And did they get you to trade
Your heros for ghosts?
Hot ashes for trees?
Hot air for a cool breeze?
Cold comfort for change?
And did you exchange
A walk on part in the war
For a lead role in a cage?
(Roger Waters "Wish You Were Here")
Lielbritānijas iedzīvotāju vairākums nolēmis, ka viņu valstij jāizstājas no Eiropas Savienības. Par britu nākotni, protams, jālemj britiem pašiem, bet tas nemaina to, ka esmu mazliet saskumis par šo lēmumu un par manu šīsdienas dziesmu kļuvusi iepriekš citētā Pink Floyd dziesma.
Vairāki ekonomisti, tostarp Pēteris Strautiņš un Mārtiņš Kazāks, prognozējuši Lielbritānijas izstāšanās sekas Latvijas ekonomikai un nonākuši pie secinājuma, ka tik traki jau nebūs. Esmu piesardzīgs optimists un domāju, ka arī sekas Latvijas dabas aizsardzībai nebūs dramatiskas, tomēr nav šaubu, ka britu lēmums Latvijā atbalsosies arī šajā jomā.
Es neesmu ekonomists, tāpēc nevaru prognozēt, kā Lielbritānijas izstāšanās ietekmēs ES kopīgo budžetu, bet ir puslīdz skaidrs, ka tas būs mazāks, un ne Eiropas Savienībā, ne Latvijā samazināta budžeta apstākļos dabas aizsardzība nekad nav bijusi viena no prioritātēm. No otras puses - šobrīd Latvijā dabas aizsardzībai tiek piešķirts arī arvien cienījamāks nacionālais finansējums, turklāt šajā jomā strādājošie jau ir pieraduši pie būtiskām pieejamo līdzekļu svārstībām.
Būtiskākas sekas Latvijas dabai varētu radīt cita nozare, kam jaunajā situācijā varētu klāties grūti, un tā ir P. Strautiņa un M. Kazāka pieminētā kokapstrāde. Nekādi pārsteigumi gan šajā ziņā nav gaidāmi - meža nozare katras grūtības un katru veiksmi izmanto, lai pamatotu savas sen zināmās vēlmes. Tātad vienīgais jaunums tajā, ka mums mežus jācērt vairāk un jāpārskata dabas aizsardzības prasības, būs tas, ka tas jādara tāpēc, ka nozare zaudē savu peļņu Lielbritānijas tirgū.
Tomēr sliktāk par iepriekš minēto ir tas, ka līdz šim lielā mērā tieši Lielbritānijas tirgus ir bijis iemesls, kāpēc nozare visu laiku uzstājusi, ka AS "Latvijas valsts meži" jāsaglabā FSC sertifikāts to apsaimniekošanā esošajiem mežiem. Skaidrs, ka FSC, kas paģēr līdzsvarotu mežu apsaimniekošanu, daudziem nozares spēlētājiem ir kā zobu sāpes un jau gadiem nozare taustās pēc iespējām tirgoties ar valstīm, kam šis sertifikāts nav tik būtisks. Ja eksports uz Lielbritāniju kļūst apgrūtināts, nozarei var būt vairāk motivācijas pārorientēties un beidzot tikt vaļā no FSC noteiktajām prasībām.
Visbeidzot Lielbritānijas izstāšanās ir zināms drauds arī Eiropas Savienības dabas aizsardzības politikai kopumā (divu ES mēroga organizāciju viedoklis par to lasāms šeit un šeit), un, ja, kā jau iepriekš minēju, finansējums dabas aizsardzībai mums ir arī nacionālajā budžetā, tad nacionālā dabas aizsardzības politika gan lielā mērā turas tikai uz Eiropas Savienības prasībām.
Raugoties no dabas aizsardzības NVO skatupunkta, nevaru nepieminēt, ka līdz ar Lielbritānijas izstāšanos ES esam zaudējuši vienu no būtiskākajiem spēlētājiem - Lielbritānijas Karalisko putnu aizsardzības biedrību (RSPB). Šī organizācija bija būtisks spēks BirdLife International un citu dabas aizsardzības organizāciju cīņā par ES Putnu un Biotopu direktīvām, cīņā, kas diemžēl vēl nav galā. Turklāt šo direktīvu likteni britu aiziešana no spēles galda ietekmē divējādi. Pirmkārt, balss, kas iestājas par direktīvu saglabāšanu, būs jūtami klusāka. Otrkārt, līdz šim Eiropas Komisijas iegansts gala lēmuma nepieņemšanai direktīvu jautājumā bija bēgļu krīze, bet tagad Lielbritānija ir sagādājusi jaunu lielisku attaisnojumu Eiropas Komisijai turpināt vilcināties, iespējams, aizkulisēs klusi meklējot ceļus, kā direktīvas tomēr grozīt par spīti ES pilsoņu un Eiropas Parlamenta deputātu viedoklim un pierādījumiem, ka direktīvas strādā labi.
Man nav kristāla bumbas, kurā ielūkoties, tāpēc nākotni varu tikai minēt, bet, ņemot vērā iepriekš minēto, pieredze liek domāt, ka labākajā gadījumā Latvijas dabas aizsardzībā Lielbritānijas aiziešanas sekas būtiski nejutīsim, sliktākajā - būs slikti. Cik slikti, rādīs laiks. Protams, britiem neviens nevar aizliegt lemt par savu valsti, bet man neviens nevar aizliegt klusi pie sevis dungot Pink Floyd: "How I wish, how I wish you were here..."
piektdiena, 2016. gada 24. jūnijs
otrdiena, 2016. gada 21. jūnijs
Trenējies labāk uz... kaķiem!
Pirms kāda laika LNT raidījumā 900" varēja noskatīties (un šeit var noskatīties joprojām) sižetu par LOB iniciatīvu nodrošināt mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā: https://manabalss.lv/i/969. Šoreiz galvenais uzsvars tika likts uz to, ka 77% meža īpašnieku piekrīt, ka šāds pārtraukums būtu jānosaka.
Šoreiz meža nozares viedokli pārstāvēja Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs Māris Liopa. Tieši tā - meža nozares (konkrēti - mežizstrādes veicēju) viedokli, jo, mēģinot runāt par meža īpašnieku nostāju, M. Liopa pinās pretrunās un īpatnējos argumentos...
"Nepazīstu nevienu meža īpašnieku, kurš, ieraugot putna ligzdu, mestos ar zāģi virsū," apgalvo M. Liopa. Lieliski! Es arī nē. Un tieši to apliecina pēc LOB pasūtījuma "Latvijas Faktu" veiktā aptauja - meža īpašnieku vairākums piekrīt nepieciešamībai noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Skaidrs, ka šajā laikā nevar nozāģēt mežu, neiznīcinot kādu putna ligzdu, vienalga, vai meža īpašnieks šo ligzdu ir ieraudzījis vai nē.
Varētu domāt, ka meža īpašnieku pārstāvis tikai vēlreiz pasvītro to, kas jau noskaidrots aptaujā - meža īpašnieki ir gatavi saudzēt mežus putnu ligzdošanas laikā, bet te pēkšņi: "77% meža īpašnieku nevar būt ar mieru, ka viņiem palielinās apgrūtinājumi." Ir jākompensē! "Mēs taču neļaujam kādam izmantot savu dzīvokli tāpat."
Un skatītājs paliek neizpratnē... Jākompensē tas, ka meža īpašnieks nemetas ar zāģi virsū putna ligzdai? Jākompensē par to, ka ir apgrūtinājumi? Mūsu dzīve ir visdažādāko apgrūtinājumu un ierobežojumu pilna - nedrīkst plūkt puķes apstādījumos, nedrīkst sist bērnus, nedrīkst braukt ar ātrumu 120 km/h, nedrīkst ķert lašus nārsta laikā... Un galu galā, jā, pat savā dzīvoklī mēs nedrīkstam darīt visu, kas mums ienāk prātā (bet par to, kā dzīvoklis ir mežs, vēl varētu padiskutēt). Vai par visu iepriekš minēto un vēl nenosauktajiem ierobežojumiem mums būtu jāsaņem kompensācijas? Prasību pēc kompensācijām vēl paradoksālāku padara tas, ka meža īpašniekiem ir izdevīgi savu mežu necirst pavasarī (par ko jau esmu rakstījis iepriekš - šeit). Pieļauju, ka lielā mērā tieši ekonomiskie apsvērumi ir pamatā tam, ka meža īpašnieku vairākums piekrīt mežizstrādes pārtraukuma noteikšanas nepieciešamībai.
Arī no tradicionālajām "bet lai viņi paskatās uz citiem" klišejām, ar ko jāsastopas strādājot dabas aizsardzībā, M. Liopa nav varējis izvairīties. Kristaps Klauss savulaik ieteica koncentrēties uz kaķiem. M. Liopa ornitologus aicina pievērsties kūlas dedzināšanai. Būtībā šādi argumenti ir līdzvērtīgi aicinājumiem nepūlēties novērst autoavārijas, jo galu galā ar sirdi aiziet vairāk. Turklāt šobrīd mums nav datu, kas apliecinātu, ka kaķu vai kūlas dedzināšanas dēļ bojāgājušo putnu skaits būtu lielāks nekā mežizstrādes iznīcināto putnu skaits. Kaķu gadījumā tas varētu būt ticami, kūlas dedzināšanas gadījumā gan nē. Tomēr vienā ziņā M. Liopas salīdzinājums ir ļoti trāpīgs - gan kūlas dedzināšana, gan putnu ligzdu postīšana ir nelikumīgas nodarbes.
Ja Tu vēl neesi paudis savu atbalstu LOB iniciatīvai nodrošināt to, ka dabas aizsardzības likumi tiek ievēroti arī mežu apsaimniekošanā, to var izdarīt šeit: https://manabalss.lv/i/969
Šoreiz meža nozares viedokli pārstāvēja Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs Māris Liopa. Tieši tā - meža nozares (konkrēti - mežizstrādes veicēju) viedokli, jo, mēģinot runāt par meža īpašnieku nostāju, M. Liopa pinās pretrunās un īpatnējos argumentos...
"Nepazīstu nevienu meža īpašnieku, kurš, ieraugot putna ligzdu, mestos ar zāģi virsū," apgalvo M. Liopa. Lieliski! Es arī nē. Un tieši to apliecina pēc LOB pasūtījuma "Latvijas Faktu" veiktā aptauja - meža īpašnieku vairākums piekrīt nepieciešamībai noteikt mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā. Skaidrs, ka šajā laikā nevar nozāģēt mežu, neiznīcinot kādu putna ligzdu, vienalga, vai meža īpašnieks šo ligzdu ir ieraudzījis vai nē.
Varētu domāt, ka meža īpašnieku pārstāvis tikai vēlreiz pasvītro to, kas jau noskaidrots aptaujā - meža īpašnieki ir gatavi saudzēt mežus putnu ligzdošanas laikā, bet te pēkšņi: "77% meža īpašnieku nevar būt ar mieru, ka viņiem palielinās apgrūtinājumi." Ir jākompensē! "Mēs taču neļaujam kādam izmantot savu dzīvokli tāpat."
Un skatītājs paliek neizpratnē... Jākompensē tas, ka meža īpašnieks nemetas ar zāģi virsū putna ligzdai? Jākompensē par to, ka ir apgrūtinājumi? Mūsu dzīve ir visdažādāko apgrūtinājumu un ierobežojumu pilna - nedrīkst plūkt puķes apstādījumos, nedrīkst sist bērnus, nedrīkst braukt ar ātrumu 120 km/h, nedrīkst ķert lašus nārsta laikā... Un galu galā, jā, pat savā dzīvoklī mēs nedrīkstam darīt visu, kas mums ienāk prātā (bet par to, kā dzīvoklis ir mežs, vēl varētu padiskutēt). Vai par visu iepriekš minēto un vēl nenosauktajiem ierobežojumiem mums būtu jāsaņem kompensācijas? Prasību pēc kompensācijām vēl paradoksālāku padara tas, ka meža īpašniekiem ir izdevīgi savu mežu necirst pavasarī (par ko jau esmu rakstījis iepriekš - šeit). Pieļauju, ka lielā mērā tieši ekonomiskie apsvērumi ir pamatā tam, ka meža īpašnieku vairākums piekrīt mežizstrādes pārtraukuma noteikšanas nepieciešamībai.
Arī no tradicionālajām "bet lai viņi paskatās uz citiem" klišejām, ar ko jāsastopas strādājot dabas aizsardzībā, M. Liopa nav varējis izvairīties. Kristaps Klauss savulaik ieteica koncentrēties uz kaķiem. M. Liopa ornitologus aicina pievērsties kūlas dedzināšanai. Būtībā šādi argumenti ir līdzvērtīgi aicinājumiem nepūlēties novērst autoavārijas, jo galu galā ar sirdi aiziet vairāk. Turklāt šobrīd mums nav datu, kas apliecinātu, ka kaķu vai kūlas dedzināšanas dēļ bojāgājušo putnu skaits būtu lielāks nekā mežizstrādes iznīcināto putnu skaits. Kaķu gadījumā tas varētu būt ticami, kūlas dedzināšanas gadījumā gan nē. Tomēr vienā ziņā M. Liopas salīdzinājums ir ļoti trāpīgs - gan kūlas dedzināšana, gan putnu ligzdu postīšana ir nelikumīgas nodarbes.
Ja Tu vēl neesi paudis savu atbalstu LOB iniciatīvai nodrošināt to, ka dabas aizsardzības likumi tiek ievēroti arī mežu apsaimniekošanā, to var izdarīt šeit: https://manabalss.lv/i/969
ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs
Patiesības ministrijas nostāja biotopu kartēšanas jautājumā
Šķiet, nu jau ilgāk nekā gadu velkas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) mēģinājumi uzsākt Latvijā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo biotopu kartēšanu. Velkas tāpēc, ka dažādas interešu grupas, sākumā zem Latvijas Pašvaldību savienības karoga, pēc tam jau arī pašas par sevi, dara visu iespējamo, lai šo procesu kavētu, un pats galvenais - panāktu, ka pēc iespējas lielākās platībās biotopi vispār kartēti netiktu.
Pirms pāris dienām piedalījos sanāksmē par šo tēmu, un diemžēl nācās pārliecināties, ka par spīti tam, ka formāli viss saskaņots, faktiski sarunas nav sevišķi uz priekšu pavirzījušās, bet īpašs pārsteigums (ne fakts kā tāds, bet tas, ka tika pateikts skaļi) bija Zemkopības ministrijas pārstāves izteikumi, kuru rezultātā Tviterī tapa mans ieraksts, kurš mazliet uzjundīja interneta auditoriju:
Kāpēc šī atkāpe? Lai lasītājam atšķirībā no sanāksmē klātesošā LVM pārstāvja un dažiem no tiem, kas reaģēja uz iepriekš minēto tvītu, būtu skaidrs, ka ne biotops, ne īpaši aizsargājamais biotops nav kaut kas tāds, kas pēkšņi "parādās" vai "tiek uzlikts" no dabas aizsardzības ekspertu puses. Īpaši aizsargājams biotops ir tur, kur tas ir, un to var vien iznīcināt (vai ļaut iznīkt) vai saglabāt (kas reizēm nozīmē aktīvu apsaimniekošanu). Iestājoties ES, mēs apņēmāmies atbilstoši iepriekš minētajai Biotopu direktīvai šos īpaši aizsargājamos biotopus saglabāt. Bet, protams, nevar novērtēt, vai savu apņemšanos esam izpildījuši, ja nezinām, kur šie biotopi atrodas. Un, lūk, vairāk nekā desmit gadus pēc iestāšanās ES beidzot ir plānots to noskaidrot.
Dažādo, bet vienā virzienā (t.i., pret dabas aizsardzību) domājošo uzņēmumu un organizāciju galvenās bažas ir divas. Pirmkārt, jau pieminētās iedomas, ka biotops ir kaut kas tāds, ko eksperts izdomā un tad kādā vietā nosaka. Otrkārt, bažas, ka tas vien, ka īpaši aizsargājamais biotops tiek atrasts, nozīmē automātisku tā aizsardzību, kas savukārt automātiski nozīmē, ka zemes īpašnieks šajā vietā neko nedrīkst darīt.
Tāpēc arī Zemkopības ministrijas ierosinājums, kas, cik nu vien precīzi atceros, skanēja apmēram tā: Mums būs Eiropas Komisijai jāziņo par biotopu platībām, bet mēs zinām, ka daļu no tām būs jāiznīcina, tāpēc par šiem biotopiem Eiropas Komisijai nevajag ziņot, lai nesagādātu sev problēmas.
Būtībā analoģisks ierosinājums ir amatpersonai nedeklarēt VID skaidras naudas uzkrājumus ("A ja nu noder?"), vai neiekļaut Meža valsts reģistrā daļu mežu, jo mēs zinām, ka gribēsim tos izcirst, un tas tad maitās mūsu smuko mežu statistiku. Ja no "vidējā latvieša" šādu nostāju varētu sagaidīt, tad šāda attieksme no ministrijas ir šokējoša (un šo vārdu es lietoju reti).
Interesantas reakcijas rosināja arī mans ieraksts Tviterī. Lūk, piemēram, bijusī deputāte (es nezinu, kas esošā) Elīna Siliņa cer, ka neziņošana glābs Latvijas ekonomiku:
Patiesībā gan iepriekš citētie tvīti, gan sanāksmē runātais ir tradicionālā pret dabas aizsardzību vērstā retorika - mums jau viss ir aizliegts, dabu sargājam vairāk nekā cilvēkus, mēs ražojam, bet zaļie par Eiropas naudu mums traucē dzīvot utt.
Pirmkārt, vērts atzīmēt, ka biotopu kartēšana neko neaizliedz, tā tikai ļauj mums noskaidrot, kur atrodas īpaši aizsargājamie biotopi. Šo biotopu saglabāšanai nepieciešamo pasākumu noteikšana ir cits process.
Bet pat pieņemot, ka visos īpaši aizsargājamos biotopos neko nedrīkst (kas nav īsti patiesība, bet pagaidām pieņemsim), vērts paturēt prātā, ka aplēses liecina, ka mežu īpaši aizsargājamie biotopi aizņem vien 4% valsts platības (kartēšana nepieciešama, lai saprastu, kur tieši šie 4% atrodas), un, kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), pēc šī rādītāja esam starp pēdējām vietām Eiropā. Mums priekšā ir gan Lietuva un Igaunija, gan Somija un Zviedrija, bet nav dzirdēts, ka kādas valsts ekonomika tāpēc būtu sabrukusi. Savukārt bioloģiski vērtīgie zālāji (t.i., īpaši aizsargājamie zālāju biotopi) aizņem mazāk nekā 1% Latvijas teritorijas (sk. šeit). Kur tad ir tas "katrs paksis", kurā ir pa biotopam? Kur ir "zaļākā valsts Eiropā"?
Neesmu ekonomists, bet man ir aizdomas, ka Latvijas ekonomiku vairāk par informācijas slēpšanu glābj Eiropas Savienības fondu finansējums. Interesanti, ka visas nozares, kuru priekšstāvji aktīvi iestājas pret biotopu kartēšanu, ir atkarīgas no "Eiropas naudas" - gan mežsaimnieki, gan lauksaimnieki, gan ceļu būvētāji, gan pašvaldības. Tiklīdz mums Latvijā kādas grūtības, stiepjam savu rociņu Eiropas Komisijas virzienā. Bet, kā reiz teica mans kolēģis, ja gribi vizināties, proties stumt ragaviņas - līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā nāk ne tikai nauda, bet arī pienākumi, un, jā, par šo pienākumu nepildīšanu arī var būt jāmaksā nauda. Vai tas izglābs Latvijas ekonomiku?
Protams, ir nožēlojami, ka Eiropas Komisijai ir jābūt mūsu VID. Galu galā Eiropas Komisija tikai uzrauga, lai ievērojam likumus, lai kādi tie būtu. Latvijas dabas vērtību apzināšanai un saglabāšanai vajadzētu būt mūsu pašu interesēm, turklāt mēs zinām, ka Latvijas iedzīvotājiem tas tiešām rūp. Tieši tāpēc ir tik nepatīkami redzēt, kā "cilvēka aizsardzības" vārdā uzņēmēju lobiji un pat ministrija ir gatava melot mūsu naudas devējiem.
Pirms pāris dienām piedalījos sanāksmē par šo tēmu, un diemžēl nācās pārliecināties, ka par spīti tam, ka formāli viss saskaņots, faktiski sarunas nav sevišķi uz priekšu pavirzījušās, bet īpašs pārsteigums (ne fakts kā tāds, bet tas, ka tika pateikts skaļi) bija Zemkopības ministrijas pārstāves izteikumi, kuru rezultātā Tviterī tapa mans ieraksts, kurš mazliet uzjundīja interneta auditoriju:
Daži ļaudis lūdza pastāstīt par šo gadījumu sīkāk, ko tūlīt darīšu, bet vispirms neliela atkāpe "tautai". Daļa no problēmas šajās diskusijās ir tā, ka sarunu dalībnieki īsti nesaprot, kas ir "biotops". Tajā pašā laikā dabas aizsardzības speciālisti (un es to skaitā) tik ļoti pieraduši pie šī vārda, ka jēdzīgu alternatīvu īsti nespēj atrast. Ļoti vienkāršojot, biotops ir faktiski jebkura konkrēta, no citām atšķirīga vides apstākļu, augu un dzīvnieku kombinācija. Tātad biotops ir gan smilšaina pludmale, gan priežu mežs, gan pilsēta. Īpaši aizsargājami biotopi ir tādi, kas bez šīs īpašās aizsardzības varētu izzust, un Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamo biotopu saraksts noteikts t.s. Biotopu direktīvā (lasāma šeit).Zemkopības min. šodien ierosināja neziņot Eiropas Komisijai patiesās aizsargājamo biotopu platības, lai daļu varētu netraucēti iznīcināt.— Viesturs Ķerus (@VKerus) June 14, 2016
Kāpēc šī atkāpe? Lai lasītājam atšķirībā no sanāksmē klātesošā LVM pārstāvja un dažiem no tiem, kas reaģēja uz iepriekš minēto tvītu, būtu skaidrs, ka ne biotops, ne īpaši aizsargājamais biotops nav kaut kas tāds, kas pēkšņi "parādās" vai "tiek uzlikts" no dabas aizsardzības ekspertu puses. Īpaši aizsargājams biotops ir tur, kur tas ir, un to var vien iznīcināt (vai ļaut iznīkt) vai saglabāt (kas reizēm nozīmē aktīvu apsaimniekošanu). Iestājoties ES, mēs apņēmāmies atbilstoši iepriekš minētajai Biotopu direktīvai šos īpaši aizsargājamos biotopus saglabāt. Bet, protams, nevar novērtēt, vai savu apņemšanos esam izpildījuši, ja nezinām, kur šie biotopi atrodas. Un, lūk, vairāk nekā desmit gadus pēc iestāšanās ES beidzot ir plānots to noskaidrot.
