Pētījums: sabiedrība nav tik stulba, kā gribētos

Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja, ka biedrība "Zaļās mājas" veikusi pētījumu, kurā konstatēti sabiedrības maldi par patieso situāciju Latvijas mežos.

Ievadam, lai mazliet iezīmētu kontekstu, divi citāti, kas abi ir veci, bet situācijai atbilstoši.

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Šī nebūs tā reize, kad varēsim stāvēt malā, bet tajā pašā laikā tikai retā vietā varēsim uzstāties atklāti LKF vai kādas asociācijas vārdā."

Andis Bunkšis, biedrības "Zaļās mājas" valdes priekšsēdētājs (izteikuma brīdī): "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas valsts meži"."

Tad nu, atgriežoties pie pētījuma, ir skaidrs, ka meža nozares priekšstāvji atkal sajutuši, ka nozares tēls ir apdraudēts, un izvilkuši no azotes sev piederošo biedrību, lai tā pastāsta, ka viss tomēr ir kārtībā, jo biedrības teiktais noteikti izklausīsies ticamāk nekā oficiālo nozares pārstāvju aizstāvēšanās.

Esmu saņēmis arī šī pētījuma prezentāciju un jāatzīst, ka visu laiku valdos, lai neliktu vārdu "pētījums" pēdiņās. Vienīgais, ko varētu uzskatīt par pētījumu, ir biedrības "Zaļās mājas" veiktā socioloģiskā aptauja. Pārējais ir sen zināmas statistikas un jau gadiem nodrāztu meža nozares demagoģijas klišeju atgremojums.

Par socioloģisko aptauju jāsaka, ka nav gan zināms, kurš, kā un ko ir aptaujājis, tāpēc rezultātu ticamību grūti vērtēt, tomēr vienkāršības labad pieņemšu, ka aptaujas rezultāti ir ticami. Lūk, kādi tie ir:

41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: patlaban mežu Latvijā ir daudz  mazāk nekā Kārļa Ulmaņa laikos

Pirmajā brīdī varētu jautāt, kāpēc vispār šāds jautājums aptaujas ietvaros ir uzdots. Kāda nozīme sabiedrības minējumiem par to, kā bija laikos, kuros lielākā daļa klātesošās sabiedrības nav dzīvojusi? Atbilde, šķiet, slēpjas tajā, ka šī ir iespēja izspēlēt pašu iemīļotāko meža nozares PR kārti: meža platības kopš 20. gs. 30. gadiem ir dubultojušās.

Ērtākā atskaites punkta izvēle redzama arī citur prezentācijā (katram rādītājam piemeklējot savu). Jā, ir zināms, ka Ulmaņa laikos mežu Latvijā bija mazāk. Vai nu tieši divreiz mazāk, grūti pateikt, jo meža definīcija un uzskaite bija citāda, tomēr skaidrs, ka mazāk. Bet:

1. Kas par to, ka kādreiz mežu bija mazāk? Latvijas iedzīvotāju arī kādreiz bija mazāk, bet nav dzirdēts, ka kāds aicinātu nepievērst uzmanību pašreizējām demogrāfijas problēmām, argumentējot ar to, ka kādreiz bija sliktāk.

2. Tas, ka mežu platība kopš Ulmaņlaikiem ir pieaugusi, nav pašreizējās mežsaimniecības prakses rezultāts. Daļa no platību pieauguma radusies vienkārši no tā, ka dažādos juku laikos cilvēkiem ir bijušas citas lietas, ko darīt, nevis mežizstrāde vai lauksaimniecība, kā rezultātā zemes vienkārši ir aizaugušas.

3. Ja vērtējam mūsdienu mežsaimniecības, par kuras sākumu varētu uzskatīt 90. gadu beigas (pieņemta Latvijas meža politika, dibināta AS "Latvijas valsts meži"), rezultātus, redzams, ka tās sekas ir meža platību sarukums. Uz Latvijas meža platību sarukumu kopš 2000. gada norāda starptautiski pētījumi. Bet meža nozares priekšstāvji šos pētījumus apstrīd, jo metodika cita utt. Tomēr vēlreiz varu norādīt uz to, ka līdzīgas tendences rāda arī mūsu pašu oficiālie dati - Meža valsts reģistrs. Atņemsim no formālā meža izcirtumus un jaunaudzes līdz desmit gadu vecumam un redzēsim, lūk, ko:

Lai gan pēdējos gados par desmit gadiem vecāka meža platība atkal ir pieaugusi, tā joprojām ir par 2% mazāka nekā 2001. gadā.

70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējo gadu laikā izcērt vairāk, nekā to darīja iepriekš

Lūk, par mežizstrādes apjomiem runājot, gan par atskaites punktu nav izvēlēti Ulmaņa laiki, bet 2010. gads, pēc kura tad uzskatāmi un jauki mežizstrādes apjomi Latvijā samazinās. Ārpus grafika paliek tas, ka 2010. gadā bija mežizstrādes apjomu maksimums, kam līdzvērtīgs "pīķis" pēdējoreiz bija 1999. gadā. Atceraties valdības lēmumu par maksimāli pieļaujamā ciršanas apjoma palielināšanu 2009.-2010. gadā? Pasvītroju: ar valdības rīkojumu tika piesviesti papildu miljoni kubikmetru maksimāli pieļaujamam ciršanas apjomam. Skaidrs, ka ilgi tā turpināt nevar un izstrādes apjomiem ir jākrīt (vienalga, vai tas notiek veselā saprāta dēļ, vai tāpēc, ka sāk trūkt, ko cirst). Tomēr līdz 2008. gada līmenim mežizstrādes apjomi vēl nav samazinājušies. Var, protams, diskutēt, kas ir "pēdējie gadi", bet manuprāt 70% aptaujāto ir taisnība

50% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: Latvijā mežus pēdējos gados atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš

Šim puses Latvijas iedzīvotāju uzskatam "Zaļās mājas" liek pretī grafiku ar atjaunoto platību pieaugumu. Arī šeit 2010. gads ir ērts atskaites punkts, jo šajā laikā bija ne tikai pēdējā laika mežizstrādes maksimums, bet arī atjaunoto platību minimums (plašāku grafiku par "Zaļo māju" demonstrēto var redzēt šeit). Protams, pēc tam viss jauki iet uz augšu. Bet...

Meža atjaunošana pēc definīcijas nozīmē to, ka mežs pirms tam ticis nocirsts (meža stādīšanu vietās, kur tā nav bijis, sauc par meža ieaudzēšanu). Tātad teorētiski atjaunoto platību pieaugums var nozīmēt tikai divas lietas: a) izcirsto platību pieaugumu; b) vismaz kādā periodā mežu aktīvāku izciršanu nekā atjaunošanu, izveidojot atjaunojamu audžu "uzkrājumu" un tad ķeroties pie atjaunošanas. Jāatzīmē, ka jebkurš no šiem variantiem nozīmētu, ka sabiedrībai rodas priekšstats, ka mežus cērt vairāk (sk. iepriekšējo punktu). Bet pareizais variants ir... gan a), gan b).

To, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, demonstrēju jau iepriekš, bet Valsts meža dienesta dati liecina, ka šajā periodā patiesi mežizstrāde tikusi veikta cītīgāk par atjaunošanu:

Atjaunotajām platībām atpaliekot no izcirstajām, šajos gados izveidojies neatjaunoto platību "uzkrājums". Ja skatāmies tikai uz laiku no 2010. gada un no izcirstajām platībām atņemam atjaunotās un pieskaitām tās, kas palikušas neatjaunotas no iepriekšējā gada, iegūstam šādu attēlu:

Bet, skatoties plašāk, redzam, ka 21,6 tūkst. hektāru neatjaunotu izcirtumu "uzkrājums" dažos gados ir sīkums, salīdzinot ar kopējo situāciju mežā. Šeit salīdzinātas neatjaunoto izcirtumu platības ar attiecīgajā gadā atjaunotajām platībām:

Lūk, arī acīmredzams pamatojums tam, kāpēc puse iedzīvotāju uzskata, ka mežus atjauno mazāk, nekā to darīja iepriekš. Lai gan sasniegti atjaunoto platību rekordi, šīs platības netiek līdzi  neatjaunoto izcirtumu pieaugumam un ir mazas uz kopējās izcirtumu platības fona.


41% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata: mežus izcērt, nedomājot par nākotni

Domāju, ka iepriekš minētais jau parāda pamatojumu šādam uzskatam, bet šim sabiedrības viedoklim "Zaļās mājas" nez kāpēc pretī liek to, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka valsts mežainums vairāk liecina par pagātni, nevis nākotni. Otrkārt, jau daudzkārt esmu teicis, ka mežu platība ir ļoti maz ko izsakošs rādītājs, kas īsti neatspoguļo ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko interešu ievērošanu.

Šeit arī piemests mans mīļākais rādītājs - meža platība uz vienu iedzīvotāju. Man nav ne jausmas, ko ar šo rādītāju grib pateikt meža nozare, bet skaidrs ir tas, ka, Latvijas iedzīvotāju skaitam samazinoties, šis rādītājs turpinās pieaugt.

Tomēr visspilgtāk to, ka "mežus izcērt, nedomājot par nākotni" apliecina tas, ka meža nozares pārstāvji kārtējo reizi izvēlējušies ieguldīt sabiedriskajās attiecībās, lai mēģinātu iedzīvotājiem pūst miglu acīs, nevis uzlabotu savu darbu mežā. Aptaujas rezultāti gan parāda, ka līdz šim šāda pieeja nav strādājusi.

Vienīgais, kas man palicis neskaidrs - kāpēc tieši tagad atkal no noputējušajiem plauktiem izvilkti vecie saukļi un izbaroti plašsaziņas līdzekļiem? Vai tā varētu būt atbilde LOB kampaņai pret mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā? Vai varbūt tas ir mēģinājums sagatavot sabiedrību atklāsmei, ka  divas AS "Latvijas valsts meži" mežsaimniecības palikušas bez FSC sertifikāta un ticami, ka līdz gada beigām bez tā paliks arī trešā?