Tā ir arī mūsu dzīvotne

Tas, ka dabas daudzveidība ir pamats mūsu pašu - cilvēku - izdzīvošanai uz šīs planētas, ir zināms jau sen. Varbūt ne vienmēr zinātnieki un citi speciālisti spēj to pietiekami labi paskaidrot, un tāpēc bioloģiskā jeb dabas daudzveidība daudziem šķiet kaut kāds smalks termins, kam drīzāk vieta birokrātu dokumentos, nevis mūsu sadzīvē. Taču mēs esam nesaraujami saistīti ar citām sugām - no tā, ko elpojam un ēdam, līdz tam, kādus svētkus svinam un dziesmas dziedam, no augsnes sīkbūtnēm, kas nodrošina tās auglību, līdz kokiem, kas mums sniedz ne tikai ēnu karstā dienā, bet arī materiālus, pārtiku, skābekli un mieru.

Bet cilvēkam ir tāda tendence īslaicīgas labsajūtas vai ērtību vārdā upurēt savu nākotni. Kā ārsti saka, ka mums nevajadzētu smēķēt, bet vairāk vajadzētu kustēties, lai pāragri neaizietu ar sirdi, tā ekologi skaidro, ka mums būtu jāpārstāj noplicināt dabu, lai nepazudinātu visu savu sugu. Jā, jā, mēs to saprotam, bet... (veselam nomirt arī stulbi/es citādi nemāku/slinkums/šādi ir izdevīgāk/tā var labāk nopelnīt/...)

Un ja galīgi negribas neko darīt, tad visērtāk ir dzīvot noliegumā - mans vectēvs arī smēķēja un nodzīvoja deviņdesmit gadus, Latvija jau tāpat ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē...

Mums patīk domāt, ka Latvija ir zaļa valsts, taču arī Latvijas zaļums ar katru gadu tiek noplicināts arvien vairāk. Turklāt aktīvākie šīs noplicināšanas veicinātāji nereti ir tie, kas īpaši cītīgi uztur priekšstatu par Latvijas zaļumu. Nē, nē, mēs Latvijā mežus neizcērtam - neesam jau Kongo vai Brazīlija! Savos laukos mēs saimniekojam videi draudzīgi. Paskatieties uz Nīderlandi un Dāniju - lūk, tur ir problēmas, bet ne jau pie mums! Tā mēs rādām ar pirkstu gan uz valstīm, kas savu dabu vēl nav paspējušas izpostīt līdz tādam līmenim kā mēs, gan uz tādām, kas to izdarījušas jau pirms mums, un abus gadījumus uzskatām par apliecinājumu tam, ka Latvijā viss ir kārtībā un mums daba nav jāsargā.

Un, kamēr mēs skatāmies uz Dāniju, sarūk Latvijas melno stārķu populācija, ar ko reiz lepojāmies kā Latvijas neskartās dabas apliecinājumu. Lielākajā daļā pārējo Eiropas valstu tā pieaug.

Melnā stārķa populācijas ilgtermiņa pārmaiņas Eiropā.
Avots: https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-3.RLTS.T22697669A166325281.en

Kamēr mēs skatāmies uz Brazīliju, tepat Latvijā tiek izcirsti veci dabiski meži. Nē, nesauciet to par mežu izciršanu - tā ir mežu atjaunošana! Un tā kailcirtēs ik gadu tiek izatjaunoti ap 1000 hektāru saudzējamu meža biotopu (sk. šeit), lai gan zināms, ka jau tagad šie biotopi Latvijā ir nelabvēlīgā stāvoklī.

Arī šeit vēl nupat bija starptautiskas nozīmes aizsargājams mežs.

Bet dabas daudzveidības saglabāšana mums ir svarīga! Tāpēc mēs pievienojamies starptautiskiem līgumiem un apņemamies apturēt tās samazināšanos līdz 2010. gadam. Nesanāca... Apņemamies vēlreiz - līdz 2020. gadam. Nesanāca... Mēs apņemamies atmest smēķēšanu, un šo apņemšanos nosvinam ar cigareti. Nekas - šo izsmēķēsim un apņemsimies vēlreiz! Un tā ar vienu roku apņemamies, ar otru turpinām postīt. Latiņa "saglabāt bioloģisko daudzveidību" kļūst arvien zemāka un zemāka, bet to pārlēkt tomēr neizdodas.

Es, nesmēķētājs būdams, nezinu, bet tā runā, ka vieglāk esot atmest vairākiem kopā. To gan zinu pavisam droši, ka vairākiem kopā ir vieglāk sargāt dabu. Ne velti par dabas aizsardzības mugurkaulu gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības valstīs kļuvuši kopīgi - visas Eiropas Savienības mērogā - panāktās vienošanās.

Tomēr, kā jau minēju, latiņa kļūst arvien zemāka un ko saglabāt kļūst arvien mazāk, un tas neattiecas tikai uz Latviju. Arī Eiropas Savienībā kopumā redzams iepriekš aprakstītais abu roku koordinācijas trūkums - jā, mums ir likumi, līgumi un pat zināms finansējums, lai sargātu dabu, bet daudz vairāk līdzekļu mēs ieguldām dabas noplicināšanā.

Lai mēģinātu vērst situāciju par labu, Eiropas Komisija nāca klajā ar Dabas atjaunošanas likuma priekšlikumu (atrodams šeit) - ar priekšlikumu nospraust konkrētus soļus bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai un kopīgiem spēkiem pacelt latiņu atpakaļ augstāk. Nevis mēģināt saglabāt tikai to, kas atlicis, bet arī atjaunot dzīvību Eiropas mežos, laukos, upēs un jūrās.

Nebūt ne pārsteidzoši - Eiropas Komisijas piedāvājums izsaucis sašutumu tajos, kuru darbības rezultātā mums vispār jārunā par nepieciešamību ekosistēmas atjaunot (piemēram, šeit). Lūk, piemēram, tas, ka 10% lauksaimniecības zemes būtu jāatvēl daudzveidību uzturošiem elementiem (piemēram, dzīvžogiem, koku rindām, nelieliem dīķiem vai citiem mitrājiem) atņemšot zemi pārtikas audzēšanai, graušot nodarbinātību lauksaimniecībā, paaugstināšot pārtikas cenas un mazināšot pārtikas drošību. Lai gan zināms, ka tieši dabas daudzveidības samazināšanās (un nevis tās aizsardzība) ir viens no būtiskākajiem faktoriem (līdz ar klimata pārmaiņām, piesārņojumu u.c.), kas apdraud pārtikas drošību (sk. šeit).

Nereti arī Latvijā zemes atvēlēšana dabai tiek uzņemta ar sašutumu. Zeme taču ir ražošanas resurss! Vai tad mēs tagad visu Latviju padarīsim par Slīteres Nacionālo parku un atstāsim lāčiem?

Nē, visu Latviju par nacionālo parku neviens padarīt netaisās, tomēr, ja gribam runāt galējībās un līdzībās, apdomājiet, kur jūs labprātāk dzīvotu - nacionālajā parkā vai rūpnīcā? Jā, tik bieži tiek aizmirsts, ka pirmkārt zeme ir nevis ražošanas resurss, bet mūsu dzīvesvieta. Latvijas lauki un meži ir ne tikai tauriņu un putnu, bet arī cilvēku dzīvotne, un šajā mūsu kopīgajā ekosistēmā, kopīgajās mājās mēs visi esam savstarpēji saistīti.

Ja Tu man piekrīti, aicinu pievienoties pārējiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kas vēršas pie Eiropas Parlamenta deputātiem un atbildīgajiem ministriem, aicinot pieņemt Eiropas Komisijas izstrādāto Dabas atjaunošanas likumu. To vari izdarīt šeit.