Ar hārvesteru uz baznīcu?

Pirms kāda laika tikos ar kādu dāni, kurš savos pasaules ceļojumos bija uz dažiem gadiem piestājis Latvijā un šajā laikā arī kļuvis par LOB biedru. Tagad viņš bija nolēmis, ka pienācis laiks beidzot atgriezties dzimtenē, un mēs tikāmies, lai atvadītos. Šīs sarunas laikā uzzināju, ka viņa interešu lokā ir ne tikai putni, bet arī (iespējams, pat pirmkārt) arhitektūra. Runājoties secinājām, ka centieniem saglabāt arhitektūras pieminekļus ir zināma līdzība ar dabas aizsardzību. Pirmkārt, gan arhitektūras, gan dabas aizsardzība balstās uz vairāk nekā tikai ekonomiskiem apsvērumiem. Otrkārt, gan vienā, gan otrā gadījumā kādu gadsimtiem saudzētu vērtību var vienā mirklī iznīcināt, bet atjaunot to var vairs nebūt iespējams.

Ir vēl arī trešā līdzība, par kuru aizdomājos, kad kādā no paredzētajiem koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītajām sanāksmēm kāds no dalībniekiem nāca klajā ar apgalvojumu, ka piejūras meži nebūtu īpaši sargājami, jo tie ir cilvēka radīti. Gluži taisnība tā gan nav. Lai gan man nav datu tieši par piejūras mežiem, Zemkopības ministrija norāda, ka "lielākā daļa mežu Latvijā veidojušies, dabiski atjaunojoties vai ieaugot" (šeit). Lai gan dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars piekrastē var atšķirties no valsts kopumā, visticamāk, iepriekš citētais vispārējais apgalvojums ir spēkā arī šajos mežos. Tomēr nenoliedzami, lai kāda būtu piejūras mežu izcelsme, laikā no to izcelšanās līdz mūsdienām tie ir cilvēka būtiski ietekmēti, tāpēc zināmu cilvēka lomu to pašreizējā stāvoklī noliegt nevar. Un tieši tas ļauj dabas aizsardzības pretiniekiem uzdot jautājumu, vai cilvēka radītus (vai veidotus) biotopus ir pamatoti īpaši aizsargāt.

Turklāt mežs, būdams Latvijai dabiskā ekosistēma, ir vēl salīdzinoši vienkāršs gadījums. Bet kā ar īpaši aizsargājamiem zālāju biotopiem? Kā ar virsāju biotopiem Ādažu poligonā (kas ir lielākā daļa no visiem Latvijas virsājiem)? Atšķirībā no mežiem zālāju un virsāju biotopi Latvijā lielākoties patiesi nebūtu radušies bez cilvēka līdzdalības un arī pastāvēt var tikai tad, ja tiek turpināta to apsaimniekošana. Jāpatur gan prātā, ka apsaimniekošanai nav noteikti jābūt ar mērķi saglabāt biotopu kā tādu - gan zālāji, gan virsāji Ādažu poligonā ir radušies, saimniekojot citiem mērķiem, nevis dabas aizsardzībai. Vai šie biotopi būtu aizsargājami?

Tiem, kam šķiet, ka cilvēka radīti biotopi nav aizsardzības vērti, gribu jautāt mazliet citādi: Vai jūs atbalstītu, ka Doma baznīca tiek nolīdzināta, lai tās vietā uzceltu lielveikalu? Doma baznīca taču arī ir cilvēka radīta! Varbūt lielveikals nesīs tā īpašniekam lielāku peļņu, turklāt nebūs jātērējas vecās baznīcas uzturēšanai, ko turklāt noteikti ierobežo dažādas prasības (pieņemu, ka, piemēram, ielikt Doma baznīcai plastmasas logus nav atļauts). Lūk, arī trešā līdzība arhitektūrai ar dabas aizsardzību - tas, ka cilvēks kaut ko radījis, vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir tiesības to iznīcināt. Labi, labi, mežu nocērtot un atjaunojot, tas formāli netiek iznīcināts. Tomēr pēc šādas loģikas nekas slikts nenotiks arī tad, ja Doma baznīcas vietā turpmāk būs "Maxima XXX" - māja paliek māja.

Tomēr vienā ziņā aizsargājami biotopi ir pārāki par arhitektūras pieminekļiem - gan vieniem, gan otriem ir kultūrvēsturiska nozīme, gan vieni, gan otri dod zināmu pienesumu valsts ekonomikai, bet īpaši aizsargājami biotopi ir dzīvi (burtiskā šī vārda nozīmē) un sniedz ļoti daudzveidīgus t.s. ekosistēmu pakalpojumus. Mežā jūs varat lasīt sēnes un ogas, turklāt mežs attīra gaisu un sargā no plūdiem. Ziedu pļavās jūs varat laist ganīties bites un savākt augus tējām vai Jāņu vainagam. Virsājos... nu... Ādažu poligona virsājos lielākā daļa no jums nevar darīt neko (militāra teritorija tomēr), bet arī šeit biškopji izliek savus stropus un mednieki lūko pēc guvuma, turklāt, kā rāda pieredze no citām valstīm, pat militārajām mācībām virsāji nāk par labu, jo tad, ja augājs nobraukāts līdz plikām smiltīm, tās viegli dzenā vējš, brīžiem stipri apgrūtinot mācību norisi. Un visi šie aizsargājamie biotopi ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām (kas arhitektūras pieminekļu gadījumā laikam nav īsti pieļaujami... lai gan - Doma baznīcā savulaik esot ligzdojis lauku piekūns).

Īsāk sakot, protams, ka īpaši aizsargājami biotopi ir īpaši aizsargājami pat tad, ja tos ir radījis cilvēks. Ne velti šādu biotopu aizsardzību paredz ES direktīva un Latvijas likumi. Ne velti likumi nepieļauj ar atrunu "šo radījis cilvēks" noplicināt mūsu un citu šeit mītošo radījumu dzīves vidi. Un jūs, kas cīnāties pret dabas aizsardzību, sakot, ka tas iedzīvotāju labā, neizliecieties! Iedzīvotāji jau sen pateikuši, ka Latvijas dabas daudzveidības saglabāšana tiem ir svarīga.

Paralēles starp arhitektūras pieminekļiem un dabas aizsardzību savilka arī kāda bilde (ko nevaru vairs atrast) Tviterī, kur bija pārfotografēts attēls no prezentācijas kādā konferencē. Tā doma bija apmēram: "Ja mēs neesam gatavi nojaukt piramīdas attīstības vārdā, kāpēc mēs pieļaujam dabas pieminekļu iznīcināšanu." Pirmajā brīdī doma šķita jauka, otrajā - naiva. Man ir bažas, ka tad, ja kāds izrēķinātu, ka piramīdu nojaukšana ir ekonomiski izdevīgāka nekā to saglabāšana, buldozeri būtu klāt kā likts. Jums šķiet, ka pārspīlēju? Izlasiet šo!

Bet mēs taču esam saprātīgāki? Mēs taču negribam lielveikalu Doma baznīcas vietā? Lūdzu, sakiet, ka arī es neesmu naivs!