Mums, kas esam dienas radījumi, droši vien bieži šķiet, ka nakts ir laiks, kad ir tumšs un kluss. Reizēm ir labi, ja dzīve piespiež naktī iziet ārā un pārliecināties, ka dzīvība visapkārt mudž. Šoreiz piespieda nevis dzīve, bet kolēģim dotais solījums piedalīties griežu uzskaitēs.
Tā nu devos siltajā jūnija beigu naktī skaitīt griezes. Sākumā, soļojot caur mežu, tiešām kluss... Bet, izejot laukmalā, jau dzird - jā, tālumā griež! Nogriežos no lielā ceļa un pa izbraukātām sliedēm laukā dodos virzienā, kurā, lai gan tas ir tepat pie mājām, pa dienu vispār neesmu gājis. Kādu gabalu uz priekšu mežmalā tarkšķ vakarlēpis, bet pēc brīža pievienojas vēl viens rūciens - pa celiņu uz manu pusi lēni rāpo mašīna. Šajā vietā cilvēki ap pusnakti droši vien pārāk bieži nestaigā, tāpēc nav brīnums, ka mašīnas vadītājs piestāj, lai apvaicātos, vai es kaut ko meklēju (vispirm nez kāpēc krieviski). Saņēmis atbildi, ka skaitu putnus, šoferis pasmaida kārtīgu "jocīgs, bet nekaitīgs" smaidu un aizbrauc tālāk.
Tālāk mežmalā dzird tādus kā kviecienus, bet zālē kaut kas laiku pa laikam aizčabinās. Ceļš ved caur mežu, kur ceļmalā savu dibengalu mirdzina jāņtārpiņš. Nezinu, kāpēc, bet šo kukaini kaut kā vienmēr patīkami sastapt. Mežā atkal klusums, bet, iznākot no tā var dzirdēt ķauķus dziedam (drīz tos aizstās sienāži) - upes ķauķis (dze-dze-dze-dze-dze), kārklu ķauķis (srrrrrrrrrr) un, jā, var dzirdēt, ka tuvojos dīķim, - arī niedru strazds.
Atkal ceļmalas zālē kaut kas čab... Izklausās samērā liels. Ja tā būtu stirna, varētu sagaidīt, ka, izdzirdot mani tuvojamies, tā palēkdamās būs prom, bet, nē, šis tik čab, lēni līzdams caur zāli. Nākot tuvāk, var dzirdēt, ka līdējs tā kā elso. Nodomāju, ka varbūt suns, un ieslēdzu savu pieres lukturi, lai paskatītos. Kādu brīdi nekā neredz... Bet tad no zāles man gandrīz pie kājām izspraucas āpsis. Stāv, mana luktura apžilbināts, un domā... Paiet dažus soļus un vēl padomā... Laikam beidzot izdomājis, ka aiz lampiņas nevarētu būt nekas labs, (vai arī saodis mani), apcērtas un aizdipšina pa ceļu, tuklajam dibenam pazūdod tumsā. Es palieku stāvot topošajam bioloģijas doktoram nepiedienīgi bērnišķīgi priecīgs - jau kopš bērnības biju gribējis redzēt āpsi dabā, bet līdz šim nebija laimējies.
Tumsā pie sevis smaidīdams, dodos tālāk. Ceļš ved caur Lesteni, un tur atkaļ dzīvība - reliģiski vai vieglprātīgi jaunieši kaut kur tumsā bauro: "Aleluja!", bet tradicionāli jauniešu iecienītā autobusa pietura tumša un klusa. Pie leģionāru kapiem tirkšķ kārklu ķauķis. Tepat netālu dzird, kā meža pūces mazuļi sauc pēc barības, bet uz ceļa - kaut kāds jocīgs tumšs objekts. Ieslēdzu lukturi un redzu, ka ne jau viens vien - mazais ezis stāv, piebāzis degunu lielajam ezim. Luktura gaismā eži saraujas, tāpēc slēdzu to ārā un atstāju abus mierā.
Izmisīgi lūdzošs, skaļš "īīīī" atskan no tuvējā koku pudura. Ausainās pūces mazuļi! Šogad vēl ausaino pūci dzirdējis nebiju (tā kā pa naktīm maz apkārt vazājos, tad katru gadu nemaz to nedabūju). Arī šeit dzied griezes, ierejas kāds manis pamodināts suns, un satraukti bļaustīdamies tumsā aizlido melnais mežastrazds.
Cauri mežam tuvojos mājām. Viena grieze bļauj arī mūsu aizaugušajā pļavā. Pie mājas mani sagaida vēl viena dzīvība, melna un ar izkārtu mēli. Varbūt priecājas par to, ka esmu pārnācis, bet varbūt vienkārši par to, ka tiks priekšnamā gulēt. Virs ieejas durvīm esmu atstājis iedegtu lampu, kas pievilinājusi bariem kukaiņu (mans brālis, kas sācis aizrauties ar tauriņiem, droši vien priecātos), pat viena airvabole (droši vien no dīķa) lēni rāpo pa sienu.
Pulkstens ir ap pustrijiem. Ar dzīvi un pasākumu apmierināts un cenšoties nedomāt par to, cikos jāceļas, dodos gulēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru