Dabas aizsardzība un nacionālās vērtības

Visiem labi, visiem labi
Mana tēva zemītē:
Zaķam labi cilpu mest,
Rubeņam rubināt.

Vienmēr esmu uzskatījis sevi par Latvijas patriotu. Laika gaitā gan tas izpaudies visai dīvainos veidos. Bērnībā ar brāli dziedājām "Velns, parauj Krieviju!" Latvijas himnas melodijā. Skolā, kad mācību uzdevums bija izveidot un aizstāvēt politisku partiju, ar klasesbiedriem izveidojām "Latvijas Pretkrievu partiju", un es apsvēru domu ierasties skolā ar kāšu krustu uz piedurknes, par ko pat mana mamma (no kuras esmu ieguvis visai negantu humora izjūtu) aizrādīja, ka ir lietas, ar ko nejokojas. Un, ui, ja toreiz būtu bijis Tviteris, kādus Jāņa Iesalnieka izteikumiem līdzīgus murgus varētu izvilkt no manas pagātnes! Galu galā arī nobalsoju pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ne tāpēc, ka man būtu kādi argumenti, bet tāpēc, ka vienkārši biju pret... Bet tad es paaugos un sapratu, ka, lai būtu patriots, nav obligāti būt aprobežotam.

Iespējams, man paaugties palīdzēja nopietna pievēršanās dabas aizsardzībai. Nav šaubu, ka Latvijas daba vienmēr ir bijusi viena no mūsu vērtībām, un rūpes par to lasāmas jau mūsu tautasdziesmās. Bet tad, kad tu sāc domāt, kā Latvijas dabu saglabāt, tu neizbēgami nonāksi pie atklāsmes, ka to nevar izdarīt, domājot tikai vienas valsts robežās. Ir jāsadarbojas ar citām valstīm.

No bērnības atceros filmu, kurā kara stāvoklis starp divām ciltīm valdīja tāpēc, ka viena no tām čurāja upes augštecē, kamēr otra lejtecē mazgājās. Kā zināms, lai gan ar Baltkrieviju karastāvoklī neesam, citādi mūsu dzīve maz atšķiras no pieminētās filmas (šeit un šeit daži raksti atgādinājumam). Lai šādas problēmas novērstu mēs ar Baltkrieviju esam noslēguši līgumu, kas paredz sadarbību arī vides aizsardzības jomā.

Ja grib aizsargāt putnus, ar sadarbību ar kaimiņiem vien ir par maz. Lai cīnītos pret to, ka "mūsu" aizsargājamie putni tiek nošauti ceļā uz ziemošanas vietām vai noindēti, kad nonākuši tajās, ir nepieciešami daudz plašāki līgumi, piemēram, t.s. Bonnas konvencija, kam pievienojāmies vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, un ar šo konvenciju saistītais līgums par Āfrikas-Eirāzijas migrējošo ūdensputnu aizsardzību.

Nenoliedzami, jebkurš līgums nozīmē, ka mums jāievēro prasības, ko (vismaz daļēji) izvirzījis kāds cits. Tomēr līgumus parakstām, zinot, ka tie nesīs labumu arī mums un arī pārējām pusēm līguma noteiktās prasības būs jāievēro.

Pat tad, ja nepatīk dabas aizsardzības līgumi un gribas domāt tikai par biznesa interesēm, ir vērts atcerēties, ka nedzīvojam mūra apjoztā naturālajā saimniecībā. Nav tādas sienas Baltijas jūrā, kurai vienā pusē dzīvo mūsu zivis, kuras mēs varam zvejot uz nebēdu, bet otrā - viņu zivis, kas nav mūsu darīšana. Turklāt mēs zvejojam ne tikai Baltijas jūrā. Un atkal - lai visas valstis nemestos cīņā, kura paķers pēdējo zivi, visiem jāvienojas par noteikumiem, kas ļaus zvejot arī turpmāk.

Mēs ļoti lepojamies ar to, ka pa labi, pa kreisi iztirgojam kokus no saviem mežiem, un tā uzņēmēji nopelna naudiņu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Bet arī šeit ir izšķiršanās - vai sūtīsim baļķus "pa labi" uz Ķīnu, vai produktus ar kaut nelielu pievienoto vērtību - "pa kreisi" uz Lielbritāniju. Saprātīgāk it kā būtu uz Lielbritāniju, bet Lielbritānijas pircējs pieprasa FSC sertificētu koksni, un sertifikācija nozīmē, ka ir dabas aizsardzības prasības, kas mums jāievēro, apsaimniekojot mūsu mežus.

Mani reizēm biedē cilvēki, kas, pieauguši būdami, joprojām uzvedas tā, kā es bērnībā. Reizēm man ir sajūta, ka nacionālās vērtības, ko mēģinām aizstāvēt, ir neiecietība, tumsonība un alkatība. Varbūt reizēm, lai atvēsinātu sakarsušās galvas, būtu jāiziet ārā, kur dzimtenes svētie bērzi stāv pulciņos zilgani bāli, kur vālodzīte sauc mājās pasaules staigātājus, kur stārķis vecajā ritenī ligzdu sāk, un jāsaprot, kas ir mūsu patiesās vērtības un ka to aizsardzība ir iespējama tikai sadarbībā.