Dabu nevar atstāt tikai rezervātos

 

Esmu ievērojis, ka AS "Latvijas Finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis jau kādu laiku, publiski uzstājoties, norāda, ka Eiropas Savienības valstis vienojušās, ka 30% valsts teritorijas atvēlami dabas aizsardzībai un pārējos 70% vajadzētu notikt dabas aizsardzības netraucētai saimnieciskajai darbībai. Es pieņemšu, ka Biķa kungs nenodarbojas ar apzinātu dezinformāciju, tikai nav pietiekami iedziļinājies šajā jautājumā. Tomēr, tā kā minēto uzstādījumu sācis atkārtot arī par meža politiku atbildīgais zemkopības ministrs Armands Krauze, šoreiz paskaidrošu sīkāk, par ko tad Eiropas Savienības valstis ir vienojušās attiecībā uz mežiem.

Biķa kunga ievads atsaucei uz ES valstu vienošanos nereti ir apgalvojums, ka mūsu pašu Latvijas meža politiku mums nav izdevies īstenot, apmēram: "Mēs mēģinājām vienlaikus iegūt koksni un sargāt dabu, tas neizdevās, tāpēc tagad ir vienošanās par stingru šo mērķu nodalīšanu." 

Par neizdošanos piekrītu, taču uzskatu, ka neizdošanās iemesls ir tas, ka trūcis patiesu centienu Latvijas meža politikā nosprausto mērķi - mežu ilgtspējīga apsaimniekošana - tiešām sasniegt. Aizsargāto mežu īpatsvars joprojām ir nepietiekams (stingri aizsargāti vien 7,6% mežu), mežizstrādes intensitāte tiek kāpināta un pamatā balstās uz kailcirtēm, un tas noplicina mežu dabas daudzveidību un samazina mežu spēju sniegt mums citus labumus. Par to jau nesen rakstīju (šeit), tāpēc neatkārtošos.

Tad nu Biķa kungs piedāvā aizmirst par Latvijas meža politiku un saimniekot atbilstoši Eiropas Savienības uzstādījumiem.

Sākumā atzīmēšu, ka 30%, kas atvēlami dabas aizsardzībai, nav nekas jauns vai tieši Eiropas Savienības institūciju izgudrots. Dažādos veidos 30% vai līdzīgi skaitļi ir apspriesti jau desmitgadēm. Mūsu pašu Jura Lipsberga grāmatā "Dzīvnieks Sarkanajā grāmatā", kas izdota 1985. gadā, lasāms: "...ikkatra mūsu planētas lielāka fizioģeogrāfiskā reģiona ietvaros vienu trešdaļu tā platības vajadzētu saglabāt neskartu vai mazpārveidotu."

Runājot tieši par mežiem, 2011. gadā principu "trešdaļa no trešdaļas" (t.i., aizsargāt trešo daļu mežu un no šiem mežiem trešo daļu aizsargāt stingri) pamatoja somu zinātnieks Ikka Hanski (šeit). Arī jaunākos pētījumos norādīts, ka tad, ja gribam, lai meži mums dotu pēc iespējas vairāk dažādu labumu, nevis tikai koksni, dabai būtu atvēlami 30% mežu (šeit).

BET...

...ne zinātniskos pētījumos, ne Eiropas Savienības plānos nav teikts, ka, atstājot 30% mežu dabai, varam rullēt pāri visam pārējam ar neierobežotām kailcirtēm un cerēt, ka mūsu meži būs apsaimniekoti ilgtspējīgi. Piemēram, iepriekšējā rindkopā citētajā somu zinātnieku pētījumā norādīts, ka tikai 20% mežu atvēlami intensīvai apsaimniekošanai, bet 50% mežu jāapsaimnieko ekstensīvi.

Te arī beidzot nonāku līdz tam, par ko vienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis un kas paslīdējis garām Biķa kungam - Eiropas Savienības Meža stratēģija 2030. gadam.

Jā, šajā stratēģijā ir atsauce uz ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā nosprausto mērķi - aizsargāt 30% sauszemes teritorijas un 10% teritorijas nodrošināt stingru aizsardzību, taču šeit atrodam arī citus uzdevumus, piemēram (citēju):

• adaptīva meža atjaunošana un uz ekosistēmām balstītas apsaimniekošanas pieejas;
• jāaizsargā un jāatjauno meža biodaudzveidība un jāievieš biodaudzveidībai labvēlīgas meža apsaimniekošanas prakses;
• monokultūru plantāciju vietā vēlams ierīkot un uzturēt audzes un ainavas līmenī ģenētiski un funkcionāli daudzveidīgus jauktos mežus;
• [kailcirtes] būtu jāizmanto tikai pienācīgi pamatotos gadījumos;
• mežizstrāde putnu ligzdošanas periodā jāveic saskaņā ar Putnu direktīvu.

Uz šīs stratēģijas pamata sagatavotajās vadlīnijās par dabai tuvāku meža apsaimniekošanu nepārprotami norādīts, ka tās "attiecas uz mežiem, kurus komerciāli izmanto meža koksnes un nekoksnes produktu ieguvei un kuri nav skaidri noteikti par aizsargājamām teritorijām". 

Tiktāl par to, par ko vienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis. Taču gribu vēlreiz uzsvērt un atgādināt, ka būtībā tas pats - mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, meža ekosistēmu tuvināšana to dabiskajai struktūrai, aizsargājamo teritoriju tīkla izveide - iekļauts arī Biķa kunga izbrāķētajā Latvijas meža politikā (šeit).

Aizsargājamo teritoriju tīkls ir ļoti būtisks, bet tikai viens no instrumentiem, lai nodrošinātu mežu dabas daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Neņemot vērā dabas saglabāšanas vajadzības 70% Latvijas mežu, nevarēs sasniegt ne Latvijas, ne Eiropas Savienības nospraustos mērķus. Brīžiem gan rodas jautājums - vai mums vispār ir viens mērķis? Vai mēs gribam, lai Latvijas meži tiktu apsaimniekoti ilgtspējīgi? Ja gribam, vai mēs visi vienādi saprotam, ko "ilgtspējīga apsaimniekošana" nozīmē?