiem rādītājiem, šādu skaidrojumu pilnīgi izslēgt nevar, tomēr tas šķiet maz ticams. Aplūkojot konkrētas valstis, būtu grūti būtu noticēt, piemēram, ka Libānā, Pakistānā un Bolīvijā vides likumi nav vājāki kā Šveicē, Japānā un Austrālijā.

2. Stingrākas vides aizsardzības prasības veicina IKP un konkurētspējas pieaugumu. Šis skaidrojums man, protams, patiktu vislabāk, bet jāatzīst, ka arī tas nav ticamākais. Ja valsts ir smilšanai sala, uz kuras aug viena palma, maz ticams, ka aizliegums šo palmu nocirst uzreiz audzēs valsts IKP.

3. Attīstītākās valstis ir tiktāl sagandējušas vidi, ka sabiedrības pieprasījums pēc stingrākas vides aizsardzības ir lielāks. Šāds pesimitisks skaidrojums šķiet samērā ticams, tikai viens "mazs" nosacījums - sagandējot vidi, valstīm ir jābūt kļuvušām bagātākām un saprātīgākām. Trūkstot naudai vai saprātam, sabiedrība iet bojā, nevis pieņem stingrākus vides likumus un turpina pieņemties bagātībā.

4. Bagātākas valstis var vairāk atļauties sargāt vidi. Iespējams, tieši šis skaidrojums ir visticamākais, tomēr arī šajā gadījumā paliek spēkā nosacījums par saprāta esamību, jo mums netrūkst piemēru tam, ka tas, ka kāds kļūst bagāts, uzreiz nenozīmē, ka šī bagātība tiks izmantota vides aizsardzībai. Piemēram, Trinidada un Tobago, Krievija un Argentīna ir samērā bagātas valstis (pēc IKP uz vienu iedzīvotāju) ar neatbilstoši vājiem vides aizsardzības likumiem.

Bet, lai kā jūs skaidrotu grafikos redzamās sakarības (vienalga, vai stingri likumi izriet no bagātības vai otrādi), tie neļauj nonākt pie secinājuma, ka stingrākas vides prasības kaitē valsts ekonomikai vai vājina tās konkurētspēju.

Mazliet atliksim malā globālus salīdzinājumus, un paraudzīsimies uz situāciju Latvijā. Latvijā likumi ir nemitīgi mainīgi, bet par zināmu atskaites punktu var pieņemt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas nozīmēja arī virkni jaunu vides aizsardzības prasību (piemēram, Natura 2000 tīkla izveidi un ietekmes uz vidi novērtējuma kārtību), kas mūsu likumos un noteikumos gan iestrādātas pamazām (un daļa nav iestrādāta joprojām). Arī Latvijas gadījumā grūti objektīvi izmērīt vides likumu stingrību, bet nenoliedzami ap 2004.-2005. gadu tā būtiski pieauga. Vai un kā tas ietekmēja Latvijas ekonomiku, varam vērtēt šajos grafikos, kas balstīti uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem [2]:



Redzams, ka pēc pievienošanās ES strauji pieaudzis Latvijas IKP un ne tik strauji, tomēr arī pieaugusi nodarbinātība. Lasītājs droši vien aizrādīs, ka līdz ar iestāšanos ES nāca ne tikai stingrākas vides aizsardzības prasības, bet arī "Eiropas nauda", kas neapšaubāmi spēlē būtisku lomu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Tā kā nauda un prasības nāk komplektā, šis zināmā mērā ir piemērs tam "gribi vizināties, proties stumt ragaviņas" principam, kas iezīmējās iepriekš - bagātākām valstīm vairāk uzmanības jāvelta vides aizsardzībai.

Jādomā, ka visiem skaidrā atmiņā ir finanšu krīze (it īpaši tiem, kas veido atšķirību starp nodarbinātību 2008. un 2015. gadā), kas iezīmē "bedri" abos grafikos. Visiem zināms, arī tas, ka šo krīzi neizraisīja vides aizsardzības pastiprināšana, bet vienkārši (piedodiet, ekonomisti, šo vienkāršojumu!) neapdomīga rīcība ar naudu. Nē, nē, ne jau neapdomīga tās ieguldīšana vides aizsardzībā, bet pārrēķināšanās, mēģinot pēc iespējas vairāk nopelnīt.

Latvijas piemērs īpaši spilgti parāda kādu citu aspektu manā stāstā - pat tad, ja vides aizsardzībai būtu kāda negatīvā ietekme, tā ir niecīga uz citu faktoru fona. Ekonomika var lieliski pati sevi nogremdēt, nemainoties ne situācijai vidē, ne vides aizsardzības likumiem.

Atgriežoties globālā līmenī, jāatzīmē, ka daļēji ar šo domu saskan arī OECD (atcerieties to klubiņu, kur mēs nesen iestājāmies) veiktie pētījumi, kuros secināts, ka stingrākām vides prasībām kopumā nav lielas ietekmes uz uzņēmumu produktivitātes pieaugumu [3]. Taču interesantākais slēpjas šī "kopumā" iekšienē - attīstītāku uzņēmumu produktivitāte, pastiprinoties vides prasībām, pieaug, kamēr mazāk produktīvu uzņēmumu produktivitāte turpina samazināties.

Un pēkšņi nemaz tik maz ticams nešķiet 2. skaidrojums WEF datos balstītajiem grafikiem. Nav noslēpums, ka ekonomikas pasaulē reizēm darbojas tādi paši dabas likumi kā dzīvnieku pasaulē. OECD pētījums parāda, ka vides aizsardzības likumi var būt, bioloģijas jēdzienos runājot, izlases spiediens, kas ļauj izdzīvot stiprākajam. Šī tātad ir viena iespēja, kā vides aizsardzība var kļūt par ekonomikas attīstības dzinējspēku. Protams, tas nebūs galvenais dzinējspēks un smilšainajā salā ar vienu palmu nestrādās.

Visbeidzot vēl viens piemērs, kas papildina iepriekš rakstīto. Šo grafiku pērn Rīgā prezentēja Eiropas vides aģentūras izpilddirektors Hanss Bruininkss.


Jāatzīst, ka nezinu, kā tieši definētas "eko industrijas", bet redzams, ka šī nozare gan pievienotajā vērtībā, gan nodarbinātībā piedzīvojusi izaugsmi, kamēr ES kopumā valdīja krīze. Viela pārdomām nākošreiz, kad kāds gribēs nostādīt vides aizsardzību pret "nodokļiem un darbavietām".

Kā redzat, man neizdevās atrast pierādījumus vides aizsardzības negatīvai ietekmei uz valsts ekonomiku un pamatojumu tradicionālajiem saukļiem pret vides aizsardzību (jā, es tiešām meklēju). Bet tagad, citējot Brūsu Nolanu: "Smite me, oh, you mighty smiter!" Jeb gaidu komentārus no izglītotiem ekonomistiem.

-------

1 - http://reports.weforum.org/global-competitiveness-report-2014-2015/the-measurement-of-sustainable-competitiveness/

2 - http://www.csb.gov.lv/

3 - http://www.oecd.org/environment/do-environmental-policies-matter-for-productivity-growth.htm

pirmdiena, 2016. gada 26. septembris

Pētījums: sabiedrība nav tik stulba, kā gribētos

Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja, ka biedrība "Zaļās mājas" veikusi pētījumu, kurā konstatēti sabiedrības maldi par patieso situāciju Latvijas mežos.

Ievadam, lai mazliet iezīmētu kontekstu, divi citāti, kas abi ir veci, bet situācijai atbilstoši.

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Šī nebūs tā reize, kad varēsim stāvēt malā, bet tajā pašā laikā tikai retā vietā varēsim uzstāties atklāti LKF vai kādas asociācijas vārdā."

Andis Bunkšis, biedrības "Zaļās mājas" valdes priekšsēdētājs (izteikuma brīdī): "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas valsts meži"."

Tad nu, atgriežoties pie pētījuma, ir skaidrs, ka meža nozares priekšstāvji atkal sajutuši, ka nozares tēls ir apdraudēts, un izvilkuši no azotes sev piederošo biedrību, lai tā pastāsta, ka viss tomēr ir kārtībā, jo biedrības teiktais noteikti izklausīsies ticamāk nekā oficiālo nozares pārstāvju aizstāvēšanās.

Esmu saņēmis arī šī pētījuma prezentāciju un jāatzīst, ka visu laiku valdos, lai neliktu vārdu "pētījums" pēdiņās. Vienīgais, ko varētu uzskatīt par pētījumu, ir biedrības "Zaļās mājas" veiktā socioloģiskā aptauja. Pārējais ir sen zināmas statistikas un jau gadiem nodrāztu meža nozares demagoģijas klišeju atgremojums.

Par socioloģisko aptauju jāsaka, ka nav gan zināms, kurš, kā un ko ir aptaujājis, tāpēc rezultātu ticamību grūti vērtēt, tomēr vienkāršības labad pieņemšu, ka aptaujas rezultāti ir ticami. Lūk, kādi tie ir:

41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: patlaban mežu Latvijā ir daudz  mazāk nekā Kārļa Ulmaņa laikos

Pirmajā brīdī varētu jautāt, kāpēc vispār šāds jautājums aptaujas ietvaros ir uzdots. Kāda nozīme sabiedrības minējumiem par to, kā bija laikos, kuros lielākā daļa klātesošās sabiedrības nav dzīvojusi? Atbilde, šķiet, slēpjas tajā, ka šī ir iespēja izspēlēt pašu iemīļotāko meža nozares PR kārti: meža platības kopš 20. gs. 30. gadiem ir dubultojušās.

Ērtākā atskaites punkta izvēle redzama arī citur prezentācijā (katram rādītājam piemeklējot savu). Jā, ir zināms, ka Ulmaņa laikos mežu Latvijā bija mazāk. Vai nu tieši divreiz mazāk, grūti pateikt, jo meža definīcija un uzskaite bija citāda, tomēr skaidrs, ka mazāk. Bet:

1. Kas par to, ka kādreiz mežu bija mazāk? Latvijas iedzīvotāju arī kādreiz bija mazāk, bet nav dzirdēts, ka kāds aicinātu nepievērst uzmanību pašreizējām demogrāfijas problēmām, argumentējot ar to, ka kādreiz bija sliktāk.

2. Tas, ka mežu platība kopš Ulmaņlaikiem ir pieaugusi, nav pašreizējās mežsaimniecības prakses rezultāts. Daļa no platību pieauguma radusies vienkārši no tā, ka dažādos juku laikos cilvēkiem ir bijušas citas lietas, ko darīt, nevis mežizstrāde vai lauksaimniecība, kā rezultātā zemes vienkārši ir aizaugušas.

3. Ja vērtējam mūsdienu mežsaimniecības, par kuras sākumu varētu uzskatīt 90. gadu beigas (pieņemta Latvijas meža politika, dibināta AS "Latvijas valsts meži"), rezultātus, redzams, ka tās sekas ir meža platību sarukums. Uz Latvijas meža platību sarukumu kopš 2000. gada norāda starptautiski pētījumi. Bet meža nozares priekšstāvji šos pētījumus apstrīd, jo metodika cita utt. Tomēr vēlreiz varu norādīt uz to, ka līdzīgas tendences rāda arī mūsu pašu oficiālie dati - Meža valsts reģistrs. Atņemsim no formālā meža izcirtumus un jaunaudzes līdz desmit gadu vecumam un redzēsim, lūk, ko:


Lai gan pēdējos gados par desmit gadiem vecāka meža platība atkal ir pieaugusi, tā joprojām ir par 2% mazāka nekā 2001. gadā.

70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējo gadu laikā izcērt vairāk, nekā to darīja iepriekš

Lūk, par mežizstrādes apjomiem runājot, gan par atskaites punktu nav izvēlēti Ulmaņa laiki, bet 2010. gads, pēc kura tad uzskatāmi un jauki mežizstrādes apjomi Latvijā samazinās. Ārpus grafika paliek tas, ka 2010. gadā bija mežizstrādes apjomu maksimums, kam līdzvērtīgs "pīķis" pēdējoreiz bija 1999. gadā. Atceraties valdības lēmumu par maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma palielināšanu 2009.-2010. gadā? Pasvītroju: ar valdības rīkojumu tika piesviesti papildu miljoni kubikmetru maksimāli pieļaujamam ciršanas apjomam. Skaidrs, ka ilgi tā turpināt nevar un izstrādes apjomiem ir jākrīt (vienalga, vai tas notiek veselā saprāta dēļ, vai tāpēc, ka sāk trūkt, ko cirst). Tomēr līdz 2008. gada līmenim mežizstrādes apjomi vēl nav samazinājušies. Var, protams, diskutēt, kas ir "pēdējie gadi", bet manuprāt 70% aptaujāto ir taisnība



50% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējos gados atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš

Šim puses Latvijas iedzīvotāju uzskatam "Zaļās mājas" liek pretī grafiku ar atjaunoto platību pieaugumu. Arī šeit 2010. gads ir ērts atskaites punkts, jo šajā laikā bija ne tikai pēdējā laika mežizstrādes maksimums, bet arī atjaunoto platību minimums (plašāku grafiku par "Zaļo māju" demonstrēto var redzēt šeit). Protams, pēc tam viss jauki iet uz augšu. Bet...

Meža atjaunošana pēc definīcijas nozīmē to, ka mežs pirms tam ticis nocirsts (meža stādīšanu vietās, kur tā nav bijis, sauc par meža ieaudzēšanu). Tātad teorētiski atjaunoto platību pieaugums var nozīmēt tikai divas lietas: a) izcirsto platību pieaugumu; b) vismaz kādā periodā mežu aktīvāku izciršanu nekā atjaunošanu, izveidojot atjaunojamu audžu "uzkrājumu" un tad ķeroties pie atjaunošanas. Jāatzīmē, ka jebkurš no šiem variantiem nozīmētu, ka sabiedrībai rodas priekšstats, ka mežus cērt vairāk (sk. iepriekšējo punktu). Bet pareizais variants ir... gan a), gan b).

To, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, demonstrēju jau iepriekš, bet Valsts meža dienesta dati liecina, ka šajā periodā patiesi mežizstrāde tikusi veikta cītīgāk par atjaunošanu:


Atjaunotajām platībām atpaliekot no izcirstajām, šajos gados izveidojies neatjaunoto platību "uzkrājums". Ja skatāmies tikai uz laiku no 2010. gada un no izcirstajām platībām atņemam atjaunotās un pieskaitām tās, kas palikušas neatjaunotas no iepriekšējā gada, iegūstam šādu attēlu:


Bet, skatoties plašāk, redzam, ka 21,6 tūkst. hektāru neatjaunotu izcirtumu "uzkrājums" dažos gados ir sīkums, salīdzinot ar kopējo situāciju mežā. Šeit salīdzinātas neatjaunoto izcirtumu platības ar attiecīgajā gadā atjaunotajām platībām:


Lūk, arī acīmredzams pamatojums tam, kāpēc puse iedzīvotāju uzskata, ka mežus atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš. Lai gan sasniegti atjaunoto platību rekordi, šīs platības netiek līdzi  neatjaunoto izcirtumu pieaugumam un ir mazas uz kopējās izcirtumu platības fona.


41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: mežus izcērt, nedomājot par nākotni

Domāju, ka iepriekš minētais jau parāda pamatojumu šādam uzskatam, bet šim sabiedrības viedoklim "Zaļās mājas" nez kāpēc pretī liek to, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka valsts mežainums vairāk liecina par pagātni, nevis nākotni. Otrkārt, jau daudzkārt esmu teicis, ka mežu platība ir ļoti maz ko izsakošs rādītājs, kas īsti neatspoguļo ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko interešu ievērošanu.

Šeit arī piemests mans mīļākais rādītājs - meža platība uz vienu iedzīvotāju. Man nav ne jausmas, ko ar šo rādītāju grib pateikt meža nozare, bet skaidrs ir tas, ka, Latvijas iedzīvotāju skaitam samazinoties, šis rādītājs turpinās pieaugt.

Tomēr visspilgtāk to, ka "mežus izcērt, nedomājot par nākotni" apliecina tas, ka meža nozares pārstāvji kārtējo reizi izvēlējušies ieguldīt sabiedriskajās attiecībās, lai mēģinātu iedzīvotājiem pūst miglu acīs, nevis uzlabotu savu darbu mežā. Aptaujas rezultāti gan parāda, ka līdz šim šāda pieeja nav strādājusi.

Vienīgais, kas man palicis neskaidrs - kāpēc tieši tagad atkal no noputējušajiem plauktiem izvilkti vecie saukļi un izbaroti plašsaziņas līdzekļiem? Vai tā varētu būt atbilde LOB kampaņai pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā? Vai varbūt tas ir mēģinājums sagatavot sabiedrību atklāsmei, ka  divas AS "Latvijas valsts meži" mežsaimniecības palikušas bez FSC sertifikāta un ticami, ka līdz gada beigām bez tā paliks arī trešā?



otrdiena, 2016. gada 20. septembris

Kad man bija astoņi gadi, bija ļoti labs gads

Brālim vecāku mājās beidzot izdevās atrast manu veco dienasgrāmatu. Pārlasījis to, nolēmu dod arī jums iespēju tajā ieskatīties. Nē, nebaidieties - tajā nav ne pusaudža slepenas atzīšanās jūtās, ne "mēs ar Gatiņu divatā iekritām rododanderā". Iespējams, to pat nevarētu gluži nosaukt par dienasgrāmatu. Bērnībā šad tad iedvesmojos no Džeralda Darela grāmatām (jo īpaši "Mana ģimene un citi zvēri"), un šādas iedvesmas rezultātā sāku arī rakstīt dienasgrāmatu, kurā atzīmēju manuprāt svarīgus notikumus, kas saistīti (reizēm visai attāli) ar dabu.

Patiesībā dienasgrāmata sastāv no trim burtnīcām. Pirmajās rakstīju paralēli (jo vienu no tām laiku pa laikam nozaudēju), bet trešajā vēlāk pārrakstīju abās pirmajās rakstīto un turpināju tālāk.

Uz vāka - visa svarīgākā informācija: adrese, paraksts, mācību vieta, būtiskākie sasniegumi, amats (jau toreiz esmu bijis ar noslieci uz priekšniekošanu), un arī datums, kad esmu sācis rakstīt - 1992. gada 14. septembris. Tātad toreiz biju astoņus gadus vecs.

Arī pēdējais vāks ir ievērības cienīgs. Vēl nebiju sācis sastādīt redzēto putnu sarakstu, bet jau ar lepnumu veidoju sarakstu ar ievērojamiem dabaspētniekiem, ko gadījies satikt. Kā var redzēt pēc pārmaiņām rokrakstā, saraksts papildināts laika gaitā. Ne visas šīs tikšanās ir pieminētas pašā dienasgrāmatā, un, jāatzīst, ka ne visas šīs tiešām ir tikšanās - reizēm vienkārši paveicās būt vienā laikā un vienā vietā ar konkrēto cilvēku.

Bet pietiks par vākiem - šķiram vaļā! Pirmā ieraksta tapšanu atceros pavisam skaidri. Tātad biju nolēmis, ka jāsāk rakstīt dienasgrāmatu. Turklāt biju ticis pie šim mērķim ļoti atbilstošas burtnīcas. Tad nu devos ārā pagalmā, paurķējos zemē, atradu divas sliekas (vienu lielāku, otru mazāku), un pirmais ierakstāmais notikums gatavs: "Atrasta viena pieaugusi slieka un viens mazulis."

Atceros arī, kas ir 19. septembrī atrastā "jaunā dzīvnieku paradīze": tā ir vanna ar ūdeni dārza laistīšanai, kurā savairojušies odu un ziedmušu kāpuri (kas tolaik man bija pavisam nepazīstami un pārsteidzoši radījumi). Labi, varbūt tagad sastāvējušos ūdeni par paradīzi es nesauktu, bet jāatzīst, ka zināmas bērnišķīgas simpātijas pret ūdens bezmugurkaulniekiem esmu saglabājis joprojām.

Liela daļa dienasgrāmatas ierakstu ir vienkārši dārzā veikti fenoloģiskie novērojumi ("pamodās tas", "uzziedēja šitas"), un laiku pa laikam arī kāds "Pirmo reizi dzīvē redzēju..." Kas ir tas brūnais putns ar garo knābi, kas pārlaidās pār sētu, uzreiz īsti nesapratu, bet biju dzirdējis tādu vārdu "paipala", un gan jau būs īstais. Labojums, ka redzētais putns tomēr ir sloka, veikts vēlāk.

Interesanti, ka neesmu ar sajūsmu atzīmējis "Vinnēju binokli!", bet pēc ierakstiem var redzēt, ka 1994. gada pavasarī tieši tas ir noticis. Binoklis bija balva "Zīlītes" rīkotajā konkursā, ko esmu minējis pie sasniegumiem uz dienasgrāmatas vāka (šis konkurss bija arī iemesls tam, ka esmu ticies ar Ilmāru Tīrmani un Andri Eglīti). Binoklis man atvēra acis uz putniem manā pagalmā, tāpēc viena pēc otras dienasgrāmatā parādās neredzētas sugas - lauku zvirbulis, zilzīlīte, žubīte, sarkanrīklīte, zeltgalvītis. Pēdējo ierakstu šajā atvērumā arī atceros pavisam skaidri. Pie vārtiņiem uz vada sēdēja putns ar sarkanīgu apakšpusi un baltām svītrām uz sāniem. Pašķirstījis noteicēju nolēmu, ka tas būs ziemeļu svilpis, bet vēlāk izšķīros par baltsvītru krustknābi. Un tad vēl vēlāk sapratu, ka redzētais putns tomēr žubīte vien būs.

1994. gada 24. un 25. septembra ieraksti liecina par vēl vienu ievērojamu notikumu manā dzīvē (kas saistīts ar otro uz burtnīcas vāka minēto konkursu). Brauciens uz Papi man bija ne tikai pirmā putnu vērošanas ekskursija, bet vispār pirmā reize, kad braucu ekskursijā ar nakšņošanu. Nākošajā lappusē palicis saraksts ar "reti redzētām un neredzētām" putnu sugām, ko šajā pasākumā novēroju, bet "Saticies ar..." sarakstu varēju papildināt ar Māri Strazdu, Brigitu Laimi, Juri Kazubierni un Jāni Baumani.

1995. gads sācies ar burtiski asarām slacītu ierakstu par Džeralda Darela nāvi. Pēc tam uzziedēja mammas Ziemassvētku kaktuss, bet vēlāk, noslēdzoties "Iknedēļas dabas maratonam", tiku pie kaudzītes ar vērtīgām publikācijām un žurnāla "Putni dabā" abonementa 1995. gadam.

1998. gadā putnu vērošana Latvijā ne tuvu nebija tādā līmenī kā mūsdienās. Arī labākās putnu vērošanas vietas vēl nebija apzinātas. Abu minēto iemeslu dēļ LOB rīkotajās putnu vērošanas ekskursijās iznāca piedalīties patīkami mazās kompānijās. Visu cieņu ornitologiem, kas, redzot, ka uz izsludināto pasākumu atnākuši vien divi puikas (es un mans brālis), ekskursiju tomēr neatcēla!

Dažus svarīgus notikumus dienasgrāmatā nemaz atzīmējis neesmu. Taču diena, kad iestājos zooloģijas pulciņā pie Māra Šternberga un pirmoreiz dabūju paostīt Bioloģijas fakultātes gaisu, šeit ir atrodama. Par Šternbergu esmu rakstījis šeit jau iepriekš.

Lūk, arī mana otrā ekskursija uz Papi! Ar kaunu jāatzīst, ka divas aprakstītās reizes ir arī vienīgās, kad Papē esmu bijis. Šajā braucienā mani ceļa biedri bija Māris Maskalāns, "otrs Viesturs" Viesturs Freimanis, "muldonītis Jurģis" Jurģis Šuba (piedod, Jurģi!), Agnese, toreiz Pētersone, bet tagad Balandiņa un Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniece, un, kā vēlāk sapratu, man tolaik nepazīstamie "vēl divi pārīši" bija tobrīd pavisam svaigā Ķemeru nacionālā parka direktors Andis Liepa un joprojām viens no aktīvākajiem putnu uzskaišu un atlantu dalībniekiem Normunds Zeidaks ar savām dzīvesbiedrēm.

Un te jau jūtams zināms ornitoloģiskais briedums - putni ar visiem zinātniskajiem nosaukumiem. Tik tālu, lai saprastu, ka neuzmanīga šņukurēšanās pa putnu ligzdām putniem par labu nenāk, gan vēl nebiju nobriedis.

Vairāk pievēršoties putniem, tomēr nebiju zaudējis interesi arī par citām dzīvām radībām. Lūk, "speciālpielikums" ar noķertu tauriņa kāpuru attīstības vērojumiem. Interesanti, ka tā arī neesmu uzrakstījis novērotā tauriņa sugu. Žetons tam, kurš uzminēs!

1999. gada 17. janvāris ir pirmā reize, kad putnu pētījumu jomā esmu nobriedis kaut kam vairāk par atlidojušo gājputnu reģistrāciju un kopā ar mammu un brāli dodos skaitīt pīles Mārupītē Ziemojošo ūdensputnu uzskaites ietvaros. Šis ieraksts apliecina, ka esmu mazliet pārvērtējis savu pīļu skaitītāja karjeras ilgumu, kad par to iepriekš rakstīju šeit.

Ja 1999. gadā jau nebūtu atmetis "Saticies ar..." saraksta papildināšanu, tad 16. aprīlī saraksts būtu papildināts ar Andri Avotiņu (par senioru neviens viņu tolaik nesauca, jo juniors vēl īsti nebija aktuāls). Līdz ar visiem citiem Ļaudonas pūču seminārā piedalījās arī tāds mazs puikiņš Gaidis Grandāns. Bet es pirmoreiz dzīvē redzēju urālpūci.

Pirmais sniegs 2001. gada 9. novembrī ir pēdējais ieraksts manā dabas dienasgrāmatā.

Deviņi gadi nesistemātisku, bērnišķīgu, bet laiku pa laikam arī interesantu pierakstu, kuros patīkami pakavēties, atceroties savu ceļu no "viena pieaugusi slieka un viens mazulis" līdz dalībai LOB projektos.