Kāpēc jāgroza koku ciršanas noteikumi

Plašsaziņas līdzekļi ziņo, ka augustā-septembrī Zemkopības ministrija varētu virzīt tālāk grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas pieļautu tievāku koku nociršanu galvenajā cirtē. Kāds autors reiz rakstīja, ka, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki karo, jums to nevajag prasīt viņiem pašiem, bet vienkārši paskatīties, ko viņi no tā iegūst. Tad nu, kamēr gaidām Zemkopības ministra Kaspara Gerharda solītās diskusijas par noteikumu grozījumiem, aicinu izvērtēt, ko par iespējamiem noteikumu grozīšanas iemesliem liecina dati.

Šim pārskatam esmu izmantojis publiski pieejamos Valsts meža dienesta datus par 2017.-2019. gadu: http://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/publikacijas-un-statistika/meza-statistikas-cd?nid=1809#jump Tātad katrs, kam nav slinkums, var šeit redzamos grafikus pārbaudīt. Iemesls, kāpēc esmu izvēlējies šo periodu ir arī tas, ka VMD dati par iepriekšējiem gadiem datubāzes pārmaiņu dēļ ar jaunākajiem datiem nav salīdzināmi, taču sakritības pēc 2017. gads bija arī tas, kad pirmoreiz tika virzīti šie noteikumu grozījumi.

Meža nozares pārstāvji bieži uzsver to, kā dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei. Kā zināms, pat valdības deklarācijā ietverts punkts, ka saimnieciskajai darbībai pieejamās mežu platības nedrīkst samazināties. Labā ziņa nozarei - šajos gados tās nav samazinājušās. 2019. gadā koksnes ieguvei pieejamā mežu platība (t.i., platība, kurā atļauta galvenā cirte, neskaitot izcirtumus) ir pat mazliet lielāka (par 0,78%) nekā tā bija 2017. gadā.

Tiktāl viss labi - Meža politikas pamatnostādnēs un valdības deklarācijā nospraustais mērķis ir izpildīts. Taču, ja sadalām mežus pēc valdošās sugas un apskatām trīs svarīgākās no tām (un tās, uz kurām vērsti plānotie grozījumi koku ciršanas noteikumos) - priedi, egli un bērzu, viss vairs nav tik jauki. Koksnes ieguvei pieejamās egļu un bērzu mežu platības gan ir augušas, bet priežu mežu platības ir samazinājušās.

Lai gan meža nozares plānošanas dokumentos runāts par kopējo platību, svarīgi paturēt prātā, ka reālajā dzīvē konflikts starp dabas aizsardzības un koksnes ieguves platībām norisinās mežu "vecajā galā", jo dabai svarīgākie ir vecākie meži un koksnes ieguve notiek galvenokārt tajos mežos, kas sasnieguši Meža likumā noteikto ciršanas vecumu, kamēr platību pieaugums, protams, notiek "jaunajā galā" (atjaunojot izcirtumus vai ieaudzējot mežu lauksaimniecības zemēs). Ja skatāmies uz tiem mežiem, kas sasnieguši ciršanas vecumu (priedei - 101 gads, eglei - 81 gads, bērzam - 71 gads), situācija ir vēl sliktāka - samazinājums redzams gan priežu, gan egļu, gan bērzu mežos.

Nu ko - tad meža nozares runasvīriem taisnība? Dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei? Ne gluži. VMD publiski pieejamie dati gan neļauj izsekot, kas notiek ar katru konkrēto meža hektāru (vai tas kļuvis aizsargājams vai nocirsts), taču pieejamie dati mums ļauj novērtēt kopējos apjomus, kādos mežus piemeklējis tas vai cits liktenis. Šeit esmu salīdzinājis aizsargājamo platību pieaugumu starp 2017. un 2019. g., ar tām platībām, kas šajā laikā nocirstas. Nocirsto platību veido 2017. un 2018. g. nocirsto platību kopsumma, kas ietver visus mežizstrādes veidus, izņemot izlases cirtes un kopšanas cirtes. Kā redzams, aizsargāto platību pieaugums ir niecīgs uz nocirsto platību fona.

