Brālim vecāku mājās beidzot izdevās atrast manu veco dienasgrāmatu. Pārlasījis to, nolēmu dod arī jums iespēju tajā ieskatīties. Nē, nebaidieties - tajā nav ne pusaudža slepenas atzīšanās jūtās, ne "mēs ar Gatiņu divatā iekritām rododanderā". Iespējams, to pat nevarētu gluži nosaukt par dienasgrāmatu. Bērnībā šad tad iedvesmojos no Džeralda Darela grāmatām (jo īpaši "Mana ģimene un citi zvēri"), un šādas iedvesmas rezultātā sāku arī rakstīt dienasgrāmatu, kurā atzīmēju manuprāt svarīgus notikumus, kas saistīti (reizēm visai attāli) ar dabu.
Patiesībā dienasgrāmata sastāv no trim burtnīcām. Pirmajās rakstīju paralēli (jo vienu no tām laiku pa laikam nozaudēju), bet trešajā vēlāk pārrakstīju abās pirmajās rakstīto un turpināju tālāk.
Uz vāka - visa svarīgākā informācija: adrese, paraksts, mācību vieta, būtiskākie sasniegumi, amats (jau toreiz esmu bijis ar noslieci uz priekšniekošanu), un arī datums, kad esmu sācis rakstīt - 1992. gada 14. septembris. Tātad toreiz biju astoņus gadus vecs.
Arī pēdējais vāks ir ievērības cienīgs. Vēl nebiju sācis sastādīt redzēto putnu sarakstu, bet jau ar lepnumu veidoju sarakstu ar ievērojamiem dabaspētniekiem, ko gadījies satikt. Kā var redzēt pēc pārmaiņām rokrakstā, saraksts papildināts laika gaitā. Ne visas šīs tikšanās ir pieminētas pašā dienasgrāmatā, un, jāatzīst, ka ne visas šīs tiešām ir tikšanās - reizēm vienkārši paveicās būt vienā laikā un vienā vietā ar konkrēto cilvēku.
Bet pietiks par vākiem - šķiram vaļā! Pirmā ieraksta tapšanu atceros pavisam skaidri. Tātad biju nolēmis, ka jāsāk rakstīt dienasgrāmatu. Turklāt biju ticis pie šim mērķim ļoti atbilstošas burtnīcas. Tad nu devos ārā pagalmā, paurķējos zemē, atradu divas sliekas (vienu lielāku, otru mazāku), un pirmais ierakstāmais notikums gatavs: "Atrasta viena pieaugusi slieka un viens mazulis."
Atceros arī, kas ir 19. septembrī atrastā "jaunā dzīvnieku paradīze": tā ir vanna ar ūdeni dārza laistīšanai, kurā savairojušies odu un ziedmušu kāpuri (kas tolaik man bija pavisam nepazīstami un pārsteidzoši radījumi). Labi, varbūt tagad sastāvējušos ūdeni par paradīzi es nesauktu, bet jāatzīst, ka zināmas bērnišķīgas simpātijas pret ūdens bezmugurkaulniekiem esmu saglabājis joprojām.
Liela daļa dienasgrāmatas ierakstu ir vienkārši dārzā veikti fenoloģiskie novērojumi ("pamodās tas", "uzziedēja šitas"), un laiku pa laikam arī kāds "Pirmo reizi dzīvē redzēju..." Kas ir tas brūnais putns ar garo knābi, kas pārlaidās pār sētu, uzreiz īsti nesapratu, bet biju dzirdējis tādu vārdu "paipala", un gan jau būs īstais. Labojums, ka redzētais putns tomēr ir sloka, veikts vēlāk.
Interesanti, ka neesmu ar sajūsmu atzīmējis "Vinnēju binokli!", bet pēc ierakstiem var redzēt, ka 1994. gada pavasarī tieši tas ir noticis. Binoklis bija balva "Zīlītes" rīkotajā konkursā, ko esmu minējis pie sasniegumiem uz dienasgrāmatas vāka (šis konkurss bija arī iemesls tam, ka esmu ticies ar Ilmāru Tīrmani un Andri Eglīti). Binoklis man atvēra acis uz putniem manā pagalmā, tāpēc viena pēc otras dienasgrāmatā parādās neredzētas sugas - lauku zvirbulis, zilzīlīte, žubīte, sarkanrīklīte, zeltgalvītis. Pēdējo ierakstu šajā atvērumā arī atceros pavisam skaidri. Pie vārtiņiem uz vada sēdēja putns ar sarkanīgu apakšpusi un baltām svītrām uz sāniem. Pašķirstījis noteicēju nolēmu, ka tas būs ziemeļu svilpis, bet vēlāk izšķīros par baltsvītru krustknābi. Un tad vēl vēlāk sapratu, ka redzētais putns tomēr žubīte vien būs.
1994. gada 24. un 25. septembra ieraksti liecina par vēl vienu ievērojamu notikumu manā dzīvē (kas saistīts ar otro uz burtnīcas vāka minēto konkursu). Brauciens uz Papi man bija ne tikai pirmā putnu vērošanas ekskursija, bet vispār pirmā reize, kad braucu ekskursijā ar nakšņošanu. Nākošajā lappusē palicis saraksts ar "reti redzētām un neredzētām" putnu sugām, ko šajā pasākumā novēroju, bet "Saticies ar..." sarakstu varēju papildināt ar Māri Strazdu, Brigitu Laimi, Juri Kazubierni un Jāni Baumani.
1995. gads sācies ar burtiski asarām slacītu ierakstu par Džeralda Darela nāvi. Pēc tam uzziedēja mammas Ziemassvētku kaktuss, bet vēlāk, noslēdzoties "Iknedēļas dabas maratonam", tiku pie kaudzītes ar vērtīgām publikācijām un žurnāla "Putni dabā" abonementa 1995. gadam.
1998. gadā putnu vērošana Latvijā ne tuvu nebija tādā līmenī kā mūsdienās. Arī labākās putnu vērošanas vietas vēl nebija apzinātas. Abu minēto iemeslu dēļ LOB rīkotajās putnu vērošanas ekskursijās iznāca piedalīties patīkami mazās kompānijās. Visu cieņu ornitologiem, kas, redzot, ka uz izsludināto pasākumu atnākuši vien divi puikas (es un mans brālis), ekskursiju tomēr neatcēla!
Dažus svarīgus notikumus dienasgrāmatā nemaz atzīmējis neesmu. Taču diena, kad iestājos zooloģijas pulciņā pie Māra Šternberga un pirmoreiz dabūju paostīt Bioloģijas fakultātes gaisu, šeit ir atrodama. Par Šternbergu esmu rakstījis
šeit jau iepriekš.
Lūk, arī mana otrā ekskursija uz Papi! Ar kaunu jāatzīst, ka divas aprakstītās reizes ir arī vienīgās, kad Papē esmu bijis. Šajā braucienā mani ceļa biedri bija Māris Maskalāns, "otrs Viesturs" Viesturs Freimanis, "muldonītis Jurģis" Jurģis Šuba (piedod, Jurģi!), Agnese, toreiz Pētersone, bet tagad Balandiņa un Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniece, un, kā vēlāk sapratu, man tolaik nepazīstamie "vēl divi pārīši" bija tobrīd pavisam svaigā Ķemeru nacionālā parka direktors Andis Liepa un joprojām viens no aktīvākajiem putnu uzskaišu un atlantu dalībniekiem Normunds Zeidaks ar savām dzīvesbiedrēm.
Un te jau jūtams zināms ornitoloģiskais briedums - putni ar visiem zinātniskajiem nosaukumiem. Tik tālu, lai saprastu, ka neuzmanīga šņukurēšanās pa putnu ligzdām putniem par labu nenāk, gan vēl nebiju nobriedis.
Vairāk pievēršoties putniem, tomēr nebiju zaudējis interesi arī par citām dzīvām radībām. Lūk, "speciālpielikums" ar noķertu tauriņa kāpuru attīstības vērojumiem. Interesanti, ka tā arī neesmu uzrakstījis novērotā tauriņa sugu. Žetons tam, kurš uzminēs!
1999. gada 17. janvāris ir pirmā reize, kad putnu pētījumu jomā esmu nobriedis kaut kam vairāk par atlidojušo gājputnu reģistrāciju un kopā ar mammu un brāli dodos skaitīt pīles Mārupītē Ziemojošo ūdensputnu uzskaites ietvaros. Šis ieraksts apliecina, ka esmu mazliet pārvērtējis savu pīļu skaitītāja karjeras ilgumu, kad par to iepriekš rakstīju
šeit.
Ja 1999. gadā jau nebūtu atmetis "Saticies ar..." saraksta papildināšanu, tad 16. aprīlī saraksts būtu papildināts ar Andri Avotiņu (par senioru neviens viņu tolaik nesauca, jo juniors vēl īsti nebija aktuāls). Līdz ar visiem citiem Ļaudonas pūču seminārā piedalījās arī tāds mazs puikiņš Gaidis Grandāns. Bet es pirmoreiz dzīvē redzēju urālpūci.
Pirmais sniegs 2001. gada 9. novembrī ir pēdējais ieraksts manā dabas dienasgrāmatā.
Deviņi gadi nesistemātisku, bērnišķīgu, bet laiku pa laikam arī interesantu pierakstu, kuros patīkami pakavēties, atceroties savu ceļu no "viena pieaugusi slieka un viens mazulis" līdz dalībai LOB projektos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru