Lai vienmēr būtu saule!

Lai vienmēr būtu saule,
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)

Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.

Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.

Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.

Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.

Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?

Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."

Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.