Savulaik kādā pasākumā izraisīju neizpratni un neticību, apgalvojot, ka mūsdienās mežsaimniecība ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu (piemēram minēju mežu selekciju). Minētajā pasākumā nebija iespēju šo diskusiju izvērst plašāk, tāpēc paskaidrošu tagad.
Par mežsaimniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību esmu jau rakstījis un noteikti vēl rakstīšu ne reizi vien, bet visbiežāk šīs ietekmes ir mežu apsaimniekošanas "blakus efekts". Tomēr šoreiz, sakot, ka mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu, ar to domāju, pirmkārt, gadījumus, kad bioloģiskās daudzveidības samazināšana ir mežsaimniecības mērķis, otrkārt, situācijas, kad (vismaz daļā gadījumu) sekas bioloģiskajai daudzveidībai nav iestājušās jau tagad, bet ir paredzamas nākotnē.
Šeit nepieciešama neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kas ir bioloģiskā daudzveidība (reizēm, lai tautai saprotami, saukta arī par dabas daudzveidību). Lai gan nereti ar bioloģisko daudzveidību tiek saprasta sugu daudzveidība (vienkāršojot - jo lielāks kādā vietā dzīvojošo/augošo sugu skaits, jo lielāka daudzveidība), patiesībā par bioloģisko daudzveidību runā trīs līmeņos - ģenētiskā daudzveidība (piemēram, mēs cilvēki - viena suga, bet visi tik atšķirīgi), sugu daudzveidība un ekosistēmu daudzveidība. Uzreiz gan gribu atzīmēt, ka, no dabas aizsardzības viedokļa raugoties, nav gluži tik vienkārši, ka "jo vairāk, jo labāk". Piemēram, svešzemju sugu ieviešana nav gluži uzskatāma par bioloģiskās daudzveidības veicināšanu. Bet tas jau atkal cits stāsts. Atgriežamies pie mežsaimniecības...
Mežu apsaimniekošana ietekmē bioloģisko daudzveidību visos iepriekš minētajos līmeņos:
Ģenētisko daudzveidību samazina mežu mākslīgā atjaunošana un, kā jau minēju iepriekš, "meža" (faktiski - koku) selekcija. Kas ir selekcija? Būtībā vārds "selekcija" nozīmē "izlase", bet latviešu valodā mēs esam pieņēmuši runāt par "dabisko izlasi", runājot par evolūciju, bet svešvārdu "selekcija" lietojam, runājot par cilvēka veiktu izlasi (piemēram, veidojot šķirnes). Ja dabiskā izlase izpaužas kā vides situācijai piemērotāku indivīdu (un līdz ar to - gēnu) saglabāšanās, citiem ejot bojā, tad selekcija ir vērsta uz "vērtīgāku" indivīdu iegūšanu (ko nu katrā gadījumā uzskata par lielāku vērtību). Tātad selekcijas rezultātā no visa pieejamā gēnu klāsta tiek atlasīti tie, kuru izpausme mums dod labāko rezultātu. Koku gadījumā tā varētu, piemēram, būt ātraudzība un lielāka izturība pret prognozētajām klimata pārmaiņām. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka selekcija pēc definīcijas samazina ģenētisko daudzveidību - daļa gēnu tiek saglabāta, atmetot nevajadzīgos. Protams, arī atlasītie koki savā starpā turpina krustoties un zināmu daudzveidību uzturēt, bet skaidrs, ka šī daudzveidība būs mazāka, nekā izejas stāvoklis. Ja tā nebūtu, selekcijai nebūtu jēgas.
Sugu daudzveidības samazināšana mežu apsaimniekošanā izpaužas kā mežu kopšana. Ceru, ka šis apgalvojums netiks tulkots kā "Viesturs Ķerus iestājas pret mežu kopšanu". Ticu, ka kopšana ir pamatota no mežu ekonomiskās vērtības uzturēšanas viedokļa, un tai var būt arī nozīme dabas aizsardzībā (piemēram, izcērtot daļu koku meliorācijas vai citu iemeslu dēļ aizaugušā medņu riestā), bet tas nemaina faktu, ka mežu kopšana ir vērsta uz sugu daudzveidības samazināšanu jeb "stādījumu atbrīvošanu no veģetācijas konkurences" vai atbrīvošanās no "nevēlamām un mazvērtīgām koku, krūmu vai zālaugu sugām".
Ekosistēmu daudzveidību mežu apsaimniekošanas ietvaros var mazināt, piemēram, "novācot mazvērtīgas audzes un aizstājot tās ar vērtīgākām" vai nosusinot slapjos mežus. Ja "mazvērīgā audze" ir pārblīvēts egļu stādījums, tā ir viena lieta, bet, ja "novākt" tiek aicināts vecus apšu mežus, tas jau ir dabas vērtību apdraudējums. Kas attiecas uz meliorāciju, tad noteikti nebūs par stipru teikts, ka tās mērķis ir iznīcināt slapjo mežu ekosistēmas, pārvēršot tās par sausākiem un apsaimniekošanai izdevīgākiem mežiem. Šeit gribu citēt divus domu graudus no kārtējā LVMI "Silava" ziņojuma [1]: "Nosusināto mežu teritorijas ir īpaši vērtīgas, jo tajās palielinās ekoloģiskā un bioloģiskā daudzveidība." "Turklāt daudzveidības indekss Latvijas mērogā vislielākais ir, nosusinot 40-70% no visiem pārmitrajiem mežiem. Tas nozīmē, ka saglabājot neskartus 30% pārmitro mežu, Latvijā būtu lietderīga mežu meliorēšana vēl vismaz 450 tūkst. ha apmērā." Šķiet, šo apgalvojumu autors ir aizmirsis, ka pārmitrie meži paši par sevi ir bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa, un dabisku (vai vismaz dabiskāku) mežu aizstāšana ar kaut ko mākslīgu ir apmēram līdzvērtīga idejai izšaut 70% Latvijas mazo ērgļu un izlaist mežos fazānus, jo tā, lūk, indekss iznāks lielāks (un arī gaļa fazāniem labāka). To, ka bioloģiskās daudzveidības gadījumā ne vienmēr "vairāk" nozīmē "labāk", jau minēju.
Lūk, tagad, kad man ir bijusi iespēja paskaidrot, domāju arī meža nozares pārstāvji man nevarēs nepiekrist, ka Latvijas mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības mazināšanu. Domas varētu dalīties vienīgi par to, vai šī daudzveidības mazināšana ir laba vai slikta. Vēlreiz gan gribu uzsvērt, ka šajā rakstā esmu aplūkojis tikai dažas no mežsaimnieciskās darbības ietekmēm uz bioloģisko daudzveidību. Kopumā ņemot, dažādu tiešu un netiešu ietekmju ir bez sava gala. Lielākā daļa no tām nav mērķtiecīgas, un ne visas no tām ir negatīvas. Tāpēc arī nevēlos apgalvot, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nav savienojama ar mežu apsaimniekošanu, bet, lai šīs lietas būtu savienojamas, ir svarīgi apzināties, ka mežu apsaimniekošanai nevar būt tikai viens mērķis.
-------
[1] Lībiete-Zālīte Z. 2012. Atskaite par pētījuma "Metodes un tehnoloģijas meža kapitālvērtības palielināšanai" virziena "Mežsaimniecisko darbību ietekmes uz vidi un bioloģisko daudzveidību izpēte" pirmā etapa darba uzdevumu izpildi (01.04.2011.-30.12.2011.). Silava.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru