Pirms pāris dienām Tviterī pieminēju interesantu vēstuli, ko Latvijas Kokrūpniecības federācija sūtījusi Valdim Dombrovskim un kurā vecu mežu saudzēšana salīdzināta ar kartupeļu atstāšanu mežacūkām. Ar minēto vēstuli var iepazīties šeit. Sākumā biju plānojis vēstuli nemaz nekomentēt, jo tā ir pietiekami daiļrunīga pati par sevi, bet, saprotot, ka "vienkāršam lasītājam" dažas nianses varētu paslīdēt garām, tomēr pārdomāju.
Šeit daži citāti iz vēstules ar piebildēm no manis:
"...tiek mēģināts darbam saimnieciskajos mežos uzlikt tādus ierobežojumus, kas faktiski maina to lietošanas mērķi no saimnieciskas darbības uz dabas aizsardzību "vides" organizāciju izpratnē,..."
Šis teikums ļoti labi atbilst dabas aizsardzības oponentu (ne tikai kokrūpnieku) tradicionālajai retorikai, ar kuru tiek mēģināts pārliecināt citus (varbūt arī sevi), ka vides organizācijām jau patiesībā nerūp dabas aizsardzība, bet tās strādā ES finansējuma, konkurentu pasūtījuma vai kādu citu savtīgu iemeslu vadītas. Lūk, "vides" organizācijas tiek liktas pēdiņās un mežsaimniecisko darbu ierobežošana kalpo dabas aizsardzībai tikai šo "vides" organizāciju izpratnē. Nē, nē, kokrūpnieki nav pret dabas aizsardzību, tikai pret "vides" organizāciju izpratni par to!
"...arī "vides" organizācijas apzinās, ka īstermiņā tas nozīmēs būtisku apaļkoksnes resursu pieejamības samazinājumu, kā rezultātā tiks slēgti uzņēmumi un darbu zaudēs ļoti daudz darbinieku."
Šis citāts ietver divas būtiskas lietas. Pirmā no tām - tas, cik ļoti tiek uzsvērts "īstermiņš". Varētu tam varbūt īpašu uzmanību tam nepievērst, ja vien tas nesasauktos ar gaisā virmojošajām bažām, ka kokrūpniekiem tiešām interesē galvenokārt "īstermiņš" pat tad, ja īstermiņa ieguvumu dēļ nākas upurēt nākotnes mežus.
Otrā būtiskā lieta - kārtējo reizi tiek atkārtota demagoģija par uzņēmumu slēgšanu un darba vietu zaudēšanu. Jau iepriekš savā blogā esmu rakstījis, ka paši kokrūpnieki jau prognozējuši uzņēmumu slēgšanu (sk. šeit), bet neba jau dabas aizsardzības ierobežojumu dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijas mežos vienkārši visiem uzņēmumiem nepietiek koku. Arī nozarē nodarbināto skaita samazināšanās no 79 tūkstošiem 2004. gadā līdz 52 tūkstošiem 2010. gadā, citējot pašas nozares izdevumu "galvenokārt skaidrojama ar ražošanas mehanizācijas un saimnieciskās darbības efektivitātes palielināšanos". Bet šie 24 tūkstoši laikam nav tik "ļoti daudz", lai par tiem rakstītu satrauktas vēstules ministru prezidentam. Turklāt to atlaišanas iemesls ir pavisam normāls - efektivitātes palielināšana, nevis kaut kāda tur dabas aizsardzība.
"No ekonomiskā viedokļa to varētu salīdzināt ar prasību zemniekiem 30% kartupeļu laukus sākt novākt tikai pēc februāra ar pamatojumu, ka mežacūkām nepieciešams nodrošināt barības bāzi."
Lūk, kā jau kādreiz pats kokrūpnieku šefs aicinājis, asociācija turpina "malt savu". Vecais stāsts par to, ka mežs ir burkānu, labības, biešu vai šoreiz - kartupeļu - lauks. Katrā ziņā kaut kas tāds, ko izaudzē un novāc, lai, nedod Dievs, nepaliek cūkām. Varu droši apgalvot, ka vismaz tie kokrūpniecības nozares pārstāvji, ar kuriem esmu runājis, tiešām nav stulbi un droši vien saprot, ar ko mežs atšķiras no visādiem laukiem. Tas man liek secināt tikai to, ka par stulbu tiek uzskatīts vēstules adresāts...
Tā kā šoreiz atkal kokrūpnieki īpaši izcēluši apsi, ilustrācijai vēlos atzīmēt, ka vidējais vecums apsei kādā melnais stārķis būvē ligzdu, ir 100 gadi (minimālais - 70), kas tālu pārsniedz apšu ciršanas vecumu. Bet melnais stārķis jau arī ir tikai cūka kartupeļos.
"Tādēļ daudz lietderīgāk šodien būtu sākt diskusiju par saprātīgu caurmēra samazināšanu."
Nediskutēsim par dabas aizsardzību, parunāsim par to, kā kokus nocirst ātrāk (to nozīmē aicinājums "samazināt caurmēru")! Jāatzīst, ka dabas aizsardzības organizācijas reizēm nodrošina ragaviņas, ar kurām kokrūpniecības nozarei braukt no iecerētā kalniņa. Kā jau lasījāt iepriekš, nozarē notiekošajā nodarbināto skaita samazinājumā var vainot dabas aizsardzības prasības, bet šeit - sen loloto un daļēji jau īstenoto sapni tikt pie kokiem ātrāk var pasniegt kā atbildes gājienu dabas aizsardzības organizāciju prasībām (sak, ja jūs mums tā, tad mēs jums šitā).
Par vēstuli kopumā runājot, vēlos atzīmēt, ka Kokrūpniecības federācijai ir labi zināms (jo pāris dienas pirms šīs vēstules tapšanas par to tika runāts Meža konsultatīvās padomes sēdē), ka ne jau uz konkrētiem 200 ha vai 30% dabas aizsardzības organizācijas uzstāj. Būtībā mērķis ir nodrošināt to, ka visā Latvijā tiek saglabāts zināms īpatsvars ciršanas vecumu pārsniegušu mežu. Tas, ka kokrūpnieki nevis piedāvā, piemēram, 500 ha vai 15%, bet uzbrūk šādai iecerei principā, liek man bažīties, ka šis ir viens no tiem signāliem, ka ir vēl sliktāk nekā izskatās.
trešdiena, 2012. gada 19. decembris
sestdiena, 2012. gada 15. decembris
Cirvja ēnā: Nobeigums
Protams, nepienāks brīdis, kad viss par mežiem būs pateikts, un noteikti arī turpmāk savā blogā laiku pa laikam pieskaršos šai tēmai, bet rakstu sērijai "Cirvja ēnā" gribu likt punktu.
Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.
Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!
Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.
Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?
Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.
-------
Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":
Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
Varu pateikt godīgi, ka, gatavojot šos rakstus, un iepazīstoties ar virkni informācijas avotu, esmu sapratis, ka cirvja ēna, kurā dzīvojam, ir vēl tumšāka nekā šķita sākumā, turklāt laiku pa laikam redzami signāli, kas liecina, ka tur tumsā kūņojas un kust kaut kas tāds, par ko mums nemaz nav zināms. Viens no tādiem signāliem bija, piemēram, 10. decembra Meža konsultatīvās padomes sēdē pārsteidzošā opozīcija Dagņa Dubrovska ierosinājumam starp mežu apsaimniekošanas ilgtspējības kritērijiem iekļaut arī meža kapitālvērtību. "Ekonomiskā bloka" vienprātīgie uz dīvainiem argumentiem balstītie iebildumi pret šāda tik pašsaprotama ekonomiskā rādītāja - meža vērtības pārmaiņu - iekļaušanu minētajā kritēriju un indikatoru sarakstā bija pārsteigums pat man.
Mēs daudz runājam par dažādu interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā, bet jāatzīst, ka neesmu atradis nekādus pierādījumus tam, ka Latvijas mežu apsaimniekošanā šis līdzsvars tiek ievērots, un, šķiet, vienīgie, kas apgalvo, ka viss ir kārtībā, ir ekonomisko interešu pārstāvji. Viss ir kārtībā!
Skatoties uz šiem jautājumiem bez emocijām, šķiet, ka nozarei jau īsti neko nevar pārmest. Jāatceras, ka uzņēmumu mērķis ir peļņas gūšana. To no uzņēmumu vadības sagaida to akcionāri. Tāpēc jebkurš uzņēmums dara visu, lai tā peļņa būtu iespējami lielāka, un cīnās ar visiem šķēršļiem, kas šo mērķi traucē sasniegt. Uzņēmumi iegulda daudz līdzekļu reklāmā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tieši bez viņiem mēs nevaram iztikt un ka viņi ir labi, rūpīgi, godīgi un pēdējais, kas tos interesē, ir peļņas gūšana. Mēs visi zinām arī to, ka reklāma melo (ne tāpēc, ka uzņēmumi būtu slikti, bet tāpēc, ka tāds ir reklāmas uzdevums), un tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kad tas, kas mums tiek rādīts un stāstīts, ir reklāma.
Iemesls, kāpēc uz mežā notiekošo ir grūti skatīties kā uz parastu uzņēmējdarbību un iztikt bez emocijām, ir tas, ka valsts meži ir visu mūsu kopīgais īpašums, un pat privātajiem mežiem ir būtisks "publiskais labums". Tā ir vēl viena atšķirība starp mežu un bēdīgi slaveno "burkānu lauku" - meža gadījumā zināmā mērā publiskais īpašums tiek upurēts privātas peļņas gūšanai. Jā, arī privātas peļņas gūšana caur nodokļiem un darba vietām sniedz zināmus publiskus labumus. Nevajag gan ļauties rožainai aizmirstībai un jāatceras, ka nodokļi un reizēm arī darba vietas arī ir šķēršļi ceļā uz mērķi - maksimāla peļņa. Bet šā vai tā - labprātīgi vai piespiedu kārtā - zināmus labumus uzņēmumu tiekšanās pēc peļņas dod arī mums. Svarīgais jautājums ir: vai uzņēmumi sniegtie labumi kompensē to nodarījumu mūsu publiskajam īpašumam. Vai iepurinot nozarē iekšā mežus ar visiem putniem, zvēriem, sēnēm, ogām, smaržām, skaņām un skatiem, bet laukā dabūjot baļķu kubikmetrus, esam apmierināti ar rezultātu?
Šeit jāatgriežas pie Dagņa Dubrovska aicinājuma mežu apsaimniekošanu vērtējot, ņemt vērā meža kapitālvērtības pārmaiņas. Viens rādītājs, kas ļautu mums gulēt mierīgi, būtu - meža kopējā vērtība nemainās: mēs esam nodevuši uzņēmumiem daļu sava īpašuma, bet, uzņēmumiem prātīgi saimniekojot, nabagāki kļuvuši neesam. Uz šo jautājumu var skatīties plašāk, nekā tikai no ekonomiskā viedokļa: mēs gribētu, lai putnu mežos nekļūtu mazāk, lai mums pietiktu ogu, ko lasīt, lai mums un arī mūsu bērniem būtu meži, kur doties pastaigās utt. Bet nē, nē, teiks uzņēmumu pārstāvji, mums to vērtēt nevajag, jo viss taču ir kārtībā.
-------
Šeit saites uz visiem rakstiem sērijā "Cirvja ēnā":
Ievads
Latvijas mežu statistika
Latvijas meži Eiropas kontekstā
Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Par mežu fragmentāciju
Meži un klimata pārmaiņas
Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
otrdiena, 2012. gada 4. decembris
Cirvja ēnā: Daudzveidīgie ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības
Kad runājam par bioloģisko daudzveidību, parasti šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, kas interesē tikai dabas aizsardzības organizācijas un līdzīgi domājošos. Varbūt tas svešādā apzīmējuma dēļ vai varbūt tāpēc, ka tikai dabas aizsardzības organizācijas tik ļoti uzsver šī aspekta nozīmi. Tomēr bioloģiskā daudzveidība ir kaut kas tāds, kas ir mums visiem pazīstams un svarīgs, pat ja to īsti neapzināmies. Atgādināšu, ka bioloģiskā daudzveidība ietver indivīdu daudzveidību sugas ietvaros (ģenētisko daudzveidību), sugu daudzveidību un ekosistēmu daudzveidību.
Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.
Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.
Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.
Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.
Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].
Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.
Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām, bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."
Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.
Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.
Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...
-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
Galvenā daudzveidības nozīme ir tā, ka tā nodrošina pielāgošanās iespējas mainīgiem apstākļiem. Iespējams, pareizāk uz to būtu skatīties otrādi - daudzveidība ir radusies dzīvajiem organismiem pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Tā vai citādi bioloģiskā daudzveidība ir pamatā tam, ka šodien eksistējam mēs un viss dzīvais mums visapkārt. Ja šādas daudzveidības nebūtu, kaut kad pagātnē, notiekot globālām pārmaiņām (piemēram, tad, kad izmira dinozauri, vai ticami - kaut kad stipri agrāk), dzīvība uz mūsu planētas būtu izzudusi. Ja dzīvās radības ir daudzveidīgas, tad pārmaiņas, kas vienai sugai izrādās liktenīgas, var būt nekaitīgas vai pat labvēlīgas citai.
Tātad, ja no šāda viedokļa - spējas pielāgoties - skatāmies uz mežiem, tad galvenais ieguvums no bioloģiskās daudzveidības ir tas, ka meži, līdz ar visiem to sniegtajiem labumiem, Latvijā joprojām eksistē. Latvijas teritoriju kopš pēdējā ledus laikmeta skārušas būtiskas klimata pārmaiņas. Pēc ledāja atkāpšanās tundras apstākļos Latvijas teritorijā auga, piemēram, pundurbērzi un pundurkārkli. Klimatam kļūstot sliktākam (pirms 10-12 tūkstošiem gadu) Latvijas teritorijā ienāca priede, egle, ārā bērzs un apse. Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Latvijā valdīja atlantiskais klimats - bija siltāks un mitrāks nekā mūsdienās - un izplatījās platlapju (vīksnu, ozolu, liepu) meži. Klimatam atkal kļūstot vēsākam, mežos virsroku guva egle[1], [2]. Koku sugu daudzveidība ir nodrošinājusi to, ka, mainoties apstākļiem, tādi vai citādi meži šeit auguši. Bet Latvijā joprojām aug gan pundurbērzi, gan ozoli,un to ir nodrošinājusi ģenētiskā daudzveidība sugu iekšienē.
Kā jau esmu minējis iepriekšējos rakstos, klimata pārmaiņas ir aktuāla tēma arī mūsdienās. Lūk, pat izdevumā, kura tapšanā piedalījusies Zemkopības ministrija, varam lasīt: "Politikas veidotājiem jāsaprot, ka darbs pie meža bioloģiskās daudzveidības ir viens no pamatjautājumiem, lai nodrošinātu Eiropas mežu rezistenci pret klimata pārmaiņām."[3] Jauki jau būtu, ja mūsu pašu politikas veidotāji šo atziņu varētu iztulkot arī darbos, ne tikai vārdos.
Esam tikuši skaidrībā, ka mežu bioloģiskā daudzveidība palīdz mežiem pielāgoties pārmaiņām. Bet kādi ir mūsu ieguvumi no mežu bioloģiskās daudzveidības pašlaik? Uzreiz jāsaka, ka uz šo jautājumu pilnīgi atbildēt vienā rakstā nav iespējams. Par to varētu rakstīt grāmatu grāmatas, tāpēc tālākais būs vien īss ieskats dažos aspektos.
Runājot par mežu funkcijām, tradicionāli ir pieņemts runāt par mežu vērtību no trim viedokļiem - ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā. Mežu bioloģiskajai daudzveidībai liela nozīme ir pat tad, ja uz mežu skatāmies ļoti šaurajā "mežs=koksne" izpratnē: priedes koksne mēbelēm, egle - guļbūvēm, bērzs - finierim, alkšņi - malkai, apse - sērkociņiem... Katra koka koksnei ir savs izmantošanas iespēju spektrs, līdz ar to, jo dažādāki koki aug mūsu mežos (t.i., jo lielāka koku sugu daudzveidība), jo lielāks no mežiem iegūstamo koksnes produktu klāsts. Ja skatāmies uz mežu kā koksnes ražotni, nozīme ir ne tikai koku, bet arī citu sugu bioloģiskajai daudzveidībai. Piemēram, kukaiņus, kas pārtiek kokiem, var ierobežot putni (turklāt jo lielāka putnu daudzveidība, jo dažādākus kukaiņus tie izmantos). Tāpat zināms, ka "kaitēkļi" rada daudz mazākus zaudējumus jauktos mežos, salīdzinot ar stādītām vienas sugas audzēm[4].
Bieži nenovērtēts, bet arī ekonomiskais aspekts, lai gan bieži pieskaitīts tikai pie rekreācijas, ir ogu un sēņu lasīšana. Un atkal - mellenes, brūklenes, avenes, zilenes... Sugu daudzveidība pavisam tiešā veidā izpaužas kā mums pieejamo pārtikā izmantojamo ogu daudzveidība. Turklāt katra ogu suga priekšroku dod konkrētiem apstākļiem, tātad arī ekosistēmu daudzveidība ir pamatā ogu daudzveidībai mūsu uzturā (un tirgū). Ar sēnēm ir līdzīgi - atšķirīgos mežos aug atšķirīgas sēnes. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka reizēm sēnes dzīvo simbiozē ar kādu no augstākajiem augiem (piemēram, koku), kam palīdz uzņemt ūdeni un minerālvielas, pretī saņemot cukurus. Tātad dažādi koki palīdz augt dažādām sēnēm.
Domājot par mežu no "tīras" rekreācijas viedokļa, nāk prātā kāda studiju biedra pārdomas pastaigā pa priežu mētrāju Kolkas pusē. Viņš viegli smīkņāja par mežu, "pa kuru var iet, rokas kabatās sabāzis", un stāstīja, ka viņam pie mājām gan esot mežs, kur jārāpjas pa augšu vai pa apakšu sakritušiem kokiem vai jālaužas caur brikšņiem. Tātad pat vienkāršai pastaigai var būt nozīme ekosistēmu daudzveidībai - kāds varbūt grib mierīgi pastaigāties pa gludām sūniņām, bet kāds cits - trenēt savu izturību, laužoties caur džungļiem. Arī izpratnes par to, kas ir skaists mežs, ir ļoti dažādas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem mežiem ir dumbrājs aiz "Meža mājas" Ķemeros, bet kāds bioloģijas skolotājs ekskursijā, ko tur reiz vadīju, noteica: "Vai tad tas vispār ir mežs..."
Latvijas mežu daudzveidība radījusi arī daudzveidību latviešu dzejā. Piemēram, Fricis Bārda apdzejo dzimtenes svētos bērzus, Rainis - kāpu priedes, bet Guntars Račs paklanās miruša ozola priekšā par ozolu birzīm, ko tas simts gados devis. Mežu daudzveidība redzama arī mūsu tautasdziesmās, kurās latvieši gan caur sidraba birzi iet, gan silā tek pie priedes gultu taisīt, gan noraugās rudenīgajos egļu mežos, kas smagi šņāc, pilni saules asariņu. Un, protams, nevaru nepieminēt, ka latvietis, tautasdziesmu dziedātājs arī putnu daudzveidību mežā bija pamanījis: "...žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte." Tātad mežu bioģiskajai daudzveidībai ir nozīme arī latviešu kultūrā.
Protams, galu galā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir vērtība tiem, kam rūp dabas aizsardzība, un tieši tāpēc dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, kam bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir mērķis, nevis tikai iespēja gūt no tās atkarīgus labumus, ir tie, kas šo aspektu uzsver visvairāk. No šī viedokļa raugoties, vairs nevar runāt par bioloģisko daudzveidību un tās sniegtajiem labumiem kā divām dažādām lietām - dabā viss dzīvais ir saistīts ciešā sistēmā: Dzilna izkaļ dobumu vecā un resnā kokā. Nākošajā gadā dobumā ievācas pūce, kuru apēd cauna, kas galu galā pati kļūst par iztikas avotu augsnē dzīvojošajiem kukaiņiem un sīkbūtnēm, kas caunu pārstrādā kokam "sagremojamā" barībā. Visi iegūst paši un dod labumu citiem.
Ja nu kādam vēl nav skaidrs, cik svarīga ir mežu bioloģiskā daudzvedība, aicinu iedomāties mežu, kurā biolģiskās daudzveidības nav - ir tikai viena koku suga (turklāt visi koki ir ģenētiski identiski kloni) un vairāk nekā - ne zāles, ne sūnu, ne putnu, ne kukaiņu. Varat? Es nē...
-------
[1] Znotiņa V. 2006. Meži: http://latvijas.daba.lv/biotopi/mezi.shtml#v147
[2] Saliņš Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas. Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.
[3] Holm C., Mīkule M. (red.) 2011. Reģionu balsis. Eiropas meži un klimata pārmaiņas. FUTUREforest ziņojums.
[4] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris
Cirvja ēnā: Mežsaimniecība pret bioloģisko daudzveidību
Savulaik kādā pasākumā izraisīju neizpratni un neticību, apgalvojot, ka mūsdienās mežsaimniecība ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu (piemēram minēju mežu selekciju). Minētajā pasākumā nebija iespēju šo diskusiju izvērst plašāk, tāpēc paskaidrošu tagad.
Par mežsaimniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību esmu jau rakstījis un noteikti vēl rakstīšu ne reizi vien, bet visbiežāk šīs ietekmes ir mežu apsaimniekošanas "blakus efekts". Tomēr šoreiz, sakot, ka mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu, ar to domāju, pirmkārt, gadījumus, kad bioloģiskās daudzveidības samazināšana ir mežsaimniecības mērķis, otrkārt, situācijas, kad (vismaz daļā gadījumu) sekas bioloģiskajai daudzveidībai nav iestājušās jau tagad, bet ir paredzamas nākotnē.
Šeit nepieciešama neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kas ir bioloģiskā daudzveidība (reizēm, lai tautai saprotami, saukta arī par dabas daudzveidību). Lai gan nereti ar bioloģisko daudzveidību tiek saprasta sugu daudzveidība (vienkāršojot - jo lielāks kādā vietā dzīvojošo/augošo sugu skaits, jo lielāka daudzveidība), patiesībā par bioloģisko daudzveidību runā trīs līmeņos - ģenētiskā daudzveidība (piemēram, mēs cilvēki - viena suga, bet visi tik atšķirīgi), sugu daudzveidība un ekosistēmu daudzveidība. Uzreiz gan gribu atzīmēt, ka, no dabas aizsardzības viedokļa raugoties, nav gluži tik vienkārši, ka "jo vairāk, jo labāk". Piemēram, svešzemju sugu ieviešana nav gluži uzskatāma par bioloģiskās daudzveidības veicināšanu. Bet tas jau atkal cits stāsts. Atgriežamies pie mežsaimniecības...
Mežu apsaimniekošana ietekmē bioloģisko daudzveidību visos iepriekš minētajos līmeņos:
Ģenētisko daudzveidību samazina mežu mākslīgā atjaunošana un, kā jau minēju iepriekš, "meža" (faktiski - koku) selekcija. Kas ir selekcija? Būtībā vārds "selekcija" nozīmē "izlase", bet latviešu valodā mēs esam pieņēmuši runāt par "dabisko izlasi", runājot par evolūciju, bet svešvārdu "selekcija" lietojam, runājot par cilvēka veiktu izlasi (piemēram, veidojot šķirnes). Ja dabiskā izlase izpaužas kā vides situācijai piemērotāku indivīdu (un līdz ar to - gēnu) saglabāšanās, citiem ejot bojā, tad selekcija ir vērsta uz "vērtīgāku" indivīdu iegūšanu (ko nu katrā gadījumā uzskata par lielāku vērtību). Tātad selekcijas rezultātā no visa pieejamā gēnu klāsta tiek atlasīti tie, kuru izpausme mums dod labāko rezultātu. Koku gadījumā tā varētu, piemēram, būt ātraudzība un lielāka izturība pret prognozētajām klimata pārmaiņām. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka selekcija pēc definīcijas samazina ģenētisko daudzveidību - daļa gēnu tiek saglabāta, atmetot nevajadzīgos. Protams, arī atlasītie koki savā starpā turpina krustoties un zināmu daudzveidību uzturēt, bet skaidrs, ka šī daudzveidība būs mazāka, nekā izejas stāvoklis. Ja tā nebūtu, selekcijai nebūtu jēgas.
Sugu daudzveidības samazināšana mežu apsaimniekošanā izpaužas kā mežu kopšana. Ceru, ka šis apgalvojums netiks tulkots kā "Viesturs Ķerus iestājas pret mežu kopšanu". Ticu, ka kopšana ir pamatota no mežu ekonomiskās vērtības uzturēšanas viedokļa, un tai var būt arī nozīme dabas aizsardzībā (piemēram, izcērtot daļu koku meliorācijas vai citu iemeslu dēļ aizaugušā medņu riestā), bet tas nemaina faktu, ka mežu kopšana ir vērsta uz sugu daudzveidības samazināšanu jeb "stādījumu atbrīvošanu no veģetācijas konkurences" vai atbrīvošanās no "nevēlamām un mazvērtīgām koku, krūmu vai zālaugu sugām".
Ekosistēmu daudzveidību mežu apsaimniekošanas ietvaros var mazināt, piemēram, "novācot mazvērtīgas audzes un aizstājot tās ar vērtīgākām" vai nosusinot slapjos mežus. Ja "mazvērīgā audze" ir pārblīvēts egļu stādījums, tā ir viena lieta, bet, ja "novākt" tiek aicināts vecus apšu mežus, tas jau ir dabas vērtību apdraudējums. Kas attiecas uz meliorāciju, tad noteikti nebūs par stipru teikts, ka tās mērķis ir iznīcināt slapjo mežu ekosistēmas, pārvēršot tās par sausākiem un apsaimniekošanai izdevīgākiem mežiem. Šeit gribu citēt divus domu graudus no kārtējā LVMI "Silava" ziņojuma [1]: "Nosusināto mežu teritorijas ir īpaši vērtīgas, jo tajās palielinās ekoloģiskā un bioloģiskā daudzveidība." "Turklāt daudzveidības indekss Latvijas mērogā vislielākais ir, nosusinot 40-70% no visiem pārmitrajiem mežiem. Tas nozīmē, ka saglabājot neskartus 30% pārmitro mežu, Latvijā būtu lietderīga mežu meliorēšana vēl vismaz 450 tūkst. ha apmērā." Šķiet, šo apgalvojumu autors ir aizmirsis, ka pārmitrie meži paši par sevi ir bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa, un dabisku (vai vismaz dabiskāku) mežu aizstāšana ar kaut ko mākslīgu ir apmēram līdzvērtīga idejai izšaut 70% Latvijas mazo ērgļu un izlaist mežos fazānus, jo tā, lūk, indekss iznāks lielāks (un arī gaļa fazāniem labāka). To, ka bioloģiskās daudzveidības gadījumā ne vienmēr "vairāk" nozīmē "labāk", jau minēju.
Lūk, tagad, kad man ir bijusi iespēja paskaidrot, domāju arī meža nozares pārstāvji man nevarēs nepiekrist, ka Latvijas mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības mazināšanu. Domas varētu dalīties vienīgi par to, vai šī daudzveidības mazināšana ir laba vai slikta. Vēlreiz gan gribu uzsvērt, ka šajā rakstā esmu aplūkojis tikai dažas no mežsaimnieciskās darbības ietekmēm uz bioloģisko daudzveidību. Kopumā ņemot, dažādu tiešu un netiešu ietekmju ir bez sava gala. Lielākā daļa no tām nav mērķtiecīgas, un ne visas no tām ir negatīvas. Tāpēc arī nevēlos apgalvot, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nav savienojama ar mežu apsaimniekošanu, bet, lai šīs lietas būtu savienojamas, ir svarīgi apzināties, ka mežu apsaimniekošanai nevar būt tikai viens mērķis.
-------
[1] Lībiete-Zālīte Z. 2012. Atskaite par pētījuma "Metodes un tehnoloģijas meža kapitālvērtības palielināšanai" virziena "Mežsaimniecisko darbību ietekmes uz vidi un bioloģisko daudzveidību izpēte" pirmā etapa darba uzdevumu izpildi (01.04.2011.-30.12.2011.). Silava.
Par mežsaimniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību esmu jau rakstījis un noteikti vēl rakstīšu ne reizi vien, bet visbiežāk šīs ietekmes ir mežu apsaimniekošanas "blakus efekts". Tomēr šoreiz, sakot, ka mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanu, ar to domāju, pirmkārt, gadījumus, kad bioloģiskās daudzveidības samazināšana ir mežsaimniecības mērķis, otrkārt, situācijas, kad (vismaz daļā gadījumu) sekas bioloģiskajai daudzveidībai nav iestājušās jau tagad, bet ir paredzamas nākotnē.
Šeit nepieciešama neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kas ir bioloģiskā daudzveidība (reizēm, lai tautai saprotami, saukta arī par dabas daudzveidību). Lai gan nereti ar bioloģisko daudzveidību tiek saprasta sugu daudzveidība (vienkāršojot - jo lielāks kādā vietā dzīvojošo/augošo sugu skaits, jo lielāka daudzveidība), patiesībā par bioloģisko daudzveidību runā trīs līmeņos - ģenētiskā daudzveidība (piemēram, mēs cilvēki - viena suga, bet visi tik atšķirīgi), sugu daudzveidība un ekosistēmu daudzveidība. Uzreiz gan gribu atzīmēt, ka, no dabas aizsardzības viedokļa raugoties, nav gluži tik vienkārši, ka "jo vairāk, jo labāk". Piemēram, svešzemju sugu ieviešana nav gluži uzskatāma par bioloģiskās daudzveidības veicināšanu. Bet tas jau atkal cits stāsts. Atgriežamies pie mežsaimniecības...
Mežu apsaimniekošana ietekmē bioloģisko daudzveidību visos iepriekš minētajos līmeņos:
Ģenētisko daudzveidību samazina mežu mākslīgā atjaunošana un, kā jau minēju iepriekš, "meža" (faktiski - koku) selekcija. Kas ir selekcija? Būtībā vārds "selekcija" nozīmē "izlase", bet latviešu valodā mēs esam pieņēmuši runāt par "dabisko izlasi", runājot par evolūciju, bet svešvārdu "selekcija" lietojam, runājot par cilvēka veiktu izlasi (piemēram, veidojot šķirnes). Ja dabiskā izlase izpaužas kā vides situācijai piemērotāku indivīdu (un līdz ar to - gēnu) saglabāšanās, citiem ejot bojā, tad selekcija ir vērsta uz "vērtīgāku" indivīdu iegūšanu (ko nu katrā gadījumā uzskata par lielāku vērtību). Tātad selekcijas rezultātā no visa pieejamā gēnu klāsta tiek atlasīti tie, kuru izpausme mums dod labāko rezultātu. Koku gadījumā tā varētu, piemēram, būt ātraudzība un lielāka izturība pret prognozētajām klimata pārmaiņām. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka selekcija pēc definīcijas samazina ģenētisko daudzveidību - daļa gēnu tiek saglabāta, atmetot nevajadzīgos. Protams, arī atlasītie koki savā starpā turpina krustoties un zināmu daudzveidību uzturēt, bet skaidrs, ka šī daudzveidība būs mazāka, nekā izejas stāvoklis. Ja tā nebūtu, selekcijai nebūtu jēgas.
Sugu daudzveidības samazināšana mežu apsaimniekošanā izpaužas kā mežu kopšana. Ceru, ka šis apgalvojums netiks tulkots kā "Viesturs Ķerus iestājas pret mežu kopšanu". Ticu, ka kopšana ir pamatota no mežu ekonomiskās vērtības uzturēšanas viedokļa, un tai var būt arī nozīme dabas aizsardzībā (piemēram, izcērtot daļu koku meliorācijas vai citu iemeslu dēļ aizaugušā medņu riestā), bet tas nemaina faktu, ka mežu kopšana ir vērsta uz sugu daudzveidības samazināšanu jeb "stādījumu atbrīvošanu no veģetācijas konkurences" vai atbrīvošanās no "nevēlamām un mazvērtīgām koku, krūmu vai zālaugu sugām".
Ekosistēmu daudzveidību mežu apsaimniekošanas ietvaros var mazināt, piemēram, "novācot mazvērtīgas audzes un aizstājot tās ar vērtīgākām" vai nosusinot slapjos mežus. Ja "mazvērīgā audze" ir pārblīvēts egļu stādījums, tā ir viena lieta, bet, ja "novākt" tiek aicināts vecus apšu mežus, tas jau ir dabas vērtību apdraudējums. Kas attiecas uz meliorāciju, tad noteikti nebūs par stipru teikts, ka tās mērķis ir iznīcināt slapjo mežu ekosistēmas, pārvēršot tās par sausākiem un apsaimniekošanai izdevīgākiem mežiem. Šeit gribu citēt divus domu graudus no kārtējā LVMI "Silava" ziņojuma [1]: "Nosusināto mežu teritorijas ir īpaši vērtīgas, jo tajās palielinās ekoloģiskā un bioloģiskā daudzveidība." "Turklāt daudzveidības indekss Latvijas mērogā vislielākais ir, nosusinot 40-70% no visiem pārmitrajiem mežiem. Tas nozīmē, ka saglabājot neskartus 30% pārmitro mežu, Latvijā būtu lietderīga mežu meliorēšana vēl vismaz 450 tūkst. ha apmērā." Šķiet, šo apgalvojumu autors ir aizmirsis, ka pārmitrie meži paši par sevi ir bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa, un dabisku (vai vismaz dabiskāku) mežu aizstāšana ar kaut ko mākslīgu ir apmēram līdzvērtīga idejai izšaut 70% Latvijas mazo ērgļu un izlaist mežos fazānus, jo tā, lūk, indekss iznāks lielāks (un arī gaļa fazāniem labāka). To, ka bioloģiskās daudzveidības gadījumā ne vienmēr "vairāk" nozīmē "labāk", jau minēju.
Lūk, tagad, kad man ir bijusi iespēja paskaidrot, domāju arī meža nozares pārstāvji man nevarēs nepiekrist, ka Latvijas mežu apsaimniekošana ir vērsta uz bioloģiskās daudzveidības mazināšanu. Domas varētu dalīties vienīgi par to, vai šī daudzveidības mazināšana ir laba vai slikta. Vēlreiz gan gribu uzsvērt, ka šajā rakstā esmu aplūkojis tikai dažas no mežsaimnieciskās darbības ietekmēm uz bioloģisko daudzveidību. Kopumā ņemot, dažādu tiešu un netiešu ietekmju ir bez sava gala. Lielākā daļa no tām nav mērķtiecīgas, un ne visas no tām ir negatīvas. Tāpēc arī nevēlos apgalvot, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nav savienojama ar mežu apsaimniekošanu, bet, lai šīs lietas būtu savienojamas, ir svarīgi apzināties, ka mežu apsaimniekošanai nevar būt tikai viens mērķis.
-------
[1] Lībiete-Zālīte Z. 2012. Atskaite par pētījuma "Metodes un tehnoloģijas meža kapitālvērtības palielināšanai" virziena "Mežsaimniecisko darbību ietekmes uz vidi un bioloģisko daudzveidību izpēte" pirmā etapa darba uzdevumu izpildi (01.04.2011.-30.12.2011.). Silava.
ceturtdiena, 2012. gada 1. novembris
Cirvja ēnā: Meži un klimata pārmaiņas
Klimata pārmaiņas, lai kādi būtu to cēloņi, ir realitāte, ar ko mūsdienās nevar nerēķināties - tās skar gan katru no mums, gan valsti un pasauli kopumā. Protams, arī meža nozarei ir tās jāņem vērā.
Klimata pārmaiņu kontekstā parasti tiek runāts par divām lietām – pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām. Ja skatāmies tieši no meža viedokļa, tad pārmaiņu mazināšana varētu izpausties kā CO2 piesaistes palielināšana un emisiju mazināšana, bet pielāgošanās – mežu izturības pret pārmaiņām nodrošināšana. Domāju, katram būs skaidrs, ka mežu gadījumā ļoti būtisks ir līdzsvars starp šiem abiem aspektiem: būtu ļoti muļķīgi, piemēram, meža vietā izaudzēt plantāciju, kas spēj piesaistīt fantastiskus CO2 apjomus, bet klimata pārmaiņas izturēt nespēj un galu galā aiziet bojā. Turklāt, sakot, ka nepieciešams līdzsvars, es esmu „politkorekts”, jo faktiski manuprāt daudz lielāks uzsvars mūsu gadījumā būtu jāliek uz pielāgošanos, ņemot vērā to, cik niecīgas ir Latvijas iespējas globālās klimata pārmaiņas mazināt.
Latvijā jautājums par mežu apsaimniekošanu un klimata pārmaiņām ir pats spilgtākais piemērs tam, ko minēju šīs rakstu sērijas ievadā - pētījumu secinājumu pakārtošanai nozares vēlmēm tā vietā, lai nozare pielāgotos pētījumu rezultātiem.
Kā jums šķiet, ko, uz brīdi aizmirstot par klimata pārmaiņām, varētu gribēt meža nozare? Pirmais, kas man nāk prātā - cirst vairāk, pirmkārt, nocērtot pēc iespējas vairāk no tā, kas ir pieejams šobrīd. Kā redzam mums visapkārt, nozarei vismīļākais mežu ciršanas veids ir kailcirtes. Lai nocirstu vairāk, visur ir jātiek klāt, tātad ir nepieciešams būvēt ceļus. Koki ātrāk aug nosusinātos mežos, tātad nepieciešama meliorācija. Ja nozare grib rūpēties par to, lai arī nākotnē varētu nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk, nocirstais mežs jāatjauno mākslīgi ar ātraudzīgākiem kokiem.
Lūk, izrādās, ka viss iepriekš minētais - gan kailcirtes, gan mežu meliorācija un pat ceļu būve - ir ļoti pareizas un pat vēlamas lietas, domājot par klimata pārmaiņām, jo:
1. Veci meži ir jānocērt, lai to vietā iestādītu jaunus, jo jauni koki aug straujāk un straujāk piesaista CO2.
2. Kailcirte ir vislabākais ciršanas veids, lai pēc tam atjaunotu mežu.
3. Meža ceļu būve palīdz tikt klāt veciem mežiem un tos nocirst.
4. Mežu nosusināšana ļauj kokiem augt ātrāk, tātad straujāk piesaistīt CO2.
5. Mežu atjaunojot mākslīgi, var stādīt selekcionētus kokus, kas ir ātraudzīgāki, tātad straujāk piesaista CO2.
Viss pilnīgi loģiski, vai ne? Lecam tik visi hārvesteros un uz mežu prom - mazināt klimata pārmaiņas! Un to visu izpētījuši mūsu pašu zinātnieki no LVMI „Silava” [1], [2] (aicinājums cirst kailcirtes gan nav tieši minēts šajos dokumentos, bet ir Ā. Jansona izteikums šai tēmai veltītā seminārā).
Bet aplūkosim uzmanīgi būtiskākos no minētajiem punktiem.
Veci meži jāaizstāj ar jauniem
Tā kā no šī punkta lielā mērā izriet pārējie, pie tā ir vērts īpaši pakavēties. Tātad pamatdoma ir tāda, ka koki augot uzņem CO2, bet ar laiku audze sasniedz līdzsvaru, kad neto CO2 piesaiste vairs nenotiek (t.i., cik piesaista, tik izdala), līdz ar to jaunām, strauji augošām audzēm ir „lielāks CO2 piesaistes potenciāls”. Pievērsiet uzmanību – jaunas audzes piesaista CO2 straujāk, nevis vairāk! Tātad zināmas problēmas ar šī apgalvojuma loģiku redzamas jau uzreiz. Izlejiet no pilnas glāzes ūdeni, un glāze iegūs „lielāku ūdens piesaistes potenciālu”, bet vai mēs no tā būsim kaut ko ieguvuši? Atkarībā no tā, kur mēs to ūdeni izliesim, vai ne?
Kā jums šķiet, uz ko balstās šis „Silavas” popularizētais apgalvojums? Būtībā uz neko... Tas, ko Ā. Jansons un kolēģi izmanto šī apgalvojuma patiesības ilustrācijai, ir Meža statistiskās inventarizācijas dati par koksnes krājas pieaugumu dažāda vecuma mežos, bet šie dati neparāda, ka koksnes pieaugums (un līdz ar to CO2 piesaiste) vecos mežos apstātos, tātad Latvijā nav konstatēts tāds „līdzsvara” punkts, kurā mežā augušie koki vairs nepiesaistītu CO2. Skaidrs arī tas, ka pat tad, ja tāds punkts eksistē, tas tālu pārsniedz pašreizējo mežu ciršanas vecumu, pēc kura iestāšanās meža nozares pārstāvji mēdz runāt par „pāraugušām” audzēm.
Interesanti, ka šim aspektam veltīts rakts publicēts arī žurnālā „Science”, kas ir tik vien kā viens no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē, turklāt tas noticis jau 1990. gadā. Rakstā pierādīts, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem rada CO2 emisijas, nevis veicina tā piesaisti.[3]
Otrkārt, jāpatur prātā, ka ne jau tikai koki mežā piesaista CO2 – mežā ir arī lērums citu augu, bet galvenā oglekļa krātuve mežā ir augsne. „Silavas”ziņojumā norādīts, ka augsnē uzkrāti vidēji 67% no kopējā mežaudzē uzkrātā oglekļa (kūdras augsnēs vairāk nekā minerālaugsnēs) [2], tātad augsne ir daudz būtiskāka oglekļa krātuve nekā mežā augošie koki. Oglekļa krājumi augsnē atjaunojas daudz lēnāk nekā kokaudzē, bet arī daļa no šī oglekļa mežizstrādes laikā tiek palaista gaisā: „uzarot” zemi ar augsnes nestspējai nepiemērotu meža tehniku, apstrādājot augsni vai galu galā – nocērtot mežu kailcirtē – tiek veicināta augsnē esošo organisko vielu sadalīšanās un CO2 emisijas [4].
Tātad, pat tad, ja kaut kur tālā nākotnē eksistē kāds meža vecums, kurā kokaudze papildu CO2 vairs nepiesaista, tas nenozīmē, ka piesaiste apstājas mežā kopumā, jo galvenā oglekļa krātuve – augsne – to turpina uzņemt. Varētu, protams, spekulēt, ka arī augsnē ar laiku iestājas līdzsvars, taču tas visticamāk laika ziņā stipri pārsniegtu piesaistes apstāšanās laiku kokaudzē. Taču, kāds Ķīnā veikts pētījums pierāda, ka oglekļa piesaiste meža augsnēs turpinās vēl pēc tam, kad meža vecums pārsniedzis 400 gadus[5]. Ja kādam šķiet, ka mums neinteresē Ķīnā veikti pētījumi, varu atzīmēt, ka globāla mēroga izvērtējums, kas publicēts žurnālā „Nature” (kas, starp citu, ir otrs no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē) 2008. gadā, parāda to, ka veci un neskarti meži lielākoties turpina piesaistīt CO2 (vērtējot mežu kopumā), un, protams, ņemot vērā to lielo vecumu, piesaistītā oglekļa apjoms ir milzīgs [6], taču liela daļa šī oglekļa var nonākt atmosfērā, ja kāds izlems paklausīt, kā jau iepriekš noskaidrojām, uz apšaubāmiem faktiem balstītajam priekšstatam par to, ka labāk vecus mežus aizstāt ar jauniem.
Kailcirtes ir vēlamais mežizstrādes veids
Kā jau esmu daudzkārt minējis, kailcirtēm pašreizējā izpildījumā Latvijas mežos nav iespējams atrast nekādu ekoloģisko pamatojumu. Galvenais iemesls, kāpēc tādas tiek veiktas, ir mežizstrādes ērtums. Arī no klimata pārmaiņu viedokļa kailcirte ir liela muļķība. Jau iepriekš aplūkoju kailcirtes negatīvo ietekmi uz augsnē, kas, atgādinu, ir galvenā oglekļa krātuve mežā, uzkrāto oglekli. Ne velti pat tajāsrekomendācijās , kas atzīst mežu apsaimniekošanas potenciāli labvēlīgo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu, ir ieteikts mežizstrādi veikt tā, lai saglabātu koku vainagu saslēgtu un apsaimniekot mežus, atdarinot dabiskos procesus [7], [8], tātad izvairīties no kailcirtēm. Jāatzīmē, ka no meža nozares neatkarīgi zinātnieki arī Latvijā ir norādījuši uz nepieciešamību klimata pārmaiņu kontekstā izvairīties no kailcirtēm [9].
Runājot par kailcirtēm, jāpieskaras arī pielāgošanās, t.i., mežu izturības palielināšanas aspektam, par kuru pagaidām runājis neesmu. Neizbēgamas kailciršu sekas, ņemot vērā to, ka viss mežs tiek vienā piegājienā nocirsts un vienā piegājienā atjaunots, ir viena vecuma mežaudze, taču pret prognozētiem ekstrēmiem laika apstākļiem un visādiem citiem draudiem noturīgākas ir dažādvecuma audzes [7], [8].
Meža nosusināšana ir vēlama, jo ļauj kokiem ātrāk augt un piesaistīt CO2
Meža nosusināšanas jeb meliorācijas mērķis ir veicināt koksnes krājas pieaugumu. Tagad izrādās: „No ekoloģiskā viedokļa nosusinātajiem mežiem ir nozīmīga loma veselīgas vides veidošanā. Palielinoties mežos uzkrātās koksnes daudzumam, meži spēj samazināt „siltumnīcas efektu”, uzkrājot sevī oglekli un izdalot dzīvībai nepieciešamo skābekli.”[1]
Bet vēlreiz un vēlreiz jāuzsver – lielākā daļa mežā uzkrātā oglekļa ir augsnē! Meliorācijas rezultātā augsnes organiskās vielas sadalās, radot CO2 emisijas. Varētu jau cerēt, ka straujāks koksnes pieaugums, t.i., straujāka CO2 piesaiste koksnē, kompensē emisijas no augsnes, taču „Silavas” pētījumos neatrodu nekādus datus, kas par to liecinātu. Tajā pašā laikā, piedodiet, uzticamāki avoti uzsver, ka no mežu, it īpaši kūdras augšņu, nosusināšanas būtu jāizvairās [7].
Mežus vēlams atjaunot mākslīgi ar selekcionētiem kokiem
Mežu selekcija ir viens no „Silavas” jājamzirdziņiem. Var jau saprast, ka dažādos veidos gribas attaisnot to, ko dari, un rādīt to labu esam. Lūk, mežu selekcija un mākslīga atjaunošana ļauj labāk pielāgoties gaidāmajām klimata pārmaiņām un iegūt ražīgākas (līdz ar to ātrāk CO2 piesaistošas) audzes. „Silavas”ziņojumā minēts: „Klimatam strauji mainoties (uzlabojoties), koki nespēj tūlītēji izmantot visus papildus pieejamos resursus, un atkal būs nepieciešami vairāki simti paaudžu, lai dabiskās selekcijas gaitā notiktu pielāgošanās izmainītā klimata apstākļiem.”[1]
Šajā ziņā „Silava” seko citā avotā aprakstītajam kļūdainajam pieņēmumam, ka kokiem ar ilgu paaudzes garumu ir grūti reaģēt uz straujām izmaiņām vidē. Citēju: „Ja sugu ar ilgu paaudzes garumu evolūcija un adaptācija būtu atkarīga no to paaudzes ilguma, uz Zemes vairs nebūtu neviena koka.”[8] Koku spēju strauji reaģēt nodrošina to lielā dabiskā ģenētiskā daudzveidība (t.i., vienmēr būs daļa koku, kam jaunie apstākļi būs pilnīgi piemēroti), un tieši tāpēc uzsvara likšana uz koku selekciju (ģenētiskās daudzveidības mazināšanu) ir bīstami šaurs skatījums.
Par šo pašu vēl viens citāts: „Vajadzība palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un oglekļa piesaisti var būt argumenti, lai izmantoti augstražīgus genotipus lai palielinātu koksnes apjomu, taču tas var samazināt pielāgošanos nākotnes klimata pārmaiņu ietekmei.”[10]
Lūk, izrādās, ka tieši mežu dabiskā atjaunošanās un no tās izrietošā lielā ģenētiskā daudzveidība ir tā, kas nodrošina mežu izturību pret dažādām, tostarp klimata, pārmaiņām [7], [8], [10].
Nobeigumā jāsecina, ka „Silavas” speciālisturekomendācijas klimata pārmaiņu mazināšanai ir vismaz diskutablas, lai neteiktu – kļūdainas. Jā, arī dažos ārzemju speciālistu sagatavotajos ziņojumos ir norādes uz līdzīgiem pasākumiem (ieteikumus nosusināt mežus gan nekur neatradu), bet ir gana daudz ticamu informācijas avotu, kas rekomendē pretējo. Ņemot vērā to, ka Latvijā atbilstošu pētījumu nav, redzot, kā „Silava” no visa iespējamā rīcību klāsta ir izvēlējusies tās dažas, kas vislabāk atbilst nozares vēlmēm, es nevaru atkauties no asociācijām ar kaut kur redzētu karikatūru, kurā sieviete aicina vīrieti uz pūtēju seksteta koncertu, bet viss, ko dzird vīrietis, ir „sekss”.
-------
[1] Jansons Ā. Meža apsaimniekošana klimata izmaiņu kontekstā: http://www.silava.lv/userfiles/file/Klim_izm_meza_apsaimn_2010.pdf
Klimata pārmaiņu kontekstā parasti tiek runāts par divām lietām – pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām. Ja skatāmies tieši no meža viedokļa, tad pārmaiņu mazināšana varētu izpausties kā CO2 piesaistes palielināšana un emisiju mazināšana, bet pielāgošanās – mežu izturības pret pārmaiņām nodrošināšana. Domāju, katram būs skaidrs, ka mežu gadījumā ļoti būtisks ir līdzsvars starp šiem abiem aspektiem: būtu ļoti muļķīgi, piemēram, meža vietā izaudzēt plantāciju, kas spēj piesaistīt fantastiskus CO2 apjomus, bet klimata pārmaiņas izturēt nespēj un galu galā aiziet bojā. Turklāt, sakot, ka nepieciešams līdzsvars, es esmu „politkorekts”, jo faktiski manuprāt daudz lielāks uzsvars mūsu gadījumā būtu jāliek uz pielāgošanos, ņemot vērā to, cik niecīgas ir Latvijas iespējas globālās klimata pārmaiņas mazināt.
Latvijā jautājums par mežu apsaimniekošanu un klimata pārmaiņām ir pats spilgtākais piemērs tam, ko minēju šīs rakstu sērijas ievadā - pētījumu secinājumu pakārtošanai nozares vēlmēm tā vietā, lai nozare pielāgotos pētījumu rezultātiem.
Kā jums šķiet, ko, uz brīdi aizmirstot par klimata pārmaiņām, varētu gribēt meža nozare? Pirmais, kas man nāk prātā - cirst vairāk, pirmkārt, nocērtot pēc iespējas vairāk no tā, kas ir pieejams šobrīd. Kā redzam mums visapkārt, nozarei vismīļākais mežu ciršanas veids ir kailcirtes. Lai nocirstu vairāk, visur ir jātiek klāt, tātad ir nepieciešams būvēt ceļus. Koki ātrāk aug nosusinātos mežos, tātad nepieciešama meliorācija. Ja nozare grib rūpēties par to, lai arī nākotnē varētu nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk, nocirstais mežs jāatjauno mākslīgi ar ātraudzīgākiem kokiem.
Lūk, izrādās, ka viss iepriekš minētais - gan kailcirtes, gan mežu meliorācija un pat ceļu būve - ir ļoti pareizas un pat vēlamas lietas, domājot par klimata pārmaiņām, jo:
1. Veci meži ir jānocērt, lai to vietā iestādītu jaunus, jo jauni koki aug straujāk un straujāk piesaista CO2.
2. Kailcirte ir vislabākais ciršanas veids, lai pēc tam atjaunotu mežu.
3. Meža ceļu būve palīdz tikt klāt veciem mežiem un tos nocirst.
4. Mežu nosusināšana ļauj kokiem augt ātrāk, tātad straujāk piesaistīt CO2.
5. Mežu atjaunojot mākslīgi, var stādīt selekcionētus kokus, kas ir ātraudzīgāki, tātad straujāk piesaista CO2.
Viss pilnīgi loģiski, vai ne? Lecam tik visi hārvesteros un uz mežu prom - mazināt klimata pārmaiņas! Un to visu izpētījuši mūsu pašu zinātnieki no LVMI „Silava” [1], [2] (
Bet aplūkosim uzmanīgi būtiskākos no minētajiem punktiem.
Veci meži jāaizstāj ar jauniem
Tā kā no šī punkta lielā mērā izriet pārējie, pie tā ir vērts īpaši pakavēties. Tātad pamatdoma ir tāda, ka koki augot uzņem CO2, bet ar laiku audze sasniedz līdzsvaru, kad neto CO2 piesaiste vairs nenotiek (t.i., cik piesaista, tik izdala), līdz ar to jaunām, strauji augošām audzēm ir „lielāks CO2 piesaistes potenciāls”. Pievērsiet uzmanību – jaunas audzes piesaista CO2 straujāk, nevis vairāk! Tātad zināmas problēmas ar šī apgalvojuma loģiku redzamas jau uzreiz. Izlejiet no pilnas glāzes ūdeni, un glāze iegūs „lielāku ūdens piesaistes potenciālu”, bet vai mēs no tā būsim kaut ko ieguvuši? Atkarībā no tā, kur mēs to ūdeni izliesim, vai ne?
Kā jums šķiet, uz ko balstās šis „Silavas” popularizētais apgalvojums? Būtībā uz neko... Tas, ko Ā. Jansons un kolēģi izmanto šī apgalvojuma patiesības ilustrācijai, ir Meža statistiskās inventarizācijas dati par koksnes krājas pieaugumu dažāda vecuma mežos, bet šie dati neparāda, ka koksnes pieaugums (un līdz ar to CO2 piesaiste) vecos mežos apstātos, tātad Latvijā nav konstatēts tāds „līdzsvara” punkts, kurā mežā augušie koki vairs nepiesaistītu CO2. Skaidrs arī tas, ka pat tad, ja tāds punkts eksistē, tas tālu pārsniedz pašreizējo mežu ciršanas vecumu, pēc kura iestāšanās meža nozares pārstāvji mēdz runāt par „pāraugušām” audzēm.
Interesanti, ka šim aspektam veltīts rakts publicēts arī žurnālā „Science”, kas ir tik vien kā viens no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē, turklāt tas noticis jau 1990. gadā. Rakstā pierādīts, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem rada CO2 emisijas, nevis veicina tā piesaisti.[3]
Otrkārt, jāpatur prātā, ka ne jau tikai koki mežā piesaista CO2 – mežā ir arī lērums citu augu, bet galvenā oglekļa krātuve mežā ir augsne. „Silavas”
Tātad, pat tad, ja kaut kur tālā nākotnē eksistē kāds meža vecums, kurā kokaudze papildu CO2 vairs nepiesaista, tas nenozīmē, ka piesaiste apstājas mežā kopumā, jo galvenā oglekļa krātuve – augsne – to turpina uzņemt. Varētu, protams, spekulēt, ka arī augsnē ar laiku iestājas līdzsvars, taču tas visticamāk laika ziņā stipri pārsniegtu piesaistes apstāšanās laiku kokaudzē. Taču, kāds Ķīnā veikts pētījums pierāda, ka oglekļa piesaiste meža augsnēs turpinās vēl pēc tam, kad meža vecums pārsniedzis 400 gadus[5]. Ja kādam šķiet, ka mums neinteresē Ķīnā veikti pētījumi, varu atzīmēt, ka globāla mēroga izvērtējums, kas publicēts žurnālā „Nature” (kas, starp citu, ir otrs no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē) 2008. gadā, parāda to, ka veci un neskarti meži lielākoties turpina piesaistīt CO2 (vērtējot mežu kopumā), un, protams, ņemot vērā to lielo vecumu, piesaistītā oglekļa apjoms ir milzīgs [6], taču liela daļa šī oglekļa var nonākt atmosfērā, ja kāds izlems paklausīt, kā jau iepriekš noskaidrojām, uz apšaubāmiem faktiem balstītajam priekšstatam par to, ka labāk vecus mežus aizstāt ar jauniem.
Kailcirtes ir vēlamais mežizstrādes veids
Kā jau esmu daudzkārt minējis, kailcirtēm pašreizējā izpildījumā Latvijas mežos nav iespējams atrast nekādu ekoloģisko pamatojumu. Galvenais iemesls, kāpēc tādas tiek veiktas, ir mežizstrādes ērtums. Arī no klimata pārmaiņu viedokļa kailcirte ir liela muļķība. Jau iepriekš aplūkoju kailcirtes negatīvo ietekmi uz augsnē, kas, atgādinu, ir galvenā oglekļa krātuve mežā, uzkrāto oglekli. Ne velti pat tajās
Runājot par kailcirtēm, jāpieskaras arī pielāgošanās, t.i., mežu izturības palielināšanas aspektam, par kuru pagaidām runājis neesmu. Neizbēgamas kailciršu sekas, ņemot vērā to, ka viss mežs tiek vienā piegājienā nocirsts un vienā piegājienā atjaunots, ir viena vecuma mežaudze, taču pret prognozētiem ekstrēmiem laika apstākļiem un visādiem citiem draudiem noturīgākas ir dažādvecuma audzes [7], [8].
Meža nosusināšana ir vēlama, jo ļauj kokiem ātrāk augt un piesaistīt CO2
Meža nosusināšanas jeb meliorācijas mērķis ir veicināt koksnes krājas pieaugumu. Tagad izrādās: „No ekoloģiskā viedokļa nosusinātajiem mežiem ir nozīmīga loma veselīgas vides veidošanā. Palielinoties mežos uzkrātās koksnes daudzumam, meži spēj samazināt „siltumnīcas efektu”, uzkrājot sevī oglekli un izdalot dzīvībai nepieciešamo skābekli.”[1]
Bet vēlreiz un vēlreiz jāuzsver – lielākā daļa mežā uzkrātā oglekļa ir augsnē! Meliorācijas rezultātā augsnes organiskās vielas sadalās, radot CO2 emisijas. Varētu jau cerēt, ka straujāks koksnes pieaugums, t.i., straujāka CO2 piesaiste koksnē, kompensē emisijas no augsnes, taču „Silavas” pētījumos neatrodu nekādus datus, kas par to liecinātu. Tajā pašā laikā, piedodiet, uzticamāki avoti uzsver, ka no mežu, it īpaši kūdras augšņu, nosusināšanas būtu jāizvairās [7].
Mežus vēlams atjaunot mākslīgi ar selekcionētiem kokiem
Mežu selekcija ir viens no „Silavas” jājamzirdziņiem. Var jau saprast, ka dažādos veidos gribas attaisnot to, ko dari, un rādīt to labu esam. Lūk, mežu selekcija un mākslīga atjaunošana ļauj labāk pielāgoties gaidāmajām klimata pārmaiņām un iegūt ražīgākas (līdz ar to ātrāk CO2 piesaistošas) audzes. „Silavas”
Šajā ziņā „Silava” seko citā avotā aprakstītajam kļūdainajam pieņēmumam, ka kokiem ar ilgu paaudzes garumu ir grūti reaģēt uz straujām izmaiņām vidē. Citēju: „Ja sugu ar ilgu paaudzes garumu evolūcija un adaptācija būtu atkarīga no to paaudzes ilguma, uz Zemes vairs nebūtu neviena koka.”[8] Koku spēju strauji reaģēt nodrošina to lielā dabiskā ģenētiskā daudzveidība (t.i., vienmēr būs daļa koku, kam jaunie apstākļi būs pilnīgi piemēroti), un tieši tāpēc uzsvara likšana uz koku selekciju (ģenētiskās daudzveidības mazināšanu) ir bīstami šaurs skatījums.
Par šo pašu vēl viens citāts: „Vajadzība palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un oglekļa piesaisti var būt argumenti, lai izmantoti augstražīgus genotipus lai palielinātu koksnes apjomu, taču tas var samazināt pielāgošanos nākotnes klimata pārmaiņu ietekmei.”[10]
Lūk, izrādās, ka tieši mežu dabiskā atjaunošanās un no tās izrietošā lielā ģenētiskā daudzveidība ir tā, kas nodrošina mežu izturību pret dažādām, tostarp klimata, pārmaiņām [7], [8], [10].
Nobeigumā jāsecina, ka „Silavas” speciālistu
-------
[1] Jansons Ā. Meža apsaimniekošana klimata izmaiņu kontekstā: http://www.silava.lv/userfiles/file/Klim_izm_meza_apsaimn_2010.pdf
[2] Lazdiņš A., Jansons Ā. 2011. Siltumīcefekta gāzu emisijas un klimata politika to ierobežošanai meža apsaimniekošanas sektorā Latvijā: http://www.zb-zeme.lv/images/mezs%20klimata%20ietekmes%20mazinasanai%2008022011.pdf
[3] Harmon M.E., Ferrel W.K., Franklin J.F. 1990. Effects on Carbon Storage of Conversion of Old-Growth Forests to Young Forests. – Science, 247: 699–701.
[4] Gorte R.W. 2009. Carbon Sequestration in Forest. CRS Report for Congress. Congressional Research Service.
[5] Guoyi Zhou, Shugang Liu, Zhian Li, Dequiang Zhang, Xuli Tang, Chuanyan Zhou, Junhua Yan, Jingming Mo 2006. Old-Growth Forests Can Accumulate Carbon in Soils. – Science, 314: 1417.
[6] Luyssaert S., Schulze E.D., Börner A., Knohl A., Hessenmöller D., Law B.E., Ciais P., Grace J. 2008. Old-growth forests as global carbon sinks. – Nature, 455: 213–215.
[7] Climate Change and Forestry. Report to the Standing Forestry Committee by the Standing Forestry Committee Ad Hoc Working Group III on Climate Change and Forestry. November 2010.
[8] Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. 2009. Fores Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability relationship in forest ecosystems. Secretariat of the Convention on Biological Diversuty, Montreal. Technical Series no. 43.
[9] Āboliņa K. (red.) 2009. Klimata mainība Latvijā: aktualitātes un piemērošanās pasākumi. Rīga: Valsts pētījumu programma „Klimata mainības ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi”.
[10] European Environment Agency 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems.
ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris
Cirvja ēnā: Par mežu fragmentāciju
Pēc lasītāju lūguma nedaudz novirzos no sākotnējā plāna, lai sīkāk paskaidrotu, kas tad tik slikts tajā mežu fragmentācijā, ko pieminēju rakstā par Latvijas mežiem Eiropas kontekstā.
Droši vien jāsāk ar skaidrojumu, ko "fragmentācija" šajā gadījumā vispār nozīmē. Lai gan mežu fragmentācija atstāj ietekmi uz dažādām meža funkcijām, šoreiz turēšos savas kompetences ietvaros un aplūkošu mežu fragmentāciju tikai no dzīvotņu fragmentācijas viedokļa. Dzīvotnes fragmentācija nozīmē to, ka viens liels sugas dzīvei piemērots apgabals sadalās vairākos mazākos. Realitātē tas visbiežāk nozīmē arī dzīvotnes kopējās platības samazināšanos, bet pēc definīcijas tas nav obligāti. Viena lieta, ko svarīgi paturēt prātā mežu kontekstā - mežs kā tāds ir dzīvotne vien retai sugai. Visbiežāk katrai sugai ir savas prasības - viena dzīvo tikai priežu mežos, cita - tikai vecos priežu mežos, vēl cita - tikai nokaltušos priežu stumbros. Tātad arī katrai no minētajām sugām dzīvotnes fragmentācija izpaudīsies dažādi.
Bet pagaidām ērtības un skaidrības labad apskatīsim mežu fragmentāciju kopumā (kā tas arī darīts iepriekš minētajā rakstā publicētajā kartē). Mežu fragmentē dažādas lietas, piemēram, ceļi, lauksaimniecības zemes, kailcirtes un apbūve. Lai gan, kā jau minēju, meža gadījumā fragmentācija reālajā dzīvē nozīmē to, ka daļa meža tiek iznīcināta (un tad, protams, negatīvā ietekme uz meža sugām ir acīmredzama), bet šoreiz aplūkosim fragmentāciju kā tādu.
Pirmais, kas saistās ar mežu fragmentāciju, ir apgrūtinājums meža sugām pārvietoties no viena meža apgabala uz citu. Apgrūtinājuma iemesls var būt, piemēram, lielāks risks, ka dzīvnieku pa ceļam pamanīs kāds plēsējs. Cita problēma, kas būs zināma visiem autovadītājiem, - mūsdienās, kad dabisko ainavu ir sagraizījuši neskaitāmi autoceļi, meža dzīvniekiem ir risks nokļūt zem mašīnas riteņiem. Arī vide, kas pa vidu starp abiem meža fragmentiem var būt vienkārši fiziski nepiemērota tam, lai konkrētais dzīvnieks tur uzturētos (piemēram, medņu cālim var būt liktenīgs meliorācijas grāvis, kas sadala tā apdzīvoto mežu). Galu galā arī attālums pats par sevi var būt pārvietošanos ierobežojošs. Latvijas mērogos tas visbiežāk attieksies uz maziem dzīvnieciņiem (un arī augiem), tomēr ir piemēri arī no lielākiem - piemēram, Latvijas medņu populācija ir sadalīta vairākās faktiski nesaistītās daļās.
Tātad pirmā fragmetācijas izpausme - dzīvniekam ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, un jāsēž tur, kur nu tas ir. Un kāds gan no tā ļaunums? Vairāki! Pirmkārt, ierobežotas iespējas satikt savus sugasbrāļus, tātad ierobežota gēnu apmaiņa. Tuvradnieciskas krutstošanās sliktā ietekme visticamāk nevienam nebūs jaunums. Otrkārt, ja tas meža pleķītis, kurā dzīvnieks ir apmeties, tiek, piemēram, nocirsts, un aizsniedzamā attālumā cita piemērota pleķīša nav... tad tuvradnieciska krustošanās ir mazākā no dzīvnieka problēmām.
Protams, putnu gadījumā vismaz fiziskās spējas pārvietošanos visbiežāk neietekmē. Tātad putni var no viena piemērota mežiņa pārlaisties uz citu. Tomēr jāatceras, ka katram dzīvam radījumam ir zināms resursu apjoms, kas nepieciešams tā izdzīvošanai, arī cilvēkam. Mēs visi zinām veco patiesību, ka tad, ja visi gribētu dzīvot kā amerikāņi, būtu vajadzīgas trīs pasaules. Putnam parasti trīs pasaules nevajag, bet kaut kādas minimālās prasības pēc dzīves telpas tam tomēr ir. Pieņemsim, ka vienam putnu pārim, lai tas izbarotu mazuļus, ir nepieciešami desmit hektāri meža, kur meklēt barību. Ja šie desmit hektāri ir viens vesels mežs, problēmu nav, bet, ja tas ir sarauts desmit mazos gabaliņos, sākas problēmas - jāaptver lielāka teritorija, kas nozīmē nepieciešamību vairāk laika patērēt barības meklējumos un galu galā - mazāk barības mazuļiem (jo stundu skaits dienā, ko var patērēt barības meklējumiem, nemainās atkarībā no aptveramās teritorijas lieluma). Tā rezultātā putns varēs izaudzināt mazāk mazuļu, un tā sekas jau var būt visas populācijas lejupslīde.
Ņemot vērā abas iepriekš minētās lietas - pārvietošanās grūtības un minimālo nepieciešamo meža platību - galu galā nonākam pie tā, ka var būt tādi mežu gabaliņi, kas ir pārāk mazi, lai uzturētu konkrētās sugas dzīvnieku, un pārāk tālu no citiem gabaliņiem, lai tos varētu sasniegt, vai arī to sasniegšanai nepieciešamais laiks būtu pārāk ilgs, lai būtu vērts pūlēties. Tā mēs iegūstam meža platības, kas it kā dabā ir, bet faktiski nav izmantojamas. Šis arī ir viens no aspektiem, kāpēc kopējā mežu platība nav rādītājs, kas kaut ko liecinātu par mežu nozīmi bioloģiskajai daudzveidībai.
Tad vēl ir tā saucamais "malas efekts", kas var izpausties dažādi, bet būtībā nozīmē to, ka meža malai ir zināma ietekme uz mežā iekšā notiekošo. Jo lielāka fragmentācija, jo garāka mala uz laukuma vienību, līdz ar to lielāka tās ietekme. Iedomājieties slikti nosiltinātu daudzdzīvokļu māju! Ārējo dzīvokļu iedzīvotājiem ziemā būs auksti, kamēr tiem, kas dzīvo ēkas iekšējos dzīvokļos, būs silti. Safragmentēsim šo māju atsevišķās slikti nosiltinātās mājiņās ar vienu dzīvokli katrā, un auksti būs visiem. Ja neatradīsim aukstumu mīlošus cilvēkus, šādās mājiņās neviens nedzīvos. Tāpat ar mežu un tā iemītniekiem - ir sugas (piemēram, melnais stārķis), kam meža malas tuvums nepatīk. Tātad pietiekami fragmentētā mežā, kur meža mala ir tuvu uz visām pusēm, atkal būs redzams tas, ko minēju iepriekš - mežs it kā ir, bet patiesībā nav izmantojams, un melnais stārķis tajā nedzīvo.
Tātad, apkopojot visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka fragmentēta dzīvotne var uzturēt mazāku dzīvnieku populāciju nekā viengabalaina dzīvotne ar tādu pašu kopējo platību, bet tiem, kas fragmentētā dzīvotnē tomēr dzīvo, dzīve ir grūtāka un bīstamāka. Lūk, kāpēc tas, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma tempa, nav nekas labs.
Droši vien jāsāk ar skaidrojumu, ko "fragmentācija" šajā gadījumā vispār nozīmē. Lai gan mežu fragmentācija atstāj ietekmi uz dažādām meža funkcijām, šoreiz turēšos savas kompetences ietvaros un aplūkošu mežu fragmentāciju tikai no dzīvotņu fragmentācijas viedokļa. Dzīvotnes fragmentācija nozīmē to, ka viens liels sugas dzīvei piemērots apgabals sadalās vairākos mazākos. Realitātē tas visbiežāk nozīmē arī dzīvotnes kopējās platības samazināšanos, bet pēc definīcijas tas nav obligāti. Viena lieta, ko svarīgi paturēt prātā mežu kontekstā - mežs kā tāds ir dzīvotne vien retai sugai. Visbiežāk katrai sugai ir savas prasības - viena dzīvo tikai priežu mežos, cita - tikai vecos priežu mežos, vēl cita - tikai nokaltušos priežu stumbros. Tātad arī katrai no minētajām sugām dzīvotnes fragmentācija izpaudīsies dažādi.
Bet pagaidām ērtības un skaidrības labad apskatīsim mežu fragmentāciju kopumā (kā tas arī darīts iepriekš minētajā rakstā publicētajā kartē). Mežu fragmentē dažādas lietas, piemēram, ceļi, lauksaimniecības zemes, kailcirtes un apbūve. Lai gan, kā jau minēju, meža gadījumā fragmentācija reālajā dzīvē nozīmē to, ka daļa meža tiek iznīcināta (un tad, protams, negatīvā ietekme uz meža sugām ir acīmredzama), bet šoreiz aplūkosim fragmentāciju kā tādu.
Pirmais, kas saistās ar mežu fragmentāciju, ir apgrūtinājums meža sugām pārvietoties no viena meža apgabala uz citu. Apgrūtinājuma iemesls var būt, piemēram, lielāks risks, ka dzīvnieku pa ceļam pamanīs kāds plēsējs. Cita problēma, kas būs zināma visiem autovadītājiem, - mūsdienās, kad dabisko ainavu ir sagraizījuši neskaitāmi autoceļi, meža dzīvniekiem ir risks nokļūt zem mašīnas riteņiem. Arī vide, kas pa vidu starp abiem meža fragmentiem var būt vienkārši fiziski nepiemērota tam, lai konkrētais dzīvnieks tur uzturētos (piemēram, medņu cālim var būt liktenīgs meliorācijas grāvis, kas sadala tā apdzīvoto mežu). Galu galā arī attālums pats par sevi var būt pārvietošanos ierobežojošs. Latvijas mērogos tas visbiežāk attieksies uz maziem dzīvnieciņiem (un arī augiem), tomēr ir piemēri arī no lielākiem - piemēram, Latvijas medņu populācija ir sadalīta vairākās faktiski nesaistītās daļās.
Tātad pirmā fragmetācijas izpausme - dzīvniekam ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, un jāsēž tur, kur nu tas ir. Un kāds gan no tā ļaunums? Vairāki! Pirmkārt, ierobežotas iespējas satikt savus sugasbrāļus, tātad ierobežota gēnu apmaiņa. Tuvradnieciskas krutstošanās sliktā ietekme visticamāk nevienam nebūs jaunums. Otrkārt, ja tas meža pleķītis, kurā dzīvnieks ir apmeties, tiek, piemēram, nocirsts, un aizsniedzamā attālumā cita piemērota pleķīša nav... tad tuvradnieciska krustošanās ir mazākā no dzīvnieka problēmām.
Protams, putnu gadījumā vismaz fiziskās spējas pārvietošanos visbiežāk neietekmē. Tātad putni var no viena piemērota mežiņa pārlaisties uz citu. Tomēr jāatceras, ka katram dzīvam radījumam ir zināms resursu apjoms, kas nepieciešams tā izdzīvošanai, arī cilvēkam. Mēs visi zinām veco patiesību, ka tad, ja visi gribētu dzīvot kā amerikāņi, būtu vajadzīgas trīs pasaules. Putnam parasti trīs pasaules nevajag, bet kaut kādas minimālās prasības pēc dzīves telpas tam tomēr ir. Pieņemsim, ka vienam putnu pārim, lai tas izbarotu mazuļus, ir nepieciešami desmit hektāri meža, kur meklēt barību. Ja šie desmit hektāri ir viens vesels mežs, problēmu nav, bet, ja tas ir sarauts desmit mazos gabaliņos, sākas problēmas - jāaptver lielāka teritorija, kas nozīmē nepieciešamību vairāk laika patērēt barības meklējumos un galu galā - mazāk barības mazuļiem (jo stundu skaits dienā, ko var patērēt barības meklējumiem, nemainās atkarībā no aptveramās teritorijas lieluma). Tā rezultātā putns varēs izaudzināt mazāk mazuļu, un tā sekas jau var būt visas populācijas lejupslīde.
Ņemot vērā abas iepriekš minētās lietas - pārvietošanās grūtības un minimālo nepieciešamo meža platību - galu galā nonākam pie tā, ka var būt tādi mežu gabaliņi, kas ir pārāk mazi, lai uzturētu konkrētās sugas dzīvnieku, un pārāk tālu no citiem gabaliņiem, lai tos varētu sasniegt, vai arī to sasniegšanai nepieciešamais laiks būtu pārāk ilgs, lai būtu vērts pūlēties. Tā mēs iegūstam meža platības, kas it kā dabā ir, bet faktiski nav izmantojamas. Šis arī ir viens no aspektiem, kāpēc kopējā mežu platība nav rādītājs, kas kaut ko liecinātu par mežu nozīmi bioloģiskajai daudzveidībai.
Tad vēl ir tā saucamais "malas efekts", kas var izpausties dažādi, bet būtībā nozīmē to, ka meža malai ir zināma ietekme uz mežā iekšā notiekošo. Jo lielāka fragmentācija, jo garāka mala uz laukuma vienību, līdz ar to lielāka tās ietekme. Iedomājieties slikti nosiltinātu daudzdzīvokļu māju! Ārējo dzīvokļu iedzīvotājiem ziemā būs auksti, kamēr tiem, kas dzīvo ēkas iekšējos dzīvokļos, būs silti. Safragmentēsim šo māju atsevišķās slikti nosiltinātās mājiņās ar vienu dzīvokli katrā, un auksti būs visiem. Ja neatradīsim aukstumu mīlošus cilvēkus, šādās mājiņās neviens nedzīvos. Tāpat ar mežu un tā iemītniekiem - ir sugas (piemēram, melnais stārķis), kam meža malas tuvums nepatīk. Tātad pietiekami fragmentētā mežā, kur meža mala ir tuvu uz visām pusēm, atkal būs redzams tas, ko minēju iepriekš - mežs it kā ir, bet patiesībā nav izmantojams, un melnais stārķis tajā nedzīvo.
Tātad, apkopojot visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka fragmentēta dzīvotne var uzturēt mazāku dzīvnieku populāciju nekā viengabalaina dzīvotne ar tādu pašu kopējo platību, bet tiem, kas fragmentētā dzīvotnē tomēr dzīvo, dzīve ir grūtāka un bīstamāka. Lūk, kāpēc tas, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma tempa, nav nekas labs.
trešdiena, 2012. gada 12. septembris
Cirvja ēnā: Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā
Biju plānojis šai tēmai pievērsties mazliet vēlāk, bet zīmes, ko var izlasīt avīzēs un saklausīt sanāksmēs, lika saprast, ka tagad tomēr ir īstais laiks.
Kā tad ir ar to interešu līdzsvaru? "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot," apgalvo kokrūpniecības nozares reklāmas buklets[1]. "Starptautiski atzīts viedoklis, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatā ir ekonomisko, ekoloģisko (vides) un sociālo aspektu maksimāls respekts, kas gan ir utopija," sludina LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons[2]. Turklāt šie nebūt nav unikāli citāti. Nozares pārstāvju viedoklis no "intereses jau ir saskaņotas" līdz "intereses nav iespējams/nevajag saskaņot" reizēm svārstās pat vienas sanāksmes laikā. Vienalga, tā vai šitā, bet galu galā secinājums ir viens - esošajā kārtībā neko mainīt nevajag.
1998. gadā apstiprinātajā Latvijas Meža politikā rakstīts: "Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr ir saistījušas saimnieciskas, kultūrvēsturiskas un emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā. Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī."[3]
Runājot par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, nereti tiek demonstrēts šāds (vai ļoti līdzīgs attēls):
Tad nu tur, kur visi šie apļi pārklājas, ir arī īstais līdzsvars un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. Problēma tikai tā, ka patiesībā šīs intereses nav gluži tādas mierīgas pļeckas, kas blakus satupušas. Katrai no interešu grupām ir savi mērķi, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi. Tāpēc es interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā drīzāk attēlotu šādi:
Katras no šīm interesēm tiecas uz savu mērķi un cenšas nenoslīdēt zem pieļaujamā robežas. Ļoti vienkāršoti varam pieņemt, ka vides interešu grupas mērķis ir "mežs - rezervāts" (t.i., pēc iespējas dabiskāks mežs), bet pieļaujamības robeža - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Ekonomisko interešu grupas mērķis varētu būt "mežs - plantācija" (t.i., pēc iespējas lielāka peļņa no meža), bet pieļaujamības slieksnis - no meža iegūstamās koksnes vērtības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Savukārt sabiedrība varētu tiekties uz stāvokli "mežs - parks", bet pieļaujamības slieksnis, ko šajā gadījumā grūtāk noteikt, varētu būt tiklab pārāk liels kailciršu īpatsvars kā pārāk dabiski meži (daudz sakritušu, nokaltušu utt. koku).
Protams, reālajā dzīvē tik vienkārši uzstādījumi nepastāv (t.i., nevienai no interešu grupām nav tik šaurs skatījums uz mežu), un, protams, zināms ieguvums no vides aizsardzības ir arī ekonomikai, zināms labums sabiedrībai no mežu apsaimniekošanas ekonomiskiem mērķiem utt. Turklāt ar "sabiedrību" ir īpaši sarežģīti, jo tajā ietilpst gan kokrūpnieki, gan dabas aizsardzības organizāciju biedri, gan cilvēki, kam mežs pieder, gan cilvēki, kam viss ir vienalga... Galvenais, ko es ar šo gribēju uzsvērt ir - reālajā dzīvē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kurā līdzsvarā ir visas intereses, balansē ļoti tuvu VISU interešu grupu minimālās pieļaujamības slieksnim. Ir svarīgi saprast, ka maksimāla peļņa no meža, no kuras viedokļa katru mežā palikušu koku rēķinām kā zaudējumu, ir tieši tik pat nekonstruktīvs un galējs uzstādījums kā visu mežu padarīšana par rezervātu. Tomēr reālajā dzīvē visbiežāk tiek runāts par ekonomiskā virziena maksimālu stiprināšanu, bet par pārējiem aspektiem - labākajā gadījumā tikai tik daudz, lai nenonāktu zem kritiskā pieļaujamības sliekšņa.
Iepriekš minētajā "Dienas Biznesa" rakstā minēts arī: "Skaidras pazīmes, kas liecinātu, ka pārējās meža funkcijas nav pietiekami ņemtas vērā, J. Rozītis [Pasaules Dabas fonda direktors] tomēr nosaukt nevar."[2] Sazinoties ar Jāni, gan noskaidroju, ka kaut kas skaidrs nav bijis vienīgi pašai žurnālistei. Tad nu Signei Knipšei un līdzīgi domājošiem, lūdzu, dažas (bet ne visas) "skaidras pazīmes":
1) AS "Latvijas valsts meži" pārvaldītajos mežos vien 20% mežu primārais apsaimniekošanas mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet 5% - rekreācija (kas nenozīmē, ka šajos mežos neiegūst koksni)[4];
2) Latvijā joprojām populārākais mežu ciršanas veids ir kailcirte, kas no ekoloģiskā viedokļa varētu būt pamatojama vien dažos mežu tipos;
3) Neskatoties uz dabas aizsardzības interešu grupas un sabiedrības iebildumiem, Latvijā joprojām notiek mežu ciršana pavasarī;
4) Meža konsultatīvajā padomē, kuras mērķis ir "veicināt līdzsvarotas meža nozares politikas veidošanu un īstenošanu Latvijā" absolūto vairākumu veido ekonomisko interešu pārstāvji[5], turklāt, neskatoties uz MK noteikumu prasību padomi sasaukt ne retāk kā četrreiz gadā, tā vidēji tiek sasaukta 1-2 reizes gadā.
-------
[1] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130
[2] S. Knipše. Ilgtspēju vērtējot, aiz kokiem grūti ieraudzīt īstu mežu. Dienas Bizness, 2012. gada 10. septembris.[3] Latvijas Meža politika (mērķi un principi) 1998. g. aprīlis: http://www.zm.gov.lv/doc_upl/mezu_politika.pdf
[4] Latvijas valsts meži. Skaitļi un fakti: http://www.lvm.lv/files/text/LVM-fakti-Lv-2o11-web.pdf
[5] Meža konsultatīvās padomes nolikums: http://www.zm.gov.lv/?sadala=980
Abonēt:
Ziņas (Atom)