Protams, nocirstā platība ir lielāka nekā iepriekšējā grafikā redzamais ciršanas vecumu sasniegušo mežu samazinājums. Tas skaidrojams gan ar to, ka daļa mežu šajā periodā sasnieguši ciršanas vecumu (bet vēl nav nocirsti) un daļa mežizstrādes notiek mežos, kas ciršanas vecumu vēl nav sasnieguši (un tāpēc iepriekšējā grafikā nav ietverti). Šā vai tā no šiem datiem skaidri redzams, ka Latvijas mežu apsaimniekošanu nekādi nevar nosaukt par ilgtspējīgu pat tad, ja skatāmies tikai no koksnes ieguves viedokļa. No šī viedokļa raugoties, ciršanas vecumu sasniegušām mežu platībām, kurās atļauta galvenā cirte, vajadzētu būt nemainīgām, taču šīs platības samazinās, un tas notiek galvenokārt mežizstrādes dēļ, bet dabas aizsardzība ir vien mazs akmentiņš meža nozares riteņos.

Savukārt dati par mežu vecuma struktūru ļauj mums mazliet ieskatīties nākotnē. Zemāk ar bultiņām esmu atzīmējis pirmo vecuma grupu, kas pārsniedz noteikto ciršanas vecumu (I bonitātes mežiem). Te mēs varam redzēt, ka mežu, kas sasniedz ciršanas vecumu, platības priežu mežos strauji samazināsies apmēram pēc 40 gadiem, savukārt bērzu mežos jau pēc desmit gadiem. Egļu situācija izskatās labāk, taču jāpatur prātā, ka visos šajos mežos (arī egļu) pēdējos gados samazinājusies ciršanas vecumu pārsniegušu mežu platība (sk. iepriekšējos attēlus). Tātad jau šobrīd tiek cirsts vairāk mežu nekā cērtamu mežu nāk klāt.

Lai nenonāktu līdz tam, ka vispār nav ko cirst, iespējas ir divas: 1) samazināt ciršanas apjomu; 2) samazināt atļauto ciršanas vecumu. Un tieši tik vienkāršs ir arī stāsts par koku ciršanas noteikumu grozījumiem - mežus cērt pārāk daudz un, lai varētu turpināt cirst tikpat daudz, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas. Lai varētu cirst jaunākus kokus, būtu jāgroza Meža likums, bet Zemkopības ministrija izvēlējusies vieglāko ceļu - ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos ļaut tievāku koku ciršanu arī tad, ja tie nav sasnieguši likumā noteikto vecumu. Un stāsts nav par konkurētspēju, kapitālvērtību, brīvību meža īpašniekiem utt., bet tikai par vēlmi nemazināt ciršanas apjomus, kas ir acīmredzami neilgtspējīgi.

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu parādīt, ko nozīmē koncentrēšanās tikai uz meža kapitālvērtību, nedomājot par citām meža vērtībām. Uzreiz gan teikšu, ka mans stāsts, lai būtu saprotamāks, ir vienkāršots, taču noteikumu grozījumu būtību tas atspoguļo adekvāti.

Analītisko stāstu par meža kapitālvērtību un noteikumu grozījumu ietekmi uz to (bet tikai to) varat redzēt šeit atrodamajā Dagņa Duborvska prezentācijā, kas izmantota kā formālais pamatojums noteikumu grozījumiem. Te no šīs prezentācijas izkopēts grafiks, kas ir mana stāsta pamatā:

Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse; 
oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse;
pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse

Bet tagad, lai saprastu, kā augstāk redzamais grafiks (konkrēti - oranžā līnija) izpaužas dabā, iedomāsimies hipotētisku mežu, kurā katrs koks simbolizē vienu meža nogabalu...

Šāds ir mūsu mežs šobrīd, pirms noteikumu grozījumu apstiprināšanas. Tajā aug viens liels, viens vidējs un trīs mazi koki. Mūsu mežā dzīvo pūce. Pūce ir liels putns, tāpēc var dzīvot tikai cita liela putna - melnās dzilnas - izkaltā dobumā, un melnā dzilna šādu dobumu var izkalt tikai lielajā kokā. Arī nocirst mums ir atļauts tikai lielo koku. Tā vērtība ir 30 naudiņas. Mazos un vidējos kokus mums nav atļauts cirst, tāpēc tos pārdot nevaram, un arī visa meža kopējā kapitālvērtība ir 30 naudiņas.

Un tad tiek grozīti koku ciršanas noteikumi, un mums ir atļauts nocirst arī vidējo koku. Tieši kā sola noteikumu grozītāji, mēs esam vienā mirklī palielinājuši sava meža kapitālvērtību. Pašā mežā gan, protams, nekas nav mainījies.

Priecīgi par doto iespēju mēs nocērtam tos kokus, ko ļauts nocirst, un, protams, iestādām to vietā jaunus. Šāds izskatās mūsu mežs pēc kāda laika - mazie koki ir paaugušies un kļuvuši par vidējiem, nocirsto koku vietā aug mazi koki, meža kapitālvērtība ir kļuvusi vēl lielāka, bet... pūcei mūsu mežā vietas vairs nav.

Tagad esam nocirtuši vidējos kokus, bet mazie ir paaugušies. Meža kapitālvērtība ir kritusies, taču tā joprojām ir lielāka nekā pirms koku ciršanas noteikumu grozījumiem, turklāt nākamajā periodā tā atkal augs. Stādot augstvērtīgākus stādus, mēs varam saīsināt laiku, kurā mazie koki kļūst par vidējiem kokiem.

Taču, turpinot šādi saimniekot, lielu koku mūsu mežā vairs nebūs, melnajai dzilnai nebūs koka, kurā izkalt dobumus, un pūcei nebūs dobuma, kurā ligzdot - mūsu meža vērtība dabai nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz, pirms noteikumu grozīšanas.

Un tomēr tos izcērt!

Droši vien katras jomas profesionāļiem ir sava valoda - jēdzieni, kas it kā ir latviski, taču īsti neatbilst tam, kā tos lieto tauta. Redz, Gaiziņkalns nav kalns, bet paugurs, Deglava tilts nav tilts, bet pārvads, un ķirsis nav oga, bet ķirbis gan ir. Parasti profesionāļi, dzirdot tautas pieļautās "kļūdas", vieglā pārākuma apziņā vienkārši norāda uz neprecīzo izteikumu, bet ir arī tādas pārteikšanās, kuras dzirdot profesionāļi aizsvilstas (pamēģiniet, piemēram, pateikt ornitologam "putni un dzīvnieki").

Meža nozares runasvīri šajā jomā ir gājuši vēl tālāk. Pēdējā laikā parādījusies tendence asi apkarot frāzi "mežu izciršana", tos, kas šo frāzi izmanto, ierindojot pie meža nozares pretiniekiem vai labākajā gadījumā vienkārši nejēgām. "Mežu izciršana", lūk, esot tas pats, kas "atmežošana", t.i., meža nociršana, to pēc tam vairs neatjaunojot, bet zemi izmantojot citiem mērķiem. Meža nozare Latvijā nodarbojoties ar "mežu ciršanu", bet nekādā gadījumā ne ar mežu izciršanu, un tie, kas apgalvo pretējo, akli seko vides organizāciju demagoģijai.

Nonācis pat tik tālu, ka Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks pēc koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītā Latvijas Radio raidījuma "Krustpunktā" (skatāms šeit), metās rakstīt sūdzību Latvijas Radio vadībai, norādot, ka tēmas formulējumā ietvertā "mežu izciršana", liecinot par to, ka radio pieslējies vienas interešu grupas viedoklim.

