- Edgar, Frišvagars man te stāsta, tu viņu nesveicinot.
- Es viņu nesveicinu, barona kungs.
- Par ko ne?
- Tāpēc, ka man riebjas to darīt, barona kungs.
(no filmas "Purva bridējs")
Daži neseni notikumi man likuši daudz domāt par to, ko Latvijas sabiedrība gaida no Latvijas mežiem un cik liela nozīme šajā jautājumā ir emocijām. 23. jūlijā piedalījos Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotā sanāksmē, kurā tika apspriests mežu kontrolētās dedzināšanas jautājums. Viens no iedzīvotājiem, kas iestājās pret šo ideju, piekrita, ka iebildumi ir emocionāli, tajā pašā laikā uzsverot, ka tas nav nekas slikts ("Ja cilvēki emocionāli reaģētu uz krievu tanku iebraukšanu Latvijā, vai tad tas būtu slikti?").
Lai gan mežu dedzināšanas jautājumā biju šim kungam opozīcijā, par emocijām nevarēju nepiekrist. Pats esmu visu laiku uzsvēris to, cik emocijas ir svarīgas un ka cilvēkiem uz tām ir tiesības. Cilvēks, kas nav robots (un lielākā daļa no mums tiešām nav roboti), uz pasauli vispār nevar nereaģēt emocionāli. Emociju vadīti mēs izvēlamies savu partneri, emociju dēļ radām bērnus un izjūtam pret tiem spēcīgas emocijas, kas liek mums viņus auklēt un audzināt par emocionālām būtnēm.
Mežu apsaimniekošana arī ir emocionāls jautājums. Pat Latvijas Meža politikā norādīts, ka Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr saistījušas emocionālas saites. Cik pretrunīgas ir šīs emocijas! Kailcirtes malā stāvot, iedzīvotājs redz beigas, kur mežsaimnieks redz sākumu. Redzot kritušus kokus mežā, mežsaimnieks saskata postažu, bet ekologs - dzīvību. Sabiedrību, kas lielākoties nav ne mežsaimnieki, ne ekologi, emocijas rauj uz pusēm. DNB bankas veiktā aptauja (lasīt šeit) liecina, ka 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem. Tajā pašā laikā 59% aptaujāto uzskata, ka ciršanas vecumu sasniegušu mežu jānocērt, bet 55% šķiet, ka Latvijā mežus izcērt pārāk daudz.
Lai pretrunu plosīto sabiedrību dabūtu savā pusē, aktīvākās interešu grupas aicina nolikt malā emocijas, ķeras pie skaitļiem (meža putnu indeksa kritums, koksnes krājas pieaugums u.tml.) un cer, ka sabiedrība uz šiem skaitļiem reaģēs... emocionāli. Tieši emocijas piešķir skaitļiem spēku, jo ar ko gan citādi skaitlis 95 ir labāks vai sliktāks par skaitli 2000000?
Patiesībā emocijas bieži vien ir ļoti racionālas pat tad, ja paši uzreiz to neaptveram. Kas attiecas uz mežu apsaimniekošanu, mūsu emocijas ir balstītas uz mūsu zināšanām, kas lielākajai sabiedrības daļai ir visai paviršas (piedod, lielākā sabiedrības daļa!). Riskēšu apgalvot, ka lielākā daļa DNB aptaujāto nenojauš, ko praktiski nozīmētu dabas saglabāšanas izvirzīšana par prioritāti mežu apsaimniekošanā vai visu ciršanas vecumu pārsniegušo mežu nociršana. Tieši tāpēc savās emocijās esam tik pretrunīgi un svārstīgi - zināšanās, kā zināms, nepārtraukti papildinās. Reizēm gan dzīvē sasniedzam brīdi, kad esam ļoti emocionāli pieķērušies savām zināšanām un neko jaunu uzzināt vairs negribam. Kur nu vēl pieņemt!
Tātad norakstīt kaut ko uz "tikai emocijas" ir nesaprātīgi, lai arī viegli. Visām emocijām ir kāds iemesls. Atgriežoties pie ievadā citētā "Purva bridēja", barona atbilde uz Edgara emocionālo repliku bija: "Turpmāk tu viņu atkal sveicināsi." Labs piemērs tam, kā attieksme "tikai emocijas" iedzen sarunu strupceļā. Varbūt baronam būtu bijis jājautā: "Par ko tā?" Ja Edgars spētu neatcirst: "Riebjas un viss," tas varētu kļūt par sākumu domu apmaiņai, kas, iespējams, novestu pie konflikta risinājuma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru