Kāpēc jāgroza koku ciršanas noteikumi

Plašsaziņas līdzekļi ziņo, ka augustā-septembrī Zemkopības ministrija varētu virzīt tālāk grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas pieļautu tievāku koku nociršanu galvenajā cirtē. Kāds autors reiz rakstīja, ka, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki karo, jums to nevajag prasīt viņiem pašiem, bet vienkārši paskatīties, ko viņi no tā iegūst. Tad nu, kamēr gaidām Zemkopības ministra Kaspara Gerharda solītās diskusijas par noteikumu grozījumiem, aicinu izvērtēt, ko par iespējamiem noteikumu grozīšanas iemesliem liecina dati.

Šim pārskatam esmu izmantojis publiski pieejamos Valsts meža dienesta datus par 2017.-2019. gadu: http://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/publikacijas-un-statistika/meza-statistikas-cd?nid=1809#jump Tātad katrs, kam nav slinkums, var šeit redzamos grafikus pārbaudīt. Iemesls, kāpēc esmu izvēlējies šo periodu ir arī tas, ka VMD dati par iepriekšējiem gadiem datubāzes pārmaiņu dēļ ar jaunākajiem datiem nav salīdzināmi, taču sakritības pēc 2017. gads bija arī tas, kad pirmoreiz tika virzīti šie noteikumu grozījumi.

Meža nozares pārstāvji bieži uzsver to, kā dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei. Kā zināms, pat valdības deklarācijā ietverts punkts, ka saimnieciskajai darbībai pieejamās mežu platības nedrīkst samazināties. Labā ziņa nozarei - šajos gados tās nav samazinājušās. 2019. gadā koksnes ieguvei pieejamā mežu platība (t.i., platība, kurā atļauta galvenā cirte, neskaitot izcirtumus) ir pat mazliet lielāka (par 0,78%) nekā tā bija 2017. gadā.

Tiktāl viss labi - Meža politikas pamatnostādnēs un valdības deklarācijā nospraustais mērķis ir izpildīts. Taču, ja sadalām mežus pēc valdošās sugas un apskatām trīs svarīgākās no tām (un tās, uz kurām vērsti plānotie grozījumi koku ciršanas noteikumos) - priedi, egli un bērzu, viss vairs nav tik jauki. Koksnes ieguvei pieejamās egļu un bērzu mežu platības gan ir augušas, bet priežu mežu platības ir samazinājušās.

Lai gan meža nozares plānošanas dokumentos runāts par kopējo platību, svarīgi paturēt prātā, ka reālajā dzīvē konflikts starp dabas aizsardzības un koksnes ieguves platībām norisinās mežu "vecajā galā", jo dabai svarīgākie ir vecākie meži un koksnes ieguve notiek galvenokārt tajos mežos, kas sasnieguši Meža likumā noteikto ciršanas vecumu, kamēr platību pieaugums, protams, notiek "jaunajā galā" (atjaunojot izcirtumus vai ieaudzējot mežu lauksaimniecības zemēs). Ja skatāmies uz tiem mežiem, kas sasnieguši ciršanas vecumu (priedei - 101 gads, eglei - 81 gads, bērzam - 71 gads), situācija ir vēl sliktāka - samazinājums redzams gan priežu, gan egļu, gan bērzu mežos.

Nu ko - tad meža nozares runasvīriem taisnība? Dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei? Ne gluži. VMD publiski pieejamie dati gan neļauj izsekot, kas notiek ar katru konkrēto meža hektāru (vai tas kļuvis aizsargājams vai nocirsts), taču pieejamie dati mums ļauj novērtēt kopējos apjomus, kādos mežus piemeklējis tas vai cits liktenis. Šeit esmu salīdzinājis aizsargājamo platību pieaugumu starp 2017. un 2019. g., ar tām platībām, kas šajā laikā nocirstas. Nocirsto platību veido 2017. un 2018. g. nocirsto platību kopsumma, kas ietver visus mežizstrādes veidus, izņemot izlases cirtes un kopšanas cirtes. Kā redzams, aizsargāto platību pieaugums ir niecīgs uz nocirsto platību fona.

Protams, nocirstā platība ir lielāka nekā iepriekšējā grafikā redzamais ciršanas vecumu sasniegušo mežu samazinājums. Tas skaidrojams gan ar to, ka daļa mežu šajā periodā sasnieguši ciršanas vecumu (bet vēl nav nocirsti) un daļa mežizstrādes notiek mežos, kas ciršanas vecumu vēl nav sasnieguši (un tāpēc iepriekšējā grafikā nav ietverti). Šā vai tā no šiem datiem skaidri redzams, ka Latvijas mežu apsaimniekošanu nekādi nevar nosaukt par ilgtspējīgu pat tad, ja skatāmies tikai no koksnes ieguves viedokļa. No šī viedokļa raugoties, ciršanas vecumu sasniegušām mežu platībām, kurās atļauta galvenā cirte, vajadzētu būt nemainīgām, taču šīs platības samazinās, un tas notiek galvenokārt mežizstrādes dēļ, bet dabas aizsardzība ir vien mazs akmentiņš meža nozares riteņos.

Savukārt dati par mežu vecuma struktūru ļauj mums mazliet ieskatīties nākotnē. Zemāk ar bultiņām esmu atzīmējis pirmo vecuma grupu, kas pārsniedz noteikto ciršanas vecumu (I bonitātes mežiem). Te mēs varam redzēt, ka mežu, kas sasniedz ciršanas vecumu, platības priežu mežos strauji samazināsies apmēram pēc 40 gadiem, savukārt bērzu mežos jau pēc desmit gadiem. Egļu situācija izskatās labāk, taču jāpatur prātā, ka visos šajos mežos (arī egļu) pēdējos gados samazinājusies ciršanas vecumu pārsniegušu mežu platība (sk. iepriekšējos attēlus). Tātad jau šobrīd tiek cirsts vairāk mežu nekā cērtamu mežu nāk klāt.

Lai nenonāktu līdz tam, ka vispār nav ko cirst, iespējas ir divas: 1) samazināt ciršanas apjomu; 2) samazināt atļauto ciršanas vecumu. Un tieši tik vienkāršs ir arī stāsts par koku ciršanas noteikumu grozījumiem - mežus cērt pārāk daudz un, lai varētu turpināt cirst tikpat daudz, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas. Lai varētu cirst jaunākus kokus, būtu jāgroza Meža likums, bet Zemkopības ministrija izvēlējusies vieglāko ceļu - ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos ļaut tievāku koku ciršanu arī tad, ja tie nav sasnieguši likumā noteikto vecumu. Un stāsts nav par konkurētspēju, kapitālvērtību, brīvību meža īpašniekiem utt., bet tikai par vēlmi nemazināt ciršanas apjomus, kas ir acīmredzami neilgtspējīgi.