Sveicieni Džerijam no Korfu

"Es esmu izlasījis visas latviski tulkotās Darela grāmatas," savulaik lepni paziņoju Rīgas Zoodārza pulciņa vadītājai Rūtai Sukovskai. "Jā, mēs visi tās esam izlasījuši," atbildēja Sukovskas kundze.






Džeralds Darels 10 gadu vecumā. Attēls no http://www.shoarns.com/

Tiešām - kurš no mums, kam rūp dzīvā daba, nav savulaik lasījis Džeralda Darela grāmatas, izklaidējies, smējies un iedvesmojies? Droši vien latviešu lasītājam pat mazliet dīvaini šķistu kaut kur reiz lasītais, ka "Džeralds Darels ir ievērojamā rakstnieka Lorensa Darela jaunākais brālis", jo latviski, cik nu atceros, tulkotas vien divas Lorensa grāmatas, bet vesels lērums Džeralda darbu.
Iespējams, tēls, kas parasti nāk prātā, domājot par Džeraldu Darelu, ir apaļīgs, sirms, smaidīgs kungs ar pagariem matiem un bārdu, bet domāju, ka daudziem no mums dabas mīlestības iedvesmas avots ir šis desmitgadīgais puika - Džerijs, kas dzīvoja Grieķijai piederošajā Korfu salā pirms Otrā pasaules kara.

Šķiet, man pašam vēl nebija gluži desmit gadu, kad mamma mani pasauca, jo pa televizoru rādīja filmu "par puiku, kam visādi kukaiņi patīk tāpat kā tev". Tā bija BBC daudzsēriju filma, kas uzņemta pēc Darela grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri". Pēc kāda laika mamma iedeva arī pašu grāmatu, jau tolaik samērā nobružātu, bet nu jau stipri vairāk nolietotu.

Bija laiks, kad šo grāmatu pārlasīju katru vasaru. Tā bija par manu sapņu pasauli - par zēnu, kas klīst pa laukiem un olīvu birzīm, gar dīķiem un jūru, vērojot, iepazīstot un ķerot visdažādākos dzīvniekus, turklāt nereti - zinoša un ieinteresēta skolotāja pavadībā. Gan sala, gan tās iemītnieki no skorpioniem un zirnekļiem līdz zemniekiem un skolotājiem bija aprakstīti tik krāšņi, ka radās sajūta it kā visu redzētu pats savām acīm. Tieši tik krāšņi, kā pasauli redz bērni.

Katrā ziņā nekas tā neaizrauj mazus puikas kā viņu vienaudžu piedzīvojumi. Tad nu arī es, vīnogu vietā mugursomā salicis ērkšķogas, devos ekspedīcijās pa dārzu. Cikāžu vietā klausījos sienāžus un vēroju skudras, kurām arī devu vārdus (protams, citu no citas neatšķirdams), un sev par lielu prieku gluži kā Darela grāmatā atradu spīļastu perēkli. Mazus blociņus pildīju ar "piezīmēm" - pārspīlēti poētiskiem un bērnišķīgiem apkārtnes dabas aprakstiem. Pēc Džerija parauga rakstīju arī nopietnāku "dienasgrāmatu", kurā atzīmēts gan mans pirmais paipalas novērojums (vēlāk izrādījās, ka tā bija sloka), gan pirmais redzētais baltsvītru krustknābis (kuru retrospektīvi atpazinu kā žubīti).

Ir divas lietas, ko, lasot Darela grāmatas, esmu vēlējies izdarīt. Pirmā - aizbraukt uz Korfu salu. Kādreiz nevarēju, tagad vairs negribu. Esmu aptvēris, ka gadi, karš un tūristi būs atstājuši maz no tās burvības, kas lasāma Darela grāmatās. Turklāt jāatceras, ka Darels apraksta bērna skatījumu uz pasauli, un pilnīgi iespējams, ka jau 20. gadsimta 30. gados Korfu sala nemaz nebija tik romantiska, tāpēc vienīgais ceļojums uz Korfu, ko šad tad vēl veicu, ir Darela grāmatu pārlasīšana.

Otrā lieta, ko esmu gribējis izdarīt - kļūt par Džersijas (mūsdienās - Darela) Dabas aizsardzības tresta biedru. Daļā latviski tulkoto Darela grāmatu atrodams autora aicinājums: "Ja jums sagādājušas prieku manas grāmatas, ja mani aprakstītie dzīvnieki jūs ieinteresējuši un uzjautrinājuši, lūdzu, pievienojieties manam trestam un palīdziet..." Ar lepnumu varu paziņot, ka beidzot esmu to izdarījis, un Darela dabas aizsardzības trests ir otrā organizācija, par kuras biedru esmu kļuvis, kopš iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Iespējams, Darela trests nav ne ietekmīgākā, ne ievērojamākā dabas aizsardzības organizācija pasaulē, bet, jā, Darela grāmatas man ir sagādājušas prieku, un šis ir mans cieņas apliecinājums to autoram.

"Un jūs domājāt, ka mums par to nekas nebūs?..."

"...Mums būs baigie sūdi," tā mans tēvs reiz citēja krietno kareivi Šveiku, kurš uzzinājis par Austrijas hercoga Franca Ferdinanda noslepkavošanu. Neesmu redzējis padomjlaika izrādi par Šveiku un grāmatu esmu lasījis pārāk sen lai atcerētos, tāpēc neesmu drošs, ka Šveiks tā tiešām kādreiz teicis, bet citāts ir tik trāpīgs daudzās situācijās, ka, reiz bērnībā dzirdēts, no prāta tas man nav izgājis. Ar mums pilnīgi nesaistīta slepkavība, kas galu galā sāka Pirmo pasaules karu, vai tauriņu izzušana Eiropā...

Vakar Eiropas Vides aģentūras interneta lapā tika publicēta ziņa par Eiropas tauriņu populāciju lejupslīdi (lasīt šeit): kopš 1990. gada zālāju tauriņu populācijas Eiropā samazinājušās par gandrīz 50%. Ziņa izskanēja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Žurnāla "ir" interneta lapā kāds j_zalitis to komentē: "Tātad samazinājās šo tauriņu dabiskās vides platības. Kur tieši ir problēma? Ja 2x samazinātos mežu platības, arī meža zvēru kļūtu apmēram 2x mazāk." Mums taču par to nekas nebūs, vai ne?

Piemēra pēc aicinu iztēloties pasauli, kurā cilvēku "dabiskās vides platības" samazinās divas reizes. Puse no mums šobrīd apdzīvojamās pasaules daļas kļūst neapdzīvojama. Nevis tāda, kur cilvēki nedzīvo, bet tāda, kur cilvēki nevar dzīvot. Iedomājieties, cik draudīgai šai pasaulei būtu jābūt! Tuksnesis varbūt būtu pirmais, kas ienāk prātā, bet es uzreiz iedomājos ainas no izkusušas lavas klātām planētām bez atmosfēras. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šādas pasaules iezīme būtu ne tikai cilvēku neesamība, trūktu arī visa, kas nodrošina cilvēku eksistenci - ūdens, augsnes, augu, dzīvnieku...

Cilvēks varbūt ir slikts piemērs, jo šī ir ekoloģiski plastiska suga, bet tas, ko gribēju ilustrēt - tauriņu izzušana nenozīmē tikai to, ka Eiropas laukos vairs nav mazu krāsainu kukainīšu. Tas nozīmē, ka ir izzudis viss, kas tauriņiem nepieciešams - no laukiem pazūd dzīvība. Starp citu to pašu jau daudzus gadus rāda arī lauku putnu populāciju samazināšanās Eiropā. "Kur tieši ir problēma?" Kas gan var būt labāks nekā lauki bez kaitēkļiem un nezālēm!

Neatceros, vai par barības ķēdēm sāk mācīt piektajā klasē vai agrāk, bet visiem, kas vismaz šos dažus gadus skolā pavadījuši, vajadzētu būt tapušam skaidram, ka dabā viss ir saistīts. Par to ir tik daudz runāts, ka šoreiz ābeces patiesības nevēlos atkārtot. J_zalisiem un citiem tādiem droši vien nav vērts skaidrot arī to, ka daļa cilvēku par vērtību uzskata tauriņus un cīruļus kā tādus neatkarīgi no tā, vai tie ko dod. Šoreiz gribu uzsvērt kaut ko citu - lauksaimniecība, kas balstīta uz dabu kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, ir spiesta kļūt arvien "mākslīgāka" - minerālmēsli, insekticīdi, herbicīdi... Un jo vairāk savu lauksaimniecību samākslojam, jo vairāk kļūstam atkarīgi no visām tām sintētiskajām drazām, ko gāžam uz saviem laukiem (noindē kukaiņus, izzūd putni, un tev būs vien jāturpina kukaiņus indēt, jo vairs nebūs putnu, kas tos apēd). Un kas notiek tad, kad "Eiropa" aizliedz kādu no šīm drazām? Kas notiek, kad izrādās, ka kaut kas no tā visa ir kaitīgs mūsu pašu veselībai? Kas notiek, kad izbeidzas kāda no izejvielām šo vielu ražošanai vai mums izbeidzas naudiņa to iegādei? Labākajā gadījumā lauksaimniekiem sarūk peļņa, jo izrādās, ka šo to no tā, ko esam pieraduši audzēt, Latvijā izaudzēt vispār nevar, sliktākajā gadījumā - mums nav ko ēst.

Varu iztēloties, kā j_zalitis, izvilcis no paduses termometru, konstatē, ka tas rāda, piemēram, 38,0 un nodomā: "Tātad dzīvsudrabs siltumā izplešas. Ja es pieliktu to pie lampas, izplestos vēl vairāk. Kur tieši ir problēma?"

Kā meža īpašnieki ministriju izjokoja

Pirms divām nedēļām internetā tika publicēta ziņa, ka meža īpašnieki esot definējuši kritērijus un nosacījumus atbalsta pasākumiem mežsaimniecībā Lauku attīstības programmai 2014.-2020.gadam (ziņa šeit). Tiem, kas nezina, paskaidroju, ka tas nozīmē noteikt pasākumus, kuru īstenošanai varēs saņemt Eiropas Savienības finansējumu.

Mani, protams, īpaši ieinteresēja pasākums "Ieguldījumi meža ekosistēmu noturības un ekoloģiskās vērtības uzlabošanai". Kā jau esmu minējis, būt atbildīgam un domāt par vidi ir mūsdienīgi, un, protams, arī mežu īpašnieki grib iet līdzi laikam. Vēl reizēm gadās, ka ES pārstāvji, redzot mūsu plānus Eiropas publiskās naudas tērēšanai, rauc uzacis un saka: "Pag, pag, vai tik jūs neesat par vidi aizmirsuši?" Bet te nu mums ir tieši videi veltīts pasākums. Paņemam naudiņu, īstenojam pasākumu un pēc tam varam teikt: "Redz, tik un tik naudiņas esam iztērējuši mežu ekoloģiskās vērtības uzlabošanai." Jauki!

Mazāk jauki tad, ja lasām vairāk nekā tikai virsrakstu. Šī pasākuma mērķis ir "uzlabot privāto mežu ekosistēmu potenciālu, palielinot oglekļa piesaistes apjomu mežaudzēs, uzlabot to pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, kā arī paaugstināt zemes izmantošanas produktivitāti un rentabilitāti," kas arī pats par sevi it kā nav nekas slikts. Vienīgi man nav īsti skaidrs, kas ir "ekosistēmu potenciāls" (skan gan varen labi), un arī rentabilitātes un izmantošanas produktivitātes pieminēšana ekoloģijas kontekstā šķiet mazliet dīvaina.

Un tad nāk atbalstāmie pasākumi... Jaunaudžu kopšana, mazvērtīgu audžu nomaiņa, valdošās koku sugas maiņa. Redzat ekoloģiju? Ir gan šim visam pasākumam arī jauki savirpināts paskaidrojošais teksts, kur minētas aktuālās frāzes "CO2 piesaistes apjomi", "pielāgošanās klimata pārmaiņām", "atjaunojamie dabas resursi", bet pat šajā jaukajā pamatojumā neatradīsiet vārdus "ekosistēma" vai "ekoloģija".

Šo visu lasot, iedomājos par skolēniem, kas reizēm izklaidējas, kaut kur sacerējuma vai refertāta vidū ierakstot kaut kādas blēņas, lai pārbaudītu, vai skolotājs visu uzmanīgi izlasa. Interestanti, ka Zemkopības ministrija šo visu ir ne tikai izlasījusi, bet arī uztvērusi nopietni un attīstījusi vēl tālāk. Ministrijas atsūtītajā pasākumu apraksta melnrakstā atbalstāmās aktivitātes ieguvušas jau konkrētāku formulējumu:

1) Jaunaudžu kopšana (sastāva kopšana mākslīgi un dabiski atjaunotās un ieaudzētās mežaudzēs) un atzarošana;
2) Mazvērtīgo mežaudžu nomaiņa (ietver mazvērtīgu mežaudžu nomaiņu neproduktīvu mežaudžu aizstāšanu ar produktīvām audzēm no ciršanas noteikumiem;
3) Valdošās koku sugas nomaiņa pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs

Pamatojumā atkal: "bla bla bla CO2 bla bla bla klimata pārmaiņas bla bla bla mežaudžu noturība..." Katrā ziņā skaidrs, ka mežu ekoloģisko vērtību var uzlabot, "novācot" no ekonomiskā viedokļa mazvērtīgas audzes un "pāraugušas" (jā, tas tāds vispārpieņemts jēdziens mežu ekoloģijā) apšu un baltalkšņu audzes. Nu, jā, dzīvo jau it kā visādi "žurki, peļi,vabuļi" tajos vecajos apšu mežos, bet to tak nevar salīdzināt ar ekosistēmas potenciālu, kāds ir godīgi iestādītai un labi izkoptai egļu jaunaudzei!

Atgriežoties pie salīdzinājuma ar skolēniem, ir skaidrs, ka šajā gadījumā viss referāts ir blēņas un tēmai atbilst tikai virsraksts. Droši vien nevienam īpaši nepatiktu apakšpasākumu nosaukt par "Citas lietas, kam gribam Eiropas naudu, bet ko nevaram salikt zem citiem virsrakstiem", tāpēc jāizlīdzas ar jaukajām un mūsdienīgajām frāzēm par ekoloģiju un ekosistēmām. Līdz šim jau bija zināms, ka intensīva uz kailcirtēm balstīta mežsaimniecība ir pareiza no klimata pārmaiņu viedokļa (mans komentārs par to šeit), bet tagad izrādās, ka tā palīdz arī uzlabot mežu ekoloģisko vērtību. Lieliski! Es tikai nesaprotu, kurš tagad ir stulbais skolotājs, kam tas viss būtu jāuztver nopietni.

Māte, laid bērnus mežā!

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem

kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas

tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

(K. Elsbergs)

Kad sāku domāt par šī raksta tēmu, Klāva Elsberga dzejolis iesēdās galvā un ārā vairs nesēdās. Savā dzejolī Elsbergs runā par pagājušo bērnību un droši vien vēl šo to, kas tikai pašam Elsbergam zināms, bet man šis dzejolis saistās ar problēmu, kas pašam autoram droši vien prātā nenāca - arvien lielāku bērnu attālināšanos no dabas.

Vairākas nopietnas vispasaules dabas aizsardzības organizācijas, piemēram, IUCN un BirdLife International, ir aptvērušas, ka laiki, kad puisīši "sūkāja liepu lapas un Salacā peldējās", tiešām ir pagājuši. Par vienu no draudiem dabas aizsardzībai, cilvēcei kopumā un galā pašiem bērniem ir kļuvusi saiknes ar dabu saraušana, lielākoties urbanizācijas (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu) rezultātā. Bērni vairs nepazīst augus un dzīvniekus, kas dzīvo to tuvākajā apkārtnē, bet par dabu spriež pēc tā, ko rāda pa televizoru. Lielāko daļu laika bērni pavada telpās un neiet ārā rotaļāties, un tas noved pie veselības problēmām (liekais svars, alerģijas) un arī pie arvien lielākas vienaldzības pret citu sugu saglabāšanas nepieciešamību.

Latvijā, kur netrūkst mežu, peldamu upju un ezeru un vecmāmiņu laukos un kuras galvaspilsēta pēc ne viena vien ārzemju tūrista teiktā ir "jauka mazpilsēta", šī problēma vēl varētu nebūt tik aktuāla, tomēr iezīmes ir redzamas. Uz jautājumu "Kā jums radās interese par dabu?" kādreiz vienmēr atbildēju, ka interese par dabu nevis rodas, bet nepazūd - visiem maziem cilvēciņiem interesē, kas ir tie citi, kas rāpo un lidinās apkārt. Bet reiz kāds, komentējot šo manu izteikumu, atzina, ka viņš gan neatceras, ka apkārtējā daba būtu viņu kādreiz īpaši interesējusi. Tie, kam bijusi darīšana ar bērniem, paši droši vien labi zina, cik viegli bērnus atraut no datora vai televizora un dabūt ārā no mājas.

Kad pašam vēl bērnu nebija, salasījies "National Geographic" par to, kā bērniem rodas alerģijas no dzīves pārmēru sterilā vidē, nolēmu savus bērnus audzināt kūtī. Tagad man ir gan bērni, gan kūts (turklāt samērā brīva), bet kūtī dzīvot bērniem nelieku. Savām meitām ļauju gan "Disney Junior" multenes skatīties, gan ar (sievas) datoru spēlēties, bet lielāko daļu dienas vismaz vasarā viņas tomēr pavada ārā - rokoties smiltīs, ķerstot tauriņus, raujot puķes, bakstot krupjus, dzenājot strazdus no ķiršiem un visādi citādi izbaudot dzīvi meža vidū. Esmu pārliecināts, ka lēmums pārcelties uz laukiem bija pareizais gan man, gan bērniem.

Protams, visiem nav iespējams pārcelties uz dzīvi laukos, un patiesībā no dabas aizsardzības viedokļa tas arī nebūtu vēlams, bet es gribu aicināt visus vecākus atcerēties savu bērnību un "gaišos un ausainos laikus" un dot iespēju šādus pašus laikus izdzīvot arī saviem bērniem. Parādiet kā zirneklis istabas stūrī mušas ķer! Ejiet skatīties, kā pīles Rīgas kanālā vadā savus mazuļus! Brīvdienās brauciet uz laukiem! Ejiet uz mežu sēnēs! Vienkārši ejiet pastaigāties ārpus pilsētas! Ejiet peldēties ezerā, nevis baseinā! Nemāciet bērniem, ka odze ir "kaitīgs čūskveidīgais"! Nemāciet, ka mežā dzīvo slepkavas, vilkači un sumpurņi! Nemāciet baidīties, māciet saprast! Atcerieties, ka tas ir gan jūsu bērnu, gan mūsu pasaules labā.

***
Mežā ieskanas: "Kukū, kukū, kukū." "Kas tas par putnu?" divgadīgā meita apmierināti smaida. "Pareizi, tētu, dzeguze!"

Mēs gribam, lai pirmdiena nepienāk

Vakar notika pirmā sanāksme darba grupai, ko pēc Ministru kabineta rīkojuma izveidoja Zemkopības ministrija, lai apspriestu trīs jautājumus. Pirmais no tiem (un būtībā arī galvenais iemesls darba grupas veidošanai) ir mežizstrādes pātraukums jeb miera periods putnu ligzdošanas laikā, abi pārējie - meža apsaimniekošanas telpiskā plānojuma principi un iespējas samazināt esošos aprobežojumus un nosacījumus koku ciršanai.

Darba grupai dots laiks izstrādāt informatīvo ziņojumu līdz 2014. gada beigām, tāpēc pirmajā sēdē vēl netika spriests par konkrētajiem jautājumiem, bet tikai par to, kā organizēsim darba grupas darbu utt. Tomēr arī šī sanāksme bija gana interesanta, jo tajā ne tikai tika ieskicēta formālā darba kārība, bet iezīmējās arī sagaidāmo diskusiju un to rezultātu scenārijs. Lai turpmākais būtu skaidrāks, jāatzīmē, ka no 21 darba grupas locekļa vides interešu pārstāvji ir trīs.

Pirmais, kas šķita atzīmēšanas vērts - neskatoties uz to, ka it kā runājām par formālo procedūru visu trīs jautājumu apspriešanai, no klātesošo izteikumiem varēja nojaust, ka faktiski runājam par putniem un ciršanas pārtraukumu pavasarī. Izteikumi, ka "jautājuma iniciatoriem jāpierāda, ka kāds putns tiešām ir apdraudēts" un "mums jāiepazīstas ar aprēķiniem, lai varētu veikt alternatīvus aprēķinus" laikam nebija domāti par Latvijas Kokrūpniecības federācijas rosināto ciršanas ierobežojumu samazināšanu.

Tā kā arī pēc manām domām miera periods ir galvenais darba grupā apspriežamais jautājums, protams, nav slikti, ka arī pārējiem darba grupas locekļiem tas šķiet tikpat svarīgs. Bet, kā jau minēju, klātesošo izteikumi ļāva spriest arī par turpmāko diskusiju scenāriju (vismaz šī jautājuma apspriešanā). Tagad iedomājieties, ka es tālāko tekstu ielieku aploksnē un aizlīmēju. Nākošā gada beigās varēsim vērt aploksni vaļā un skatīties, vai man izrādījusies taisnība.

Pirmkārt, tiks (un jau tiek) apšaubīts, ka ornitologiem vispār ir kādi skaitļi un fakti, uz kuru pamata tiek rosināts noteikt miera periodu (radās nedaudz jocīga sajūta, ka lielākā daļa klātesošo "nav bijuši klāt" pēdējos sešus gadus, bet var jau būt...). Skaidrs, ka skaitļi un fakti ir. Tad, kad tie tiks piedāvāti, tie, protams, tiks apstrīdēti - vai nu aprēķins slikts, vai fakts nemaz nav tik svarīgs utt. Ja nu tiešām atrodas kāds, kas var sniegt alternatīvu izvērtējumu (lai gan iespēja, ka tāds tiešām tiks meklēts, ir visai neliela), skaidrs, ka šis "kāds" nonāks apmēram pie tādiem pašiem skaitļiem un faktiem. Šā vai tā galu galā nonāksim līdz pamatojumam, kas lielos vilcienos ir neapstrīdams. Un tad ekonomisko interešu pārstāvji... vienkārši nepiekritīs miera perioda noteikšanai, un, kā minēja kāds no darba grupas locekļiem: "Varēsim iet mājās."

Bet skaidrs ir arī tas, ka agri vai vēlu mežu ciršanas pārtraukums putnu ligzdošanas laikā Latvijā tiks ieviests. Ir pārāk daudz argumentu par to un pārāk maz - pret. Es ļoti labi apzinos, ka tas radīs zināmas problēmas ekonomisko interešu pārstāvjiem (galvenokārt mežizstrādes veicējiem), bet mans aicinājums darba grupai izmantot laiku lietderīgi un apspriest, kā šīs problēmas risināt, tika noraidīts, vienojoties vēlreiz atgriezties pie tā, kāpēc šāds pārtraukums ir vajadzīgs. Tā nu darba grupa ir nolēmusi kārtējo reizi padiskutēt par to, vai pēc svētdienas nāk pirmdiena, nevis to, cikos un ar kādu transportu brauksim uz darbu.

Kas padara Latviju par otro zaļāko valsti pasaulē?

Latvija - otrā zaļākā valsts pasaulē. Šķiet, daudzi šo apgalvojumu būs dzirdējuši, pat nezinot, kas tam pamatā. Interesanti, ka šis fakts ir ārkārtīgi populārs tieši vides aizsardzības oponentu vidū: "Lūk, Latvija ir otrā zaļākā, tātad ar vidi mums viss ir kārtībā un jākoncentrējas uz izraušanos ekonomiski." Kārtējo reizi dzirdot šāda rakstura apgalvojumu, nolēmu šajā jautājumā beidzot iedziļināties.

