Latvijā jebkurš var dibināt nevalstisku organizāciju (NVO). Ja Jānis Bērziņš grib sev nopirkt mašīnu, bet naudas nepietiek, viņš var dibināt "Jāņa Bērziņa atbalsta fondu" un vākt ziedojumus mašīnas iegādei. Ja tā notiek, viss kārtībā un nevienam neko nevar pārmest. Sliktāk ir tad, ja J. Bērziņš dibina, piemēram, "Mobilitātes atbalsta biedrību" ar mērķi veicināt Latvijas iedzīvotāju iespējas pārvietoties, bet patiesībā joprojām tikai vāc naudu savai jaunajai mašīnai.
Ik pa laikam arī dzīvē iznāk sastapties ar tādām "Jāņa Bērziņa atbalsta biedrībām", kas slēpjas zem jaukākiem nosaukumiem un varbūt reizēm pat sabiedriskā labuma organizācijas statusa, bet faktiski darbojas biznesa interesēs. Un darbojas pēc Latvijas (bet gan jau tā ir arī citur) - biznesa principiem: tās var būt vienreiz lietojamas organizācijas, kas radītas tikai viena pasūtījuma apkalpošanai (darbs pabeigts, šo organizāciju likvidējam un taisām jaunu), tās var būt anonīmas organizācijas, par kurām nav zināms, kas aiz tām patiesībā stāv, un galu galā tās ir organizācijas - reklāmas pakalpojumu sniedzēji (jo NVO teiktais taču izklausās ticamāk, nekā ja runā tieši ieinteresētie uzņēmēji).
Droši vien šobrīd vispopulārākais piemērs ir "Latvijas konkurētspējas attīstības fonds" ar savām uzturēšanās atļauju reklāmām. Šis gadījums gan nebūt nav ļaunākais - fondam ir sava interneta lapa, kur katrs var ieiet un redzēt vismaz daļu cilvēku, kas aiz šīm reklāmām stāv, un arī iegūt zināmu skaidrību par reklāmu mērķi.
Manā darbā ir iznācis saskarties arī ar interesantākām organizācijām. Šķiet, visskaļāk savulaik izskanēja Baltijas Ornitologu asociācija, kas radās, lai sniegtu pozitīvu atzinumu par vēja parka būvniecības plāniem, par kuriem negatīvu slēdzienu bija devuši LOB speciālisti (lasīt šeit), un vēja parku cēlājs pat nekautrējās atzīt, ka organizāciju dibinājuši savējie (lasīt šeit). Ventspils novada dome nekādi nevarēja saprast, kuri tad ir īstie putnu speciālisti, daži LOB oponenti saausījās, ka ir uzradušies arī "labie ornitologi", bet organizācija ar tradicionāli latviski ambiciozo nosaukumu savu bija padarījusi un tika likvidēta.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļos izskanējis piemērs ir biedrība "Zaļās mājas". Šīs biedrības deklarētais mērķis ir "sekmēt tādu mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu tirgū, kas atbilst ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem." Tomēr, kā savulaik ziņoja radījums "de facto", Zemkopības ministrijas paspārnē esošais Meža attīstības fonds šai biedrībai piešķīris sarunātu finansējumu, kas nav tieši saistīts ar organizācijas mērķiem (lasīt šeit). Jāatzīmē, ka tobrīd biju Meža attīstības fonda konsultatīvās padomes sastāvā, bet par šiem lēmumiem neko nezināju. Uz manu jautājumu, kā tas nākas, saņēmu ministrijas atbildi, ka šoreiz projektus izvērtējusi "Meža attīstības fondam dāvināto (ziedoto) finanšu līdzekļu Ziedojumu nepieciešamības lietderības vērtēšanas komisija." Atgriežoties pie "de facto" sižeta, gribu vērst uzmanību uz kādu interesantu biedrības valdes priekšsēdētāja izteikumu: "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas Valsts Meži"..." Šī bija pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad dzirdēju par NVO, kas kādam pieder.
"de facto" sižets netraucēja minētajai biedrībai caur Meža attīstības fondu saņemt AS "Latvijas valsts meži" finansējumu arī nākošajā piegājienā (lasīt šeit). Šoreiz finansējumu visnotaļ nopietni skanoša izdevuma - "Meža gadagrāmata 2014" - izdošanai saņēma arī nodibinājums "Latvija aug". Internetā atrodamā informācija liecina, ka šai organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss (tātad, tai ziedojot, var saņemt nodokļu atlaides), bet citādi organizācija ir pārsteidzoši anonīma - tai nav savas interneta lapas un pat e-pasta adreses (skatīt šeit). Savukārt šī nodibinājuma norādītais mobilā telefona numurs atrodams gan ģipša izstrādājumus ražojoša uzņēmuma (šeit), gan grāmatvedības pakalpojumu sniedzēja (šeit), gan kādas psihoterapeitu organizācijas (šeit)kontaktinformācijā.
Bet šī gada jaunums ir uzņēmums "Ekobaltika Group", kas vēlas Baltijas jūrā būvēt zivju fermas. Par to, cik aizdomīgi šie plāni izskatās, pagājušajā nedēļā ziņoja raidījums "Nekā personīga" (lasīt šeit). Tas, ko "Nekā personīga" neminēja ir, ka vienā adresē ar šo uzņēmumu mitinās arī organizācija "Starptautiskais akvakultūras zinātniskais pētniecības centrs" (starptautiskais! zinātniskais!), kuras mērķis ir: "Sabiedriskā labuma darbība, kas sniegs nozīmīgu ieguldījumus sabiedrībai, attīstot akvakultūru jūrā un iekšējos ūdeņos." Par šo organizāciju mēs droši vien vēl dzirdēsim...
Un ko no šī visa mums būs secināt? Pirmkārt, es šo uzņēmēju rosīšanos uztveru kā atzinību NVO spējai ietekmēt procesus un NVO paustā ticamībai - ja gribi kaut ko ietekmēt un gribi, lai Tev tic, dibini NVO. Otrkārt, tas kārtējo reizi liek apjaust, ka būtu ieviešama kārtība NVO sektorā, lai sabiedrība skaidri zinātu, kuras organizācijas darbojas sabiedrības labā, bet kuras - savu biedru (vai īpašnieku) interesēs. Acīmredzot esošā sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas kārtība to nenodrošina (un kurš gan vispār meklē, vai konkrētajai organizācijai ir šāds statuss). Treškārt, paturot prātā, kādā pasaulē dzīvojam, jāturas pie principa, ko vidusskolā mācīja mana klases audzinātāja: "Netici visam, kas rakstīts!"
Pieļauju, ka šis raksts palīdzēs arī atbildēt uz uzņēmēju pārstāvja Jāņa Endziņa savulaik uzdoto jautājumu, kā NVO veicina ekonomiku (lasīt šeit). Kāds uzņēmēju pārstāvis (iespējams, šis pats, bet neatceros) reiz pauda, ka putni un NVO ir tikai izdevumi. Tomēr, kā redzam, tie ir izdevumi, kurus virkne kompāniju ir gatava uzņemties. Un neviens prātīgs uzņēmējs taču nedarīs neko tādu, kas neatmaksājas, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru