Savulaik viens no meža nozares aktīvākajiem propagandistiem Māris Liopa uzaicināja uz sarunu dabas aizsardzības organizāciju pārstāvjus. Mazliet ieintriģēti par to, ko tad Liopas kungs mums grib vēstīt, piekritām šai sarunai. Viņa vēstījums bija: "Pirmais, ko es gribu teikt - nost ar radikālismu!" Protams, ar to bija jāsaprot, ka radikāļi, kuriem vajadzētu piebremzēt, esam mēs.
Tagad Māris Liopa ir zemkopības ministra Armanda Krauzes ārštata padomnieks meža resursu ilgtspējīgas pārvaldības un izmantošanas jautājumos. Man ir aizdomas, ka padomu "Nost ar radikālismu!" Liopa savam priekšniekam nav devis, drīzāk pretēji. Šķiet, neesam tālu no tā brīža, kad ministrs aicinās dabas aizsardzības organizāciju biedrus un atbalstītājus deportēt vai vismaz nošaut.
Pirms kāda laika, atbildot uz manu rakstu portālā "Satori" (lasāms šeit), Krauze vides organizācijas pielīdzināja komunistiem. Daļu cilvēku pārsteidza šāds ministriem kopumā ne pārāk raksturīgs un piedienīgs izteiksmes veids, bet Krauze tik turpināja gan Facebook komentāros, gan citur, kur vien radās iespēja, uzsvērt savu pārliecību - komunisti un viss.
Ja pie apsaukāšanās esmu pieradis, tad nākamais ministra izteikums pārsteidza arī mani. Krauze nāca klajā ar paziņojumu: "Katrs mežs, ko noliekam malā (lasīt - nenocērtam), tas ir zaudējums nākamajām paaudzēm." (lasāms šeit) Nē, nepārprotiet, šī paziņojuma saturs mani nepārsteidza nemaz, jo šāds lozungs jau sen (jau pirms Krauzes) atbilst Zemkopības ministrijas īstenotajai meža politikai. Pārsteigums bija tas, ka ministrs to pateica skaļi. Dabas aizsardzības organizācijām bieži tiek piedēvēts aicinājums mežus pārstāt cirst vispār un visu Latviju pārvērst par rezervātu. Tiešām radikāli! Taču neviena no man zināmajām organizācijām nekad šādu aicinājumu nav izteikusi. Otra galējība - katra meža nociršana - ministram acīmredzot īpaši radikāla nešķiet. Tad nu mums tagad jāaizbrauc aplūkot zaudētos mežus Slīteres Nacionālajā parkā vai Ķemeru Nacionālajā parkā un jāapzinās, ka šādus mežus mēs drīz varēsim redzēt tikai aizsargājamās teritorijās. Pārējie meži būs uzvarēti.
Ja radikāli būtu tikai ministra izteikumi, varētu par tiem tikai pasmaidīt. Nekas iepriekš nedzirdēts tas nav, varbūt vienīgi ne no ministra. Taču radikāla ir arī rīcība. Ja 4. septembra rītā varējām lasīt, ka Zemkopības ministrija tikai "vērtē iespējas samazināt koku ciršanas vecumu", tad pēcpusdienā vērtējums jau bija gatavs, un tika publicēti grozījumi Meža likumā (lasāmi šeit), kuros ietverts ne tikai ciršanas vecuma samazinājums lielākajā daļā mežu, bet arī atteikšanās no regulāras meža inventarizācijas un vēl kāds absolūti burvīgs punkts: "Mežsaimnieciskā darbība, ko veic atbilstoši šim likumam, atzīstama par atbilstošu normatīvo aktu prasībām sugu un biotopu aizsardzības jomā." Iedomājieties - lai kas tiktu sarakstīts Sugu un biotopu aizsardzības likumā (un lai kādi būtu turpmākie grozījumi Meža likumā), attiecībā uz mežiem par noteicošo dabas aizsardzības likumu kļūtu Meža likums. Ar to Zemkopības ministrija mēģina ar likuma spēku atņemt VARAM jebkādu kompetenci par dabas aizsardzību mežos.
Tomēr ir skaidrs, ka Krauze šajā gadījumā ir tikai izpildītājs, kas tikai atskaņo to, ko viņam pasaka priekšā, un dara to, ko viņam liek. Arī Māris Liopa, kurš varētu būt autors daļai Krauzes krāšņāko izteikumu, noteikti nav galvenā galva, kas stāv aiz visām šīm radikālajām iecerēm. Galu galā arī Latvijas Kokrūpniecības federācija un Latvijas Meža īpašnieku biedrība, ko bieži dzirdam par šiem jautājumiem izsakāmies, ir tikai izsūtāmie zēni, kuru darbiņš ir publiski cīnīties pret dabas aizsardzību, lai lielie spēlētāji ("Latvijas valsts meži", "Latvijas Finieris" u.c.) varētu neaptraipīt savus uzvalkus ar publiskiem konfliktiem, veidot nosvērtu un pragmatisku nozares pārstāvju tēlu un krāsoties zaļi jo zaļi.
Tomēr vai nu nejauši vai apzināti pirms kāda laika atbildību par šiem un citiem grozījumiem jau uzņēmās "Latvijas valsts meži" valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (skatāms šeit) informējot: "Mēs esam sagatavojuši grozījumus dažādos normatīvajos aktos līdz pat konkrētiem formulējumiem. Tā ir tāda mape, kas ir iedota gan Valsts kancelejā, gan ministrijā. Mēs esam savu izdarījuši, un valsts solīja, ka šis viss tiks ņemts vērā."
To, ka Putniņa minētais "mēs" ietver arī "Latvijas Finieri", var redzēt pēc tā vadītāja Ulda Biķa publiskajiem izteikumiem, kas jau kādu laiku iezīmē ceļu, pa kuru iet Zemkopības ministrijai. Tāpēc nav pārsteigums, ka iepriekš minēto Krauzes gānīšanos par komunistiem "Latvijas Finieris" Feisbukā daudzināja kā piemēru "konstruktīvai un pragmatiskai diskusijai".
Lūk, tātad konstruktīvi un pragmatiski ir uzskatīt, ka katrs nenocirstais mežs ir zaudējums nākamajām paaudzēm. Konstruktīvi un pragmatiski ir ļaut izcirst tik jaunus mežus, ko, pretojoties Maskavas spiedienam, nepieļāva iepriekšējās mežkopju paaudzes. Konstruktīvi un pragmatiski ir virzīt vērienīgus likuma grozījumus bez sabiedriskās apspriešanas un ietekmes uz vidi novērtējuma. Taču atgādināt par tajā pašā Meža likumā definēto ilgtspējīgo meža apsaimniekošanu un to, ka Latvijas meža politikā stāv ierakstīts, ka mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas gan ir radikālisms. Nost ar tādu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru