Protams, nepienāks brīdis, kad viss par mežiem būs pateikts, un noteikti arī turpmāk savā blogā laiku pa laikam pieskaršos šai tēmai, bet rakstu sērijai "Cirvja ēnā" gribu likt punktu.
Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.
Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!
Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.
Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?
Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.
-------
Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":
Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru