Par "militāro pupuķu naudu" un žurnālistikas profesionāļiem

Ar žurnālistiem man gadījies strādāt bieži, un visbiežāk tā ir patīkama sadarbība ar savas jomas profesionāļiem, kam rūp aplūkojamā problēma. Esmu gatavs piedot pat pa kādam nepareizi publicētam vai parādītam faktam, jo galu galā žurnālisti nav dabas aizsardzības speciālisti. Tomēr arī žurnālistikas medus mucā gadās pa kādai darvas karotei - "žurnālistam", kas sev vien zināmu mērķu vadīts, ir gatavs sagrozīt informāciju un melot par spīti normālas žurnālistikas principiem.

Viens šāds kungs - "Neatkarīgās" žurnālists Imants Vīksne - maniem kolēģiem ir pazīstams jau kādu laiku ar savu stūrgalvīgo neiecietību pret ieguldījumiem dabas aizsardzībā un tendenciozajiem rakstiem, lai savu neiecietību pamatotu. Šoreiz I. Vīksne pamanījās iekāpt arī manā lauciņā...

Marta sākumā I. Vīksne "Neatkarīgās" portālā (iespējams, arī avīzē, bet to nelasu) publicēja rakstu par to, kā Latvijas aizsardzības budžets tiek "izniekots putnu labklājībai". Autoram norādīju, ka publicētā informācija nav patiesa, bet I. Vīksne iecirtīgi uzstāja, ka publicētie fakti ir patiesi, mūsu domu apmaiņu noslēdzot ar aicinājumu pievērsties sieviešu krūtīm.

Varētu, protams, nepievērst uzmanību šāda žurnālista mundieri aptraipoša darboņa izpausmēm, bet mulsinošā kārtā šis raksts atbalsojās arī I. Vīksnes amata brāļu un māsu izteikumos par "militāro pupuķu naudu", un, pavei še, 26. marta "Sastrēgumstundā" Vīksne jau pieaicināts kā aizsardzības budžeta speciālists!

Negribot reproducēt I. Vīksnes garadarbu, vēlos vien iezīmēt lietas būtību: Jauna projekta ietvaros 1,5 miljoni eiro aizsardzības budžeta tikšot tērēts Ādažu poligona pupuķu aprūpei. "Sastrēgumstundā" Ilze Nagla arī veikli aprēķināja, cik tūkstošu uz vienu pupuķu pāri tas iznāk.

Stāsts ir par projektu "Īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošana Natura 2000 teritorijā "Ādaži", kura kopējās izmaksas četru gadu laikā tiešām ir apmēram 1,5 miljoni eiro. Šis tad arī viss, kas I. Vīksnes rakstītajam kopīgs ar patiesību... Vairāk par projektu var izlasīt šeit.

Jāsāk ar to, ka šie 1,5 miljoni eiro nenāk no Latvijas aizsardzības budžeta (ko "Sastrēgumstundā" neuzkrītoši pieminēja arī pats I. Vīksne), bet lielākā daļa no tā ir tieši vides aizsardzībai paredzēts finansējums. Puse projekta finansējuma (769 tūkst.) nāk no Eiropas Savienības programmas LIFE+, vēl 21% - no Latvijas vides aizsardzības fonda, tātad 71% finansējuma ir no avotiem, kuru līdzekļus var tērēt tikai dabas aizsardzībai. No aizsardzības sektora (konkrēti - Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem) projektā tiks ieguldīti 414 tūkstoši eiro, kas ir vien 27% kopējā projekta finansējuma.

Otrkārt, "pupuķu aprūpei" šī projekta ietvaros nav paredzēts neviens eiro. Pupuķis neapšaubāmi ir krāšņs un ievērojams Ādažu poligona iemītnieks, tāpēc iekļuvis projekta logo un šai sugai paredzēts veltīt vienu no projekta atvērto durvju dienu pasākumiem. Visticamāk, pupuķis iegūs arī no projektā paredzētajiem biotopu atjaunošanas pasākumiem, taču šis nav Eiropas Savienībā īpaši aizsargājams putns, tāpēc nav starp sugām, uz kuru stāvokļa uzlabošanu vērsts projekts.

Ja tomēr kādam šķiet peļami, ka Aizsardzības ministrija piesaista ES finansējumu dabas aizsardzībai un iesaistās šādos projektos, jānorāda, ka Latvija ar to nemaz nav unikāla. Piemēram, šobrīd Ungārijas Aizsardzības ministrija īsteno veselus divus projektus biotopu atjaunošanai militārās teritorijās, un līdzīgos projektos savās valstīs iesaistījusies arī Beļģijas Aizsardzības ministrija un Somijas bruņotie spēki.

Un to visu būtu varējis uzzināt arī Imants Vīksne, ja būtu varējis uz mirkli atrauties no krūtīm, lai aprunātos ar projektā iesaistītajiem cilvēkiem vai vismaz apgūtu darbu ar Google meklētāju.

Visbeidzot, jāatzīmē, ka Aizsardzības ministrija savulaik ir atbalstījusi pupuķus un pagājušā gada beigās izvietoja Ādažu poligonā tiem jaunus būrus ligzdošanai, bet, tā kā jauno būru izlikšana nav saistīta ar aprunāto projektu un nav izmaksājusi tūkstošus, par to nākošreiz...