Latvijā jebkurš var dibināt nevalstisku organizāciju (NVO). Ja Jānis Bērziņš grib sev nopirkt mašīnu, bet naudas nepietiek, viņš var dibināt "Jāņa Bērziņa atbalsta fondu" un vākt ziedojumus mašīnas iegādei. Ja tā notiek, viss kārtībā un nevienam neko nevar pārmest. Sliktāk ir tad, ja J. Bērziņš dibina, piemēram, "Mobilitātes atbalsta biedrību" ar mērķi veicināt Latvijas iedzīvotāju iespējas pārvietoties, bet patiesībā joprojām tikai vāc naudu savai jaunajai mašīnai.
Ik pa laikam arī dzīvē iznāk sastapties ar tādām "Jāņa Bērziņa atbalsta biedrībām", kas slēpjas zem jaukākiem nosaukumiem un varbūt reizēm pat sabiedriskā labuma organizācijas statusa, bet faktiski darbojas biznesa interesēs. Un darbojas pēc Latvijas (bet gan jau tā ir arī citur) - biznesa principiem: tās var būt vienreiz lietojamas organizācijas, kas radītas tikai viena pasūtījuma apkalpošanai (darbs pabeigts, šo organizāciju likvidējam un taisām jaunu), tās var būt anonīmas organizācijas, par kurām nav zināms, kas aiz tām patiesībā stāv, un galu galā tās ir organizācijas - reklāmas pakalpojumu sniedzēji (jo NVO teiktais taču izklausās ticamāk, nekā ja runā tieši ieinteresētie uzņēmēji).
Droši vien šobrīd vispopulārākais piemērs ir "Latvijas konkurētspējas attīstības fonds" ar savām uzturēšanās atļauju reklāmām. Šis gadījums gan nebūt nav ļaunākais - fondam ir sava interneta lapa, kur katrs var ieiet un redzēt vismaz daļu cilvēku, kas aiz šīm reklāmām stāv, un arī iegūt zināmu skaidrību par reklāmu mērķi.
Manā darbā ir iznācis saskarties arī ar interesantākām organizācijām. Šķiet, visskaļāk savulaik izskanēja Baltijas Ornitologu asociācija, kas radās, lai sniegtu pozitīvu atzinumu par vēja parka būvniecības plāniem, par kuriem negatīvu slēdzienu bija devuši LOB speciālisti (lasīt šeit), un vēja parku cēlājs pat nekautrējās atzīt, ka organizāciju dibinājuši savējie (lasīt šeit). Ventspils novada dome nekādi nevarēja saprast, kuri tad ir īstie putnu speciālisti, daži LOB oponenti saausījās, ka ir uzradušies arī "labie ornitologi", bet organizācija ar tradicionāli latviski ambiciozo nosaukumu savu bija padarījusi un tika likvidēta.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļos izskanējis piemērs ir biedrība "Zaļās mājas". Šīs biedrības deklarētais mērķis ir "sekmēt tādu mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu tirgū, kas atbilst ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem." Tomēr, kā savulaik ziņoja radījums "de facto", Zemkopības ministrijas paspārnē esošais Meža attīstības fonds šai biedrībai piešķīris sarunātu finansējumu, kas nav tieši saistīts ar organizācijas mērķiem (lasīt šeit). Jāatzīmē, ka tobrīd biju Meža attīstības fonda konsultatīvās padomes sastāvā, bet par šiem lēmumiem neko nezināju. Uz manu jautājumu, kā tas nākas, saņēmu ministrijas atbildi, ka šoreiz projektus izvērtējusi "Meža attīstības fondam dāvināto (ziedoto) finanšu līdzekļu Ziedojumu nepieciešamības lietderības vērtēšanas komisija." Atgriežoties pie "de facto" sižeta, gribu vērst uzmanību uz kādu interesantu biedrības valdes priekšsēdētāja izteikumu: "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas Valsts Meži"..." Šī bija pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad dzirdēju par NVO, kas kādam pieder.
"de facto" sižets netraucēja minētajai biedrībai caur Meža attīstības fondu saņemt AS "Latvijas valsts meži" finansējumu arī nākošajā piegājienā (lasīt šeit). Šoreiz finansējumu visnotaļ nopietni skanoša izdevuma - "Meža gadagrāmata 2014" - izdošanai saņēma arī nodibinājums "Latvija aug". Internetā atrodamā informācija liecina, ka šai organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss (tātad, tai ziedojot, var saņemt nodokļu atlaides), bet citādi organizācija ir pārsteidzoši anonīma - tai nav savas interneta lapas un pat e-pasta adreses (skatīt šeit). Savukārt šī nodibinājuma norādītais mobilā telefona numurs atrodams gan ģipša izstrādājumus ražojoša uzņēmuma (šeit), gan grāmatvedības pakalpojumu sniedzēja (šeit), gan kādas psihoterapeitu organizācijas (šeit)kontaktinformācijā.
Bet šī gada jaunums ir uzņēmums "Ekobaltika Group", kas vēlas Baltijas jūrā būvēt zivju fermas. Par to, cik aizdomīgi šie plāni izskatās, pagājušajā nedēļā ziņoja raidījums "Nekā personīga" (lasīt šeit). Tas, ko "Nekā personīga" neminēja ir, ka vienā adresē ar šo uzņēmumu mitinās arī organizācija "Starptautiskais akvakultūras zinātniskais pētniecības centrs" (starptautiskais! zinātniskais!), kuras mērķis ir: "Sabiedriskā labuma darbība, kas sniegs nozīmīgu ieguldījumus sabiedrībai, attīstot akvakultūru jūrā un iekšējos ūdeņos." Par šo organizāciju mēs droši vien vēl dzirdēsim...
Un ko no šī visa mums būs secināt? Pirmkārt, es šo uzņēmēju rosīšanos uztveru kā atzinību NVO spējai ietekmēt procesus un NVO paustā ticamībai - ja gribi kaut ko ietekmēt un gribi, lai Tev tic, dibini NVO. Otrkārt, tas kārtējo reizi liek apjaust, ka būtu ieviešama kārtība NVO sektorā, lai sabiedrība skaidri zinātu, kuras organizācijas darbojas sabiedrības labā, bet kuras - savu biedru (vai īpašnieku) interesēs. Acīmredzot esošā sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas kārtība to nenodrošina (un kurš gan vispār meklē, vai konkrētajai organizācijai ir šāds statuss). Treškārt, paturot prātā, kādā pasaulē dzīvojam, jāturas pie principa, ko vidusskolā mācīja mana klases audzinātāja: "Netici visam, kas rakstīts!"
Pieļauju, ka šis raksts palīdzēs arī atbildēt uz uzņēmēju pārstāvja Jāņa Endziņa savulaik uzdoto jautājumu, kā NVO veicina ekonomiku (lasīt šeit). Kāds uzņēmēju pārstāvis (iespējams, šis pats, bet neatceros) reiz pauda, ka putni un NVO ir tikai izdevumi. Tomēr, kā redzam, tie ir izdevumi, kurus virkne kompāniju ir gatava uzņemties. Un neviens prātīgs uzņēmējs taču nedarīs neko tādu, kas neatmaksājas, vai ne?
ceturtdiena, 2013. gada 24. oktobris
ceturtdiena, 2013. gada 17. oktobris
Lai vienmēr būtu saule!
Lai vienmēr būtu saule,
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)
Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.
Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.
Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.
Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.
Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?
Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."
Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)
Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.
Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.
Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.
Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.
Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?
Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."
Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.
piektdiena, 2013. gada 4. oktobris
Nevainojiet pilsētniekus!
Pirms kāda laika žurnālā "MMD" lasīju galvenā redaktora Didža Pakalna pārdomas par to, ka, cilvēkiem kļūstot arvien pilsētnieciskākiem, mednieks vairs nesaistās ar cienījamu, dabu zinošu cilvēku, bet ar akmenslaikmeta slepkavnieku. MMD ļaudis tiešām cienu un laiku pa laikam pārliecinos, ka viņi pārstāv mednieku sabiedrības saprātīgo galu, tomēr brīžiem rodas sajūta, ka Didzim taisnība ir tikai daļēji - cilvēces urbanizāciju vien nevar vainot pie negatīvas attieksmes pret medniekiem. Mednieki ir ļoti dažādi, un, ak vai, ne visi pārstāv saprātīgo galu.
