Meža nozares "Bezgalīgais stāsts"

Bastiāns pats bija saviļņots par to, ka viss, ko viņš nupat bija stāstījis, bija pārvērties īstenībā...

(Mihaels Ende "Bezgalīgais stāsts")

Jau kādu laiku šķiet, ka Latvijas meža nozares priekšstāvji dzīvo Endes uzburtajā Fantāzijas pasaulē, kur pietiek kaut ko pateikt, lai tas kļūtu par īstenību. Nu visi stāsti ir saplūduši pašas nozares "Bezgalīgajā stāstā" jeb Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam. Šajā darbā var lasīt gan jau iepriekš dzirdētus, gan pavisam jaunus stāstus. Nāciet līdzi un pavērsim kopā durvis uz šo brīnumu pasauli (viss stāsts atrodams šeit)!

"Dariet to, ko jūs gribat!" vēlmju valdniece Zeltace sacīja, pavadot mežiniekus ceļā, no kura tiem vajadzēja atgriezties ar "Bezgalīgo stāstu". Ceļš bija ilgs un grūts. Stāstam bija jātop slepus, lai to nemaitātu zaļie tumsas spēki un vientieši, bet tagad stāsts ir izcelts gaismā, lai liktu to pie kājām vēlmju valdniecei Zeltacei, kas nu valda pār visu Fantāziju.

Katrs kārtīgs mežinieks zina, ka Fantāzijas mežos aug tikai koksne. Labi, ir vēl šis tas, bet tie ir tādi nieki, un tieši koksnes dēļ mežs aug vai vislabāk - tiek audzēts. Arī mežu platības tik aug un aug, un, protams, koksne līdz ar to. Tādu mežu cirzdams nenocirtīsi! Tomēr, lai Fantāzijas tauta varētu būt mierīga par saviem mežiem, gudri vīri reizi piecos gados rēķina Maksimāli Pieļaujamo Ciršanas Apjomu. Darbu pie "Bezgalīgā stāsta" sākot, toreizējais Fantāzijas valdnieks deva rīkojumu, ka gudrajiem vīriem savos rēķinos jāierēķina ne tikai nauda, bet arī cilvēku un Dabas vajadzības. Gudrie vīri domāja un domāja - veselas četras vasaras aizritēja, līdz vīri izdomāja - Maksimāli Pieļaujamajā Ciršanas Apjomā cilvēku un Dabas vajadzības vienmēr jau bijušas ierēķinātas.

Lai ko teiktu zaļie mūdži, kas skrāpējās gar mežinieku durvīm un logiem visu stāsta tapšanas laiku, patiesībā īstenie mežinieki radījuši šo stāstu rokrokā ar zaļajiem mūdžiem un vientiešiem, jo jau izsenis Fantāzijas mežu apsaimniekošanu caurvij tieši viņu vēlmes - ne Fantāzijas mežos kāds sēņot liedz, ne par sapuvušiem kokiem priecāties. Mežos tiek saudzēta Fauna un Flora, jo kas gan var būt vēl saudzīgāks par vecajām labajām kailcirtēm, jo īpaši putnu ligzdošanas laikā.

Zināms, ka uz Fantāzijas zemi nāk Klimata Pārmaiņas. Lai šim spēkam stātos pretī, protams, nepieciešams mežus cirst cik tik spēka un veco slikto koku vietā stādīt jaunus un labus (tādus, kas ātrāk aug, un ātrāk ir cērtami), citādi Klimata Pārmaiņu priekšā Fantāzijas meži iznīks. Ļaudis runā, ka Klimata Pārmaiņas nesīšot gan plūdus, gan sausumu, tāpēc mežus vajag susināt. Tā plūdi ātrāk noskries, meži labāk augs un, jā, protams, nosusināts mežs ir visizturīgākais pret sausumu. Bet tagad - zeme kliedz sāpēs ar ūdeni kā indi piesūkusies!

Nenoliedzami, Nozare ir ļoti svarīga, lai Fantāzijas ļaudīm būtu darbs. Ir gan pēdējā desmitgadē daži desmiti tūkstošu mežinieku no Nozares atlaisti un par vientiešiem tapuši, bet tas Nozari tikai stiprinājis un vēl jo svarīgāku Fantāzijas ļaudīm darījis.

Neliegsimies - lai cik svarīga un labi pārvaldīta Nozare būtu, tai tomēr nākas saskarties ar dažādām grūtībām, ko rada vientiešu vientiesība un zaļo mūdžu mūdzība.

Raugi, Fantāzijas mežos mīt arī tādi vientieši, kas uzdodas par mežiniekiem - mežs viņiem it kā pieder, bet tie neliekas redzam, ka mežā aug tikai koksne, un tā laiž postā meža patieso vērtību. Fantāzijai no tādiem mežiem labuma nekāda, un tad vēl tās Klimata Pārmaiņas vīd pie apvāršņa (un, lai no tām glābtos, kā zināms, mežus jācērt, cik spēka).

Vientieši, kam mežs nepieder, vispār nekā nesaprot un ceļ brēku, kad visas Fantāzijas labumam kāds mežs tiek nocirsts ne gluži tajā vietā vai ne gluži tādā veidā, kā viņiem to būtu gribējies. Tad nu svarīgs mežinieku uzdevums ir skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot, ka Nozare visu dara pareizi, jo tās vadoņi ir viedi un rūpīgi Dabas mātes vērtību sargātāji un Fantāzijas tautas labuma gādātāji.

Savukārt zaļie mūdži pie katras izdevības velk laukā savus sējumus, kuros lasāms, ka nemaz tik viedi un rūpīgi Dabas mātes vērtību sargātāji mežinieki vis nav. Zaļie mūdži stāsta, ka Melnais Stārķis un citi mežu putni arvien sliktāk jūtoties un paši meži kļūstot arvien vienveidīgāki un nabadzīgāki. Mežiniekiem vajag pašiem savus sējumus, pašiem savus rakstvežus, kas varētu skaitīt un rēķināt tā, lai visiem skaidrs, kā meži uzplaukst Nozares siltajās plaukstās.

"Mēs darījām to, ko gribējām, valdniec! Rakstītais ir tapis īstenība," teica mežinieki, noliekot Tiešsaistē "Bezgalīgo stāstu". Ieraudzījuši sējumu, no malu malām saradās zaļie mūdži un vientieši, atrāva vaļā vākus un ņēmās plosīt lapas... Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Putniņa žēl?

Kā jau putnu aizsardzības organizācijai pieklājas, LOB bieži saņem zvanus no cilvēkiem, kas aicina glābt to vai citu putnu. Katrai sezonai ir savas īpatnības. Pavasarī putni atlido par ātru, vasarā no ligzdām "krīt" mazuļi, rudenī putnu aizlido par vēlu, bet ziema ir gulbju "iesalšanas" laiks. Nenoniecinot cilvēku rūpes par putniem, tomēr varu apgalvot, ka lielākajā daļā gadījumu, par kuriem tiek ziņots, putniem palīdzība nav nepieciešama, bet lielākajā daļā no atlikušajiem gadījumiem putniem palīdzēt nav iespējams.

Piekrītu Kasparam Funtam, kurš pauda, ka putnus jāglābj tikai tajos gadījumos, kad vainīgs ir cilvēks. Nevajag darīt tā, kā man reiz piezvanījusī kundze, kas esot atņēmusi "ūpim" vārnu sašutumā par to, ka tas gribot ēst dzīvu putnu. Arī katru laikus neaizlidojušo putnu izglābt nevar. Vienkāršam cilvēkam visvairāk nepatīk dzirdēt vārdus "dabiskā izlase", bet tā nu tas ir - tie, kas kļūdās, lemti bojāejai, populācijai kopumā kļūstot "gudrākai". Tomēr gadās arī reizes, kad tam pārgalvīgajam ziemotājam izrādās taisnība. Ne velti Rīgā pārziemo lērums meža pīļu un melno mežastrazdu, kas citādi varētu būt aizceļojuši uz "siltajām zemēm" Rietumeiropā.

Tomēr nenoliedzami tas, ka cilvēkiem rūp putni, ir labi. Reizēm tikai gribētos, lai šīs rūpes tiktu vērstas pareizajā virzienā, tāpēc šoreiz putnu draugiem piedāvāju dažus praktiskus padomus putnu glābšanā. Ievērojot šīs lietas, jūs patiesi varēsiet novērst liela skaita putnu bojāeju, nevis iejauksieties dabas procesos vai uz ledus sēdoša gulbja diendusā.

1. Nelaidiet ārā kaķi

Jūs teiksiet - tas nav iespējams! Piekrītu, ka tas var sagādāt zināmas neērtības, bet tad nu apdomājiet, vai jums svarīgāka kaķa labsajūta vai putni. Aprēķini par to, cik daudz putnu kaķi nogalina, ir dažādi (un Latvijā šādi pētījumi nav veikti), bet skaidrs, ka skaits ir liels, un vismaz dažos pētījumos norādīts, ka kaķi ir galvenais cilvēku izraisītais putnu bojāejas iemesls. Vienu pārskatu par ASV var palasīt šeit. Mūsdienās arvien biežāk tiek runāts par postu, ko dabai nodara invazīvās sugas (cilvēka ievazātās sugas, kas apdraud vietējās), bet reizēm aizmirstam, ka mājas kaķis ir viena no tām. Dzirdēts, ka kaķu attaisnošanai izmanto argumentu, ka putnus lielā skaitā apēd arī dabiski sastopamie plēsēji - citi putni, caunas utt. Bet, kur kāds dzird attaisnojumu kaķiem, es dzirdu dubultu apsūdzību - tie ne tikai medī savvaļas putnus, bet arī konkurē par barību ar savvaļas plēsējiem.

Nu, labi, labi - neierobežojiet savu kaķi! Bet varbūt ieklausieties Deividā Atenboro un pielieciet kaķim zvaniņu (lasīt šeit). Ja nu zvaniņš nestrādā, uzdūros šādai lapai (par šo neko nezinu, vērtējiet paši).

2. Izrotājiet savas mājas logus

Redz, kaut kas arī par Ziemassvētku tēmu! Šoreiz gan nepietiks tikai ar logos ielīmētām sniegpārsliņām, vismaz tad, ja tās salīmētas loga iekšpusē.

Ar stiklu saistītās briesmas mums it kā vajadzētu aptvert. Mana kolēģe savulaik ar galvu sasita vaļā atstātas skapja stikla durvis, un līdzīgi negadījumi būs piemeklējuši lielāko daļu no mums. Putni ir mazāki radījumi, bet pārvietojas ar lielāku ātrumu, tāpēc viņu sadursme ar stiklu bieži ir nāvējoša.

Stiklam ir divas no redzamības viedokļa nelāgas īpatnības. Pirmkārt, kā mana kolēģe sāpīgi pārliecinājās, stikls ir caurspīdīgs, kas to padara gandrīz neredzamu (atzīstiet - bieži no ieskriešanas stiklā mūs glābj tas, ka zinām, ka stiklam tur jābūt, nevis tas, ka stiklu redzam). Otrkārt, un to dažreiz aizmirstam, zināmos gaismas apstākļos stiklu neredzamu padarīt var tas, ka tas kļūst par spoguli. Tieši tāpēc, lai stiklu padarītu putniem redzamu, uzlīmes vai vienalga ko līdzīgu labāk likt loga ārpusē. Tam, ko līmē uz stikla nav noteikti jābūt plēsīga putna siluetam, derēs jebkas, ko pietiekami labi var redzēt.

Par šo tēmu detalizēti var lasīt mana kolēģa Rolanda Lebusa rakstā žurnālā "Putni dabā" (lasīt šeit).

3. Braucot ar auto, ievērojiet atļauto braukšanas ātrumu

Protams, atļautais ātrums pirmkārt jāievēro, lai neapdraudētu savu un savu līdzcilvēku dzīvības, tomēr tas var glābt arī ievērojamu skaitu putnu un citus dzīvnieku, kam gadījies atrasties uz ceļa.

Ir kāds pētījums, kurā noskaidrots, ka putni iemācās, kāds ir atļautais braukšanas ātrums noteiktos ceļa posmos (lasīt šeit), un es nepārrakstījos - putni iemācās ātruma ierobežojumus un pielāgo tam to, cik tālu no mašīnas ceļas gaisā, bet nepielāgojas konkrētas mašīnas ātrumam. Nu labi, patiesībā jau putni visticamāk apgūst vidējo braukšanas ātrumu konkrētajā posmā, nevis noteiktos ierobežojumus, bet šā vai tā ir skaidrs, ka tie var laikus nenoreaģēt uz mašīnu, kas "izlec" no ierastās plūsmas. Īpaši aktuāla problēma šī ir vasarā, kad apkārt klīst putnu jaunuļi, kas, protams, neko daudz vēl nav iemācījušies.

4. Neindējiet kukaiņus un nezāles savā dārzā vai laukā

Ceru, ka neviens no mana bloga lasītājiem nelaista dārzu vai lauku ar kaut ko tādu, ko aizliedz likums. Tāpat ceru, ka neviens nelolo ilūzijas, ka ir tāda lieta kā nekaitīga inde. Ja nu tomēr - ilūziju kliedēšanai atgādinu stāstu par poniju, kas gāja bojā pēc pavisam legālas lauka miglošanas (lasīt šeit). Gribētu ticēt, ka ponija noindēšana ir rets negadījums, taču kukaiņi gan tiek indēti bieži un apzināti. Tomēr apzināti indētajiem kukaiņiem varam paraut līdzi arī tādus, ko indēt nebijām plānojuši (piemēram, bites), bet, ņemot vērā raksta tēmu, gribu likt lasītājam aiz auss, ka putni ēd arī "kaitīgos" kukaiņus, labi noindētā laukā labākajā gadījumā paliekot bez barības, sliktākajā - saindējoties paši. Par vienu arī šobrīd pavisam legālu zemesvēžu/pupuķu indi esmu rakstījis jau iepriekš (lasīt šeit). Tātad mans ieteikums būtu, ja nevarat kaut ko izaudzēt bez dzīvas radības indēšanas, labāk neaudzējiet vispār.

5. Necērtiet savu mežu putnu ligzdošanas laikā

Putnu jautājumiem līdzi sekojošs lasītājs jau būs pamanījis (un varbūt pat atbalstījis) LOB aicinājumu noteikt mežizstrādes pārtraukumu aktīvākajā meža putnu ligzdošanas sezonā no aprīļa līdz jūnijam (lasīt šeit). AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotajos mežos vien katru gadu šajos trīs mēnešos iet bojā vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu. Ja LVM vai valsts kopumā nepieciešamību cirst katru dienu par katru cenu var mēģināt pamatot ar nepieciešamību nodrošināt koksnes plūsmu, tad neliela meža īpašniekam, kas savu mežu nocirtīs reizi vai divas mūžā, nevajadzētu būt grūti mežizstrādi atlikt uz laiku, kad tā nerada liekus upurus.

6. Neizmētājiet atkritumus

Ja sekojat man vai citiem putnu cilvēkiem Tviterī, noteikti būsiet ievērojis Kaspara Funta blogā skarbo atgādinājumu, ka atkritumi nogalina (lasīt šeit). Līdzīgi skarbu gadījumu netrūkst, piemēram, Ruslans Matrozis, cik tik spēj, atgādina par to, kādu postu gulbjiem var nodarīt makšķernieku atstātie atkritumi - auklas un āķi (lasīt šeit). Jāpatur gan prātā, ka putnus apdraud arī atkritumi, kas vismaz formāli nav "izmētāti", bet kārtīgi noglabāti atkritumu poligonā (ja gribi nopirkt bildi, kas tev par to atgādinātu, to vari izdarīt šeit). Arī pats esmu redzējis, kā kaiju Daugavā pie Rīgas HES slīcina pie kājas pieķēries maisiņš, kas, iespējams, turpat netālu esošajā Getliņu izgāztuvē pavisam "legāli" dabūts.

Protams, ne viss iepriekš minētais (un neminētais) ir vienlīdz būtisks no putnu bojāejas viedokļa. Latvijā nav veikti visaptveroši pētījumi par cilvēku izraisītiem putnu bojāejas cēloņiem, bet varu piedāvāt ieskatīties pētījumā, kas veikts Kanādā (lasīt šeit). Lai gan šis pētījums, protams, neatbilst Latvijas situācijai, tas ļauj redzēt vismaz vienu piemēru dažādu cēloņu salīdzinošajam devumam putnu galēšanā. Aplūkojot 1. attēlu, redzēsiet, ka kaķi ir pārliecinoši līderi Kanādas putnu slepkavošanā. Redzēsiet arī to, ka transporta dēļ iet bojā vairāk putnu nekā medībās, mežsaimniecība nogalina vairāk putnu nekā pļavu pļaušana, bet mazāk nekā pesticīdi utt.

Noslēgumā varu vēlreiz atgādināt, ka putnus nevajag glābt no dabas. Lai cik tas būtu nežēlīgi, neviens putns nav nemirstīgs. Mirušie vai mirstošie putni dabā tiek izmantoti lietderīgi, un to populācijas dabiskajai mirstībai ir pielāgojušās (putni ar lielāku mirstību dēj vairāk olu). Savukārt cilvēks pasauli ir mainījis tik strauji un vērienīgi, ka evolūcija netiek līdzi. Tad nu paturiet prātā, ka viens pats dabā palaists kaķis nogalina vairāk putnu nekā rakstītajā Latvijas vēsturē saglabājušās ziņas par iesalušiem gulbjiem.

2014. gada pirmie teikumi

Reku šeku Andris ievilka mani vienā blogu stafetē. Uzdevums šāds - izkopējam no sava bloga katra mēneša pirmā raksta pirmo teikumu un pēc tam nododam stafeti tālāk trim citiem blogu autoriem. Es gan neesmu tik cītīgs rakstītājs, lai kaut ko būtu sacerējis katru mēnesi, bet lai notiek:

Janvāris. Iepriekšējā rakstā sāku aplūkot ticību klimata pārmaiņām kā reliģiju, uzsvaru liekot uz to, kas man reliģijā patīk - ētikas kodekss, kura ievērošana nāk par labu sabiedrībai arī tad, ja sabiedrība nepieder reliģijai, kas šī kodeksa pamatā. (lasīt tālāk)

Februāris. I hear the train a comin'
It's rolling round the bend... (lasīt tālāk)

Marts. Mūsdienīga vides aizsardzība tiecas uz to, lai vides prasības tiktu integrētas visu nozaru politikās. (lasīt tālāk)

Aprīlis. Vakar biju aizbraucis uz Rīgu ciemos pie saviem vecākiem, kas dzīvo koku ieskautā privātmājā Ziepniekkalnā. (lasīt tālāk)

Maijs. Ar noteiktām interešu grupām domātiem izdevumiem problēma ir tā, ka, lai gan reizēm rakstītais it kā adresēts citiem, lielākoties neviens cits, izņemot konkrēto interešu grupu, šo izdevumu nelasa. (lasīt tālāk)

Jūnijs. Atrakstīja man kolēģe e-pasta vēstuli ar nosaukumu "Draudi gada putnam?" (lasīt tālāk)

Jūlijs. - Edgar, Frišvagars man te stāsta, tu viņu nesveicinot. (lasīt tālāk)

Augustā un septembrī neesmu rakstījis neko.

Oktobris. Sēžu, skatos 21. oktobra TV3 ziņas un uzzinu, ka ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis sasaucis preses konferenci, lai ziņotu, ka nāk pasaules gals, ja ne pasaules gals, tad akmens laikmets točna. (lasīt tālāk)

Novembrī atkal nekā.

Decembris. Reku šeku Andris ievilka mani vienā blogu stafetē.

Stafeti un iespēju atskatīties uz šogad blogā sarakstīto nododu Uģim, Janai un Kasparam.

Akmens laikmeta Vjačeslavs

Sēžu, skatos 21. oktobra TV3 ziņas un uzzinu, ka ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis sasaucis preses konferenci, lai ziņotu, ka nāk pasaules gals, ja ne pasaules gals, tad akmens laikmets točna. Akmens laikmetu nesīšot prasība samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40%, salīdzinot ar 1990. gadu. Mums Latvijā esot tikai trīs ceļi kā to izdarīt - satiksmē pāriet uz elektromobiļiem (kā nu jau akmens laikmetā pārvietojās), atteikties no lopkopības vai arī (nedod Dievs!) atteikties no dabasgāzes kurināšanas un pāriet uz biomasu.

Nozare.lv publicētajā ziņā gan laikam ministra pravietojums būs pārprasts, jo tajā viņš citēts sakām, ka Latvija jau par 60% emisijas samazinājusi. Tad jau laikam varam atļauties pat mazliet vairāk emitēt un tad vismaz līdz tam akmens laikmeta līmenim izaugt.

Nopietni runājot, mazliet jokaini, ka cilvēks, kas līdz ministram uzkalpojies, skatās uz pasauli tik vienkārši. V. Dombrovska izteikumos, no kuriem vajadzēja dvest bezcerībai, es saklausīju vienu pavisam racionālu iespēju - kā būtu no visa pa druskai? Ja mums ir trīs iespējas, kā pilnībā atrisināt emisiju problēmu, varbūt varam daļēji pāriet uz elektromobiļiem, mazāk dedzināt dabasgāzi un varbūt arī mazāk lopu audzēt? Vismaz uz pirmajiem diviem mērķiem mēs taču tiecamies tāpat, un ne jau tikai Eiropas Komisijas spiediena un emisiju dēļ, bet arī tāpēc, ka gribam elpot gaisu, kas mazliet tīrāks no izplūdes gāzēm, un mazliet mazāk no Krievijas gāzes atkarīgi būt, bet savus resursus izmantot.

Droši vien visām problēmām var atrast kādu vienkāršu un radikālu risinājumu. Budžetā nepietiek naudas pensijām? Pensionārus ragaviņās un uz mežu! Vajag palielināt algas skolotājiem? Nemaksājam ārstiem! Pārāk daudz latviešu aizbrauc uz ārzemēm? Pievienojam Lielbritāniju un Īriju Latvijai! Tas, ka mēs varam problēmai atrast kādu nepieņemamu risinājumu, nenozīmē, ka problēmu varam nerisināt. Patiesībā pētījumi parāda, ka tieši nerēķināšanās ar vidi var mūs atsviest ne gluži akmens laikmetā, bet 100 gadu pagātnē gan (lasīt šeit).

Ļoti ceru, ka preses konference kalpos kā atgādinājums, ka Dombrovska kungs jātur lielgabala šāviena (vai vismaz akmens sviediena) attālumā no Latviju un tās iedzīvotājus ietekmējošu lēmumu pieņemšanas. Ceru, ka jaunajā valdībā ministru amatos būs cilvēki, kas savā izpratnē izauguši no akmens laikmeta un spēj racionāli risināt 21. gadsimta problēmas.

Ko VARAM gaidīt no jaunā ministra?

Ziņas ziņo, ka, iespējams, rīt (17. oktobrī) partijas varētu vienoties par ministru sastāvu Laimdotas Straujumas vadītajā jaunajā valdībā. Protams, mani māc ziņkārība, kurš tad izcīnīs, ietirgos vai kā citādi iegūs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu. Uz šo vietu pretendē gan Nacionālā apvienība, gan Zaļo un zemnieku savienība.

Lai gan L. Straujuma teikusies valdību veidot no esošajiem un bijušajiem ministriem, skaidrs, ka pat tad, ja VARAM tiks NA, to nevadīs neviens no L. Straujumas iepriekšējiem ministriem šajā postenī. Einārs Cilinskis nostrādātu tikai līdz 16. martam, bet, kāpēc savu darbu nevar turpināt Romāns Naudiņš, ir noslēpums. Tātad jaunajā valdībā vismaz VARAM vadībā būs "jauniņais", un, ja tic ziņām, šis "jauniņais" varētu būt Kaspars Gerhards, ja pie VARAM tiks NA, vai Dana Reizniece-Ozola, ja ministra amats tiks atdots ZZS.

NA pārstāvis Gaidis Bērziņš kādā intervijā izteicās, ka tieši viņiem pieklātos vadīt VARAM, jo esot jāturpina iesāktie darbi. Tā kā G. Bērziņš neminēja, kuri tie būtu, pavaicāju NA tviterkontam, bet paliku bez atbildes. Uz nākošo jautājumu - kāpēc K. Gerhards ir piemērots šim ministra amatam, NA tviterkonts atbildēja: "Oficiāls ministriju sadalījums un kandidāti vēl nav nosaukti." Tātad atkal paliku bez atbildes. Tad nu meklēju pats...

Savulaik K. Gerhards bijis gan ekonomikas ministrs, gan satiksmes ministrs, tātad atbilst vismaz L. Straujumas vēlmei veidot valdību no ministriem ar pieredzi. Ievērojamus K. Gerharda sasniegumus vai vismaz izteikumus vides jomā neatceros. Reiz gan esot gribējis Latvijas atjaunojamos energoresursus kurināt Krievijas gāzes vietā, bet vēl vairāk gribēja kurināt ogles. Reiz esot Daugavas racēju spiediena rezultātā izveidojis darba grupu, bet tas tikai "mīļā miera labad", un galu galā darba grupa tāpat nolēmusi Daugavas rakšanu neatbalstīt. Īsāk sakot, nekā tāda, kas liecinātu par K. Gerharda rūpēm vai zināšanām par vides jautājumiem.

Un kā ar šahisti un daudzbērnu māti Danu Reiznieci-Ozolu? Jau tas vien vieš cerības - šahistiem jāspēj domāt vairākus gājienus uz priekšu, nevis tikai par īslaicīgiem ieguvumiem. Turklāt mātei noteikti rūp, kādā vidē dzīvos viņas bērni. Tomēr bažas rada D. Reiznieces-Ozolas piederība Vienmēr Smaidošā, Apsūdzētā, Bet Nesodītā, Pensionāru Drauga, Okupantu Ienaidnieka Aivara Lemberga partijai "Latvijai un Ventspilij". Visiem, šķiet, skaidra ir A. Lemberga ietekme uz ZZS, bet var just, ka savienībā ietilpstošā Zaļā partija vismaz mazliet dumpojas, taču būtu jābūt trakoti naivam, lai domātu, ka A. Lembergs nediriģē pats savu Ventspils partiju. Nav jau tā, ka A. Lembergs būtu aktīvs vides aizsardzības pretinieks, bet skaidrs, ka bizness šim kungam ir pirmajā vietā, tāpēc Zemkopības ministrijas un VARAM nonākšana viņa pakļautībā varētu būt riskants scenārijs Latvijas mežiem, laukiem un ūdeņiem, kam no ekosistēmām būtu jākļūst par dabas resursiem. D. Reizniece-Ozola gan savulaik esot iecirtusies pret partijas nostāju un nebalsojusi par ZZS izvirzīto A. Bērziņu, bet par oligarhu nīdēju V. Zatleru prezidenta amatā, bet vai šādu patstāvību varam gaidīt arī svarīgos jautājumos?

Tātad visticamāk, ja VARAM politisko vadību uzņemsies K. Gerhards vai D. Reizniece-Ozola, jebkurā gadījumā tiksim pie ministra, kam par vidi nav ne viedokļa, ne zināšanu, un kura galvenās rūpes ir par uzņēmējdarbības attīstību. Tomēr uz cerīgas nots jāatzīmē, ka gan Edmunds Sprūdžs, gan Romāns Naudiņš sāka darbu VARAM ar līdzīgu uzstādījumu, ka ar vidi viss kārtībā, bet jārūpējas par ekonomiku. Savā īsajā valdīšanas laikā abi ministri saprata, ka gluži viss kārtībā ar vidi nav un paspēja pat šo to labu paveikt. Tad nu turam īkšķus!

"Riebjas", "patīk" un citi apsvērumi mežu apsaimniekošanā

- Edgar, Frišvagars man te stāsta, tu viņu nesveicinot.
- Es viņu nesveicinu, barona kungs.
- Par ko ne?
- Tāpēc, ka man riebjas to darīt, barona kungs. 
(no filmas "Purva bridējs")

Daži neseni notikumi man likuši daudz domāt par to, ko Latvijas sabiedrība gaida no Latvijas mežiem un cik liela nozīme šajā jautājumā ir emocijām. 23. jūlijā piedalījos Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotā sanāksmē, kurā tika apspriests mežu kontrolētās dedzināšanas jautājums. Viens no iedzīvotājiem, kas iestājās pret šo ideju, piekrita, ka iebildumi ir emocionāli, tajā pašā laikā uzsverot, ka tas nav nekas slikts ("Ja cilvēki emocionāli reaģētu uz krievu tanku iebraukšanu Latvijā, vai tad tas būtu slikti?").

Lai gan mežu dedzināšanas jautājumā biju šim kungam opozīcijā, par emocijām nevarēju nepiekrist. Pats esmu visu laiku uzsvēris to, cik emocijas ir svarīgas un ka cilvēkiem uz tām ir tiesības. Cilvēks, kas nav robots (un lielākā daļa no mums tiešām nav roboti), uz pasauli vispār nevar nereaģēt emocionāli. Emociju vadīti mēs izvēlamies savu partneri, emociju dēļ radām bērnus un izjūtam pret tiem spēcīgas emocijas, kas liek mums viņus auklēt un audzināt par emocionālām būtnēm.

Mežu apsaimniekošana arī ir emocionāls jautājums. Pat Latvijas Meža politikā norādīts, ka Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr saistījušas emocionālas saites. Cik pretrunīgas ir šīs emocijas! Kailcirtes malā stāvot, iedzīvotājs redz beigas, kur mežsaimnieks redz sākumu. Redzot kritušus kokus mežā, mežsaimnieks saskata postažu, bet ekologs - dzīvību. Sabiedrību, kas lielākoties nav ne mežsaimnieki, ne ekologi, emocijas rauj uz pusēm. DNB bankas veiktā aptauja (lasīt šeit) liecina, ka 68% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka meža resursu izmantošanā primāri jāvadās no dabas saglabāšanas un ekoloģiskiem apsvērumiem. Tajā pašā laikā 59% aptaujāto uzskata, ka ciršanas vecumu sasniegušu mežu jānocērt, bet 55% šķiet, ka Latvijā mežus izcērt pārāk daudz.

Lai pretrunu plosīto sabiedrību dabūtu savā pusē, aktīvākās interešu grupas aicina nolikt malā emocijas, ķeras pie skaitļiem (meža putnu indeksa kritums, koksnes krājas pieaugums u.tml.) un cer, ka sabiedrība uz šiem skaitļiem reaģēs... emocionāli. Tieši emocijas piešķir skaitļiem spēku, jo ar ko gan citādi skaitlis 95 ir labāks vai sliktāks par skaitli 2000000?

Patiesībā emocijas bieži vien ir ļoti racionālas pat tad, ja paši uzreiz to neaptveram. Kas attiecas uz mežu apsaimniekošanu, mūsu emocijas ir balstītas uz mūsu zināšanām, kas lielākajai sabiedrības daļai ir visai paviršas (piedod, lielākā sabiedrības daļa!). Riskēšu apgalvot, ka lielākā daļa DNB aptaujāto nenojauš, ko praktiski nozīmētu dabas saglabāšanas izvirzīšana par prioritāti mežu apsaimniekošanā vai visu ciršanas vecumu pārsniegušo mežu nociršana. Tieši tāpēc savās emocijās esam tik pretrunīgi un svārstīgi - zināšanās, kā zināms, nepārtraukti papildinās. Reizēm gan dzīvē sasniedzam brīdi, kad esam ļoti emocionāli pieķērušies savām zināšanām un neko jaunu uzzināt vairs negribam. Kur nu vēl pieņemt!

Tātad norakstīt kaut ko uz "tikai emocijas" ir nesaprātīgi, lai arī viegli. Visām emocijām ir kāds iemesls. Atgriežoties pie ievadā citētā "Purva bridēja", barona atbilde uz Edgara emocionālo repliku bija: "Turpmāk tu viņu atkal sveicināsi." Labs piemērs tam, kā attieksme "tikai emocijas" iedzen sarunu strupceļā. Varbūt baronam būtu bijis jājautā: "Par ko tā?" Ja Edgars spētu neatcirst: "Riebjas un viss," tas varētu kļūt par sākumu domu apmaiņai, kas, iespējams, novestu pie konflikta risinājuma.

Cērt katrai nezālei galvu?

Raksta ilustrēšanai izmantoti attēli no www.dziedava.lv

Magones. Foto: Julita Kluša

Zodiaka "Taisnība" ir mana dungojamdziesma, kad pļauju latvāņus savā pagalmā. Skaidrs, ka Edvarts Treimanis-Zvārgulis savā dzejā nerunāja par nezāļu izskaušanu, bet tikpat skaidrs ir tas, ka dzejnieks zināja, ka nezāle ir labs simbols kaut kam nīdējamam.

Nezāle, kā kādreiz skaidroja mans tēvs, ir nelaba zāle (nevis kaut kas, kas nav zāle). Savukārt viens no pesticīdu ražotājiem BASF skaidro šādi: "Nezāles no agronomijas viedokļa ir augi, kas lauksaimniecībā izmantojamās zemēs aug blakus kultūraugiem, konkurējot ar tiem pēc mitruma, barības vielām un augsnes." Ja mana tēva skaidrojumā ir mazliet subjektīvisma, tad BASF definīcija ir pilnīgi skaidra - nezāle ir jebkurš augs, kas aug lauksaimniecības zemēs, bet nav kultūraugs.

Bet vai nu tā būs, ka visi nezāļu maisā samestie augi ir tik nelabas zāles, ka nu noteikti būtu nīdējamas? Botāniķi norāda, ka daļu šo augu vajadzētu pat aizsargāt (lasīt šeit). Skaidrs, ka dabas aizsardzības speciālistiem rūp bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet domāju, ka pat tiem, kam nav īsti skaidrs, kas ir bioloģiskā daudzveidība un kāpēc tā jāsaglabā, varētu pietrūkt vienas otras "nezāles", ja tā tiktu sekmīgi iznīdēta.

