Ak, tad tā viņas guļ!

Frenka Gila "Ornitoloģija" jau kādu laiku stāv LOB bibliotēkas plauktā (lai kur nu šis plaukts atrastos) un neapšaubāmi ir viena no mūsu vērtīgākajām grāmatām. Tomēr līdz šim to biju pašķirstījis un palasījis vien konkrētas vietas, kad bija jāstāsta par kādu jautājumu, par kuru nejutos gatavs izteikties bez gatavošanās.

Atvaļinājuma laikā beidzot ķēros klāt šai grāmatai, lai to izlasītu no viena gala līdz otram. Lasot uzdūros dažām interesantām lietām, ar kurām gribu padalīties arī ar bloga lasītājiem, kaut vai tāpēc, lai brīžiem stāstus par politiku atsvaidzinātu ar stāstiem par putniem. Tātad šoreiz un turpmāk, kad redzēsiet šo fotogrāfiju, ziniet, ka raksts tapis, iedvesmojoties no šīs grāmatas.

-------

Svīre ir īpatnējs putns - viens no izcilākajiem lidotājiem putnu pasaulē (vismaz, ja lidojuma izcilību vērtējam pēc ātruma, ko putns spēj attīstīt). Tās garie sirpjveidīgie spārni ir labs pielāgojums ātram lidojumam atklātos apvidos. Tomēr visam ir cena, un pielāgojumi, kas padara svīri par izcilu lidotāju, padara to arī par visai neveiklu radījumu uz zemes.

Daudz kur, tostarp arī LOB publikācijās, atradīsiet informāciju, ka svīre no līdzenas zemes gaisā pacelties nevar. Kā redzams šajā video, tā nav simtprocentīga patiesība:

Tomēr informācija par to, vai spēja pacelties no zemes svīrēm ir norma un tikai slikts fiziskais stāvoklis vai sarežģīti apstākļi (piemēram, gara zāle) to neļauj, vai otrādi - tikai īpaši stipri pieaugušie putni ir uz to spējīgi, ir pretrunīga. Pat vienā un tajā pašā Lielbritānijas Karaliskās putnu aizsardzības biedrības lapā atradīsiet atšķirīgu informāciju (šeit un šeit).

Bet šaubu nav par to, ka parasti svīres uz zemes nemaz nenonāk un jautājums par to spēju pacelties ir drīzāk hipotētisks. Lielāko daļu laika svīres pavada lidojumā. Tās, protams, nolaižas ligzdā (kas Latvijas gadījumā parasti ir ēkās vai strazdu būros), bet, tā kā ligzdošanu tā parasti uzsāk tikai 3-4 gadu vecumā, pirmos savas dzīves gadus svīres var pavadīt gaisā bez nolaišanās. Gaisā svīres ķer barību (kukaiņus), pārojas, vāc materiālu ligzdai un arī guļ...

Jā, svīres mēdz gulēt arī ligzdās (kad nu sākušas ligzdošanu) vai pieķeroties pie kādas sienas vai koka zarā, taču pavisam normāla uzvedība ir gulēšana spārnos. Arī mani vienmēr intriģējis jautājums, kā gan tas iespējams un kā putni, gaisā guļot, nesaskrienas. Labi, ja svīre gaisā jūtas kā zivs ūdenī, gulēšana gaisā varētu nešķist nekas neparasts - zivis jau arī nesakrīt ūdens dibenā, kad guļ. Bet izrādās ir vēl viens būtisks aspekts - putni neguļ tā, kā mēs cilvēki.

Tāpat kā cilvēkiem arī putniem novērojams t.s. lēno viļņu miegs (SWS) un miegs ar ātrajām acu kustībām (REM). REM miega laikā mēs redzam sapņus (un, jā, sapņo arī putni, bet tas ir cits stāsts), bet SWS miega laikā guļam kā baļķi un esam visgrūtāk pamodināmi. Bet putni burtiskā nozīmē guļ ar vienu aci vaļā - tiem vispirms izguļas viena smadzeņu puslode, bet pēc tam otra, un nomodā esošā puslode palīdz saglabāt modrību arī guļot. Tā, lūk, arī svīres, īsiem un biežiem REM miega brīžiem mijoties ar it kā dziļo, bet tikai vienpusējo miegu, guļ, bet nenoveļas zemē un neizlaiž no acīm pārējās gulētājas.