pirmdiena, 2013. gada 15. aprīlis

Pavasaris atnāk ar blīkšķi

Pirmais zvans: saulainās janvāra dienās pavasara tuvošanos iezvana lielo zīlīšu dziesmas. Otrais zvans: Latvijā ierodas krauķi un pa kādam apmulsušam cīrulim... Ziema ieilgusi. Putni, kam būtu jāatgriežas Latvijā, iestrēguši kaut kur Eiropas vidienē un sagādā galvassāpes zemniekiem, kuru laukos putnu bari atpūšas un barojas. No malas skatoties, varētu domāt - miers. Bet tas ir saspiestas atsperes miers, miers, kāds valda pirms darba laika pie veikala drūzmējošos cilvēku pūlī dienā, kad sākas jaunā "Apple" produkta pārdošana.

Trešais zvans vairs nav zvans, bet blīkšķis! Saule silda, sniegs kūst, un pavasarim slūžas ir vaļā! Labu laiku gaidījušie putni metas uz priekšu - uz ziemeļiem. Ir jāsteidzas! Kopš pagājušā rudens putniem bijis jārūpējas tikai par barības meklēšanu un savu izdzīvošanu, bet tagad ir jāsteidzas pildīt svarīgāko pienākumu savā dzīvē - turpināt sugu. Iespējas izaudzināt mazuļus ir ļoti atkarīgas no ligzdošanas vietas izvēles - vai būs vieta, kur uzbūvēt ligzdu tā, lai to neviens neapdraudētu, vai ligzdas apkārtnē būs pietiekami barības pašiem un mazuļiem. Labu vietu visiem nepietiks, un tāpēc ir jāsteidzas! Stārķis atgriezies savā ligzdā, ko vēl klāj sniegs. Sevišķi patīkami nav - naktīs vēl auksts, barību apsnigušajos laukos vēl grūti sameklēt, bet tas nav svarīgi - viņš ir pirmais!

Arī atbrīvotie sniega un ledus ūdeņi raujas uz priekšu. Upes iziet no krastiem un appludina cilvēku mājas, bet putniem ir radītas lieliskas atpūtas un barošanās vietas. Ūdensputnu tūkstoši apstājas Svētes, Dvietes un citu upju palienēs, lai uzņemtu spēkus pirms tālākā ceļa. No šiem tūkstošiem tikai neliela daļa paliks ligzdot tepat, lielākā daļa dosies uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos.

Saule spīd, hormoni trako, un ir jādzied! Jādziet pat tad, ja tā piesaista vanaga vai kaķa uzmanību. Pagājušajā gadā šķīlušies putni tā kā tādi pusaudži - īsti nezina, ko grib, bet grib ļoti. Pēc dažiem mēnešiem viņi jau būs sapratuši, kā tas ir, kad jārūpējas gan par savu mātīti, gan par kādiem pieciem līdz desmit nepārtraukti kliedzošiem bērniem, kuri uz mirkli pieklust tikai tad, kad knābī iestūķēts kāds kukainis. Tad vairs nebūs ne laika, ne vēlēšanās dziedāt.

Putniem dažu mēnešu laikā ir jātiek galā ar lietām, kas cilvēkiem prasa vismaz divdesmit gadus, - jāatrod partneris, jāuzbūvē ligzda un jāizaudzina mazuļi, lai tie paši spētu par sevi parūpēties. Arī tāpēc ir jāsteidzas - sākot ligzdošanu pārāk vēlu, līdz rudenim var nepaspēt.

Un mēs, mutes papletuši smaidā, vērojam kā pār mums gāžas pavasara gājputnu vilnis. Vēl nesen ziņoja par pirmajiem stārķiem, bet tagad stārķu jau pilni lauki. Cīruļu treļļi dzirdami pat pilsētās, bet kāda garāmlidojoša ausainā pūce uz mirkli piestāj uz kāda Liepājas daudzdzīvokļu ēkas balkona. Mežos dzirdamas ne tikai zīlīšu, dzilnīšu un mizložņu balsis, bet arvien spēkā pieņemas dziedātājstrazdu un melno mežastrazdu dziesmas, iedūdojas pa lauku balodim. Pēc brīža jau pie šī visa būsim pieraduši, bet tagad - eh, pavasaris!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru