trešdiena, 2012. gada 16. maijs

Bija tāds vīrs - Māris Šternbergs

Vienkārša bildīte jaunākajās "Vides Vēstīs" - ozols, zem kura stāv akmens, un paraksts zem bildes: "Piemineklis Mārim Šternbergam", pēkšņi uzjundīja atmiņas no bērnības... Teikt, ka Māri Šternbergu pazinu, būtu nedaudz pārspīlēti. Gribētu teikt, ka viņa satikšana bija būtisks pavērsiens manā dzīvē, bet arī tā nebūtu gluži taisnība. Ir tā, ka maziem puikām vajag elkus, un nepilnu gadu līdz savai priekšlaicīgajai nāvei viņš bija manējais.

1995. gada rudenī, kad man bija 11 gadu, tikāmies pirmoreiz - mamma mani bija atvedusi uz LU Bioloģijas fakultāti pieteikt zooloģijas pulciņam, lai mēģinātu kaut kādā gultnē ievirzīt manu nekontrolēto un izplūdušo interesi par dzīvo dabu. Pulciņa vadītājs docents Māris Šternbergs sēdēja savā kabinetā fakultātes ceturtajā stāvā starp pāris krātiņiem ar neredzētiem grauzējiem ("Žurkas," teica mana mamma. "Nē, tie ir degu!" aizrādīja Šternbergs. "Vienalga žurkas," noteica mamma), diviem terārijiem ar milzīgiem zirnekļiem un vienu, kurā dzīvoja circeņi.

Ar to sākās viens īss, bet interesants un aizraujošs posms manā dzīvē. Cītīgi apmeklēju nodarbības, un, šķiet, ka ar savu interesi par kukaiņiem un saviem kukaiņu zīmējumiem, kas izcēlās uz pārējo pulciņa dalībnieku fona, bet, ar šī brīža acīm raugoties, tomēr šķiet ārkārtīgi neveikli, un, iespējams, arī kādu citu iemeslu dēļ kļuvu par vienu no Šternberga favorītiem. Sajūta, protams, bija lieliska - īsts zinātnieks mani uzslavē! Vienreiz arī vienojāmies par individuālu nodarbību, par kuru gan Šternbergs galu galā bija pavisam aizmirsis, tāpēc visu tās laiku vienkārši pavadīju, sadalot pa detaļām vaboli un salīdzinot detaļas ar zīmējumiem grāmatā.

Visjaukākais tomēr bija mūsu pazīšanās noslēgums - trīs dienu ekskursija uz Kolku. Braucēji mēs bijām tikai trīs - es, Šternbergs un par mani nedaudz vecāks puisis vārdā Juris. Apmetāmies Bioloģijas fakultātes bāzē Kolkas vecajā skolā, kur katru vasaru tiek rīkota prakse fakultātes pirmkursniekiem. Tagad bāze ir līdz nepazīšanai civilizēta (ūdens, internets...), bet tolaik tā vēl bija visnotaļ mežonīga un tāpēc jo interesantāka mums abiem puikām - varējām izlodāt visus tās tumšos, peļu piemēslotos kaktus.

Vienā no dienām devāmies arī uz Bažu purvu (pārgājiens pār šo purvu ir viena no pirmā kursa prakses tradīcijām). Purvā pirms trim gadiem bija plosījies ugunsgrēks, tāpēc visapkārt skatam pavērās spocīga aina ar pelēkiem mirušu priežu stumbriem, tomēr dzīvība purvā ņudzēja. Šternbergs rādīja, stāstīja un jautāja... "Kas tur dzied?" "Melnais mežastrazds," es nedroši atbildēju. "Nē." "Nu tad melngalvas ķauķis," atbildēju jau drošāk. "Nē, žubīte."

Smilšainākās vietās varēja redzēt skudrulauvu kāpuru lamatu bedrītes. Šternbergs vienā no tām iesēdināja mazu, zilu vabolīti, lai nodemonstrētu, kā kāpuri nomedī savus upurus. Kad kukainis jau bija notriekts bedrītes dibenā un sagrābts kāpura milzīgajos žokļos, Šternbergs ieteicās: "Nedrīkst ēst mazu vabolīti," un pēdējā brīdī izglāba savu demonstrāciju upuri, pie reizes arī izgrābjot no smiltīm mums atrādīšanai pašu kāpuru ("Tāda mitrene ar lieliem žokļiem," es nodomāju).

Pelēkbrūni zirnekļi zem priežu mizas, kukaiņu kāpuru alas koku stumbros, mežirbes cālis, kam neizdevās izvairīties no Šternberga mēģinājumiem to noķert un nofotografēt - visapkārt bija tik daudz kā neredzēta un interesanta!

Kā jau minēju man, puikam, kas interesējas par dabu, Māris Šternbergs bija gandrīz dieva vietā. Droši vien vēl tāpēc kaut kur dziļi sirdī reizēm urd vainas sajūta par to, ka galu galā gultne, kurā ievirzīju savu dabas interesi, izrādījās ornitoloģija. Tajā pašā reizē, kad jaucu ārā vaboli, ieminējos Šternbergam, ka mani interesē arī putni, un apvaicājos, vai man būtu vērts iestāties Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. "Zini, Viestur," Šternbergs teica, "ornitologu ir daudz, bet putnu maz, entomologu ir maz, bet kukaiņu daudz..."

2 komentāri:

  1. Jā, es ar no dziļas savas bērnības atceros Šternberga kabinetu ar zirnekļiem terārijā. Tās gan laikam tādas manas vienīgās atmiņas par šo leģendāro vīru...
    Jauks raksts!

    AtbildētDzēst
  2. Man gan tie jau bija studentu gadi. Iegāju pie Māra kabinetā, runāties par zirnekļainu diplomdarbu. Nupat no filmēšanās pirmajā un, šķiet, vienīgajā Latvijas šausmu filmā bija atbraucis viņa krāšņais putnu zirneklis. Māris izņēma to no terārija un ielika man plaukstā: "Nebaidies, viņš nekož."
    Un tad tas spalvainais kretīnelis man iekoda. "Ai," iebrēcos, ar milzīgu piespiešanos cenšoties neaizlidināt zirnekli pa gaisu. "Ui," Māris ieķiķinājās, "aizmirsu pateikt, ka viņš kož tikai sievišķīgām sievietēm. Baigais tēviņš tomēr." Tā bija viena no pēdējām mūsu sarunām.

    AtbildētDzēst