Prasme neredzēt

Mani sen vairs nepārsteidz tas, ka Latvijas meža nozares runasvīri cītīgi turas pie ideoloģijas, kas balstās dogmā, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ideāli un vienīgais šķērslis tam, lai tos apsaimniekotu vēl ideālāk, ir dabas aizsardzība. Ja fakti runā šai pārliecībai pretī, tad skaidrs, ka problēma ir faktos, nevis pārliecībā. Protams, dati, kas nāk no dabas aizsardzības organizācijām, jau saknē tiek atzīti par apšaubāmiem, taču īpatnēji, ka šis faktu aklums attiecas arī uz pašas nozares apkoptajiem datiem.

Lūk, piemēram, 31. janvārī Saeimas un Pasaules Dabas Fonda kopīgi rīkotajā konferencē "Bioloģiskā daudzveidība - cilvēces nākotnei" (ieraksts skatāms šeit) AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis Dagnis Dubrovskis atkal ķērās pie iemīļotā stāsta, ka esot pretrunas starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem. D. Dubrovskis apgalvoja, ka lielākais emisiju avots no meža zemēm esot mirusī koksne, kuras daudzums "ir audzis augumā", un krājas pieauguma samazināšanos valsts mežos skaidroja ar to, ka vecās mežaudzēs pieaugums ir mazāks.

Minētos apgalvojumus D. Dubrovskis balstīja uz LVMI "Silava" datiem. Tad nu palūkosimies, ko šie dati rāda.

Varētu jau teikt, ka galvenais oglekļa emisiju avots no meža zemēm patiesi ir mirušie koki, tikai viena būtiska nianse - nevis dabiski mirušie, kā to liek saprast D. Dubrovskis, bet gan nocirstie koki. Ja skatāmies tieši uz valsts mežiem, redzam, ka mežizstrādes apjoms valsts mežos jau pirms desmit gadiem bija vairāk nekā divkārt lielāks par ikgadējo dabisko atmirumu, un šo desmit gadu laikā mežizstrādes apjoms ir audzis, bet dabiskais atmirums - mazinājies.

Mežizstrādes apjoms un dabiskais atmirums valsts mežos gadā.
LVMI "Silava" dati.

D. Dubrovska apgalvojumu, ka saskaņā ar IPCC vadlīnijām, mirusī koksne mežā kļūst par oglekļa emisijām 20 gadu laikā, pārbaudījis neesmu, bet pieņemu, ka tas ir patiess. Šoreiz pat nerunāšu par to, ka mirusī koksne ir kritiski būtiska veselīgas meža ekosistēmas sastāvdaļa. Taču jāpatur prātā, ka nocirstie koki no meža tiek aizvākti, tā noplicinot meža oglekļa krātuvi, un tikai neliela daļa no šīs koksnes nokļūst produktos, kuru "oglekļa mūžs" ir ilgāks par 20 gadiem, kas atvēlēti mežā palikušajiem mirušajiem kokiem.

Tas par oglekļa bilances negatīvo pusi, bet kā ar pozitīvo - piesaisti?

"Silavas" dati apstiprina D. Dubrovska apgalvojumu, ka koksnes krājas pieaugums (un tātad arī oglekļa piesaiste dzīvajos kokos) valsts mežos 15 gadu laikā samazinājies par diviem miljoniem kubikmetru. Taču šajā samazinājumā grūti saskatīt veco mežu vainu.

Ikgadējā krājas pieauguma starpība valsts mežos
pa mežu vecuma desmitgadēm starp 2004-2008.
un 2019.-2023. gadu. LVMI "Silava" dati.

Kā redzams, pieauguma "mīnusu" valsts mežos nosaka, nevis vecie meži, kuros krājas pieaugums turpinājis augt, bet gan krājas pieauguma kritums 31-80 gadus veco mežu grupā. Daļēji šādu kritumu var izskaidrot ar to, ka šāda vecuma mežu vienkārši ir kļuvis mazāk. Tas noticis gan mežizstrādes, gan meža vecuma struktūras dēļ. Taču interesanti, ka šo mežu platības samazinājums nav vienīgais iemesls krājas pieauguma kritumam. Šajos mežos samazinājies arī vidējais pieaugums uz hektāru.

Vidējais krājas pieaugums uz hektāru gadā valsts mežos
 pa mežu vecuma desmitgadēm. LVMI "Silava" dati.

Pati "Silava" šo pieauguma samazinājumu skaidro šādi: "Šo tendenci, visticamāk, var izskaidrot ar intensīvākām krājas kopšanas cirtēm nekā tas bija pirms 15 gadiem." (ziņojums šeit). Tātad oglekļa piesaisti samazinājusi ne tikai mežu nociršana (kailcirtes), bet arī kopšanas cirtes.

Rokoties pa šiem skaitļiem, pamanīju vēl vienu interesantu lietu - arī kopējā mežaudžu platība valsts mežos pēdējos 15 gados ir samazinājusies. Atgādinu, ka "mežaudze" šajā gadījumā ir teritorija, kur aug kaut pavisam jauni kociņi, kamēr "mežs" juridiski var būt arī tāda teritorija, kur koki neaug. Tātad - kopējā valsts mežu mežaudžu platība samazinājusies. Vai tas būtu skaidrojams ar to, ka valsts mežu zeme atdota privātajiem? Nē, "meža zemju" platība valsts īpašumā šajā laikā ir augusi. Kas tad?

Meža zemju kopējās platības pārmaiņas pa kategorijām
valsts mežos starp 2004.-2008. un 2019.-2023. gadu.
LVMI "Silava" dati.

No "Silavas" datiem redzams, ka valsts mežos, sarūkot meža zemju platībām, kas piesaista oglekli - mežaudzēm, pieaugušas tādas platības, kas oglekli nepiesaista šobrīd (izcirtumi) vai nepiesaistīs nekad (ceļi, grāvji), ja vien netiks veikti renaturalizācijas pasākumi.

Tātad kopsavilkumā - redzams, ka valsts mežos audzis ciršanas apjoms, samazinājies krājas pieaugums uz hektāru produktīvākajos mežos un pieaugusi atmežošana. No kā arī likumsakarīgi izriet kopējā koksnes krājas pieauguma un oglekļa piesaistes samazināšanās.

Un nekādu "Ameriku" jau es ar šo neesmu atklājis - arī Latvijas ziņojumā par siltumnīcefekta gāzu emisijām jau vairākus gadus pēc kārtas lasāms, ka oglekļa piesaistes samazinājums mežos skaidrojams galvenokārt ar mežizstrādes apjoma pieaugumu, un būtiska nozīme ir arī atmežošanai (jaunākais ziņojums šeit). Jautājums tikai, kāpēc AS "Latvijas valsts meži" joprojām izliekas to neredzam un cenšas vainot vecus mežus, kuru saglabāšanu zinātnieki uzskata par vienu no būtiskākajiem pasākumiem gan klimata pārmaiņu mazināšanai, gan dabas daudzveidības saglabāšanai.