Zilā rudzupuķe. Foto: Julita Kluša

Dabas aizsardzībai ir būtisks emocionālais aspekts. Skaidrs, ka nevar mesties kādu augu (vai dzīvnieku) par spīti visam aizsargāt tikai tāpēc, ka tas labi izskatās. Skaista un interesanta ir ne viena vien invazīva suga (Sosnovska latvānis arī tak ir viens iespaidīgs augs!), kas palaista savā vaļā, var nodarīt lielu postu vietējām sugām, kas būtu īpaši saudzējamas pat tad, ja ir neglītas un neinteresantas. Tomēr nezāļu uzskaitījumā atradīsiet gan rudzupuķes, gan magones, kas ir ne tikai skaistas, bet arī konfektēm vārdus devušas, dziesmās apdziedātas un visādi citādi pozitīvas jūtas cilvēkos veicinājušas.

Skaistums dabā nav tukšs. Kā zināms, bieži vien augi skaisti zied, lai pievilinātu apputeksnētājus - kukaiņus (piemēram, bites un tauriņus), kas palīdz augiem vairoties, bet par to pretī iegūst nektāru. Pirms kāda laika jau rakstīju, ka Eiropā samazinās tauriņu populācijas (lasīt šeit). Kur gan lai tauriņi liktos laukos, kas ne tikai ar kukaiņu indēm nomigloti, bet no visām nezālēm atbrīvoti tā, ka nav neviena kukainim interesējoša zieda?

Pļavas vēršacītis uz pelašķa. Foto: Julita Kluša

Pieaugušie tauriņi pārtiek no nektāra, bet kaut kas jāēd arī tauriņu kāpuriem. Kādam tramīgākam lauksaimniekam varētu šķist, ka veicināt jebkādu kāpuru savairošanos lauksaimniecības zemēs būtu neprāts, bet jāatceras, ka dabā katra radība dzīvo savā ekoloģiskajā nišā. Bērnībā audzēju uz nātrēm acaino raibeņu kāpurus, un nav dzirdēts, ka šī suga apdraudētu kādu no mūsu laukos audzētajiem kultūraugiem. Protams, tauriņi un bites nav vienīgie kukaiņi, kam dažādās nezāles ir barības avots, un tā tas dabā ir iekārtots - jo daudzeidīgāka barība, jo daudzveidīgāki ēdāji.

Kad nezāles noziedējušas, bet kukaiņi, kā nu kurš, pošas vai nu uz ziemošanu vai nomiršanu, interesi par augiem sāk izrādīt citi ēdāji - putni. Nezāļu sēklas būs atrodamas arī ziemā sniega neapsegtajos nokaltušajos stublājos, tāpēc būs vērtīgs barības avots Latvijā palikušajiem nometniekiem. Viens no putniem, kam nezāļu sēklas iet pie sirds, ir tām par godu arī nosaukts - dadzītis, viens no krāšņākajiem Latvijas putniem. Ar nezāļu sēklām labprāt mielojas arī citi putni, tāpēc nezāļu slotiņas noteikti iederēsies putnu barotavā, ja esat nolēmis tādu ierīkot.

Lielā nātre. Foto: Julita Kluša

Ja nu nepatīk kukaiņi un pat putni nē, atgādinu, ka arī mēs paši ēdam nezāles. Jauno nātru vai balandu zupa - kas var būt labāks par to! Iesaku pamēģināt. Vēl viena lieta, ko iesaku pamēģināt - pelašķu tēja. Vispār neesmu zāļu tēju cienītājs, bet šī ir viena no tām, ko pat es atzīstu labu esam. Arī vīgriežu tēju labprāt iedzeru, kad tāda iespēja rodas.

Lūk, cik daudzveidīgi un noderīgi ir augi, ko mēdz mest nelabo zāļu maisā! Bet pesticīdu ražotāji mums skaidro, kā šos augus nīdēt, un pat Zemkopības ministrija izglīto lauksaimniekus, ka tiešmaksājumus nevarēs saņemt par lauksaimniecības zemi, kurā aug nepareizie ("ganīšanai nepiemērotie") augi, piemēram, tā pati lielā nātre, parastā vīgrieze vai podagras gārsa. Vai esat dzirdējuši par kādu lopiņu, kas novēlies beigts, gārsas saēdies? Es nē, bet par lopiņu, ko nobeigusi dzīšanās pēc sterilas lauksaimniecības zemes, gan pavisam nesen ir lasīts (šeit).

Vārdu "nezāle" no latviešu valodas, protams, neizskaudīsim, un nevajag jau arī. Tāpat nevajadzētu censties izskaust šī vārda nēsātājus. Vai tad mēs gribētu, lai mūsu laukos augtu tikai zāle?