A. Muižnieka vēstuli pilnībā var izlasīt šeit, bet te būtiskākais fragments:

"Vēršam uzmanību, ka sabiedriskajam medijam, piedāvājot tēmas par konkrētām nozarēm, vajadzētu lietot terminus, kādi tiek lietoti nozaru normatīvajos aktos. Mums ir MK noteikumi par koku ciršanu mežā, par meža atjaunošanu utml. Mums nav normatīvos noteikumi, kuros ir atrunāta kārtība par koku IZCIRŠANU. Koku izciršana normatīvos ir atrunāta MK noteikumos par atmežošanu, t.i., zemes lietojuma maiņa no meža zemes uz citu veidu, piemēram, apbūvei un vai infrastruktūras izbūvei. Šajos gadījumos MEŽA TAJĀ VIETĀ VAIRĀK NEBŪS. Savukārt mežsaimniecībā arī pēc koku nociršanas to vietā pēc noteikta laika būs mežs. Tādējādi sabiedriskais medijs, lietojot terminu "meža izciršana" runājot par mežsaimniecību, maldina sabiedrību, veidojot negatīvu viedokli pret vienu no Latvijas tautsaimniecībai un iedzīvotājiem svarīgākajām nozarēm..."

Šeit redzams galvenais iemesls, kāpēc parādījusies tendence tik nikni cīnīties pret jēdzienu "izciršana" - sabiedrībai par to ir negatīvs viedoklis. Bet vai tiešām šī vārda lietošana mežsaimniecības kontekstā ir pret meža nozari noskaņoto demagogu izgudrojums? Šķistu pašsaprotami, ka pagaidām vēl neapkarotais jēdziens "izcirtums" apzīmē kaut ko tādu, kas rodas izciršanas rezultātā, bet labi - paskatīsimies, ko nozīmē pats vārds "izcirst".

Var sākt, vienkārši iegūglējot... Tā jūs nonāksiet, piemēram, Akadēmiskajā terminu datubāzē, kur, atsaucoties uz J. Dolača "Mežtehnikas, mežsaimniecības un kokrūpniecības terminu vārdnīcu", doti tulkojumi jēdzienam "izcirst (mežu)" citās valodās. Pēc šiem tulkojumiem ir skaidrs, ka izciršana nenozīmē tikai atmežošanu, bet arī parastu mežizstrādi.

Un arī Valsts meža dienests ar "izciršanu", nesaprot tikai atmežošanu. Lūk, piemēram, attēls no VMD interneta lapas:

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/files/CMS_Static_Page_Doc/00/00/01/48/75/Izcirstasplatibasvienlaidus2005-2018.gadosha.jpg

Bet kā ar normatīvajiem aktiem, kuru terminoloģijas ievērošanu pieprasa A. Muižnieks? Noteikumos par koku ciršanu mežā vārds "izcirst" dažādos locījumos lietots vairākkārt (26., 43., 44., 52., 72., 76., 88. punktā un 13. pielikumā), un tikai 43. un 44. punktā, kuros runāts par ainavu cirtēm, šis vārds lietots attiecībā uz tādu darbību, pēc kuras izcirsto vairs neatjauno.  Savukārt "MK noteikumos par atmežošanu" jeb Noteikumos par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību vārds "izcirst"... nav lietots ne reizi.

Tā nu iznāk, ka A. Muižnieks tik ļoti aizsvilies dusmās uz Latvijas Radio, ka nav pat veltījis laiku, lai pārskatītu normatīvos aktus, kuru terminoloģijas ievērošanu prasa no žurnālistiem. Vai arī šis ir kārtējais gadījums, kad fakti tiek sagrozīti pavisam apzināti, jo, kā jau esmu norādījis iepriekš (šeit), koku ciršanas noteikumu grozījumu virzītāji neizceļas ar cieņu pret faktiem.

Taču meža nozares sabiedrisko attiecību slīpētāji un vārda "izcirst" apkarotāji nav ņēmuši vērā būtiskāko - sabiedrības nepatika ir ne jau pret vārdu kā tādu, bet pret to, kas notiek mežā. Pārsauciet mežu izciršanu kaut par "gaismas nešanu", un ticiet man - pēc kāda laika sabiedrībai nepatiks arī šie vārdi.