Kad man pirms dažiem gadiem portāls "Satori" lūdza sagatavot rakstu par šādu tēmu, es atteicos: "Ja es uz šo jautājumu zinātu atbildi, man pie mājām nebūtu izcirtuma." Tomēr, ņemot vērā manu ieņemamo amatu un aktivitātes, cilvēki šo jautājumu man arvien turpina uzdot: "Ko es varu darīt?"
Sudraba lodes man joprojām nav. Nevaru arī piedāvāt risinājumus, kas būtu tik vienkārši un ātri kā ieslēgt gaismu. Tomēr, mazliet apdomājot, dažus variantus rīcībai varu jums piedāvāt.
 |
| Uz koka stumbra balē krāsa, kas iezīmēja plānotās cirsmas robežu, bet mežs šeit palicis nenocirsts. Parasti tā nenotiek. |
Jāsāk gan ar svarīgu piebildi, ka nav ne vajadzīgs, ne racionāli iestāties pret mežu ciršanu principā. Mums ir vajadzīga koksne un, lai koksni iegūtu, ir jānocērt koks. Pat kailcirtes aizliegt pilnībā nav nepieciešams. Taču Latvijas mežu apsaimniekošanas problēma ir tā, ka ciršanas apjomi ir pārāk lieli, aizsargājamo teritoriju ir pārāk maz un kaitīgākais koksnes ieguves veids - kailcirte - ir populārākais, nereti to pasniedzot pat kā vienīgo iespējamo. Īsāk sakot, kailciršu Latvijas mežos ir par daudz.
JA RUNA PAR KONKRĒTU MEŽU
Ļoti bieži jautājumu "Ko varu darīt?" nākas uzklausīt situācijās, kad runa ir par konkrētu mežu, kas ir pie cilvēka mājām, iemīļotajā ogošanas vietā vai kā citādi viņam būtisks.
Sliktā ziņa ir tā, ka tad, kad mežs jau ir iezīmēts ciršanai, kaut ko darīt gandrīz vienmēr būs par vēlu. Šādā situācijā pat atrasta apdzīvota mazā ērgļa ligzda var vairs nebūt arguments, lai Valsts meža dienests atsauktu izsniegto ciršanas apliecinājumu. Tātad nepieciešams rīkoties jau tad, kad īpašnieks vai apsaimniekotājs vēl nav saņēmis ciršanas apliecinājumu (atļauju), noslēdzis līgumu ar mežizstrādes veicēju utt.
Ja mežs vēl nav iezīmēts ciršanai, kā var zināt, ka tam draud nociršana? Šeit vietā mana priekšgājēja Māra Strazda atziņa: "Jebkurš mežs, kuru var nocirst, tiks nocirsts." Varbūt attiecībā uz privātpersonām piederošiem mežiem kolēģa pesimisms ne vienmēr ir spēkā, bet, ja mežs pieder juridiskai personai vai valstij, tad gan ir liela varbūtība, ka Mārim ir taisnība.
Bet kā var zināt, ka mežu var nocirst? Neiedziļinoties juridiskās niansēs, var teikt, ka visbiežāk par to, ka mežu var nocirst, liecina tā vecums, t.i., vai tas sasniedzis Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu: priedei - 101 gads, bērzam - 71, eglei - 81 utt. Baltalksnim ciršanas vecums nav noteikts, tātad to var cirst jebkurā brīdī, kad meža apsaimniekotājam tas šķiet racionāli.
To, kādu vecumu konkrētais mežs ir sasniedzis, var uzzināt pēc Valsts meža dienesta datiem. Visērtāk tie apskatāmi lapā https://www.lvmgeo.lv/kartes vai lietotnē "LVM GEO", no karšu slāņiem izvēloties "VMD MVR mežaudžu plāns". Tad jūs redzēsiet krāsainu meža nogabalu karti, kur dažādas krāsas apzīmē dažādas valdošās koku sugas, un jo tumšāks krāsas tonis, jo vecāks mežs. Uzklikšķinot uz jūs interesējošā nogabala, redzēsiet sīkāku informāciju par to, t.sk., valdošās sugas vecumu.
 |
| Šajā nogabalā valdošā suga ir priede un tā sasniegusi 112 gadu vecumu. Tātad mežu atļauts nocirst. |
Lai gan lielākā varbūtība tikt nocirstam ir galvenās cirtes vecumu sasniegušam mežam, ir arī dažādas citas iespējas nocirst mežu, pirms šis vecums ir sasniegts, tāpēc arī attiecībā uz jaunākiem mežiem nevar pieņemt, ka tiem nekas nedraud. Tātad - ko darīt?
Runājiet ar meža īpašnieku. Ja mežs ir pie jūsu mājām, tad liela iespēja, ka jūs zināsiet, kam tas pieder. Ja mežs pieder valstij vai kādai firmai, aprunāšanās visticamāk nelīdzēs. Labākajā gadījumā saņemsiet pieklājīgu paskaidrojumu, kāpēc mežs tiks nocirsts, lai ko jūs par to domātu. Citādi ir tad, ja mežs pieder cilvēkam. Kā jau minēju iepriekš, doma, ka "jebkurš mežs, ko var nocirst, tiks nocirsts", var neattiekties uz privātpersonām piederošiem mežiem. Varbūt īpašnieks priecāsies uzzināt, ka jums viņa mežs ir tikpat svarīgs kā viņam. Un pat tad, ja īpašnieks plānojis šajā mežā iegūt koksni, iespējams, varat vienoties, ka tas tiek darīts saudzīgākā veidā, nevis ar kailcirti.
Runājiet ar citiem vietējiem iedzīvotājiem. Teiciens, ka viens nav karotājs, bieži vien ir pamatots. Lielāka iespēja mežu pasargāt būs tad, ja tas ir svarīgs ne tikai jums vienam, bet lielākai vietējo iedzīvotāju daļai. Var palīdzēt arī vietējas organizācijas izveidošana. Ja tas nav viena cilvēka, bet vietējās kopienas aicinājums mežu pasaudzēt, tas var būt iemesls arī firmai (t.sk., "Latvijas valsts mežiem") jūs uzklausīt, it īpaši tad, ja šai firmai ir FSC meža apsaimniekošanas sertifikāts. Diemžēl nereti arī šādos gadījumos pietiek ar to, ka firma var pierādīt, ka ar vietējo kopienu ir aprunājusies, un mežs tiek nocirsts šā vai tā, taču mēģināt ir vērts.
Runājiet ar vietējo pašvaldību. It īpaši tad, ja ar jums kopā ir citi vietējie iedzīvotāji, ir vērts informēt vietējo pašvaldību, ka tās iedzīvotājiem šis mežs ir svarīgs. Lai gan tas tiek reti izmantots, atcerieties, ka likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ļauj arī pašvaldībām izveidot vietējas nozīmes aizsargājamās teritorijas. Protams, ja runa ir par valsts mežiem, tad jārēķinās, ka pašvaldību apciemos "Latvijas valsts mežu" delegāciju, lai paskaidrotu, kāpēc noteikt aizsargājamu teritoriju nebūtu prātīga doma.
Ziņojiet par lielajām ligzdām un medņu riestiem. Kad iedzīvotāji man zvana vai raksta, lūdzot palīdzēt glābt konkrētu mežu, viņi, ņemot vērā manu amatu, bieži vien uzskaita arī virkni aizsargājamo putnu sugu, ko šajā mežā redzējuši. Diemžēl mūsu meža apsaimniekošanas likumi uzrakstīti tā, ka lielākā daļa īpaši aizsargājamo un apdraudēto sugu nav arguments, lai Valsts meža dienests neizsniegtu atļauju meža nociršanai. Līdz ar to arī meža nozares uzņēmumi, tostarp "Latvijas valsts meži", šo sugu klātbūtni mežā lielākoties vienkārši ignorē (ir ļoti reti patīkami izņēmumi). Cerība ir tikai tām sugām, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi (attiecīgie noteikumi atrodami šeit). Turklāt arī tādos gadījumos nepietiek ar to vien, ka "mežā uzturas melnais stārķis". Lai izveidotu mikroliegumu, ir nepieciešama apdzīvota ligzda.
Ja ligzda ir atrasta, tad vispareizāk ir vērsties Valsts meža dienestā ar aicinājumu noteikt konkrētajā vietā mikroliegumu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem "priekšlikumu par mikrolieguma izveidošanu atbildīgajai institūcijai var iesniegt rakstiski jebkura persona". Un nevajag kautrēties par to, ka neesat putnu eksperts. Kad jūsu pieteikums būs saņemts, atbilstoša eksperta piesaiste jau būs Valsts meža dienesta atbildība.
Paralēli informāciju par šo ligzdošanas vietu vērts reģistrēt lietotnē "Dabas dati" vai portālā dabasdati.lv, tā nododot to arī dabas aizsardzības organizāciju - Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Latvijas Dabas fonda - rīcībā. No mūsu datubāzes informācija par īpaši aizsargājamām sugām tiek nodota arī Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzei "Ozols".
Attiecībā uz valsts mežiem jāpiebilst, ka informāciju par īpaši aizsargājamu sugu atradnēm nevajag ziņot tikai "Latvijas valsts mežiem", jo uzņēmums šo informāciju nesniedz atbildīgajām iestādēm, lēmumu, vai un kā nodrošināt konkrētās vietas aizsardzību, paturot paša uzņēmuma ziņā. Nereti šī aizsardzība ir nepietiekama.
Tāpat svarīgi paturēt prātā to, ko minēju šī raksta sākumā, - tad, kad mežs jau iezīmēts ciršanai, ziņot par aizsargājamu sugu ligzdošanu tajā, visbiežāk būs par vēlu. Tāpēc, atrodot melnā stārķa, mazā ērgļa vai kādas citas īpaši aizsargājamas sugas ligzdošanas vietu, neturiet šo informāciju pie sevis līdz pēdējam brīdim, bet uzreiz dalieties ar atbildīgajām institūcijām un dabas aizsardzības organizācijām!
JA RUNA PAR MEŽIZSTRĀDES INTENSITĀTI VALSTĪ KOPUMĀ
Taču iespējams, ka tas nav konkrēts mežs, ko gribat pasargāt no nociršanas, bet jūs uztrauc kopējā mežu izciršanas intensitāte. Tādā gadījumā vairs nav runa par konkrētu melno stārķi konkrēta īpašnieka mežā, bet gan par Latvijas valsts meža apsaimniekošanas politiku un likumiem, kas pieļauj neilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, un to, cik lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai tas ir svarīgi.
Runājiet par to. Gan citiem sabiedrības locekļiem, gan lēmumu pieņēmējiem ir svarīgi redzēt, cik daudziem šis jautājums rūp. Nereti meža nozares lobisti mēģina pasniegt, ka pašreizējā mežu apsaimniekošanā problēmas saskata tikai daži cilvēki. Atsauces uz Pasaules Dabas Fonda direktoru Jāni Rozīti un mani kļuvušas par ierastu materiālu meža nozares rīkotajos pasākumos. Taču, lai runātu par mežu apsaimniekošanas problēmām, jums nav jābūt ekoloģijas ekspertam vai dabas aizsardzības NVO darbiniekam. Jā, meža nozares pārstāvji mēģina izslēgt no diskusijām atšķirīga viedokļa paudējus, pasniedzot tos (pat zinātniekus, kas veic pētījumus meža ekoloģijā!) kā nekompetentus par mežiem. Taču līdzīgi kā nav jābūt mūrniekam, lai drīkstētu izteikties par nepieciešamību saglabāt Brīvības pieminekli, arī tie, kas nenodarbojas ar koksnes audzēšanu, drīkst paust viedokli par Latvijas dabas vērtību saglabāšanu.
Piedalieties vēlēšanās un sekojiet līdzi, kā partijas pilda savus solījumus. Vēlēšanas ir tas brīdis (nereti - vienīgais brīdis), kad esošos un topošos lēmumu pieņēmējus interesē, kas rūp Latvijas sabiedrībai. Pārējā laikā partijas vairāk ieklausās dažādos lobistos. Taču, lai vēlēšanas strādātu, jums ir ne tikai aktīvi jāpauž viedoklis, lai deputātu kandidāti zinātu, kas sabiedrībai rūp, bet arī jāiedod "cepums" tām partijām, kas ir gatavas par šo lietu iestāties, t.i., atbilstoši jānobalso. Ja partiju pārstāvji zinās, ka sabiedrībai principā dabas aizsardzība ir svarīga, bet partiju attieksme pret dabas aizsardzību nenosaka sekmes vēlēšanās, nevar gaidīt, ka šis jautājums būs partiju prioritāšu sarakstā.
To, ka partijas lielākoties ir sapratušas, ka pluspunktus var iegūt, iestājoties par mežiem, rāda uz pagājušajām vēlēšanām LSM sagatavotā "Partiju šķirotava": LPV bija vienīgā partija, kas "drīzāk piekrita" tam, ka tuvākajos gados būtu attaisnojama plašāka Latvijas mežu izciršana.
 |
| Partiju viedoklis par mežu izciršanu LSM "Partiju šķirotavā". |
Protams, maz būs to, kas ir tik naivi, lai domātu, ka partijas savus pirmsvēlēšanu solījumus tiešām 100% pildīs. Tāpēc svarīgi sekot līdzi partiju darbam arī tad, kad tās tikušas pie varas, un likt saprast, ka partijas, kas dabūjušas "cepumu" iepriekšējās vēlēšanās, var dabūt "ar koku pa muguru" nākamajās, ja jums svarīgos solījumus būs pārkāpušas.
Rakstiet vēstules lēmumu pieņēmējiem. Ja par izcirstajiem mežiem tikai purpināsiet pie sevis, neviens lēmumu pieņēmējs par to neuzzinās. Arī publiskas viedokļu izpausmes var viegli ignorēt. Taču uz oficiālām vēstulēm ir vismaz jāatbild. Protams, nevajag lolot ilūzijas, ka, rakstot vēstuli zemkopības ministram, pats Armands Krauze to izlasīs un atbildēs. Taču viņa padotajiem atbilde būs jāsagatavo. Jo vairāk vēstuļu no dažādiem cilvēkiem lēmumu pieņēmēji saņems, jo biežāk viņiem būs jādomā, ko uz tām atbildēt, jo grūtāk viņiem būs izlikties, ka problēma nepastāv vai interesē tikai dažus.
Neatbalstiet mammadaba un citas zaļmaldināšanas aktivitātes. Nav Latvijā neviena uzņēmuma, kas Latvijas dabai būtu nodarījis lielāku kaitējumu kā "Latvijas valsts meži". Tomēr šis uzņēmums nereti gozējas "zaļāko zīmolu" topos. Kā tas nākas? Tāpēc, ka uzņēmuma tēla veidotāji sapratuši, ka uzņēmumam nemaz nav jāsaimnieko dabai draudzīgi, pietiek tikai radīt ilūziju par šādu saimniekošanu. Vieglāk ir novadīt ekskursiju skolēniem, nevis attīstīt saimniekošanu bez kailcirtēm vai nodrošināt apdraudēto sugu dzīvotņu saglabāšanu. Tad nu par valsts mežu kailciršanu sapelnītā nauda tiek izmantota sabiedrisko attiecību aktivitātēm, un, šajās aktivitātes iesaistoties, mēs apliecinām "Latvijas valsts mežiem", ka viņi izvēlējušies pareizo ceļu.
Atbalstiet dabas aizsardzības organizācijas. Latvijā ir virkne dabas aizsardzības organizāciju, kas katra savā veidā un nereti - vairākas kopā - cenšas panākt Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Manis pārstāvētajai Latvijas Ornitoloģijas biedrībai mežu jomā visciešākā sadarbība ir ar Latvijas Dabas fondu un Pasaules Dabas Fondu. LOB jūs varat atbalstīt, kļūstot par tās biedru. LDF un PDF šādas iespējas nav, taču arī šīs organizācijas varat atbalstīt dažādos veidos - gan ziedojot, gan iesaistoties to rīkotajos pasākumos, gan parakstot šo organizāciju iniciētas petīcijas u.tml. Sabiedrības līdzdalība un atbalsts ir ļoti svarīgs mūsu darbā. Protams, meža nozares lobisti turpinās apgalvot, ka viņiem pretī stāv Jānis Rozītis un Viesturs Ķerus, taču mums pašiem svarīgi zināt, ka aiz mums stāv būtiska daļa Latvijas sabiedrības.
KO NEDARĪT
Viena lieta, ko nevajadzētu darīt, - noniecināt un demoralizēt tos, kas tāpat kā jūs iestājas par Latvijas mežiem. Diemžēl reizēm gadās, ka kāds savā veidā cīnās par Latvijas mežiem, bet kāds cits, kam arī meži rūp, norāda, ka šis jau nu gan ir "tukšs numurs" un bezjēdzīga nodarbe. Tā vietā, lūk, vajadzēja... Labāk darām paši to, ko uzskatām par efektīvu un pareizu, un ļaujam citiem rīkoties tā, kā izlēmuši viņi. Kā zināms, spēks ir daudzveidībā, tāpēc dažādi ceļi, kā iet uz kopīgo mērķi - Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, var tikai palīdzēt.
Visbeidzot, lai ko jūs darītu, iestājoties par Latvijas mežiem, svarīgi ne tikai ievērot likumu, bet neaizmirst arī par morāli. Arī meža nozarē strādājošie, vienalga - hārvesterā mežā vai uzvalkā Zemkopības ministrijā, ir cilvēki. Latvijas cilvēki, ar kuriem, ja mums iznāktu parunāties aci pret aci, mēs droši vien atrastu vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un par atšķirīgo mēs varam izstrīdēties, izdusmoties un, ja vajag un šķiet lietderīgi, arī izbļaustīties, tomēr nezaudējot cilvēcību.