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
trešdiena, 2013. gada 2. oktobris
Nāc ar mani rudenī
Būt barā ir izdevīgi. Pavērojiet zosis uz lauka - daļa barojas, galvas noliekušas, bet kāda, galvu izslējusi, skatās apkārt un vēro vai netuvojas briesmas. Jo lielāks bars, jo grūtāk tam pielavīties nepamanītam. Tādos baros var būt vairāku sugu zosis vienkopus. Latvijā lielākos barus veido sējas un baltpieres zosis, bet ar tām kopā var būt arī citas sugas.
Mājas strazdu bari - simtiem putnu pārsteidzoši saskaņoti met lokus debesīs. Tā reizēm multfilmās zīmē bišu vai citu uzbrūkošu kukaiņu mākoņus, kas lidojumā maina formu. Vai kā zivju bars jūrā - mazās zivis ņirbinās saskaņotā straumē un plēsīgajām zivīm grūti šajā barā izraudzīt un noķert upuri. Līdzīgas grūtības vanagam sagādā tāds viļņojošs strazdu bars.
Ja tu būtu zīdaste, kas dodas cauri Latvijai no ligzdošanas vietām taigā un ziemošanas vietām Rietumeiropā, dzirdot skanīgu "sirrr", tu droši vien saausītos - tur ir tavas sugasmāsas. Tad tur droši vien jābūt arī barībai - pīlādžiem vai kādiem citiem augļiem. Ja vairāk sirrrinātāju, jādomā, ka arī barības vairāk. Bars palīdz ne tikai netikt apēstam, bet arī paēst pašam.
 |
| Attēla kvalitāte gan ir kā sniega cilvēka fotogrāfijai, bet šeit iemūžināta vienīgā reize, kad esmu novērojis dzērves (četri lielākie putni kāša priekšgalā labajā pusē) lidojam vienā kāsī ar zosīm |
Ne vienmēr bari ir organizēti. Reizēm tos izveido apstākļi. Protams, ūdensputni arī migrācijas laikā barību meklē ūdenī, tāpēc piemērotu ūdeņu saliņas mežu un lauku tuksnešu (no putnu viedokļa) vidū rudens laikā kļūst par blīvi apdzīvotām pieturām. Ģeogrāfisku apstākļu dēļ lielas putnu koncentrācijas veidojas arī, piemēram, Latvijas jūras piekrastē, kur pie pašas Lietuvas robežas Papē putnus ar atplestiem tīkliem sagaida gredzenotāji. Vēl iespaidīgākus putnu barus rudens migrācijas laikā var vērot Gibraltārā vai Izraēlā. Tur koncentrējas putni, kuri migrē, planējot uz siltajām augšupejošajām gaisa strāvām (piemēram, stārķi un dienas plēsīgie putni), jo Vidusjūru šķērsot pa īsāko ceļu tiem ir grūti.
Daļa cilvēku arī rudenī pulcējas baros, citi putnu rudens migrāciju vēro pa vienam. Var braukt uz Gibraltāru vai Papi, bet var arī vienkārši iziet pagalmā un paskatīties debesīs vai ieklausīties naktī. Gājputnu sasaukšanās, zosu kāši cits aiz cita, žubīšu bariņi laukos un strazdu apsēsti elektrības vadi - putnu rudens migrācija ir viena no iespaidīgākajām dabas parādībām.
ceturtdiena, 2013. gada 19. septembris
Joki turpinās,... bet vairs nav smieklīgi
Pirms diviem mēnešiem rakstīju "Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja", lai pastāstītu, kā topošajā Lauku attīstības programmā 2014.-2020. gadam Zemkopības ministrija pēc Latvijas Meža īpašnieku biedrības ierosinājuma zem jauka virsraksta "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" mēģina Eiropas Komisijai iebarot pasākumus, kas ne tikai neveicinās mežu ekosistēmu noturību un ekoloģiskās vērtības uzlabošanos, bet gluži pretēji. 18. septembrī zemkopības ministre ziņoja Saeimai, ka Lauku attīstības programma ir gatava, norādot, ka vienošanās panākta "pēc diskusijām ar visam iesaistītajām pusēm, īpaši lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām un meža nozari" (lasīt ziņu šeit).
Dažiem (un man tajā skaitā) šī ziņa izraisīja izbrīnu, jo, redz, topošajai Lauku attīstības programmai, kā jau to paredz likums, izstrādāts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura vides pārskata projekta (!) sabiedriskā apspriešana beidzās vien divas dienas pirms iepriekš minētā ministres paziņojuma. Ja tik drīz pēc sabiedriskās apspriešanas beigām var paziņot, ka viss ir gatavs, tad ir skaidrs, ka ietekmes uz vidi novērtējums parādījis, ka viss ir kārtībā, un arī sabiedrībai nav bijis nekā, ko piebilst, vai ne? Bet, redz, Latvijas Dabas fonds un arī citas vides organizācijas ar kaut ko nav apmierinātas...
Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projektu var izlasīt šeit. Tiem, kam slinkums lasīt, varu īsumā pastāstīt: Pirmkārt, novērtējums veikts nepabeigtai Lauku attīstības programmai. Otrkārt, pārskats rakstīts tradicionālajā "kas maksā, tas pasūta mūziku" stilā. Pārskata autors gan gribējis kaut nedaudz saglabāt eksperta vārdu, tāpēc uz kliedzošiem trūkumiem Lauku attīstības programmā nav varējis nenorādīt, bet, lai pasūtītājam sirds mierīga, beigās saskaitījis ābolus ar apelsīniem un atņēmis plūmes un galu galā secinājis, ka ar programmu viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.
Varam ieskatīties, kas pārskatā minēts par manu mīļo pasākumu "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" (52.-53. lpp.). Redzam, ka visām trim zem šī virsraksta saliktajām aktivitātēm paredzama vairāk vai mazāk negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, divām aktivitātēm - maznozīmīga pozitīva ietekme no klimata pārmaiņu viedokļa, bet viss pārējais "pa nullēm". Te tev nu bija ekosistēmu noturība un ekoloģiskā vērtība!
Šis nav vienīgais piemērs, kad negatīvā ietekme uz vidi ir acīmredzama, bet tas nav traucējis secināt, ka "nav konstatētas nekādas tādas sagaidāmas ietekmes uz vidi, ko varētu izraisīt vērtējamās LAP nepilnības un kuru dēļ būtu jārekomendē LAP pilnveidot". Lauku attīstības programma ir gatava, atliek tikai cerēt, ka Eiropas Komisija, kam, cik saprotu, šis dokuments ir jāapstiprina, mazliet iedziļināsies programmas saturā. Tomēr nedaudz jocīgi, ka atkal jācer uz "Eiropu", lai būtu kāds, kas pasaka, ka vidi tomēr jāsargā.
Dažiem (un man tajā skaitā) šī ziņa izraisīja izbrīnu, jo, redz, topošajai Lauku attīstības programmai, kā jau to paredz likums, izstrādāts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura vides pārskata projekta (!) sabiedriskā apspriešana beidzās vien divas dienas pirms iepriekš minētā ministres paziņojuma. Ja tik drīz pēc sabiedriskās apspriešanas beigām var paziņot, ka viss ir gatavs, tad ir skaidrs, ka ietekmes uz vidi novērtējums parādījis, ka viss ir kārtībā, un arī sabiedrībai nav bijis nekā, ko piebilst, vai ne? Bet, redz, Latvijas Dabas fonds un arī citas vides organizācijas ar kaut ko nav apmierinātas...
Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projektu var izlasīt šeit. Tiem, kam slinkums lasīt, varu īsumā pastāstīt: Pirmkārt, novērtējums veikts nepabeigtai Lauku attīstības programmai. Otrkārt, pārskats rakstīts tradicionālajā "kas maksā, tas pasūta mūziku" stilā. Pārskata autors gan gribējis kaut nedaudz saglabāt eksperta vārdu, tāpēc uz kliedzošiem trūkumiem Lauku attīstības programmā nav varējis nenorādīt, bet, lai pasūtītājam sirds mierīga, beigās saskaitījis ābolus ar apelsīniem un atņēmis plūmes un galu galā secinājis, ka ar programmu viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.
Varam ieskatīties, kas pārskatā minēts par manu mīļo pasākumu "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai" (52.-53. lpp.). Redzam, ka visām trim zem šī virsraksta saliktajām aktivitātēm paredzama vairāk vai mazāk negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, divām aktivitātēm - maznozīmīga pozitīva ietekme no klimata pārmaiņu viedokļa, bet viss pārējais "pa nullēm". Te tev nu bija ekosistēmu noturība un ekoloģiskā vērtība!
Šis nav vienīgais piemērs, kad negatīvā ietekme uz vidi ir acīmredzama, bet tas nav traucējis secināt, ka "nav konstatētas nekādas tādas sagaidāmas ietekmes uz vidi, ko varētu izraisīt vērtējamās LAP nepilnības un kuru dēļ būtu jārekomendē LAP pilnveidot". Lauku attīstības programma ir gatava, atliek tikai cerēt, ka Eiropas Komisija, kam, cik saprotu, šis dokuments ir jāapstiprina, mazliet iedziļināsies programmas saturā. Tomēr nedaudz jocīgi, ka atkal jācer uz "Eiropu", lai būtu kāds, kas pasaka, ka vidi tomēr jāsargā.
svētdiena, 2013. gada 15. septembris
Par pagalma putniem un visu ierasto
"Putu, putu!" sauc mana jaunākā meita un nes savu krēsliņu pie loga, lai varētu apskatīties uz lielo zīlīti, kas nupat ielaidusies ķirsī. Gads un septiņi mēneši nav daudz, un, tā kā pagājušajā ziemā barotavu pie loga uzlicis nebiju, droši vien savā dzīvē Marta lielo zīlīti nemaz tik bieži nav redzējusi.
Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.
Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!
Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...
Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.
Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.
Kad es apmēram desmit gadu vecumā tiku pie sava pirmā binokļa, lielās zīlītes biju jau redzējis daudz (biju sapratis arī to, ka lielie baltumi galvas sānos nav acis, bet tikai balti vaigi). Bet, paveroties pasaulē caur binokļa zili spīdīgajiem stikliem, ieraudzīju lērumu putnu, par kuru uzturēšanos manā dārzā nebiju pat nojautis.
Pa ābeles zariem rosās zeltgalvītis. Mēģinu izsekot, kā tas nolaižas zemē, bet tur manā redzeslokā parādās pavisam cits putns - sārtiem vaigiem, pelēku "cepuri" un baltām svītrām uz spārniem. Grāmatās redzēts, bet nevar būt! Skrienu istabā pārliecināties, tiešām - gluži kā bildē Z. Spura "Latvijas dzīvnieku pasaulē" - žubīte! Turpat ābeļdārzā pa zemi čabinās melnais mežastrazds, retāk redzēts un tāpēc savā melnumā manās acīs gandrīz tikpat krāšņs kā svilpji, kas tup zaros tam virs galvas. Bet kaimiņu korintēs - zīlīte... ar sirmu galvu! O, tā tak zilzīlīte!
Vēlāk sākās dažādas ekskursijas. Pirmā divu dienu ekskursija manā dzīvē - Māra Strazda vadītais brauciens un Papi. Pa ceļam un pašā Papē tik daudz nekad iepriekš neredzētu putnu! Papes stacijas vīri mums atrāda mizložņu un bārdzīlītes. Liepājas ezerā - pelēkvaigu dūkuris (kaut kas mazs un melns tālumā, bet gan jau skaitās), bet šosejas malā uz stabiem - peļu klijāni un pat viens bikšainais. Pēc tam sekoja braucieni uz Kolku, Svētes palieni, Ķemeru nacionālo parku, Argentīnu...
Tuvais un pazīstamais ar laiku kļūst neinteresants. Tev bērnībā pietika ar savu pagalmu, bet vēlāk jau vajag uz Kolkas ragu, ja ne Munameģi. Paaudzies un sapņo par Parīzi ("Nu Siguldā taču visi jau ir bijuši!"). Ar putniem tāpat - gribas kaut ko retāku, neredzētu pat tad, ja pāri visai Latvijai jādzenas, lai "atķeksētu". Lielajām zīlītēm kaut kāda jēga parādās tikai 1. janvārī (ja tiek sastādīts gada putnu saraksts) vai tad, ja tiek veikta kāda uzskaite vai pētījums. Bet citādi - nu, zīlīte... nu un? Tuvā pasaule jau nav kļuvusi neinteresantāka, tu vienkārši vairs neskaties un neredzi.
Mana vecāmāte sava mūža pēdējos gadus pavadīja gultā. Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie saviem vecākiem, iegāju pie viņas aprunāties, bet sabijos, ka būšu iztraucējis filmu skatīšanos. "Ai, kam man tie seriāli!" teica vecāmāte, izslēdzot televizoru un noliekot pulti. "Man aiz loga interesantāki seriāli." Tur uz palodzes zīlītes cīnījās par speķi.
piektdiena, 2013. gada 13. septembris
Varas maiņa Vides ministrijā
30. augustā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs paziņoja par savu atkāpšanos no amata ar 1. decembri. Kāds mans kolēģis no citas vides organizācijas nosauca to par vienu no Latvijas vides aizsardzības vēsturē priecīgākajiem paziņojumiem, bet politisko notikumu komentētāji norādīja uz ministra nespēju saprasties ar "nozari". Pa tam lāgam Reformu partijas vadība izteicās, ka, protams, jauno ministru izvirzīt pieklātos viņiem.
Savā oficiālajā paziņojumā E. Sprūdžs uz atvadām atstāj mums vielu pārdomām: "...saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa."
Pārdomājot neilgo E. Sprūdža ministrēšanas laiku, riskējot kļūt nepopulāram, jāatzīst, ka, no vides viedokļa raugoties, viņš ir izdarījis pat pāris labas lietas (piemēram, vadības maiņa Dabas aizsardzības pārvaldē un valsts sekretāra vietnieka vides aizsardzības jomā amata ieviešana) un lielus mēslus sataisījis nav. Tajā pašā laikā, protams, ir daudz lietu, ko būtu vajadzējis darīt citādi (piemēram, depozīta sistēmas ieviešana un dabas resursu nodoklis drukātajai reklāmai) un vismaz tikpat daudz lietu, kas nav darītas vispār ("Mežu jautājums ir noņemts no dienas kārtības!" mūsu pēdējā tikšanās reizē paziņoja ministrs). Šā vai tā es īsti neuzdrošinos saukt šo par priecīgu paziņojumu un, būdams rūdīts pesimists, drīzāk raugos uz šo notikumu pavērsienu ar bažām, jo:
Runājot par jaunajiem ministru kandidātiem, pārāk bieži tiek minēts "pašvaldību lietu ministrs", nevis "vides ministrs". Man ir zināmas aizdomas, ka arī iepriekš minētie politikas eksperti, sakot "nozare", domā nevis vides jomu, bet pašvaldības (ne kāds zina, ne kādu interesē, kādas ir E. Sprūdža attiecības ar vides jomas organizācijām). Sapņu un ilūziju pasaulē nebūtu ne vainas, ja jaunais vides ministrs lieliski saprastos un sadarbotos ar pašvaldībām, jo tajā pasaulē pašvaldības būtu dabas vērtību sargātājas un veselīgas vides nodrošinātājas saviem iedzīvotājiem. Galu galā - Rīgas kungi lemj par augstām politiskām lietām, bet pagastveči un pagastvecenes redz, kā neattīrīta kanalizācija plūst viņu upītē un kā kailcirtes izrobo viņu iemīļoto mežu. Zinu, ka vismaz daļa pašvaldību tiešām atbilst maniem sapņiem un ilūzijām, bet gana daudz ir arī to, kas neatbilst. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji sūdzas vides organizācijām par pašvaldību plāniem un darbiem, kas apdraud vidi. Arī Latvijas Pašvaldību savienība (un tieši ar to, nevis pašvaldībām kā tādām E. Sprūdžs nespēj saprasties) tās dažādās diskusijās satikto pārstāvju personās it bieži drīzāk pieslejas dabas vērtību noplicinātājiem un vides gandētājiem, nevis pauž rūpes par vides aizsardzību.
Bažas rada arī aizejošā ministra izteikums par "partijai nepieciešamo kursu". Mēs varētu ielūkoties Reformu partijas programmā, lai noskaidrotu, kāds tad ir partijas kurss vides jomā, bet... tā nav. Uzreiz var redzēt, ka programmā nav vides sadaļas, bet varētu jau pieļaut, ka partija ir tik progresīva, ka vides jautājumus iekļāvusi visās citās sadaļās. Nu, piemēram, laukiem un zemkopībai veltītajā sadaļā. Bet nekā! Par spīti dažiem "pareizajiem" vārdiem (bioloģiskā daudzveidība, daba), veicamo pasākumu uzskaitījumā ir liels tukšums. Tad nu nav brīnums, ka esošais ministrs savulaik kā prioritāti vides aizsardzības jomā nosauca "Dabas koncertzāli" (visu cieņu šī pasākuma rīkotājiem, bet tomēr...). Un tieši šī partija nu dikti grib vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu, kad jebkura no pārējām koalīcijas partijām (un, jā, arī viena no opozīcijas partijām) no vides lietām kaut ko saprot un varētu piedāvāt labākus ministra kandidātus (neceriet, vārdā nevienu nesaukšu).
Visa iepriekš minētā dēļ esmu satraucies, vai ministra maiņas rezultātā nebūsim aizbēguši no ne īpaši zinoša, samērā neieinteresēta un līdz ar to pasīva vilka un uzskrējuši lācim, kas ļoti labi saprotas ar nozari un pekainām kājiņām būs gatavs sabradāt dabas vērtības un vides aizsardzību Latvijā.
Visbeidzot šeit mana, kā angliski mēdz teikt, "mājās paņemamā ziņa" Reformu partijai: Cienījamā partija, manis pēc, lai jums tiek tas ministra krēsls, bet, ja jūs īsti nepārzināt vides jomu, tad ticiet man - Vides ministrijā strādā gana daudz cilvēku, kas šos jautājumus ne tikai lieliski pārzina, bet kam tie patiešām rūp. Tāpēc es nocelšu cepuri tā ministra priekšā, kas spēs apvaldīt savas "politiskās vadības" ambīcijas un vienkārši ļaus ministrijas darbiniekiem strādāt. Paldies!
Savā oficiālajā paziņojumā E. Sprūdžs uz atvadām atstāj mums vielu pārdomām: "...saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa."
Pārdomājot neilgo E. Sprūdža ministrēšanas laiku, riskējot kļūt nepopulāram, jāatzīst, ka, no vides viedokļa raugoties, viņš ir izdarījis pat pāris labas lietas (piemēram, vadības maiņa Dabas aizsardzības pārvaldē un valsts sekretāra vietnieka vides aizsardzības jomā amata ieviešana) un lielus mēslus sataisījis nav. Tajā pašā laikā, protams, ir daudz lietu, ko būtu vajadzējis darīt citādi (piemēram, depozīta sistēmas ieviešana un dabas resursu nodoklis drukātajai reklāmai) un vismaz tikpat daudz lietu, kas nav darītas vispār ("Mežu jautājums ir noņemts no dienas kārtības!" mūsu pēdējā tikšanās reizē paziņoja ministrs). Šā vai tā es īsti neuzdrošinos saukt šo par priecīgu paziņojumu un, būdams rūdīts pesimists, drīzāk raugos uz šo notikumu pavērsienu ar bažām, jo:
Runājot par jaunajiem ministru kandidātiem, pārāk bieži tiek minēts "pašvaldību lietu ministrs", nevis "vides ministrs". Man ir zināmas aizdomas, ka arī iepriekš minētie politikas eksperti, sakot "nozare", domā nevis vides jomu, bet pašvaldības (ne kāds zina, ne kādu interesē, kādas ir E. Sprūdža attiecības ar vides jomas organizācijām). Sapņu un ilūziju pasaulē nebūtu ne vainas, ja jaunais vides ministrs lieliski saprastos un sadarbotos ar pašvaldībām, jo tajā pasaulē pašvaldības būtu dabas vērtību sargātājas un veselīgas vides nodrošinātājas saviem iedzīvotājiem. Galu galā - Rīgas kungi lemj par augstām politiskām lietām, bet pagastveči un pagastvecenes redz, kā neattīrīta kanalizācija plūst viņu upītē un kā kailcirtes izrobo viņu iemīļoto mežu. Zinu, ka vismaz daļa pašvaldību tiešām atbilst maniem sapņiem un ilūzijām, bet gana daudz ir arī to, kas neatbilst. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji sūdzas vides organizācijām par pašvaldību plāniem un darbiem, kas apdraud vidi. Arī Latvijas Pašvaldību savienība (un tieši ar to, nevis pašvaldībām kā tādām E. Sprūdžs nespēj saprasties) tās dažādās diskusijās satikto pārstāvju personās it bieži drīzāk pieslejas dabas vērtību noplicinātājiem un vides gandētājiem, nevis pauž rūpes par vides aizsardzību.
Bažas rada arī aizejošā ministra izteikums par "partijai nepieciešamo kursu". Mēs varētu ielūkoties Reformu partijas programmā, lai noskaidrotu, kāds tad ir partijas kurss vides jomā, bet... tā nav. Uzreiz var redzēt, ka programmā nav vides sadaļas, bet varētu jau pieļaut, ka partija ir tik progresīva, ka vides jautājumus iekļāvusi visās citās sadaļās. Nu, piemēram, laukiem un zemkopībai veltītajā sadaļā. Bet nekā! Par spīti dažiem "pareizajiem" vārdiem (bioloģiskā daudzveidība, daba), veicamo pasākumu uzskaitījumā ir liels tukšums. Tad nu nav brīnums, ka esošais ministrs savulaik kā prioritāti vides aizsardzības jomā nosauca "Dabas koncertzāli" (visu cieņu šī pasākuma rīkotājiem, bet tomēr...). Un tieši šī partija nu dikti grib vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra krēslu, kad jebkura no pārējām koalīcijas partijām (un, jā, arī viena no opozīcijas partijām) no vides lietām kaut ko saprot un varētu piedāvāt labākus ministra kandidātus (neceriet, vārdā nevienu nesaukšu).
Visa iepriekš minētā dēļ esmu satraucies, vai ministra maiņas rezultātā nebūsim aizbēguši no ne īpaši zinoša, samērā neieinteresēta un līdz ar to pasīva vilka un uzskrējuši lācim, kas ļoti labi saprotas ar nozari un pekainām kājiņām būs gatavs sabradāt dabas vērtības un vides aizsardzību Latvijā.
Visbeidzot šeit mana, kā angliski mēdz teikt, "mājās paņemamā ziņa" Reformu partijai: Cienījamā partija, manis pēc, lai jums tiek tas ministra krēsls, bet, ja jūs īsti nepārzināt vides jomu, tad ticiet man - Vides ministrijā strādā gana daudz cilvēku, kas šos jautājumus ne tikai lieliski pārzina, bet kam tie patiešām rūp. Tāpēc es nocelšu cepuri tā ministra priekšā, kas spēs apvaldīt savas "politiskās vadības" ambīcijas un vienkārši ļaus ministrijas darbiniekiem strādāt. Paldies!
Abonēt:
Ziņas (Atom)