Pirms kāda laika žurnālā "MMD" lasīju galvenā redaktora Didža Pakalna pārdomas par to, ka, cilvēkiem kļūstot arvien pilsētnieciskākiem, mednieks vairs nesaistās ar cienījamu, dabu zinošu cilvēku, bet ar akmenslaikmeta slepkavnieku. MMD ļaudis tiešām cienu un laiku pa laikam pārliecinos, ka viņi pārstāv mednieku sabiedrības saprātīgo galu, tomēr brīžiem rodas sajūta, ka Didzim taisnība ir tikai daļēji - cilvēces urbanizāciju vien nevar vainot pie negatīvas attieksmes pret medniekiem. Mednieki ir ļoti dažādi, un, ak vai, ne visi pārstāv saprātīgo galu.
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru