Un pie tava kapa dziedās ģirlicis

Foto: Ruslans Matrozis

Saulainā maija pēcpusdienā esam sapulcējušies Salacgrīvas kapos, lai atvadītos no ģenerāļa Jura Lipsberga. Nē, nē, lai gan armijā viņš ir dienējis, ģenerālis nav dienesta pakāpe. Patiesībā vajadzētu rakstīt ar lielo burtu - Ģenerālis ir kolēģu piešķirta iesauka. Nē, "iesauka" skan necienīgi, drīzāk - tituls. Ja jūs Juri pazītu, zinātu, kāpēc.

Tagad distancēšanās laiks, tāpēc kapličā pie Jura ir tikai paši tuvākie, bet mazliet tālākie - kolēģi, draugi - stāv ārā. Izvadītāja runā, kapličas durvīs iestājusies, lai dzirdētu visi. Taču viņas vārdi - dzeja un atskats uz aizgājēja dzīvi - skan fonā. Priekšplānā ir putni. Kapsētas malas krūmos dzied lakstīgala (man šogad pirmā). Dzird krauķu saķērkšanos. Laikam kaut kur tuvumā kolonija. Vītītis loka savu dziesmiņu. Un tad iedziedas ģirlicis. Šeit droši vien dzirdams bieži, tomēr kopumā samērā rets putns. Daļa klātesošo ornitologu sāk skatīties priežu galotnēs, no kurienes skan dziesma. Nē, tā nav necieņa pret svinīgo un skumjo pasākumu. Ornitologa smadzenes strādā tā, ka nevar nedzirdēt. Juris saprastu. Arī pie kapa Juri pavada ne tikai flautas mūzika, bet nu jau divu vienlaikus dziedošu ģirliču balsis.

Tālāk dodamies uz Jura mājām Lauteriem. Tuvinieki sarūpējuši bēru mielastu, kas tiek pasniegts pagalmā. Gan tāpēc, ka tagad tāds laiks, gan tāpēc ka Jurim patika būt dabā. Bēru viesi stāv ap galdu. Pagaidām bez runām. Parunāt tāpat īsti nevarētu. No jūras pūš vējš, un nevilšus ienāk prātā doma, ka būtu jābūt Lipsbergam, lai varētu vēju pārkliegt. Vai vismaz Ingmāram Līdakam... "Mani lūdza būt par skaļruni," Ingmārs nodārdina, aicinot klātesošos dalīties atmiņās.

Un tad vējš pierimst, un pats Juris nostājas mūsu lokā.

"Man laikam kaut kas būtu jāsaka..." viņš tā kā kautrīgi dīdās. "Paldies, ka atnācāt!... Es jau neesmu runātājs..." Esi, esi, tikai jāpagaida, kamēr motors iesilst, apkārtējie smaida.

Pamazām iesilst..."To kameru gan slēdz ārā!" Juris met ar roku uz Ingmāra pusi. "Nevajag filmēt!"

"Ir, ir izslēgta!" Ingmārs smaidot atsaucas. Smaida arī pārējie, kas redzējuši, ka nodevīgi sarkano kameras lampiņu Ingmārs aizlīmējis ar līmlentu.

"Viņš vienmēr filmē!" Juris sūdzas skaļā un it kā dusmīgā balsī, lai gan visi zina, ka īsti dusmīgs jau nav. "Tāpat kā Ruslans!" Juris ietupstas ceļos, kā gatavodamies lēcienam, un izstiepj pirkstu Ruslana virzienā, kurš, vainīgi smaidīdams, paceļ acis no kameras. "Viņš mums vēsturnieks," Juris it kā attaisno Ruslana rīcību pārējai auditorijai. "To jau vajag, to vajag. Bet man nepatīk filmēties!"

"Un tas Graubics!" Juris metas uz Gunta pusi. "Es viņam nevaru turēt līdzi. To enerģiju! To ENERĢIJU! Viņš mūs visus pārdzīvos!" Guntis smaida ūsās, jo visiem redzams, ka pats Juris ir enerģijas lādiņš. Vēl nupat, astoņdesmit gadu vecumā, kokos kāpis. Visā Latvijā sabūvējis mākslīgās ligzdas plēsīgajiem putniem.

Viena tāda būvēšana arī savulaik filmēta. "Man bija jauns āmurs. ZVIEDRU!" Juris stāsta. Ingmārs smejas, jo atceras, kas notika tālāk. Kad Juris ar visiem instrumentiem un piesprausto mikrofonu bija kokā un gatavojās topošajā konstrukcijā naglu dzīt, kā atvēzējās tā jaunā ZVIEDRU āmura galva nolidoja un rokā palika tikai kāts... Pauze... Jurim raksturīga visai sirsnīga lamāšanās krievu valodā... Bet tagad neaizmirsa par mikrofonu, un no koka atskanēja: "Ai, nelaime!"

Arī savu māju apkārtnes kokus Juris piekarinājis ar dažādiem putnu būriem. Viens milzīgs būris vēl stāv tepat pie mājas un gaida savu kārtu. "Tas ūpim," smej Ruslans.

"Jā... man arī te netālu ir uzbūvēta viena ligzda ūpim," Juris, kā neievērojot joku, pievēršas ūpju tēmai. "Bet tā nav apdzīvota, tā nav apdzīvota."

Un tad Juris pēkšņi ķer aiz rokas mani: "Kā mēs... Kā tevi sauc? Kā mēs toreiz bridām pie tās ūpja ligzdas! Buļ buļ buļ!" Juris rāda, ka ūdens bijis līdz kaklam. Gluži līdz kaklam gan nebija, bet, jā, bridiens pa dūņām bija interesants.

Nevar saprast, kur viņš ticis pie malkas, bet Juris iekur ugunskuru. Ne jau vienkāršu ugunskuru, bet kārtīgu sārtu, kura liesma ceļas pāri cilvēku galvām. "Tas pret lāčiem," Juris paskaidro, un apsēžas zemē pietiekami tālu no ugunskura, lai nebūtu pārāk karsti. "Te ir lāču izplatības areāls," kā apstiprinot ugunskura nepieciešamību piebilst Guntis. Laikam lāčus atturēs tā svelme, kas plūst no ugunskura.

"Viss! Es beidzu runāt!" Jura apgriezieni atkal samazinās. Runā vien! Tevis dēļ jau esam te sanākuši.

Un Salacgrīvas kapos dzied ģirlicis.