Kaimiņu Jānis

Bija ienācis kaimiņu Jānis parakstīt medību tiesību nomas līgumu. Lai gan viņš šeit ir mūsu tuvākais kaimiņš (vienīgais privātīpašnieks, kura zeme robežojas ar mūsējo), tikties iznāk reti. Jānis ir patīkams cilvēks un īsts lauku latvietis - liels vīrs, vienmēr melnām, sastrādātām rokām, pats saimnieko savā zemē un pamazām remontē māju, un cenšas izvairīties no braukšanas uz Rīgu.

"Jā, es jau tagad bukus savā zemē nemaz nemedīju. Man tas nav vajadzīgs. Es viņus tur tikai baroju," stāsta Jānis, kamēr kārtojam papīrus.

Aicinām Jāni palīdzēt, lai mūsu pļava neaizaug. Viņam plāni kādus lopus ieviest, sakām, lai laiž mūsu zemē. Mēs ar sievu divi pilsētnieki - ne mums tehnikas, ne prasmju to pļavu kārtīgi uzturēt. "Ā... es domāju, ka jūs speciāli audzējat ciet," novelk Jānis. Saprotot, ka zemi aizaudzēt tomēr negribam, kaimiņš turpina: "Jā, es jau arī tur vienā stūrī neko nedaru, tikai nopļauju, lai neaizaug. Man tur tagad visādas interesantas puķes sāk parādīties. Negribu, lai griezes pazūd..." stāsts turpinās - par to, kā ar draugu atplestām mutēm skatījušies, kā grieze, turpat no pļavas iznākusi, griezusi viņu acu priekšā, par to, kā kraukļus mēģinājis no griežu mazuļiem biedēt prom ("Bet viņi jau nebaidās!").

Nesen uzzinājis, ka Jāņa īpašumā ir arī zemes gabals pie Lestenes-Dobeles ceļa krustojuma ar Liepājas šoseju, izmantoju iespēju uzsist viņam uz pleca - ne reizi vien, nezinot, kas ir zemes saimnieks, esmu nopriecājies par zemnieku, kas savā laukā saglabājis palielu niedrāju, virs kura katru pavasari var redzēt niedru liju riņķojam.

"Jā, es tur biju aizgājis paskatīties. Būtu ļoti viegli to vietu nosusināt - grāvis turpat blakus un slīpums pareizais. Bet es jau neesmu tādā badā. Skatos vienīgi, lai tās niedres neiet plašumā. Tur viens vanags dzīvo. Sēž tur tajā nokaltušajā kokā. Es nezinu, kur viņš sēdēs, kad tas koks pavisam nokritīs..."

Tā mēs runājām par šo un to, un es domāju... Darbā bieži iznāk saskarties ar "politisko" vidi, kur tā vien šķiet, ka ir dabiski dabas aizsardzības organizācijām cīnīties ar medniekiem, medniekiem cīnīties ar zemniekiem, bet zemniekiem - ar dabas aizsardzības organizācijām. Bet saruna ar Jāni manī nostiprināja pārliecību, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas nav nevienā organizācijā un ar nevienu necīnās, bet vienkārši kā kārtīgi latvieši saimnieko savā zemē, atrodot iespēju gan griezei vietu atstāt, gan par jocīgām puķēm papriecāties. Varētu jau saimniekot arī intensīvāk... "Es jau neesmu tādā badā," saka Jānis.