pirmdiena, 2014. gada 31. marts

Karavīru izauklētie pupuķi

Foto: Ieva Mārdega
Mūsdienīga vides aizsardzība tiecas uz to, lai vides prasības tiktu integrētas visu nozaru politikās. Pagaidām (vismaz Latvijā) bieži vien šāda integrācija ir tikai deklaratīva - tik zaļa, tik zaļa mūsu mežu politika un lauksaimniecības plānošanas dokumenti, kamēr šo nozaru galvenie spēlētāji dara visu, lai netraucēti gandētu vidi. Aizsardzības nozare īpaši nereklamē sevi arī kā vides sargātājus, taču savā attieksmē pārspēj daudzus, kam rūpēm par vidi vajadzētu būt pašsaprotamām.

NATO ir sava vides politika un standarti (sīkāka informācija šeit), un arī Latvijas Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki pret vides aizsardzību izturas nopietni. Nezinu, vai šādas attieksmes pamatā ir iepriekš minētais NATO standarts, karavīriem ieaudzinātā disciplīna darīt to, kas jādara, bez ļurkāšanās un mēģinājumiem politiski atmazgāties no vārdu nesakritības ar darbiem vai izpratne par to, cik cieša saistība starp vides izpostīšanu un no vides atkarīgās sabiedrības sakaušanu. Šā vai tā aizsardzības sektors apzinās savu iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi un seko tam, lai to mazinātu.

Tomēr nav tā, ka militārajai darbībai uz vidi ir tikai negatīva ietekme. Pasaulē daudzas militārās teritorijas laika gaitā kļuvušas par vērtīgām teritorijām dabas aizsardzībai, un viena no tām ir arī mūsu pašu Ādažu militārais poligons. Daudzus gadu desmitus ilgusī militārā darbība ir aizkavējusi dabisko sukcesiju, tā radot piemērotu vidi virknei īpaši aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu. Ne velti, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī Ādažu poligons (daļa no aizsargājamo ainavu apvidus "Ādaži") tikai pievienots ES īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklam Natura 2000.

Viena no sugām, kam Ādažu poligons ir piemērota dzīvesvieta, ir Latvijā īpaši aizsargājamais putns - pupuķis. Šī suga gan nav īpaši aizsargājama ES mērogā, tāpēc arī nav starp dabas vērtībām, kas poligonam nodrošina Natura 2000 vietas statusu, tomēr pupuķim šī vieta ir īpaša. Pie tādas atziņas ar kolēģiem nonācām jau 2000.-2004. gadā, vācot novērojumus Latvijas ligzdojošo putnu atlantam un apsekojot potenciālās Natura 2000 teritorijas.

Šķiet, tas bija 2005. gads, kad no atvaļināta karavīra Arņa Bērziņa saņēmu ierosinājumu Ādažu poligonā izmēģināt pupuķu būrus, kādi tiek izmantoti bijušajos militārajos poligonos Vācijā. Pirmos divus būrus izmēģinājumam uzstādījām jau tajā pašā gadā, bet pa īstam pupuķu pētījumi Ādažu poligonā sākās tikai 2006. gadā, kad tos finansēja Aizsardzības ministrija (lasīt šeit).

Nelielai atkāpei jāpiebilst, ka toreiz īstenotā projekta ietvaros Ādažu poligonā tika izvietoti ne tikai pupuķu, bet arī zaļo vārnu būri. Būri ļāva poligonā apmesties šai Latvijā un arī globāli apdraudētajai putnu sugai, kam šeit bija pieejamas piemērotas barošanās vietas, bet acīmredzot trūka piemērotu vietu ligzdošanai. Šobrīd Ādažu poligons ir Eiropas zaļo vārnu izplatības galējā ziemeļu robeža, jo Igaunijā zaļās vārnas jau ir izzudušas.

Bet atgriezīsimies pie pupuķa...

Jaunos būrus ligzdošanai pupuķi sāka izmantot jau tajā pašā 2006. gadā. 2008. gadā zaļo vārnu un pupuķu pētījumiem atkal tika piešķirts Aizsardzības ministrijas finansējums, kas ļāva palielināt poligonā izvietoto būru skaitu (lasīt šeit), bet, sākot ar 2009. gadu, pupuķu pētījumi Ādažos ir manis paša finansēts pasākums. Gadu gaitā poligonā veiktie pētījumi ļāvuši iegūt jaunas ziņas par pupuķu ligzdošanu un pilnīgāk apzināt Ādažu poligona nozīmi šai sugai. Par pupuķiem Ādažu poligonā vairāk var izlasīt žurnāla "Putni dabā" rakstā "Dzīve zem lodēm".

Foto: Ieva Mārdega
Pupuķi būrus ir iepazinuši un labprāt izmanto, tomēr lielākā daļa poligonā sastopamo pāru joprojām ligzdo dažādajās ēkās un drupās, kuru šajā teritorijā netrūkst. Par to, ka šīs ēkas nebūs mūžīgas, mums bija zināmas bažas jau laikā, kad sākām aptvert poligona nozīmi pupuķiem. Tāpēc arī doma par būrīšu, kuros pupuķi varētu ligzdot, ja drupas tiktu novāktas, izvietošanu man un kolēģim radās jau pirms Arnis Bērziņš bija piezvanījis un galu galā šo ideju īstenojis dzīvē.

Gadiem ilgušās bažas nu ir materializējušās - drošības apsvērumu dēļ Ādažu poligonā esošās ēkas ir paredzēts nojaukt. Apzinoties šī soļa iespējamo ietekmi uz viena no slavenākajiem poligona iemītniekiem labklājību, Aizsardzības ministrija piedāvāja ēku un drupu novākšanu kompensēt ar papildinājumu poligona pupuķu būriem, un pirmie trīsdesmit jaunie būri tika uzstādīti jau pagājušā gada nogalē. Zinu, ka vismaz dažiem žurnālistiem ļoti interesē pupuķiem veltīto pasākumu izmaksas, tāpēc informēju, ka šo būru uzstādīšana izmaksāja Ls 850.

Foto: Ieva Mārdega
Pupuķis man ir īpašs putns, tāpēc esmu pateicīgs par Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku izpratni par savām iespējām un atbildību šīs sugas populācijas saglabāšanā. Tomēr jāatzīst, ka pupuķis nav lielākā dabas vērtība Ādažu poligonā un lielākais ieguldījums, ko mūsu karavīri ir devuši pupuķa, zaļās vārnas un neskaitāmu citu īpaši aizsargājamu dzīvnieku un augu sugu saglabāšanā, ir Ādažu poligona uzturēšana un apsaimniekošana tā primārajam mērķim - militārajām mācībām.

trešdiena, 2014. gada 26. marts

Par "militāro pupuķu naudu" un žurnālistikas profesionāļiem

Ar žurnālistiem man gadījies strādāt bieži, un visbiežāk tā ir patīkama sadarbība ar savas jomas profesionāļiem, kam rūp aplūkojamā problēma. Esmu gatavs piedot pat pa kādam nepareizi publicētam vai parādītam faktam, jo galu galā žurnālisti nav dabas aizsardzības speciālisti. Tomēr arī žurnālistikas medus mucā gadās pa kādai darvas karotei - "žurnālistam", kas sev vien zināmu mērķu vadīts, ir gatavs sagrozīt informāciju un melot par spīti normālas žurnālistikas principiem.

Viens šāds kungs - "Neatkarīgās" žurnālists Imants Vīksne - maniem kolēģiem ir pazīstams jau kādu laiku ar savu stūrgalvīgo neiecietību pret ieguldījumiem dabas aizsardzībā un tendenciozajiem rakstiem, lai savu neiecietību pamatotu. Šoreiz I. Vīksne pamanījās iekāpt arī manā lauciņā...

Marta sākumā I. Vīksne "Neatkarīgās" portālā (iespējams, arī avīzē, bet to nelasu) publicēja rakstu par to, kā Latvijas aizsardzības budžets tiek "izniekots putnu labklājībai". Autoram norādīju, ka publicētā informācija nav patiesa, bet I. Vīksne iecirtīgi uzstāja, ka publicētie fakti ir patiesi, mūsu domu apmaiņu noslēdzot ar aicinājumu pievērsties sieviešu krūtīm.

Varētu, protams, nepievērst uzmanību šāda žurnālista mundieri aptraipoša darboņa izpausmēm, bet mulsinošā kārtā šis raksts atbalsojās arī I. Vīksnes amata brāļu un māsu izteikumos par "militāro pupuķu naudu", un, pavei še, 26. marta "Sastrēgumstundā" Vīksne jau pieaicināts kā aizsardzības budžeta speciālists!

Negribot reproducēt I. Vīksnes garadarbu, vēlos vien iezīmēt lietas būtību: Jauna projekta ietvaros 1,5 miljoni eiro aizsardzības budžeta tikšot tērēts Ādažu poligona pupuķu aprūpei. "Sastrēgumstundā" Ilze Nagla arī veikli aprēķināja, cik tūkstošu uz vienu pupuķu pāri tas iznāk.