Dažādo, bet vienā virzienā (t.i., pret dabas aizsardzību) domājošo uzņēmumu un organizāciju galvenās bažas ir divas. Pirmkārt, jau pieminētās iedomas, ka biotops ir kaut kas tāds, ko eksperts izdomā un tad kādā vietā nosaka. Otrkārt, bažas, ka tas vien, ka īpaši aizsargājamais biotops tiek atrasts, nozīmē automātisku tā aizsardzību, kas savukārt automātiski nozīmē, ka zemes īpašnieks šajā vietā neko nedrīkst darīt.
Tāpēc arī Zemkopības ministrijas ierosinājums, kas, cik nu vien precīzi atceros, skanēja apmēram tā: Mums būs Eiropas Komisijai jāziņo par biotopu platībām, bet mēs zinām, ka daļu no tām būs jāiznīcina, tāpēc par šiem biotopiem Eiropas Komisijai nevajag ziņot, lai nesagādātu sev problēmas.
Būtībā analoģisks ierosinājums ir amatpersonai nedeklarēt VID skaidras naudas uzkrājumus ("A ja nu noder?"), vai neiekļaut Meža valsts reģistrā daļu mežu, jo mēs zinām, ka gribēsim tos izcirst, un tas tad maitās mūsu smuko mežu statistiku. Ja no "vidējā latvieša" šādu nostāju varētu sagaidīt, tad šāda attieksme no ministrijas ir šokējoša (un šo vārdu es lietoju reti).
Interesantas reakcijas rosināja arī mans ieraksts Tviterī. Lūk, piemēram, bijusī deputāte (es nezinu, kas esošā) Elīna Siliņa cer, ka neziņošana glābs Latvijas ekonomiku:
Bet Daina Baidekalne paziņo, ka jau tā esam zaļākā valsts Eiropā, kur neko nedrīkst:@VKerus @edgarskupcs varbūt neziņošana izglābs LV ekonomiku,savādāk katrā paksī kāds biotops un ar saimniecisko darbību vairs nenodarboties?— Elina Silina (@Silina_Elina) June 14, 2016
Mans lūgums Baidekalnes kundzei padalīties ar kādu skaitli, kas apliecina viņas rakstīto, gan paliek bez atbildes...@JanaSima @pArt07 @VKerus bet varbūt tikai samēro sabiedrības intereses.Jau tā esam zaļākā valsts Eiropā, kur neko nedrīkst— Daina Baidekalne (@Dainabkalne) June 15, 2016
Patiesībā gan iepriekš citētie tvīti, gan sanāksmē runātais ir tradicionālā pret dabas aizsardzību vērstā retorika - mums jau viss ir aizliegts, dabu sargājam vairāk nekā cilvēkus, mēs ražojam, bet zaļie par Eiropas naudu mums traucē dzīvot utt.
Pirmkārt, vērts atzīmēt, ka biotopu kartēšana neko neaizliedz, tā tikai ļauj mums noskaidrot, kur atrodas īpaši aizsargājamie biotopi. Šo biotopu saglabāšanai nepieciešamo pasākumu noteikšana ir cits process.
Bet pat pieņemot, ka visos īpaši aizsargājamos biotopos neko nedrīkst (kas nav īsti patiesība, bet pagaidām pieņemsim), vērts paturēt prātā, ka aplēses liecina, ka mežu īpaši aizsargājamie biotopi aizņem vien 4% valsts platības (kartēšana nepieciešama, lai saprastu, kur tieši šie 4% atrodas), un, kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), pēc šī rādītāja esam starp pēdējām vietām Eiropā. Mums priekšā ir gan Lietuva un Igaunija, gan Somija un Zviedrija, bet nav dzirdēts, ka kādas valsts ekonomika tāpēc būtu sabrukusi. Savukārt bioloģiski vērtīgie zālāji (t.i., īpaši aizsargājamie zālāju biotopi) aizņem mazāk nekā 1% Latvijas teritorijas (sk. šeit). Kur tad ir tas "katrs paksis", kurā ir pa biotopam? Kur ir "zaļākā valsts Eiropā"?
Neesmu ekonomists, bet man ir aizdomas, ka Latvijas ekonomiku vairāk par informācijas slēpšanu glābj Eiropas Savienības fondu finansējums. Interesanti, ka visas nozares, kuru priekšstāvji aktīvi iestājas pret biotopu kartēšanu, ir atkarīgas no "Eiropas naudas" - gan mežsaimnieki, gan lauksaimnieki, gan ceļu būvētāji, gan pašvaldības. Tiklīdz mums Latvijā kādas grūtības, stiepjam savu rociņu Eiropas Komisijas virzienā. Bet, kā reiz teica mans kolēģis, ja gribi vizināties, proties stumt ragaviņas - līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā nāk ne tikai nauda, bet arī pienākumi, un, jā, par šo pienākumu nepildīšanu arī var būt jāmaksā nauda. Vai tas izglābs Latvijas ekonomiku?
Protams, ir nožēlojami, ka Eiropas Komisijai ir jābūt mūsu VID. Galu galā Eiropas Komisija tikai uzrauga, lai ievērojam likumus, lai kādi tie būtu. Latvijas dabas vērtību apzināšanai un saglabāšanai vajadzētu būt mūsu pašu interesēm, turklāt mēs zinām, ka Latvijas iedzīvotājiem tas tiešām rūp. Tieši tāpēc ir tik nepatīkami redzēt, kā "cilvēka aizsardzības" vārdā uzņēmēju lobiji un pat ministrija ir gatava melot mūsu naudas devējiem.
piektdiena, 2016. gada 10. jūnijs
Tava balss par putnu dzīvi
Martā Latvijas Ornitoloģijas biedrība sāka portālā ManaBalss.lv vāk parakstus par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā: https://manabalss.lv/i/969 Šobrīd, kad rakstu, jau 3467 cilvēki pauduši atbalstu tam, lai laikā no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam mežizstrādes tehnika pieklustu un dotu iespēju dzīvot un vairoties vieniem no meža pamatiedzīvotājiem - putniem.
Katram no 3467 cilvēkiem ir savi apsvērumi, kāpēc atbalstīt LOB iniciatīvu. Šeit ir četri no viņiem ar saviem apsvērumiem.
Gluži tāpat kā Ērikam, arī man pavasaris pa īstam sākas ar gājputnu iedziedāšanos mežos:
Valters atgādina, ka arī paši mežu apsaimniekotāji aicina saudzēt meža dzīvnieku mājas:
Zane ir skarba un salīdzina mežizstrādi pavasarī ar bumbu uz dzemdību nama:
Pēteris atgādina to, ko visiem lēmumu pieņēmējiem vajadzētu iededzināt savā apziņā - cilvēka veselībai nav nekā svarīgāka par apkārtējo vidi:
Un Tu?
Aptauja liecina, ka mežizstrādes pārtraukšanu putnu ligzdošanas laikā atbalsta 80% Latvijas iedzīvotāju. Saskaņā Eurobarometer datiem (šeit) 62% Latvijas iedzīvotāju dabas daudzveidības samazināšanos Latvijā uzskata par nopietnu problēmu. Vai Tu esi viens no šiem 80% vai no šiem 62%? Vai Tu jau esi parakstījis LOB iniciatīvu - https://manabalss.lv/i/969 Mums ir vajadzīga Tava balss. Parakstīšanās prasīs mazāk laika nekā šī raksta izlasīšana, un Tu no vairākuma, kam rūp, būsi kļuvis par vienu no tiem, kas rīkojas.
otrdiena, 2016. gada 24. maijs
Slepenais tīkls Natura 2000
Šorīt klausoties, kā Latvijas Radio žurnālisti, runājot par "Dabas koncertzālei" piešķirto Natura 2000 balvu, mēģina tikt skaidrībā, kas īsti ir Natura 2000, sapratu, ka varētu būt vērts uzrakstīt latviski rakstu, ko pirms dažiem gadiem publicēju sava bloga angļu valodas versijā, ko neviens nelasa. Šķiet, aktualitāti raksts nav zaudējis - Natura 2000 joprojām ir slepens un daudziem nezināms tīkls.
Nez, cik daudzi zina, kas ir brīvmūrniecība. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku, ja viņiem jautātu, par brīvmūrniekiem būtu vismaz dzirdējuši. Bet ir kāds tīkls, kas ir daudz slepenāks. To sauc Natura 2000, un, lai gan tas darbojas tikai Eiropas Savienībā, 73% eiropiešu par to nekad nav dzirdējuši. Natura 2000 tīkls atrodas visās ES valstīs, tas sastāv no SAC un SPA, un apmēram 20% ES teritorijas, mūsu izdzīvošanai un labklājībai daudzējādā ziņā vissvarīgākās vietas, atrodas tā kontrolē.
Labā ziņa ir tā, ka šis ir visnotaļ draudzīgs tīkls, un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa eiropiešu zina vismaz kādu no tā "biedriem": nacionālajiem parkiem, rezervātiem, dabas liegumiem... Natura 2000 ir ES īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, kas izveidots atbilstoši ES Biotopu direktīvai un Putnu direktīvai. Acīmredzot mārketings nav dabas aizsardzības speciālistu stiprā puse, tāpēc Eiropas visvērtīgāko dabas teritoriju zīmolu lielākā daļa nepazīst, bet daudziem no tiem, kas par to zina, tas īsti nepatīk, jo šim zīmolam ir zināma ierobežojumu aura. Bet kad es dzirdu "Natura 2000", es domāju par dabas daudzveidību un vienreizību: lai gan tās visas apvieno viens vārds, katra no vietām ir unikāla un katra no tām ir dabas pērle.
Mana attieksme pret Natura 2000 vietām balstīta personīgā pieredzē ar vairākām šādām vietām manas dzīves laikā.
Ķemeru nacionālais parks bija tikko nodibināts (un, tā kā Latvija vēl nebija iestājusies ES, tas vēl netika saukts par Natura 2000 teritoriju), un es tikko kļuvu par ornitologu: Ķemeru nacionālais parks bija divus gadus vecs, bet man bija 15 gadu, kad starplaikā starp pamatskolas beigšanas eksāmeniem kopā ar savu jaunāko brāli veicu lauka darbus nacionālā parka ligzdojošo putnu atlantam. Nacionālais parks ietver lielu biotopu daudzveidību: no melnalkšņu dumbrājiem līdz sausiem piejūras priežu mežiem, no jūras līdz purviem, ezeriem, upēm un pilsētas parkiem... Tas viss atstāja uz mani paliekošu iespaidu, tāpēc Ķemeru nacionālais parks joprojām ir viena no manām mīļākajām Natura 2000 teritorijām.
Kas sākās kā brīvprātīgi veikti lauka darbi Ķemeros, padarīja mani par "putnu atlantu speciālistu", nodrošināja manu pirmo darbavietu Latvijas Ornitoloģijas biedrībā un galu galā noveda pie tā, ka šobrīd esmu biedrības valdes priekšsēdētājs. Šajā laikā bija darbi arī Gaujas nacionālajā parkā un Slīteres nacionālajā parkā, kas ir tik līdzīgi pēc nosaukumiem, bet tik atšķirīgi pēc vēstures un izskata.
Gaujas nacionālā parka uzdevums jau no sākta gala ir bijis saglabāt ne tikai dabas, bet arī kultūras mantojumu un sniegt iespēju cilvēkiem baudīt dabu. Nacionālais parks ir pilns ar tūrisma objektiem (gan vietām, gan pasākumiem), no kuriem ievērojamākais varētu būt zelta rudens Siguldā, kad mazo pilsētu pārpludina tūristi, kas grib redzēt, nu... daudz koku ar dzeltenām lapām.
Savukārt Slīteres nacionālais parks kādreiz bija rezervāts: vieta, kur saglabājušies gandrīz dabiski meži un purvi, mājvieta daudzām retām un īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām, no kurām daļa nav sastopama gandrīz nekur citur. Kopš neatminamiem laikiem (t.i., es neatceros, cik sen) Slīteres nacionālajā parkā notiek arī LU Bioloģijas fakultātes pirmā kursa studentu lauka prakse, kurā tie apgūst augu un dzīvnieku pētījumus dažādos teritorijā sastopamajos biotopos.
Bet ja jūsu priekšstats par Natura 2000 teritorijām saistās ar ierobežojumiem un neskartu dabu, padomājiet par Natura 2000 teritoriju, kurā es veicu lielāko daļu pupuķu pētījumu, - aizsargājamo ainavu apvidu "Ādaži". "Ādaži" ir ne tikai īpaši aizsargājama dabas teritorija, bet arī lielākais militārais poligons Baltijas valstīs. Šeit militārā darbība ne tikai sadzīvo ar dabas aizsardzību, bet patiesībā ir veidojusi dabas vērtības, kuru aizsardzībai Natura 2000 teritorija dibināta, - plašas virsāju un kāpu biotopu teritorijas.
Kristīne, tolaik Ādažu bāzes vides virsniece, reiz man teica: "Ja mani kolēģi iebilst pret dabas aizsardzību poligonā, es viņiem paskaidroju, ka, ja šī nebūtu dabas aizsardzības teritorija, iespējams, mums tās vairs nebūtu arī kā poligona." Viņai varētu būt taisnība - tik lieka "brīva" teritorija tik tuvu Rīgai varētu būt gards kumoss nekustamā īpašuma biznesam, un patiesi daļu no poligona teritorijas jau paņēmuši privātīpašnieki. Bet tagad teritorija ir dubulti aizsargāta, jo tā ir ne tikai starptautiski nozīmīgs militārais poligons, bet arī ES nozīmes īpaši aizsargājamā dabas teritorija.
Starp citu meži poligona perifērijā tiek izmantoti ne tikai taktiskajām militārajām mācībām, bet, par lielām galvassāpēm poligona apsaimniekotājiem un karavīriem, arī ogošanai un sēņošanai. Ne tikai vietējie, bet arī cilvēki no tālienes vasarā un rudenī brauc uz šejieni, lai papildinātu savas ēdienkartes un reizēm arī mājsaimniecības ienākumus ar meža veltēm.
Es nevaru apgalvot, ka man ir dziļas zināšanas par Natura 2000 teritorijām (vismaz salīdzinot ar dažiem maniem kolēģiem), bet, kā varat redzēt, mana personīgā pieredze liecina, ka Natura 2000 teritoriju tīkls ir ne tikai svarīgs sugu un biotopu aizsardzībai, bet tas dod arī darbavietas (deva man manējo), pozitīvas emocijas tūristiem un ienākumus vietējiem uzņēmumiem (atcerieties par rudeņiem Siguldā), ir instruments un klase neformālai un formālai izglītībai (piemēram, Bioloģijas fakultātes studentiem Slīteres nacionālajā parkā), veselīgas pārtikas un mājsaimniecības ienākumu avots (ogotājiem un sēņotājiem Ādažos) un kalpo pat militārām vajadzībām. Un pilnais Natura 2000 sniegto ieguvumu klāsts ir daudz plašāks. Pat ja mēs nezinām vārdu, katrs no mums tā vai citādi gūst labumu no šī "slepenā" tīkla.
Varētu jautāt: ja cilvēki zina šīs vietas un vērtības, ko tās sniedz, vai tā ir problēma, ja tik daudzi nezina Natura 2000 "zīmolu" un to, ka šis tīkls balstīts uz diviem ES likumiem (Putnu direktīvu un Biotopu direktīvu)? Manuprāt tas ir tāpat, kā zināt, ka piens nāk no govīm, nevis veikalā nopērkamām kastēm. Kamēr ar govīm viss kārtībā, mēs dzeram pienu, tas nāk par labu mūsu veselībai un zināšanas par govīm mūs padara tikai mazliet gudrākus par tiem, kas neapgrūtina sevi ar domām, no kurienes rodas piens. Bet, ja (hipotētiska) valdība izlems aizliegt piena lopkopību, zināšanas mums var palīdzēt saprast, kā šis lēmums ietekmēs mūsu piena dzeršanas paradumus, un varbūt pamudinās cīnīties pret hipotētiskās valdības lēmumu. Tāpēc, jā, ir svarīgi zināt, no kurienes nāk Natura 2000 un ko tas īsti nozīmē, un arī to varu teikt no savas personīgās pieredzes: atzīstos, ka 2003. gadā es biju viens no tiem 32%, kas balsoja pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ko es nebūtu darījis, ja būtu aptvēris saistību starp pienu un govīm.
Labā ziņa ir tā, ka šis ir visnotaļ draudzīgs tīkls, un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa eiropiešu zina vismaz kādu no tā "biedriem": nacionālajiem parkiem, rezervātiem, dabas liegumiem... Natura 2000 ir ES īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, kas izveidots atbilstoši ES Biotopu direktīvai un Putnu direktīvai. Acīmredzot mārketings nav dabas aizsardzības speciālistu stiprā puse, tāpēc Eiropas visvērtīgāko dabas teritoriju zīmolu lielākā daļa nepazīst, bet daudziem no tiem, kas par to zina, tas īsti nepatīk, jo šim zīmolam ir zināma ierobežojumu aura. Bet kad es dzirdu "Natura 2000", es domāju par dabas daudzveidību un vienreizību: lai gan tās visas apvieno viens vārds, katra no vietām ir unikāla un katra no tām ir dabas pērle.
Mana attieksme pret Natura 2000 vietām balstīta personīgā pieredzē ar vairākām šādām vietām manas dzīves laikā.
Ķemeru nacionālais parks bija tikko nodibināts (un, tā kā Latvija vēl nebija iestājusies ES, tas vēl netika saukts par Natura 2000 teritoriju), un es tikko kļuvu par ornitologu: Ķemeru nacionālais parks bija divus gadus vecs, bet man bija 15 gadu, kad starplaikā starp pamatskolas beigšanas eksāmeniem kopā ar savu jaunāko brāli veicu lauka darbus nacionālā parka ligzdojošo putnu atlantam. Nacionālais parks ietver lielu biotopu daudzveidību: no melnalkšņu dumbrājiem līdz sausiem piejūras priežu mežiem, no jūras līdz purviem, ezeriem, upēm un pilsētas parkiem... Tas viss atstāja uz mani paliekošu iespaidu, tāpēc Ķemeru nacionālais parks joprojām ir viena no manām mīļākajām Natura 2000 teritorijām.
Kas sākās kā brīvprātīgi veikti lauka darbi Ķemeros, padarīja mani par "putnu atlantu speciālistu", nodrošināja manu pirmo darbavietu Latvijas Ornitoloģijas biedrībā un galu galā noveda pie tā, ka šobrīd esmu biedrības valdes priekšsēdētājs. Šajā laikā bija darbi arī Gaujas nacionālajā parkā un Slīteres nacionālajā parkā, kas ir tik līdzīgi pēc nosaukumiem, bet tik atšķirīgi pēc vēstures un izskata.
Gaujas nacionālā parka uzdevums jau no sākta gala ir bijis saglabāt ne tikai dabas, bet arī kultūras mantojumu un sniegt iespēju cilvēkiem baudīt dabu. Nacionālais parks ir pilns ar tūrisma objektiem (gan vietām, gan pasākumiem), no kuriem ievērojamākais varētu būt zelta rudens Siguldā, kad mazo pilsētu pārpludina tūristi, kas grib redzēt, nu... daudz koku ar dzeltenām lapām.
Savukārt Slīteres nacionālais parks kādreiz bija rezervāts: vieta, kur saglabājušies gandrīz dabiski meži un purvi, mājvieta daudzām retām un īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām, no kurām daļa nav sastopama gandrīz nekur citur. Kopš neatminamiem laikiem (t.i., es neatceros, cik sen) Slīteres nacionālajā parkā notiek arī LU Bioloģijas fakultātes pirmā kursa studentu lauka prakse, kurā tie apgūst augu un dzīvnieku pētījumus dažādos teritorijā sastopamajos biotopos.
Bet ja jūsu priekšstats par Natura 2000 teritorijām saistās ar ierobežojumiem un neskartu dabu, padomājiet par Natura 2000 teritoriju, kurā es veicu lielāko daļu pupuķu pētījumu, - aizsargājamo ainavu apvidu "Ādaži". "Ādaži" ir ne tikai īpaši aizsargājama dabas teritorija, bet arī lielākais militārais poligons Baltijas valstīs. Šeit militārā darbība ne tikai sadzīvo ar dabas aizsardzību, bet patiesībā ir veidojusi dabas vērtības, kuru aizsardzībai Natura 2000 teritorija dibināta, - plašas virsāju un kāpu biotopu teritorijas.
Kristīne, tolaik Ādažu bāzes vides virsniece, reiz man teica: "Ja mani kolēģi iebilst pret dabas aizsardzību poligonā, es viņiem paskaidroju, ka, ja šī nebūtu dabas aizsardzības teritorija, iespējams, mums tās vairs nebūtu arī kā poligona." Viņai varētu būt taisnība - tik lieka "brīva" teritorija tik tuvu Rīgai varētu būt gards kumoss nekustamā īpašuma biznesam, un patiesi daļu no poligona teritorijas jau paņēmuši privātīpašnieki. Bet tagad teritorija ir dubulti aizsargāta, jo tā ir ne tikai starptautiski nozīmīgs militārais poligons, bet arī ES nozīmes īpaši aizsargājamā dabas teritorija.
Starp citu meži poligona perifērijā tiek izmantoti ne tikai taktiskajām militārajām mācībām, bet, par lielām galvassāpēm poligona apsaimniekotājiem un karavīriem, arī ogošanai un sēņošanai. Ne tikai vietējie, bet arī cilvēki no tālienes vasarā un rudenī brauc uz šejieni, lai papildinātu savas ēdienkartes un reizēm arī mājsaimniecības ienākumus ar meža veltēm.
Es nevaru apgalvot, ka man ir dziļas zināšanas par Natura 2000 teritorijām (vismaz salīdzinot ar dažiem maniem kolēģiem), bet, kā varat redzēt, mana personīgā pieredze liecina, ka Natura 2000 teritoriju tīkls ir ne tikai svarīgs sugu un biotopu aizsardzībai, bet tas dod arī darbavietas (deva man manējo), pozitīvas emocijas tūristiem un ienākumus vietējiem uzņēmumiem (atcerieties par rudeņiem Siguldā), ir instruments un klase neformālai un formālai izglītībai (piemēram, Bioloģijas fakultātes studentiem Slīteres nacionālajā parkā), veselīgas pārtikas un mājsaimniecības ienākumu avots (ogotājiem un sēņotājiem Ādažos) un kalpo pat militārām vajadzībām. Un pilnais Natura 2000 sniegto ieguvumu klāsts ir daudz plašāks. Pat ja mēs nezinām vārdu, katrs no mums tā vai citādi gūst labumu no šī "slepenā" tīkla.
Varētu jautāt: ja cilvēki zina šīs vietas un vērtības, ko tās sniedz, vai tā ir problēma, ja tik daudzi nezina Natura 2000 "zīmolu" un to, ka šis tīkls balstīts uz diviem ES likumiem (Putnu direktīvu un Biotopu direktīvu)? Manuprāt tas ir tāpat, kā zināt, ka piens nāk no govīm, nevis veikalā nopērkamām kastēm. Kamēr ar govīm viss kārtībā, mēs dzeram pienu, tas nāk par labu mūsu veselībai un zināšanas par govīm mūs padara tikai mazliet gudrākus par tiem, kas neapgrūtina sevi ar domām, no kurienes rodas piens. Bet, ja (hipotētiska) valdība izlems aizliegt piena lopkopību, zināšanas mums var palīdzēt saprast, kā šis lēmums ietekmēs mūsu piena dzeršanas paradumus, un varbūt pamudinās cīnīties pret hipotētiskās valdības lēmumu. Tāpēc, jā, ir svarīgi zināt, no kurienes nāk Natura 2000 un ko tas īsti nozīmē, un arī to varu teikt no savas personīgās pieredzes: atzīstos, ka 2003. gadā es biju viens no tiem 32%, kas balsoja pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ko es nebūtu darījis, ja būtu aptvēris saistību starp pienu un govīm.
otrdiena, 2016. gada 19. aprīlis
Cik izmaksā meža ciršana pavasarī?
Mūsu diskusijā 15. aprīlī Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" (var noklausīties šeit) Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss norādīja, ka kokrūpnieku biznesu mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā ietekmētu būtiski, bet konkrētu aprēķinu nav. Daži aprēķini par neiegūtajiem ienākumiem un iespējamiem zaudējumiem, nosakot šādu miera periodu, kokrūpniekiem gan ir, bet, ja reiz K. Klauss izvēlējās tos paturēt pie sevis, tad arī es tos šoreiz nepublicēšu. Iespējams, K. Klausa izvēli par skaitļiem nerunāt noteica tas, ka šobrīd ir izrēķināta tikai viena puse - pārtraukuma negatīvā ietekme uz biznesu, bet vēl ir otra puse - kādus zaudējumus rada meža ciršana pavasarī. Un, nē, šoreiz es nerunāju par zaudējumiem putniem vai ekosistēmu pakalpojumiem kopumā (kādi, protams, ir (piemēram, ietekme uz augsni, atlikušo koku augšanas apstākļiem, sēnēm), bet tos aprēķināt ir sarežģīti), bet gan par pavisam vienkārši naudā izsakāmiem zaudējumiem.
Kad pirms trim gadiem meža nozares pārstāvjiem jautāju, kādas ir ienākumu un izdevumu atšķirības, salīdzinot viena un tā paša meža nociršanu ziemā un pavasarī, atbilde (saīsinātā formā) bija apmēram šāda: "Ja mežizstrāde Latvijā būtu hobijs, nevis nopietna tautsaimniecības nozare, tad, protams, varētu izvēlēties cirst ziemā vai vasarā, jaunā vai vecā mēnesī, agri no rīta vai vēlu vakarā.... Ja šādi aprēķini pastāvētu, vai kāds uzskata, ka nozare varētu atļauties mežsaimniecisko darbu veikšanai izvēlēties tikai optimālākos laikus un termiņus?"
Tātad no K. Klausa teiktā mūsu sarunas laikā ir skaidrs, ka nozare joprojām turas pie principa, ka nezināšana ir svētlaime, vai varbūt... Varbūt kokrūpnieki ir šos aprēķinus tomēr veikuši, un rezultāts ir pārāk nepatīkams, lai to publiskotu?
"Bet no kā tad varētu rasties šie zaudējumi," jūs jautāsiet? Kā jau man aizrādīts, mežsaimniecības speciālists neesmu, tāpēc sākšu ar citātu no SIA “Billerudkorsnas Latvija” rīkotājdirektora Vara Sīpola, kurš savulaik norādīja, ka viņaprāt kokus cirst pavasarī ir nepareizi, jo "stiprības kvalitāte zūd 2-3 nedēļu laikā, turklāt mums jātransportē smags, ar ūdeni pilns koks."
No citāta skaidrs, ka papildu izmaksas varētu būt, pavasarī cirstus kokus transportējot un žāvējot, turklāt daļai izmantojumu pavasarī cirsts koks varētu vispār nebūt derīgs (sk. arī citātu zemāk) un, tāpēc, atļausiet minēt, tas varētu būt jāpārdod par zemāku cenu.
Bet vēl jau nepieciešamība pēc koku izvešanas aizlīdzināt mīkstajā augsnē sadzītās risas un savest kārtībā ceļus. Daļā gadījumu vajadzīgi arī pasākumi, lai novērstu patogēnu izplatīšanos. Tāpēc vēlreiz (un šoreiz publiski) aicinu meža nozares pārstāvjus atbildēt uz jautājumu: Cik izmaksā meža ciršana pavasarī?
Bet tos, kas uzskata, ka Latvijas mežos ir vieta ne tikai hārvesteriem, bet arī putniem (un zinu, ka arī šo cilvēku vidū ir meža nozares pārstāvji) aicinu atbalstīt LOB iniciatīvu mežizstrādes miera perioda noteikšanai: https://manabalss.lv/i/969 Paldies!
Kad pirms trim gadiem meža nozares pārstāvjiem jautāju, kādas ir ienākumu un izdevumu atšķirības, salīdzinot viena un tā paša meža nociršanu ziemā un pavasarī, atbilde (saīsinātā formā) bija apmēram šāda: "Ja mežizstrāde Latvijā būtu hobijs, nevis nopietna tautsaimniecības nozare, tad, protams, varētu izvēlēties cirst ziemā vai vasarā, jaunā vai vecā mēnesī, agri no rīta vai vēlu vakarā.... Ja šādi aprēķini pastāvētu, vai kāds uzskata, ka nozare varētu atļauties mežsaimniecisko darbu veikšanai izvēlēties tikai optimālākos laikus un termiņus?"
Tātad no K. Klausa teiktā mūsu sarunas laikā ir skaidrs, ka nozare joprojām turas pie principa, ka nezināšana ir svētlaime, vai varbūt... Varbūt kokrūpnieki ir šos aprēķinus tomēr veikuši, un rezultāts ir pārāk nepatīkams, lai to publiskotu?
"Bet no kā tad varētu rasties šie zaudējumi," jūs jautāsiet? Kā jau man aizrādīts, mežsaimniecības speciālists neesmu, tāpēc sākšu ar citātu no SIA “Billerudkorsnas Latvija” rīkotājdirektora Vara Sīpola, kurš savulaik norādīja, ka viņaprāt kokus cirst pavasarī ir nepareizi, jo "stiprības kvalitāte zūd 2-3 nedēļu laikā, turklāt mums jātransportē smags, ar ūdeni pilns koks."
No citāta skaidrs, ka papildu izmaksas varētu būt, pavasarī cirstus kokus transportējot un žāvējot, turklāt daļai izmantojumu pavasarī cirsts koks varētu vispār nebūt derīgs (sk. arī citātu zemāk) un, tāpēc, atļausiet minēt, tas varētu būt jāpārdod par zemāku cenu.
Citēju:"Ligzdas koks stāv nevis tāpēc,ka ligzda,bet tāpēc,ka bērzs.Sulu laikā sanākot sūdīgs finieris."Trūkst vārdu. https://t.co/wOeW5wlLpC— Edgars Dzenis (@filtrs) April 8, 2016
Bet vēl jau nepieciešamība pēc koku izvešanas aizlīdzināt mīkstajā augsnē sadzītās risas un savest kārtībā ceļus. Daļā gadījumu vajadzīgi arī pasākumi, lai novērstu patogēnu izplatīšanos. Tāpēc vēlreiz (un šoreiz publiski) aicinu meža nozares pārstāvjus atbildēt uz jautājumu: Cik izmaksā meža ciršana pavasarī?
Bet tos, kas uzskata, ka Latvijas mežos ir vieta ne tikai hārvesteriem, bet arī putniem (un zinu, ka arī šo cilvēku vidū ir meža nozares pārstāvji) aicinu atbalstīt LOB iniciatīvu mežizstrādes miera perioda noteikšanai: https://manabalss.lv/i/969 Paldies!
sestdiena, 2016. gada 19. marts
Lestene ir dzīva!
Lestene ir lepns ciems. Pirmkārt, lai nokļūtu Lestenē, tieši uz to arī jābrauc. Lestene nav Saldus, Jelgava, Ogre vai Valmiera, kur var nokļūt nejauši, braucot uz kādu svarīgāku mērķi. Vienīgā iespēja nokļūt Lestenē caurbraucot ir tad, ja brauksiet no Jaunpils uz Džūksti. Bet kāpēc gan lai jūs brauktu no Jaunpils uz Džūksti? Otrkārt, Lestene ir vienīgais ciems Latvijā, kam veltīta zelta nauda - Latvijas Bankas 2013. gadā izlaistā monēta "Ak, svētā Lestene!"
Jā, Lestene ir lepns ciems, bet ļaudis, kas šeit nav bijuši, parasti vispirms sarauktu pieri mēģina saprast, ka Lestene nav Litene, līdz beidzot atplaukst: "Ā, tas ir tur, kur leģionāru kapi!". Ik gadu 16. martā uz Lestenes Brāļu kapiem plūst ļaudis, kas vēlas pieminēt kritušos karavīrus vai vienkārši parādīt sevi patriotus esam. Turpat pie kapiem ir arī otrs slavenākais Lestenes objekts - Lestenes luterāņu baznīca, savulaik izpostīta, bet šobrīd tiek pamazām atjaunota.
Šī gada 16. marts bija īpašs, jo notika ne tikai ikgadējais leģionāru piemiņas pasākums, bet arī grāmatas "Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībā" atvēršanas svētki. Es cerēju, ka šis pasākums cilvēkiem atgādinās, ka Lestene nav tikai kapi un baznīca, bet... Nāca pie mikrofona viena prominence pēc otras: kapi, ciešanas, varoņu piemiņa, baznīca, karš, kritušie brāļi... Tā vien gribējās lekt kājās un saukt: "Lestenē ir arī dzīvi cilvēki!"
Es Lestenes pagasta nomales mežos dzīvoju jau deviņus gadus. Lestenes Brāļu kapos esmu bijis vienreiz, baznīcā - nekad. Tie nav jocīgi principi vai kādas attieksmes demonstrēšana, vienkārši nav gadījies. Tāpēc man Lestene nav vis leģionāru kapi un kultūrvēsturiski nozīmīgā baznīca, bet bērnudārza audzinātāja Ilze, kas dzīvo vienā no izremontētajām Lestenes muižas ēkām un katru rītu cauri muižas parkam dodas uz darbu. Lestene ir Ilzes meita Elīna, kas strādā Lestenes maiznīcā un pirms Ziemassvētkiem ir īpaši noslogota, jo tad jācep piparkūkas. Lestene ir Ieviņa, Daniels, Elīna, Patrīcija, Lienīte un citi bērni, ar kuriem manas meitas dauzījušās muižas parkā un nesen uzceltajā rotaļlaukumā. Atbraucot uz kādu no pasākumiem - Ziemassvētku vai Lieldienu sarīkojumu, pagasta svētkiem vai citu - jūs būtu pārsteigti, cik Lestenē daudz bērnu. Lestene ir arī Ramona, kas no rītiem tīra celiņus, kas ved uz bērnudārzu, un priecīgi sveicina garāmejošos bērnus, kas pat nenojauš, ka Ziemassvētkos Ramona kļūst par rūķi un apciemo viņus bērnudārzā. Lestene ir tautas nama vadītāja Iveta, kas būtu pelnījusi ordeni par to, ka rīko pasākumus, kas gan pieaugušajiem, gan bērniem ļauj aizmirst par ikdienas rūpēm (o, jā, lesteniešiem to netrūkst!) un kļūt par rūķiem, briežiem, zvēriem un dārzeņiem, dziedāt, dejot un rotaļāties. Lestene ir Ivars, kurš spēlē amatierteātrī, bet kopš jaunības dienām nodarbojas ar putnu gredzenošanu.
Jā, Lestene ir tik daudz vairāk par kapiem un baznīcu! Bet Lestene ir lepns ciems un caurbraucējiem uzreiz neatklājas.
Jā, Lestene ir lepns ciems, bet ļaudis, kas šeit nav bijuši, parasti vispirms sarauktu pieri mēģina saprast, ka Lestene nav Litene, līdz beidzot atplaukst: "Ā, tas ir tur, kur leģionāru kapi!". Ik gadu 16. martā uz Lestenes Brāļu kapiem plūst ļaudis, kas vēlas pieminēt kritušos karavīrus vai vienkārši parādīt sevi patriotus esam. Turpat pie kapiem ir arī otrs slavenākais Lestenes objekts - Lestenes luterāņu baznīca, savulaik izpostīta, bet šobrīd tiek pamazām atjaunota.
Šī gada 16. marts bija īpašs, jo notika ne tikai ikgadējais leģionāru piemiņas pasākums, bet arī grāmatas "Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībā" atvēršanas svētki. Es cerēju, ka šis pasākums cilvēkiem atgādinās, ka Lestene nav tikai kapi un baznīca, bet... Nāca pie mikrofona viena prominence pēc otras: kapi, ciešanas, varoņu piemiņa, baznīca, karš, kritušie brāļi... Tā vien gribējās lekt kājās un saukt: "Lestenē ir arī dzīvi cilvēki!"
Es Lestenes pagasta nomales mežos dzīvoju jau deviņus gadus. Lestenes Brāļu kapos esmu bijis vienreiz, baznīcā - nekad. Tie nav jocīgi principi vai kādas attieksmes demonstrēšana, vienkārši nav gadījies. Tāpēc man Lestene nav vis leģionāru kapi un kultūrvēsturiski nozīmīgā baznīca, bet bērnudārza audzinātāja Ilze, kas dzīvo vienā no izremontētajām Lestenes muižas ēkām un katru rītu cauri muižas parkam dodas uz darbu. Lestene ir Ilzes meita Elīna, kas strādā Lestenes maiznīcā un pirms Ziemassvētkiem ir īpaši noslogota, jo tad jācep piparkūkas. Lestene ir Ieviņa, Daniels, Elīna, Patrīcija, Lienīte un citi bērni, ar kuriem manas meitas dauzījušās muižas parkā un nesen uzceltajā rotaļlaukumā. Atbraucot uz kādu no pasākumiem - Ziemassvētku vai Lieldienu sarīkojumu, pagasta svētkiem vai citu - jūs būtu pārsteigti, cik Lestenē daudz bērnu. Lestene ir arī Ramona, kas no rītiem tīra celiņus, kas ved uz bērnudārzu, un priecīgi sveicina garāmejošos bērnus, kas pat nenojauš, ka Ziemassvētkos Ramona kļūst par rūķi un apciemo viņus bērnudārzā. Lestene ir tautas nama vadītāja Iveta, kas būtu pelnījusi ordeni par to, ka rīko pasākumus, kas gan pieaugušajiem, gan bērniem ļauj aizmirst par ikdienas rūpēm (o, jā, lesteniešiem to netrūkst!) un kļūt par rūķiem, briežiem, zvēriem un dārzeņiem, dziedāt, dejot un rotaļāties. Lestene ir Ivars, kurš spēlē amatierteātrī, bet kopš jaunības dienām nodarbojas ar putnu gredzenošanu.
Jā, Lestene ir tik daudz vairāk par kapiem un baznīcu! Bet Lestene ir lepns ciems un caurbraucējiem uzreiz neatklājas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)