EPI

Tos, kas vēl nezina, informēju - par otro zaļāko valsti pasaulē Latviju ir padarījis Jeila universitātes izstrādātais environmental performance index (EPI), brīvi tulkojot, vides snieguma rādītājs. Pēc šī rādītāja vērtības 2012. gadā Latvija tad arī ir leģendārajā otrajā vietā (132 valstu konkurencē) aiz Šveices. Droši vien tiem no mums, kam kremt, ka igauņiem viss ir labāk, būs patīkami dzirdēt, ka Igaunija pēc EPI ir pēdējā no Baltijas valstīm - 54. vietā. Ar visu informāciju par šo rādītāju, tā aprēķina metodēm utt. var iepazīties šeit: http://epi.yale.edu/, un iesaku to izdarīt katram, kas grib par šo jautājumu publiski izteikties.

Nav tā, ka EPI būtu vienkārši kāds abstrakts skaitlis. Tam pamatā ir 22 konkrēti rādītāji (indicators), kas, piešķirot tiem dažādu svaru, apkopoti 10 politikas jomās (policy categories), kas savukārt apkopotas divos mērķos (objectives) - "Vides veselība" un "Ekosistēmu vitalitāte", un šo abu mērķu apkopotie rezultāti galu galā dod kopējo EPI.

Pilnajā ziņojumā teikts: "Mēs norādām, ka kopējais EPI (..) rangs pats par sevi ir tikai indikatīvs. Labāku priekšstatu bieži var gūt, aplūkojot atsevišķo indikatoru vai politikas jomu rezultātus." Tiešām tāds kopējais vides snieguma rādītājs (Latvijas gadījumā - 70,37) īsti neko nepasaka, vien dod mums iespēju tulkot to kā "otrā zaļākā". Klausot ziņojuma autoru ieteikumiem,...

...ielūkosimies dziļāk

Mērķis "Vides veselība" veido tikai 30% kopējā vērtējuma, turklāt pēc tā Latvija ierindojas vien 57. vietā*, kas ir tikai nedaudz labāk nekā Igaunijas 65. vieta, tātad ir skaidrs, ka vides veselība nav bijusi izšķirošā Latvijas augstajai vietai kopvērtējumā. Turklāt šajā sadaļā ir arī rādītājs, ar kuru Latvijai veicies vissliktāk - pieeja kanalizācijai (access to sanitation). Pēc šī rādītāja esam 84. vietā pasaulē, tālu priekšā atstājot ne tikai, piemēram, Somiju, Zviedriju un ASV, bet arī Bulgāriju, Libānu, Turkmenistānu, Sīriju un, protams, arī Šveici un Igauniju.

Mērķī "Ekosistēmu vitalitāte" Latvija ierindojas trešajā vietā, tātad šī sadaļa ir īpašas uzmanības vērta.

Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā Latvija ir tikai 11. vietā, kas it kā ir augsts rādītājs, taču interesanti atzīmēt, ka par mums labāk veicas ne tikai Šveicei un Igaunijai, bet arī, piemēram, Botsvānai, Zambijai un Zimbabvei.

Ja detalizētāk aplūkojam bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, tad redzam, ka šajā gadījumā Šveices priekšrocība ir, ka tā neatrodas pie jūras. Biomu aizsardzībā Šveices rangs ir zemāks nekā Latvijai (attiecīgi 1. un 23. vieta), bet Latvijas kopējo rezultātu samazina 21. vieta pēc rādītāja "jūras aizsargājamās teritorijas" - valsts ekskluzīvās ekonomiskās zonas daļa, ko aizņem aizsargājamās teritorijas (Šveicei tādu vienkārši nav). Starp citu, 1. vietu pēc šī rādītāja dala Vācija, Lielbritānija, Ekvadora, Jaunzēlande, ASV, Austrālija, Jordānija un... Igaunija.

Mežu jomā mums nav veicies tik labi kā ar bioloģisko daudzveidību - esam 32. vietā. Lai gan tas ir labāk gan par Igauniju, gan Šveici, mums priekšā ir, piemēram, Lietuva (1. vietā pēc šī rādītāja), Nīderlande, Norvēģija un pat kopvērtējumā pašu pēdējo vietu ieņemošā Irāka.

Pie mežu jautājuma, protams, nevaru nepakavēties. Interesanti ir aplūkot konkrētos rādītājus, kas mežu jomā iekļauti. Izrādās pēc rādītājiem "meža seguma pārmaiņas" un "krāja" esam pirmajā vietā pasaulē, bet mūsu rezultātu uz leju novelk trešais rādītājs - meža platību zudumi. Interesanti, ka pirmie divi balstīti uz oficiālo statistiku, ko sniedz mūsu valsts, bet trešais - visā pasaulē pēc vienas metodikas veikti mērījumi no satelīta.

Ar zivju resursu apsaimniekošanu mums iet vēl švakāk (41. vieta). Tā kā šeit tiek runāts par jūras zivīm, Šveice vērtēta netiek, bet mums priekšā ir ne tikai Igaunija, bet arī Somija, Francija, Grieķija, Nigērija, Indija...

Bet kas tad ir Latvijas panākumu atslēga - mūsu galvenie sasniegumi vides jomā, kas ļāvuši mums ierindoties otrajā vietā pasaulē?

Kā jau vajadzētu būt skaidram no iepriekš rakstītā, otro vietu pasaulē neesam iekarojuši ar saviem zaļojošajiem mežiem vai griežu pilnajām pļavām (nekādas sugas rādītājos vispār netiek apskatītas). Ziņojuma autori norāda, ka viens no iemesliem Latvijas kāpumam kopvērtējumā ir lauksaimniecības subsīdiju samazināšanās.

Jāatzīmē arī, ka esam pirmajā vietā pasaulē sēra dioksīda izmešu ziņā (t.i., radām maz šo izmešu). Šajā ziņā mums līdzās nestāv neviens. Šveice ir otrajā vietā, bet Igaunija - 127. Skaidrībai jāatzīmē, ka sēra dioksīda izmeši rodas, dedzinot ogles un naftu (tātad tie ir arī automašīnu izplūdes gāzēs).

Nākošie labākie rādītāji "Ekosistēmu vitalitātes" mērķī ir jau pieminētā bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un arī pārmaiņas ūdens daudzumā. Abos šajos rādītājos esam 11. vietā. Jāatzīmē gan, ka politikas joma "Ūdens resursi" ir vienīgā, kurā Latvijai atzīmēta situācijas pasliktināšanās, salīdzinot ar 2000. gadu. Šajā jomā ir tikai viens rādītājs - pārmaiņas ūdens daudzumā. Šajā gadījumā ir runa par upju dabiskā stāvokļa pasliktināšanos (t.i., ūdens daudzuma samazināšanās) ūdenskrātuvju veidošanas un ūdens ņemšanas dēļ.

Esam otrie, un tas ir labi

Kā jau iepriekš minēju, daļa cilvēku priecājas par to, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē, jo tas nozīmē, ka videi varam vairs īpašu uzmanību nepievērst. No iepriekš izklāstītā tad nu ir skaidrs, ka pieņemot, ka viss ir kārtībā, mēs akceptējam to, ka ūdenssaimniecība mums ir sliktāka nekā Sīrijā, bioloģisko daudzveidību aizsargājam vājāk nekā Zimbabvē, zivju resursus apsaimniekojam nemākulīgāk nekā Indija, bet mūsu meži ir sliktākā stāvoklī nekā Irākā.

Labā ziņa tiem, kas, lai attaisnotu vides interešu nobīdīšanu kaut kur dibenplānā, vicinās ar otrās zaļākās valsts karodziņu, ir tā, ka mēs varētu nogāzt visas melno stārķu ligzdas, apšaut visus mazos ērgļus un izkārt gar Latvijas robežu par biedinājumu citiem putniem un piegāzt Baltijas jūru pilnu ar naftu, bet mūsu EPI nemainītos par nevienu punktiņu - mēs joprojām būtu otrā zaļākā valsts pasaulē.

Kā būt pirmajiem?

Bet ir arī cilvēki (vienu brīdi pat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs), kas Jeila universitātes ziņojuma rezultātus redz kā apliecinājumu, ka Latvijai ir iespējams kļūt par pašu zaļāko valsti. Tas nevarētu būt sarežģīti, mums tikai jāapsteidz Šveice. Un tagad saturieties - es atrisināšu daudzus prātus nomocījušo jautājumu par to, kā Latvijai kļūt par zaļāko valsti pasaulē!

Izmantojot EPI aprēķinu metodiku un pieejamos datus, mēģināju parēķināt, kā mums visvienkāršāk izrauties vadībā. Problēma ir tā, ka Šveice mums ir priekšā vairākos rādītājos - bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, CO2 izmešu ziņā u.c. Bet es varu jūs iepriecināt - lai nokļūtu pirmajā vietā, mums nav jālauza galva, kā mazināt CO2 izmešus, labāk aizsargāt bioloģisko daudzveidību vai nodrošināt labāku gaisa kvalitāti telpās. Pietiek ar diviem vienkāršiem valdības lēmumiem - beigt subsidēt lauksaimniecību un beigt zvejot jūrā zivis. Mērķis sasniegts!

Nu ko...

Varbūt kādam, lasot iepriekš rakstīto, laiku pa laikam gribēsies iesaukties: "Kādas muļķības!" (vai tad Irākā vispār ir meži). Tad apdomājiet vai arī jūs neest starp tiem, kas, jūsmīgi sitot plaukstiņas, skandē, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Mūsu otrā vieta ir kopsavilkums visam, ko aprakstīju iepriekš.

Bet varbūt nelauzīsim galvas par kaut kādu aizjūras universitāšu veiktiem pētījumiem. Redz, mūsu pašu - Eiropas - kantoris Eurostat konstatējis, ka 2012. gadā Latvijai bija straujākais IKP pieaugums visā Eiropas Savienībā (sk. http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/latvija-joprojam-straujakais-ikp-pieaugums-es-389375). Es domāju, tas ir labs rādītājs, ka ekonomikā esam sasnieguši visu un tagad varētu pievērsties vides aizsardzībai.
-------
*Visur jāpatur prātā, ka nosauktās vietas var būt dalītas (t.i., var būt vairākas 1. vietas utt.)

Par mežu ciršanas apjomiem - lēnām un lieliem burtiem

Par Latvijas mežu ciršanas apjomiem neesmu īpaši runājis, vien pieminējis, ka gluži tik vienkārši, kā mums to mēģina iebarot (pieaug daudz, nocērtam drusciņ), nav. Galvenais iemesls tam, ka šajā jautājumā īpaši neesmu iedziļinājies, ir tas, ka krājas pieaugums un ciršanas apjomi, kā jau daudzkārt esmu minējis, ir ekonomisks rādītājs, par kuru satraukties būtu vērts tikai ekonomisko interešu pārstāvjiem. Man, piemēram, būtu vienalga, kāds ir mežu ciršanas apjoms kubikmetros, ja vien tiktu nodrošināta Latvijas mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

Bet bioloģiskās daudzveidības saglabāšana varētu būt sabiedrībai grūti uztverams uzstādījums. Sabiedrība redz kailcirtes un ir neapmierināta ar to platības nemitīgo pieaugumu, bet ekonomisko interešu pārstāvji, kas saprot tikai ekonomiskas kategorijas, runā ar sabiedrību sev saprotamā valodā - par krājas pieaugumu un izcirstajiem kubikmetriem. Sabiedrībai neatliek nekas cits, kā ēst to, ko dod, un tieši tāpēc esmu beidzot nolēmis šo jautājumu aplūkot rūpīgāk.

Ilustrācijai izmantošu LVMI "Silava" direktora Jurģa Jansona teikto 13. maija raidījumā "Labrīt, Latvija!" un 14. maijā Latvijas Radio, galvenokārt tāpēc, ka neko jaunu šajos raidījumos J. Jansons nepasaka, un dažādās mutēs viss teiktais (pat par neizremontētajām slimnīcām) ir malts neskaitāmas reizes, lai mūs visus pārliecinātu, ka viss ir kārtībā un būtu jācērt vēl vairāk.

Kā jau J. Jansons pareizi atzīmē, bioloģijā kaut kā novērtēšanai parasti izmanto izlasi jeb tā saucamo paraugkopu, pieņemot, ka mūs interesējošā rādītāja vērtība paraugkopā atbilst ģenerālkopai jeb tai kopai, ko mēs mēģinām novērtēt.

Piemērs: Ja mēs gribētu pārliecināties, ka meitenes vecumā no 12 līdz 15 gadiem ir garākas nekā zēni tajā pašā vecumā, mēs izmērītu augumu 30 zēniem un 30 meitenēm (šī būtu mūsu paraugkopa), aprēķinātu vidējo augumu katram dzimumam un pieņemtu, ka šādu vidējo iegūtu arī tad, ja izmērītu augumus visiem zēniem un visām meitenēm šajā vecumā (ģenerālkopai).

Piemērs no mežiem: "Silavas" apgalvojums, ka Latvijā meži aizņem 54% (vai vienalga, kādi procenti katrā gadījumā tiek saukti), nenozīmē, ka institūta darbinieki ir pārbaudījuši katru Latvijas hektāru, lai pārliecinātos, vai tajā ir mežs. Tas nozīmē tikai to, ka šāds meža īpatsvars ir "Silavas" meža monitoringa 16 tūkstošos parauglaukumu, un tiek pieņemts, ka šie parauglaukumi adekvāti atspoguļo situāciju Latvijā kopumā (t.i., ir reprezentatīvi Latvijai kopumā).

Šos statistikas principus ir svarīgi saprast, lai aptvertu vienu no fundamentālajiem trūkumiem apgalvojumiem par statistiski ticamajiem "Silavas" datiem, uz kuru pamata, tad mēs redzam, ka Latvijas mežos viss ir kārtībā un varam apdomāt ciršanas apjomu palielinājumu. Lieta ir tāda, ka pamatotu secinājumu izdarīšanai ir svarīgi, lai mūsu izvēlētā paraugkopa atbilstu ģenerālkopai, par kuru vēlamies izdarīt secinājumus. Atgriežoties pie piemēra par zēniem un meitenēm, ja visas mūsu mērītās meitenes būtu basketbolistes, mēs nevarētu izdarīt pamatotus secinājumus par "vidējās meitenes" augumu salīdzinājumā ar "vidējā zēna" augumu. Mēs varētu secināt tikai to, ka 12 līdz 15 gadus vecas meitenes, kas ir basketbolistes, ir (vai nav) garākas par zēniem šajā pašā vecumā.

Ar J. Jansona izmantoto argumentāciju ir otrādi - izmērot 30 dažādas meitenes, mēs gribam spriest par basketbolistēm. Man nav pamata neticēt, ka "Silavas" parauglaukumu tīkls būtu reprezentatīvs Latvijai kopumā, problēma ir tajā, ka viņš no šiem rezultātiem aicina izdarīt secinājumus, nevis par Latviju kopumā, bet par ļoti specifisku Latvijas mežu daļu.

Tātad J. Jansons mums paskaidro, ka piecos gados mežu krāja ir pieaugusi par 25-27 milj. kubikmetru (starp citu radio raidījumā tiek minēti tikai 22 milj., un tad bilance vairs tik laba nesanāk), nocērt 15 milj. kubikmetru, bet 7,5 milj. kubikmetru iet bojā dabiskā veidā, tātad "resursu apjoms" nesamazinās, un mēs varētu sākt diskusiju par ciršanas apjomu palielināšanu.

Jāsāk ar to, ka mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē Valsts meža dienests, un regulē tikai to, kas ir Meža valsts reģistrā. Tā kā gan vieni, gan otri dati mainās, konkrētus skaitļus nav vērts saukt, bet nemainās tas, ka Latvijas mežainums (t.i., mežu platība pret kopējo Latvijas platību) pēc "Silavas" monitoringa rezultātiem ir par dažiem procentiem lielāks nekā pēc Valsts meža dienesta datiem, tātad (un tas, protams, nevienu nepārsteigs) ir meži, kas oficiālajos datos neparādās. Svarīgais aspekts - ar šiem mežiem var darīt jebko - audzēt mūžīgi vai nocirst līdz pēdējam kokam jau rīt un vietā uzcelt māju. Šie meži ir ārpus Valsts meža dienesta uzraudzības un meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Uz privātajiem mežiem attiecas Meža likums un tam pakārtotie MK noteikumi, bet, kā jau J. Jansons norāda intervijā televīzijai, ciršanas apjomi šajos mežos netiek regulēti.

Ciršanas apjomus "ar lēmumu" (diskusijas, uz kuru aicina J. Jansons, rezultātā) var palielināt tikai valsts mežos. Tātad domu gājiena kopsavilkums ir - tā kā Latvijā kopumā mežu krāja palielinās, valsts mežos vajadzētu cirst vairāk. Šādai argumentācijai līdzīgs apgalvojums būtu: sievietes saņem mazāku algu nekā vīrieši, tāpēc Solvitai Āboltiņai jāpalielina alga. Varbūt tiešām Solvitai Āboltiņai varētu maksāt vairāk, un varbūt tiešām ciršanas apjomu valsts mežos varētu palielināt, bet izmantotā argumentācija to nepamato.

J. Jansons piemin arī leģendāro uzkrājumu, kas kaut kur ir un tikai gaida nociršanu, lai mēs varētu nopelnīto naudu ieguldīt bērnu slimnīcu remontos. Šeit gribu atgādināt divas bildītes no kāda senāka raksta manā blogā - "Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika":




Augšējā attēlā redzama kopējā Latvijas mežu vecuma struktūra, bet apakšējā - meži bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šajos attēlos var redzēt, ka, lai gan kopš 2001. gada Latvijā kopumā vecu mežu tiešām ir kļuvis vairāk, uzkrājums veidojas mežos, kuros mežizstrāde ir ierobežota (galvenokārt dabas aizsardzības prasību dēļ). Brīvi cērtamos mežos samazinājums redzams gandrīz visās meža vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.

Labi, es nedaudz grēkoju. Tad, kad tiek runāts par "uzkrājumu" vai "pāraugušiem mežiem", ar to saprot mežus, kas pārsnieguši ciršanas vecumu. Tātad nevar gluži tik vienkārši mest kopā visus mežus - atkarībā no valdošās sugas meža ciršanas vecums ir dažāds (piemēram, priedēm 101, bet apsēm - 41 gads). Arī šis ir vājais punkts J. Jansona argumentācijā - tie 22 (vai 25, vai 27) milj. kubikmetru pieauguma nav gluži vienmērīgi sadalīti pa visiem mežu tipiem. Saimnieciskā interese par visiem mežiem arī nav gluži vienāda. Jāraugās, lai neiznāk tā, ka pieaugumu baltalkšņu mežos mēs izmantojam, lai pamatotu intensīvāku "Rīgas priedes" ciršanu. Jā, pats J. Jansons gan norāda, ka meža vērtību nosaka cilvēka prasme ar to apieties, bet tas kaut kā nesaskan ar nemitīgajiem aicinājumiem "novākt" apšu un baltalkšņu audzes un aizstāt ar kaut ko vērtīgāku.

Ja lasītājs sāk satraukties, lasot visu iepriekš rakstīto, varu nomierināt: lai kādus skaitļus no savas cepures izvilktu J. Jansons, koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos joprojām (vismaz pagaidām) nosaka Valsts meža dienests (VMD). Šī institūcija līdz šim ir godam noturējusies pret politisku spiedienu, izņemot ciršanas apjomu palielinājumu 2009.-2010. gadam, kad dienests gan norādīja Zemkopības ministrijai, ka gluži pārdomāts šis palielinājums nav, bet uzdevums piemest kubikmetru miljonus atļautajam apjomam palika nemainīts. Jāpatur prātā, ka VMD pieļaujamo ciršanas apjomu rēķina reālam, nevis statistiskajam mežam. Viņu rīcībā ir informācija par visu ģenerālkopu līdz katram meža nogabalam. Jā, ir meži, kas nav iekļauti Meža valsts reģistrā, bet, kā jau iepriekš minēju, ar šiem "neoficiālajiem" mežiem rēķināties, plānojot mežu apsaimniekošanu, nebūtu saprātīgi šā vai tā. Jā, privātajos mežos šāds maksimāli pieļaujamas apjoms noteikts netiek, bet tur nu lielā mērā viss ir pašu īpašnieku ziņā - tiešā veidā neviens nevar viņus piespiest ciršanas apjomus ne palielināt, ne samazināt.

Pievērsiet uzmanību: VMD nosaka maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu - griestus, kurus pārsniegt nedrīkst, ja negribam, lai cērtamu mežu platības iet mazumā. Domājat, viņi nezina par uzkrājumiem un pāraugušām audzēm? Protams, zina un savos aprēķinos jau ir iekļāvuši. No aprēķiniem VMD izslēdz mežus, kurus cirst ir aizliegts, bet pārējos mežos aprēķinu balsta uz tīri ekonomiskiem principiem - cērtamu mežu platību vienmērīgu plūsmu. Tātad, saprātīgi saimniekojot (t.i., ievērojot arī citas, ne tikai ekonomiskās intereses), šos griestus vispār nav iespējams sasniegt. Aprēķinā, piemēram, iekļauti arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valdījumā esošie meži īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai gan daļā šo mežu nav būtisku ciršanas ierobežojumu, cerams, ka drīzumā to saimnieciska izmantošana tiks pārtraukta. Arī mežu neciršana putnu ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvara samazināšana, noteikta vecu mežu īpatsvara saglabāšana utt. VMD aprēķinā nav iekļauta. Zemkopības ministrijai gan ir dots valdības uzdevums izstrādāt principus sabiedrības un vides aizsardzības interešu ņemšanai vērā, nosakot maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu, bet ar šo uzdevumu, cik zinu, Zemkopības ministrija joprojām nav tikusi galā.

Nedaudz vēlos pieskarties arī pašu meža nozares pārstāvju veiktajiem aprēķiniem. Lūk, AS "Latvijas valsts meži" aprēķins par ikgadējiem ciršanas apjomiem uzņēmuma apsaimniekotajos mežos turpmākos 50 gadus:

Redzams, ka minimāls ciršanas apjomu pieaugums tiek prognozēts, bet būtībā visu laiku tas saglabājas ap 16 tūkstošiem hektāru gadā.

Ko ar to visu gribu teikt? Kamēr pastāvēs (un tiks ievērota) pašreizējā kārtība ciršanas apjomu noteikšanai, mums nav pamata satraukumam par to, ka Latvijas valsts mežos meži kopumā kubikmetru vai hektāru izteiksmē varētu iet mazumā, tos pārāk izcērtot. Par privātajiem mežiem neko nevar zināt, un tāpēc jo īpaši svarīgi ir ciršanas apjomus valsts mežos plānot ilgtermiņā, nevis pielāgoties privāto cirstgribēšanas vai negribēšanas neprognozējamām svārstībām (kā tas tika darīts 2009.-2010. gadā). Skaidrs arī tas, ka ciršanas apjomu palielināšana būtu nepamatota.

Vai šīm nākotnes izredzēm vajadzētu mums ļaut gulēt mierīgi? Jā, ja mežu redzam kā koksnes kubikmetrus. Lielākā daļa sabiedrības to tomēr tā neredz. Kamēr Zemkopības ministrija nebūs izdomājusi, kā ierēķināt ciršanas apjomos arī vides un sabiedrības intereses, kamēr Jurģis Jansons vai kāds cits gudrs vīrs televīzijā un radio nestāstīs, ka melno stārķu ligzdošanas sekmes ir uzlabojušās, meža putnu populācijas atkopjas kopš ciršanas pārtraukšanas ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvars būtiski samazinās, iedzīvotāji ir apmierināti ar mežu apsaimniekošanu to dzīvesvietu apkārtnē un netiek samazinātas sēņošanas un ogošanas iespējas, tikmēr pamatu mierīgai gulēšanai neredzu.