Stāsts ir par projektu "Īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošana Natura 2000 teritorijā "Ādaži", kura kopējās izmaksas četru gadu laikā tiešām ir apmēram 1,5 miljoni eiro. Šis tad arī viss, kas I. Vīksnes rakstītajam kopīgs ar patiesību... Vairāk par projektu var izlasīt šeit.

Jāsāk ar to, ka šie 1,5 miljoni eiro nenāk no Latvijas aizsardzības budžeta (ko "Sastrēgumstundā" neuzkrītoši pieminēja arī pats I. Vīksne), bet lielākā daļa no tā ir tieši vides aizsardzībai paredzēts finansējums. Puse projekta finansējuma (769 tūkst.) nāk no Eiropas Savienības programmas LIFE+, vēl 21% - no Latvijas vides aizsardzības fonda, tātad 71% finansējuma ir no avotiem, kuru līdzekļus var tērēt tikai dabas aizsardzībai. No aizsardzības sektora (konkrēti - Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem) projektā tiks ieguldīti 414 tūkstoši eiro, kas ir vien 27% kopējā projekta finansējuma.

Otrkārt, "pupuķu aprūpei" šī projekta ietvaros nav paredzēts neviens eiro. Pupuķis neapšaubāmi ir krāšņs un ievērojams Ādažu poligona iemītnieks, tāpēc iekļuvis projekta logo un šai sugai paredzēts veltīt vienu no projekta atvērto durvju dienu pasākumiem. Visticamāk, pupuķis iegūs arī no projektā paredzētajiem biotopu atjaunošanas pasākumiem, taču šis nav Eiropas Savienībā īpaši aizsargājams putns, tāpēc nav starp sugām, uz kuru stāvokļa uzlabošanu vērsts projekts.

Ja tomēr kādam šķiet peļami, ka Aizsardzības ministrija piesaista ES finansējumu dabas aizsardzībai un iesaistās šādos projektos, jānorāda, ka Latvija ar to nemaz nav unikāla. Piemēram, šobrīd Ungārijas Aizsardzības ministrija īsteno veselus divus projektus biotopu atjaunošanai militārās teritorijās, un līdzīgos projektos savās valstīs iesaistījusies arī Beļģijas Aizsardzības ministrija un Somijas bruņotie spēki.

Un to visu būtu varējis uzzināt arī Imants Vīksne, ja būtu varējis uz mirkli atrauties no krūtīm, lai aprunātos ar projektā iesaistītajiem cilvēkiem vai vismaz apgūtu darbu ar Google meklētāju.

Visbeidzot, jāatzīmē, ka Aizsardzības ministrija savulaik ir atbalstījusi pupuķus un pagājušā gada beigās izvietoja Ādažu poligonā tiem jaunus būrus ligzdošanai, bet, tā kā jauno būru izlikšana nav saistīta ar aprunāto projektu un nav izmaksājusi tūkstošus, par to nākošreiz...



pirmdiena, 2014. gada 10. marts

Par zoodārzu Ingmāra Līdakas pagalmā

"Puika, aiznes miskasti līdz kačegarkai!" Metos izpildīt durvīs parādījušās ūsainā vīra norādījumu bez mazākās nojēgas, kas ir kačegarka. Tolaik piedalījos zooloģijas pulciņā Zoodārzā, un šī bija mana pirmā tikšanās ar daudzreiz avīzēs un citos izdevumos lasīto un šad tad televīzijā redzēto Ingmāru Līdaku (reizēm tēvoci Māri). Ja pats Ingmārs Līdaka tev kaut ko lūdz, lai valodas nezināšana tevi nekavē lūgumu izpildīt!

Kad un kur notika mūsu otrā tikšanās, vairs neatceros, bet skaidrs, ka tobrīd jau abi bijām pavisam citā statusā: Ingmārs Līdaka - Saeimas deputāts, bet es - LOB vadītājs. Tomēr arī jaunajā statusā Ingmārs nav metis pie malas cilvēku izglītošanu par dabu, un tā ir tapusi viņa pirmā grāmata "Zoodārzs manā pagalmā". Savukārt mans jaunais statuss man nodrošināja ielūgumu uz grāmatas atvēršanas svētkiem (Ingmārs ir ne tikai deputāts, bet ilgus gadus arī LOB biedrs) un iespēju tikt pie grāmatas eksemplāra LOB bibliotēkai. Izmantojot dienesta stāvokli un to, ka LOB bibliotēka šobrīd atrodas manās mājās, ķēros pie grāmatas lasīšanas jau pirmajā vakarā...

Varētu domāt, ka cilvēks, kas pirms kāda laika ieguvis bioloģijas doktora grādu un pats dzīvo lauku mājās meža vidū, neko īpašu neatradīs grāmatā "par zvēriņiem" "tautai". Bet tā varētu domāt tikai kāds, kurš nav iepazinis Ingmāra stāstnieka talantu. Vakaros, kad, ticis galā ar darbiem, pievērsos grāmatas lasīšanai, tiku ierauts vasarā. No lappusēm pretī rāpoja krupienes ar krupjiem uz mugurām, un gluži miermīlīgi gar ausi aizdūca pa kādam sirsenim, bet odi krita virsū, lai sūktu manas asinis. Kaut kur ierējās stirnu buks un zālē iesisinājās siseņi, un krūmu galotnēs - sienāži, bet visu laiku fonā - putnu dziesmas: erickiņš, melnais mušķērājs, melnais mežastrazds, mazais svilpis un vesels lērums citu. Aiziet no vasaras negribas, tāpēc arī no grāmatas atrauties bija tikpat grūti kā no spriedzes romāna, un 400 lappušu biezajam izdevumam tiku cauri pirmajā nedēļā.

"Zoodārzs manā pagalmā" nav enciklopēdija vai mācību grāmata, bet dzīvajā un iztēli rosinošajā valodā rakstītie stāsti ietver arī mazas noderīgas pamācības gan par putnu būrīšu izgatavošanu, gan putnu barošanu ziemā, gan par to, kā tikt vaļā no nevietā ligzdojošām čurkstēm, gan sirseņiem. Lasītājs var apgūt arī galvenās pazīmes, pēc kurām atšķirt dažādās biežāk sastopamās dzīvnieku sugas. Patīkams pārsteigums ir tas, ka Ingmārs Līdaka, atšķirībā no daudziem citiem ar līdzvērtīgu "dabas veča" rūdījumu, neuzstāj uz to, ka viņa viedoklis vai pieredze ir neapšaubāma patiesība: ik pa laikam atradīsiet piezīmes, "cik esmu novērojis", "es domāju, ka", "pēc manas pieredzes spriežot" u.tml.

Lai lasītājs nedomātu, ka šis raksts ir apmaksāta reklāma, negribīgi jāpieskaras arī dažiem grāmatas trūkumiem. Dažiem maniem kolēģiem iebildumus noteikti radītu no video ņemto attēlu kvalitāte, bet man pašam kā filologu atvasei acīs dūrās valodas kļūdas, kuras grāmatas redaktorei būtu gan vajadzējis pamanīt, piemēram, uzstājīgs mazā sākumburta lietojums Seivi ķauķa nosaukumā, lai gan skaidrs, ka Seivi nevarētu būt nekas cits kā uzvārds. Brīžiem traucēja arī pa kādam nelielam bet nevajadzīgam krikumam, kas grāmatā iespraucās no Ingmāra pašreizējā darba politikā, kas grāmatas lasītājiem visticamāk neko neizteiks jau pēc gada.

Tomēr ceru, ka no rakstītā ir tapis skaidrs, ka man ir liels prieks par šīs grāmatas iznākšanu. Grāmatu veikalos tik ļoti trūkst mūsu pašu cilvēku rakstītu darbu par Latvijas dabu "vienkāršajai tautai"! Visi zinām par lauvām un ziloņiem, bet cik no latviešiem pazīst žubīti? Gan jau zināma vaina šajā gadījumā ir izdevniecībām, kam šādas grāmatas varētu nebūt biznesa projekti, bet noteikti cēloņi šādu grāmatu trūkumam meklējami arī tajā, ka trūkst rakstītāju. Pat tie, kas varētu stāstīt par dabu ne mazāk garšīgi kā to dara Ingmārs, neatrod laiku, lai piesēstos un kaut ko uzrakstītu. Arī Ingmārs šai grāmatai pievērsās ilgi ārstējamas traumas dēļ. Bet varbūt arī bez traumām mums vajadzētu uz brīdi atrauties no saviem bieži nemaz ne tik patīkamajiem darbiem dabas aizsardzībā un politikā, lai radītu kaut ko skaistu un paliekošu. Ceru, ka Ingmāra grāmata daudziem kalpos par iedvesmu! Jā, un, protams, pērciet šo grāmatu, lai izdevniecībām ir skaidrs, ka pēc tādām ir pieprasījums!