Kad runājam par bioloģisko daudzveidību, parasti šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, kas interesē tikai dabas aizsardzības organizācijas un līdzīgi domājošos. Varbūt tas svešādā apzīmējuma dēļ vai varbūt tāpēc, ka tikai dabas aizsardzības organizācijas tik ļoti uzsver šī aspekta nozīmi. Tomēr bioloģiskā daudzveidība ir kaut kas tāds, kas ir mums visiem pazīstams un svarīgs, pat ja to īsti neapzināmies. Atgādināšu, ka bioloģiskā daudzveidība ietver indivīdu daudzveidību sugas ietvaros (ģenētisko daudzveidību), sugu daudzveidību un ekosistēmu daudzveidību.
Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.
Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.
Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.
Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.
Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].
Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.
Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām, bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."
Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.
Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.
Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...
-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience,
Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the
biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat
of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru