trešdiena, 2012. gada 19. decembris

Mežs cūkām

Pirms pāris dienām Tviterī pieminēju interesantu vēstuli, ko Latvijas Kokrūpniecības federācija sūtījusi Valdim Dombrovskim un kurā vecu mežu saudzēšana salīdzināta ar kartupeļu atstāšanu mežacūkām. Ar minēto vēstuli var iepazīties šeit. Sākumā biju plānojis vēstuli nemaz nekomentēt, jo tā ir pietiekami daiļrunīga pati par sevi, bet, saprotot, ka "vienkāršam lasītājam" dažas nianses varētu paslīdēt garām, tomēr pārdomāju.

Šeit daži citāti iz vēstules ar piebildēm no manis:

"...tiek mēģināts darbam saimnieciskajos mežos uzlikt tādus ierobežojumus, kas faktiski maina to lietošanas mērķi no saimnieciskas darbības uz dabas aizsardzību "vides" organizāciju izpratnē,..."

Šis teikums ļoti labi atbilst dabas aizsardzības oponentu (ne tikai kokrūpnieku) tradicionālajai retorikai, ar kuru tiek mēģināts pārliecināt citus (varbūt arī sevi), ka vides organizācijām jau patiesībā nerūp dabas aizsardzība, bet tās strādā ES finansējuma, konkurentu pasūtījuma vai kādu citu savtīgu iemeslu vadītas. Lūk, "vides" organizācijas tiek liktas pēdiņās un mežsaimniecisko darbu ierobežošana kalpo dabas aizsardzībai tikai šo "vides" organizāciju izpratnē. Nē, nē, kokrūpnieki nav pret dabas aizsardzību, tikai pret "vides" organizāciju izpratni par to!

"...arī "vides" organizācijas apzinās, ka īstermiņā tas nozīmēs būtisku apaļkoksnes resursu pieejamības samazinājumu, kā rezultātā tiks slēgti uzņēmumi un darbu zaudēs ļoti daudz darbinieku."

Šis citāts ietver divas būtiskas lietas. Pirmā no tām - tas, cik ļoti tiek uzsvērts "īstermiņš". Varētu tam varbūt īpašu uzmanību tam nepievērst, ja vien tas nesasauktos ar gaisā virmojošajām bažām, ka kokrūpniekiem tiešām interesē galvenokārt "īstermiņš" pat tad, ja īstermiņa ieguvumu dēļ nākas upurēt nākotnes mežus.

Otrā būtiskā lieta - kārtējo reizi tiek atkārtota demagoģija par uzņēmumu slēgšanu un darba vietu zaudēšanu. Jau iepriekš savā blogā esmu rakstījis, ka paši kokrūpnieki jau prognozējuši uzņēmumu slēgšanu (sk. šeit), bet neba jau dabas aizsardzības ierobežojumu dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijas mežos vienkārši visiem uzņēmumiem nepietiek koku. Arī nozarē nodarbināto skaita samazināšanās no 79 tūkstošiem 2004. gadā līdz 52 tūkstošiem 2010. gadā, citējot pašas nozares izdevumu "galvenokārt skaidrojama ar ražošanas mehanizācijas un saimnieciskās darbības efektivitātes palielināšanos". Bet šie 24 tūkstoši laikam nav tik "ļoti daudz", lai par tiem rakstītu satrauktas vēstules ministru prezidentam. Turklāt to atlaišanas iemesls ir pavisam normāls - efektivitātes palielināšana, nevis kaut kāda tur dabas aizsardzība.

"No ekonomiskā viedokļa to varētu salīdzināt ar prasību zemniekiem 30% kartupeļu laukus sākt novākt tikai pēc februāra ar pamatojumu, ka mežacūkām nepieciešams nodrošināt barības bāzi."

Lūk, kā jau kādreiz pats kokrūpnieku šefs aicinājis, asociācija turpina "malt savu". Vecais stāsts par to, ka mežs ir burkānu, labības, biešu vai šoreiz - kartupeļu - lauks. Katrā ziņā kaut kas tāds, ko izaudzē un novāc, lai, nedod Dievs, nepaliek cūkām. Varu droši apgalvot, ka vismaz tie kokrūpniecības nozares pārstāvji, ar kuriem esmu runājis, tiešām nav stulbi un droši vien saprot, ar ko mežs atšķiras no visādiem laukiem. Tas man liek secināt tikai to, ka par stulbu tiek uzskatīts vēstules adresāts...

Tā kā šoreiz atkal kokrūpnieki īpaši izcēluši apsi, ilustrācijai vēlos atzīmēt, ka vidējais vecums apsei kādā melnais stārķis būvē ligzdu, ir 100 gadi (minimālais - 70), kas tālu pārsniedz apšu ciršanas vecumu. Bet melnais stārķis jau arī ir tikai cūka kartupeļos.

"Tādēļ daudz lietderīgāk šodien būtu sākt diskusiju par saprātīgu caurmēra samazināšanu."

Nediskutēsim par dabas aizsardzību, parunāsim par to, kā kokus nocirst ātrāk (to nozīmē aicinājums "samazināt caurmēru")! Jāatzīst, ka dabas aizsardzības organizācijas reizēm nodrošina ragaviņas, ar kurām kokrūpniecības nozarei braukt no iecerētā kalniņa. Kā jau lasījāt iepriekš, nozarē notiekošajā nodarbināto skaita samazinājumā var vainot dabas aizsardzības prasības, bet šeit - sen loloto un daļēji jau īstenoto sapni tikt pie kokiem ātrāk var pasniegt kā atbildes gājienu dabas aizsardzības organizāciju prasībām (sak, ja jūs mums tā, tad mēs jums šitā).

Par vēstuli kopumā runājot, vēlos atzīmēt, ka Kokrūpniecības federācijai ir labi zināms (jo pāris dienas pirms šīs vēstules tapšanas par to tika runāts Meža konsultatīvās padomes sēdē), ka ne jau uz konkrētiem 200 ha vai 30% dabas aizsardzības organizācijas uzstāj. Būtībā mērķis ir nodrošināt to, ka visā Latvijā tiek saglabāts zināms īpatsvars ciršanas vecumu pārsniegušu mežu. Tas, ka kokrūpnieki nevis piedāvā, piemēram, 500 ha vai 15%, bet uzbrūk šādai iecerei principā, liek man bažīties, ka šis ir viens no tiem signāliem, ka ir vēl sliktāk nekā izskatās.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana