Mežu ciršanas apjomi pieaug

Jau sen esmu pieradis pie meža nozares lobija tieksmes sagrozīt ne tikai faktus, bet pat valodu, lai tikai demonstrētu, ka ar Latvijas mežu apsaimniekošanu viss ir kārtībā. Arī vairs ne pārsteidzoši, tomēr nepatīkamāk ir tad, kad šādi rīkojas Zemkopības ministrijas pārstāvji, kam it kā vajadzētu pārstāvēt sabiedrības intereses, nevis nodarboties ar demagoģiju meža nozares lobija labā.

Viens šāds gadījums dokumentēts vakar Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā ar politiķiem (video atrodams šeit: https://www.facebook.com/dabasfonds/videos/401833264091012/). Manu komentāru, ka meži tiek cirsti pārāk intensīvi (1:26:25) zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts pārvērta par apgalvojumu, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, norādot, ka "cirsmu līmenis ir visu laiku apmēram vienā līmenī" un nav pieaudzis (1:27:16), un vēlāk gāja vēl tālāk, apvainojot mani melos par ciršanas apjomu pieaugmu (1:42:50) un izvelkot no azotes grafiku, kas skaidri parāda, ka... ciršanas apjoms ir pieaudzis.

Jāņa Eglīša demonstrētais grafiks ar mežu ciršanas apjomu pārmaiņām
(kadrs no Latvijas Dabas fonda video).

Šis man atgādināja kaut kur dzirdētu ekspertimentu, kad auditorijai priekšā noliek baltu bumbiņu un prasa, kādā krāsā tā ir. Patiesībā eksperimenta upuris ir tikai viens, bet pārējie cilvēki auditorijā ir sarunāti un vienā balsī apgalvo, ka bumbiņa ir melna. Tad nu eksperimenta vadītājs vairākkārt pārjautā upurim, vai viņš patiešām redz baltu bumbiņu, līdz šis cilvēks tiešām sāk šaubīties par to, ko redz, un sāk sliekties piekrist pārējiem, ka bumbiņa tomēr ir melna.

Šī nav pirmā reize, kad meža nozares pārstāvji par spīti acīmredzamiem un viegli pārbaudāmiem faktiem apgalvo, ka ciršanas apjomi Latvijā ir stabili. Protams, rūpīgi meklējot, varētu atrast periodu, kurā ciršanas apjomu pieaugums nav novērojams (piemēram, skatoties no 1999. vai 2010. gada), taču kopumā pieauguma tendence ir acīmredzama. Šeit atstāšu jums dažus grafikus, kas to uzskatāmi parāda.

Šis grafiks balstīts uz tiem pašiem datiem, ko diskusijā demonstrēja J. Eglītis.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1993. līdz 2018. gadam.

Ja pakāpjamies atpakaļ līdz 1980. gadam, grafiks izskatās šādi.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1980. līdz 2018. gadam.

Protams, ciršanas apjomi pa gadiem svārstās, ko arī diskusijā izmantoja J. Eglītis, it kā atspēkojot apgalvojumu par ciršanas apjomu pieaugumu, norādot, ka lielākais ciršanas apjoms bija 1999. gadā. Taču, ja mēs skatāmies vidējos ikgadējos ciršanas apjomus pa desmitgadēm, ciršanas apjomu pieaugums redzams īpaši skaidri.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.

Zināmu lomu šajā grafikā varētu spēlēt tas, ka pēdējā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, taču, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada.

Visbeidzot Dagņa Dubrovska apkopotie dati ļauj mums atkāpties vēl tālākā pagātnē un pārliecināties, ka tik augstus ciršanas apjomus kā šobrīd Latvija nav piedzīvojusi vismaz pēdējos 100 gadus.

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/Mezhi%20konf%
20materiali/latvijas_meza_resursu_vertejums_DagnisDubrovskis.pdf

Protams, ciršanas apjomu pārmaiņas zināmā mērā ietekmē arī tas, ka cērtamu mežu platības ir mainījušās, taču ar to vien nevar izskaidrot lēcienu ciršanas apjomu 20. gs. 90. gadu vidū-beigās, no kura neesam nolaidušies joprojām.

Ļaudis, kuru atbildībā bija Latvijas meži laikā no 20. gs. 40. līdz 80. gadiem, cērtot mežus ar salīdzinoši mazu intensitāti, mums ir atstājuši gan bagātīgus koksnes resursus, gan lielas dabas vērtības, bet diemžēl šodien par nozari atbildīgie mežā redz tikai koksni, un tieši tas ir pamatā pašreizējiem konfliktiem par Latvijas mežu apsaimniekošanu. Un, ja koksnes resursu ieguvē ieinteresētie, mēģina sagrozīt pat tik elementāri pārbaudāmus faktus kā koku ciršanas apjomu pārmaiņas, kā gan var ticēt jebkam, ko saka šīs nozares runasvīri vai Zemkopības ministrija?