Kāpēc LVM grib koku ciršanas noteikumu grozījumus?

Kad pirms diviem gadiem tika pirmoreiz virzīta ideja par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., tievāku koku ciršanas atļaušanu) priežu, egļu un bērzu mežos, noteikumu virzītāji vispār nevērtēja, kā šādas pārmaiņas ietekmētu valsts mežus un arī AS "Latvijas valsts meži" (LVM) uzsvēra, ka viņi pēc caurmēra necērt*, tāpēc viņus šie grozījumi īpaši neskar.

Tagad, kad grozījumi tiek virzīti vēlreiz, retorika ir mazliet mainījusies (par ko mazliet tālāk), taču grozījumu ietekme uz valsts mežiem netiek vērtēta joprojām, pamatojot to ar argumentu, ka koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos aprēķina Valsts meža dienests un ar rīkojumu apstiprina Ministru kabinets.

Taču ir skaidrs, ka LVM šos grozījumus ļoti grib. Pirmkārt to apliecina Zemkopības ministrijas iecirtīgā turēšanās, ka grozījumus noteikti jāattiecina arī uz valsts mežiem, lai gan visa grozījumu nepieciešamības argumentācija un veiktā analīze par iespējamiem ieguvumiem attiecas tikai uz privātajiem mežiem. Otrkārt, tieši LVM bija tie, kas jau pirms diviem gadiem uzņēmās veikt izvērtējumu grozījumu ietekmi uz vidi un, lai gan uzņēmumā netrūkst sertificētu dabas aizsardzības ekspertu, uzticēja to veikt meža ekonomikas speciālistam, turklāt tam pašam, kas izstrādājis noteikumu grozījumu ekonomisko pamatojumu. Tad nu nav nekāds pārsteigums, ka veiktais izvērtējums ir ļoti nepilnīgs un tendenciozs.

Bet kāpēc gan LVM tik ļoti cīnās par noteikumu grozījumiem, kas uzņēmuma apsaimniekotos mežus šķietami neskars? Iespējas ir vairākas.

Lielāks pieprasījums pēc stādiem

Atgādinu, ka ieplānotie koku ciršanas noteikumi, lai gan tiek virzīti ar lozungiem par brīvību meža īpašniekiem, nāk komplektā ar stingrākiem noteikumiem mežu atjaunošanā (par to jau esmu rakstījis šeit), prasot pēc caurmēra nocirstos mežus atjaunot mākslīgi pat vietās, kur, kā norādījuši daži mežkopji, mākslīga atjaunošana ir neracionāla.

Jāatzīst, ka tad, kad viens no meža nozares pārstāvjiem man minēja, ka tieši iespēja notirgot savus stādus varētu būt galvenā LVM interese koku ciršanas noteikumu grozījumos, neuztvēru to īpaši nopietni. Taču zemkopības ministrija biroja vadītāja Jāņa Eglīša izteikumi Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā lika saprast, ka arī ZM acīs šis ir svarīgs apsvērums. Šeit redzamajā video (1:23:25) J. Eglīts, runājot par plānotajiem noteikumu grozījumiem un tajos paredzēto mežu mākslīgo atjaunošanu, norāda, ka "pats būtiskākais" ir tas, ka LVM tehnoloģijas ļauj izaudzēt ātraudzīgākus kokus, "tāpēc nepieciešams virzīties šajā virzienā".

Cirsmu koncentrācijas iespējas

Kā jau minēju iepriekš, šoreiz LVM retorika ir mazliet mainījusies. Kategoriskā "mēs pēc caurmēra necērtam" vietā nācis arguments, ka noteikumu grozījumi atvieglotu cirsmu plānošanu. Lai gan līdz galam tas pateikts netiek, bet būtībā tas nozīmē to, ka būtu vēl lielākas iespējas veikt LVM īstenoto cirsmu koncentrāciju, t.i., tā vietā, lai pārvestu tehniku uz citu vietu, kur ir pēc vecuma cērtami meži, varētu nocirst ieplānotajā mežizstrādes vietā arī audzes, kas vēl nav sasniegušas noteikto vecumu, bet atbilst atļautajam ciršanas caurmēram. Piemēram, pie manām mājām, rādot plānoto ciršanas vietu, LVM pārstāvis mierināja, ka otrs turpat esošais meža nogabals nebūs cērtams vēl gadus trīsdesmit. Taču galvenās cirtes caurmēra samazināšana varētu ļaut LVM negaidīt un nocirst šo mežu uzreiz.

Cērtamu mežu ir mazāk nekā šķiet

Šis varētu būt nepatīkamākais skaidrojums LVM vēlmei pēc koku ciršanas noteikumu grozījumiem - varbūt faktiski dabā cērtamu mežu ir mazāk, nekā rāda Valsts meža dienesta dati, pēc kuriem tiek rēķināts maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms. Tātad, lai varētu nocirst tik, cik pēc "tāmes" paredzēts, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas.

Šai hipotēzei apstiprinājumu varam rast, salīdzinot LVMI "Silava" veiktā mežu monitoringa datus ar Valsts meža dienesta datiem.

Ciršanas vecumu pārsniegušo valsts mežu platības
pēc Valsts meža dienesta un LVMI "Silava" datiem.

Jāņem vērā gan daži apsvērumi, kuru dēļ nevar uzreiz droši apgalvot, ka dabā LVM apsaimniekotajos mežos patiešām cērtamu mežu ir mazāk nekā šķiet. Pirmkārt, to, kas ir dabā, īsti neparāda nevieni no šiem datiem (piemēram, daļa datos uzrādīto mežu datu publicēšanas brīdī jau ir nocirsta). Otrkārt, nevieni no datiem neļauj atsevišķi izdalīt tieši LVM apsaimniekotos mežus (kas ir lielākā daļa no valsts mežiem, bet ne visi). Treškārt, tā kā "Silavas" dati neļauj izdalīt aizsargājamos mežus, šajā grafikā iekļauti ne tikai reāli ciršanai pieejamie, bet visi ciršanas vecumu sasniegušie valsts meži, nezinot, cik no tiem faktiski ciršanai nav pieejami.

Tajā pašā laikā tas, ka cērtamu bērzu mežu LVM apsaimniekotajos mežos ir mazāk, nekā liecina Valsts meža dienesta dati, jau sen nav noslēpums, lai gan tas īpaši netiek afišēts. Tāpēc tas, ka starpība starp ciršanas vecumu sasniegušu priežu un bērzu mežu platību pēc Valsts meža dienesta un LVMI "Silava" datiem pārsniedz šo mežu maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu vienai piecgadei, rada nopietnas bažas.

Kā redzams, iespējas, kāpēc LVM tik ļoti grib panākt koku ciršanas noteikumu grozījumus, kas uzņēmumu it kā nemaz īpaši neinteresē, ir vairākas. Par to, ka meža īpašniekiem tie varētu nest nepamatoti sadārdzinātas meža atjaunošanas izmaksas, lai satraucas īpašnieki paši (droši vien, ja Latvijas Meža īpašnieku biedrība nebūtu LVM kontrolē, viņi to arī darītu), taču lielāka kailciršu koncentrācija un iespēja, ka vecu mežu jau tagad ir mazāk nekā uzrāda statistika, prasa pēc nopietna noteikumu grozījumu izvērtējuma arī no vides viedokļa pat tad, ja LVM neplāno palielināt savus koku ciršanas apjomus.

-----
*Skaidrībai atgādinu, ka meža ciršanas noteikumi ļauj nocirst mežu galvenajā cirtē, kad koki sasnieguši noteiktu vecumu vai noteiktu resnumu (caurmēru). Ciršana pēc caurmēra ļauj nocirst mežu tad, kad atļauto ciršanas vecumu tas vēl nav sasniedzis.

Mežu ciršanas apjomi pieaug

Jau sen esmu pieradis pie meža nozares lobija tieksmes sagrozīt ne tikai faktus, bet pat valodu, lai tikai demonstrētu, ka ar Latvijas mežu apsaimniekošanu viss ir kārtībā. Arī vairs ne pārsteidzoši, tomēr nepatīkamāk ir tad, kad šādi rīkojas Zemkopības ministrijas pārstāvji, kam it kā vajadzētu pārstāvēt sabiedrības intereses, nevis nodarboties ar demagoģiju meža nozares lobija labā.

Viens šāds gadījums dokumentēts vakar Latvijas Dabas fonda organizētajā diskusijā ar politiķiem (video atrodams šeit: https://www.facebook.com/dabasfonds/videos/401833264091012/). Manu komentāru, ka meži tiek cirsti pārāk intensīvi (1:26:25) zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts pārvērta par apgalvojumu, ka ciršanas apjomi ir pieauguši, norādot, ka "cirsmu līmenis ir visu laiku apmēram vienā līmenī" un nav pieaudzis (1:27:16), un vēlāk gāja vēl tālāk, apvainojot mani melos par ciršanas apjomu pieaugmu (1:42:50) un izvelkot no azotes grafiku, kas skaidri parāda, ka... ciršanas apjoms ir pieaudzis.

Jāņa Eglīša demonstrētais grafiks ar mežu ciršanas apjomu pārmaiņām
(kadrs no Latvijas Dabas fonda video).

Šis man atgādināja kaut kur dzirdētu ekspertimentu, kad auditorijai priekšā noliek baltu bumbiņu un prasa, kādā krāsā tā ir. Patiesībā eksperimenta upuris ir tikai viens, bet pārējie cilvēki auditorijā ir sarunāti un vienā balsī apgalvo, ka bumbiņa ir melna. Tad nu eksperimenta vadītājs vairākkārt pārjautā upurim, vai viņš patiešām redz baltu bumbiņu, līdz šis cilvēks tiešām sāk šaubīties par to, ko redz, un sāk sliekties piekrist pārējiem, ka bumbiņa tomēr ir melna.

Šī nav pirmā reize, kad meža nozares pārstāvji par spīti acīmredzamiem un viegli pārbaudāmiem faktiem apgalvo, ka ciršanas apjomi Latvijā ir stabili. Protams, rūpīgi meklējot, varētu atrast periodu, kurā ciršanas apjomu pieaugums nav novērojams (piemēram, skatoties no 1999. vai 2010. gada), taču kopumā pieauguma tendence ir acīmredzama. Šeit atstāšu jums dažus grafikus, kas to uzskatāmi parāda.

Šis grafiks balstīts uz tiem pašiem datiem, ko diskusijā demonstrēja J. Eglītis.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1993. līdz 2018. gadam.

Ja pakāpjamies atpakaļ līdz 1980. gadam, grafiks izskatās šādi.

Mežizstrādes apjoma pārmaiņas Latvijā no 1980. līdz 2018. gadam.

Protams, ciršanas apjomi pa gadiem svārstās, ko arī diskusijā izmantoja J. Eglītis, it kā atspēkojot apgalvojumu par ciršanas apjomu pieaugumu, norādot, ka lielākais ciršanas apjoms bija 1999. gadā. Taču, ja mēs skatāmies vidējos ikgadējos ciršanas apjomus pa desmitgadēm, ciršanas apjomu pieaugums redzams īpaši skaidri.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.

Zināmu lomu šajā grafikā varētu spēlēt tas, ka pēdējā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, taču, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada.

Visbeidzot Dagņa Dubrovska apkopotie dati ļauj mums atkāpties vēl tālākā pagātnē un pārliecināties, ka tik augstus ciršanas apjomus kā šobrīd Latvija nav piedzīvojusi vismaz pēdējos 100 gadus.

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/Mezhi%20konf%
20materiali/latvijas_meza_resursu_vertejums_DagnisDubrovskis.pdf

Protams, ciršanas apjomu pārmaiņas zināmā mērā ietekmē arī tas, ka cērtamu mežu platības ir mainījušās, taču ar to vien nevar izskaidrot lēcienu ciršanas apjomu 20. gs. 90. gadu vidū-beigās, no kura neesam nolaidušies joprojām.

Ļaudis, kuru atbildībā bija Latvijas meži laikā no 20. gs. 40. līdz 80. gadiem, cērtot mežus ar salīdzinoši mazu intensitāti, mums ir atstājuši gan bagātīgus koksnes resursus, gan lielas dabas vērtības, bet diemžēl šodien par nozari atbildīgie mežā redz tikai koksni, un tieši tas ir pamatā pašreizējiem konfliktiem par Latvijas mežu apsaimniekošanu. Un, ja koksnes resursu ieguvē ieinteresētie, mēģina sagrozīt pat tik elementāri pārbaudāmus faktus kā koku ciršanas apjomu pārmaiņas, kā gan var ticēt jebkam, ko saka šīs nozares runasvīri vai Zemkopības ministrija?

Sabiedrības interesēs ir veicināt gaismu

Mežsaimniecība ir faktiski tā nozare, kur tie procesi, kas notiek dabā – fotosintēze, gaisma – mēs viņu varam veicināt vai mēs viņu varam atstāt dabiskai atjaunošanai, un es domāju, ka sabiedrības interesēs ir veicināt.
(Edvīns Zakovics, AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis raidījumā "Krustpunktā", 07.08.2019.)

Šodien, mans dārgais lasītāj, rubrikā "Viesturs klausās radio" atskatīsimies uz Latvijas Radio 7. augusta raidījumu "Krustpunktā", kur tika izvaicāts AS "Latvijas valsts mežu" valdes loceklis Edvīns Zakovics (skatāms šeit). Nevar nepiekrist E. Zakovica minētajam, ka sabiedrības interesēs ir veicināt gaismu, tāpēc vēlos izgaismot dažus jautājumus, kur LVM pārstāvja teiktais nebija gluži "visa patiesība un tikai patiesība".

FSC standarts ir

Raidījuma sākumā E. Zakovicam tiek uzdots jautājums par to, ka pusē apsaimniekotās platības LVM vairs nav ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta FSC. E. Zakovics, turoties pie LVM komunikācijas vadlīnijām, norāda, ka sertifikāts, ko paši savulaik pasnieguši kā garantiju ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai, nemaz nav tik svarīgs, un uzsver, ka galvenais iemesls tam, ka LVM atteikušies no šī sertifikāta pusē apsaimniekoto mežu, ir neskaidrības ar FSC standartu Latvijai (pie neskaidrībām, protams, vainojot vides organizācijas).

Šeit droši vien nebūtu vietā izplūst detaļās kā LVM paša E. Zakovica personā cītīgi bremzēja nacionālā standarta izstrādi, brīžiem novedot diskusijas līdz pilnīgam absurdam. Svarīgāk būtu atzīmēt, ka, lai gan formāli nacionālā FSC standarta Latvijā tiešām nav, reāli pavisam skaidri un LVM izmantojami pagaidu standarti ir (turklāt atrodami pašu LVM interneta lapā šeit). Jā, vēl nav skaidrs, kāds būs jaunais standarts. Nav arī skaidrs, pēc cik gadiem tas stāsies spēkā, bet pilnīgi skaidrs, ka šogad un nākamgad LVM par to vēl nebūs jāsatraucas. Tāpēc tas, ka LVM atteikušies no FSC sertifikāta pusē apsaimniekoto mežu jau 2016. gadā, drīzāk liecina par nespēju izpildīt esošo standartu prasības, nevis bailes no jaunā standarta.

Mežus cērt arvien vairāk

No raidījuma vadītāja teiktā, ka paliek arvien vairāk izcirtumu, E. Zakovics veikli izvairās, sākot stāstīt, kā tiek aprēķināti pieļaujamie ciršanas apjomi valsts mežos, taču uz skaidru Arņa Krauzes jautājumu: "Vai mežus mēs cērtam arvien vairāk?" atbild ar tikpat skaidru: "Nē."

Taču fakti neliecina par labu šim "nē". Zemāk redzamais grafiks parāda, ka vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi kopš 1981. gada katrā desmitgadē ir bijuši lielāki nekā iepriekšējā desmitgadē. Jā, pēdējā grafikā attēlotā desmitgade vēl nav noslēgusies, bet, lai vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi būtu iepriekšējās desmitgades līmenī, 2019. un 2020. gadā mežizstrādes apjomam būtu jābūt zem 8 milj. m3 gadā, t.i., tik zemiem, kā tie nav bijuši kopš 1997. gada. Šāds ciršanas apjomu kritums laikam nav pārlieku reāls.

Vidējie ikgadējie mežizstrādes apjomi pa desmitgadēm.

Arī skatoties pa gadiem, redzams, ka pēdējos gados jaunradīto izcirtumu platības tikai aug, pērn sasniedzot augstāko līmeni šajā gadsimtā.

Avots: Valsts meža dienests

LVM ietekmē plašsaziņas līdzekļus

Tā kā reizēm tieši es esmu tas, kura dēļ "pa muguru" par nepareizu publikāciju vai sižetu no LVM dabū kāds no plašsaziņas līdzekļiem, par šādiem gadījumiem esmu dzirdējis daudz. Šeit gribu teikt lielu paldies Sarmītei Kolātei par šī jautājuma aktualizēšanu, jo esmu pārliecināts, ka LVM ietekme uz plašsaziņas līdzekļiem ir lielāka nekā Aivaram Lembergam u.c. izslavētajiem oligarhiem, bet līdz šim neviens par to publiski nav atļāvies runāt. S. Kolāte kļūdījās tikai tajā, ka šie aizrādījumi esot "maigi". Nē, vismaz tajos gadījumos, par ko es esmu dzirdējis, no maiguma nav bijis ne smakas, bet sarunas ir bijušas agresīvas un visnotaļ nepatīkamas, reiz pat atstājot adresātu asarās un neizpratnē, ko viņš tādu izdarījis (jo reklāmas daļa acīmredzot nav zinājusi par nevēlamu publikāciju vienā no izdevniecības žurnāliem). Jā, E. Zakovicam taisnība, ka šie zvani nenāk no LVM valdes locekļiem. Tajos gadījumos, par ko man zināms, zvanītājs bijis LVM komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs.

LVM "ziedojumi" finansē LVM vēlamo propagandu

Šķiet, visvairāk no patiesības E. Zakovics aizmaldījās, sākoties sarunai par LVM "ziedojumiem". LVM pārstāvis grib skaidri norādīt, ka "mēs nekādus tieši portālus nefinansējam" (šeit LVM finansējuma saņēmēju sarakstā atradīsiet vismaz trīs dažādus portālus). Raidījums "De Facto" savā sižetā nesen ziņoja (sk. šeit), ka Meža attīstības fonda padomē, kas vērtē šo "ziedojumu" piešķiršanu, ir pārstāvji arī no LVM un Latvijas Meža īpašnieku biedrības (kuras vadītājs ir LVM padomes loceklis). To, vai šī informācija atbilst patiesībai, pārbaudīt nevaru, jo Zemkopības ministrijas interneta lapā publicētais MAF padomes sastāvs ir acīmredzami novecojis, taču, ja atbilst, tad pašu LVM un LVM pārstāvētās LMĪB klātbūtni lēmumu pieņemšanā par LVM "ziedojumiem" grūti nosaukt kā citādi kā vien par tiešu finansēšanu.

Un tad pienāca vienīgā reize, kad, raidījumu klausoties, gandrīz sāku smieties - E. Zakovics: "Mēs nevaram ietekmēt tos pieteikumus, kas nāk uz Meža attīstības fondu." Šeit vietā citēt nesen publicēto Valsts kontroles ziņojumu (pilnībā lasāms šeit): "Analizējot atbalstītos un īstenotos projektus, secinājām, ka ik gadu lielākais finansējums sabiedrības informēšanas pasākumiem tiek piešķirts biedrībām – “Zaļās mājas” un “Latvijas Mežu sertifikācijas padome”." LVM ir biedrs un līdz ar to finansētājs abām šīm organizācijām, turklāt LVM pārstāvji ir abu šo organizāciju padomēs (t.sk., pats E. Zakovics LMSP). Savukārt Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācija, kas stāv aiz portāla "Zeme un valsts", cik var spriest pēc LVM interneta lapā (šeit) rodamās informācijas, ir tā pati LMĪB, kuras padomē arī ir LVM pārstāvis. Vai, zinot visus šos faktus, mums tiešām vajadzētu ticēt, ka LVM nevar ietekmēt projektus, kas tiek iesniegti Meža attīstības fondā?

Dabas aizsardzība nemazina nodarbinātību meža nozarē

Avots: Zemkopības ministrija

Runājot par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (par ko varat parakstīties šeit) E. Zakovics pauž bažas par to, kas notiks ar cilvēkiem, kas mežā strādā, satraucoties, ka viņiem nāksies aizbraukt. Līdzīgi argumenti tiek piesaukti gandrīz katru reizi, kad runa par dabas aizsardzību mežā - vai tā būtu mikroliegumu veidošana mazajam ērglim, vai īpaši aizsargājamu meža biotopu saglabāšana. Tajā pašā laikā nav neviena aprēķina (vismaz publiski atrodama), kas ar faktiem (nevis tikai bažām) pierādītu dabas aizsardzības esošo vai prognozējamo negatīvo ietekmi uz nodarbinātību meža nozarē. Faktiski galvenais faktors, kas mazina darbavietu skaitu meža nozarē ir pašas nozares attīstība. Un arī bažas par šiem cilvēkiem ir visai liekulīgas, jo, demonstrējot zemāk redzamo diagrammu Meža konsultatīvās padomes sēdē, Zemkopības ministrijas pārstāvis norādīja, ka pēdējos gados "nekas īpaši mainījies nav". Kā redzams, šis "nekas īpašs" ir nodarbināto skaita samazinājums par astoņiem tūkstošiem kopš 2013. gada. Neviens LVM pārstāvis nepiecēlās paust bažas par šiem astoņiem tūkstošiem cilvēku, kam varbūt nāksies aizbraukt...

Kāpēc jāgroza koku ciršanas noteikumi

Plašsaziņas līdzekļi ziņo, ka augustā-septembrī Zemkopības ministrija varētu virzīt tālāk grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas pieļautu tievāku koku nociršanu galvenajā cirtē. Kāds autors reiz rakstīja, ka, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki karo, jums to nevajag prasīt viņiem pašiem, bet vienkārši paskatīties, ko viņi no tā iegūst. Tad nu, kamēr gaidām Zemkopības ministra Kaspara Gerharda solītās diskusijas par noteikumu grozījumiem, aicinu izvērtēt, ko par iespējamiem noteikumu grozīšanas iemesliem liecina dati.

Šim pārskatam esmu izmantojis publiski pieejamos Valsts meža dienesta datus par 2017.-2019. gadu: http://www.vmd.gov.lv/valsts-meza-dienests/statiskas-lapas/publikacijas-un-statistika/meza-statistikas-cd?nid=1809#jump Tātad katrs, kam nav slinkums, var šeit redzamos grafikus pārbaudīt. Iemesls, kāpēc esmu izvēlējies šo periodu ir arī tas, ka VMD dati par iepriekšējiem gadiem datubāzes pārmaiņu dēļ ar jaunākajiem datiem nav salīdzināmi, taču sakritības pēc 2017. gads bija arī tas, kad pirmoreiz tika virzīti šie noteikumu grozījumi.

Meža nozares pārstāvji bieži uzsver to, kā dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei. Kā zināms, pat valdības deklarācijā ietverts punkts, ka saimnieciskajai darbībai pieejamās mežu platības nedrīkst samazināties. Labā ziņa nozarei - šajos gados tās nav samazinājušās. 2019. gadā koksnes ieguvei pieejamā mežu platība (t.i., platība, kurā atļauta galvenā cirte, neskaitot izcirtumus) ir pat mazliet lielāka (par 0,78%) nekā tā bija 2017. gadā.

Tiktāl viss labi - Meža politikas pamatnostādnēs un valdības deklarācijā nospraustais mērķis ir izpildīts. Taču, ja sadalām mežus pēc valdošās sugas un apskatām trīs svarīgākās no tām (un tās, uz kurām vērsti plānotie grozījumi koku ciršanas noteikumos) - priedi, egli un bērzu, viss vairs nav tik jauki. Koksnes ieguvei pieejamās egļu un bērzu mežu platības gan ir augušas, bet priežu mežu platības ir samazinājušās.

Lai gan meža nozares plānošanas dokumentos runāts par kopējo platību, svarīgi paturēt prātā, ka reālajā dzīvē konflikts starp dabas aizsardzības un koksnes ieguves platībām norisinās mežu "vecajā galā", jo dabai svarīgākie ir vecākie meži un koksnes ieguve notiek galvenokārt tajos mežos, kas sasnieguši Meža likumā noteikto ciršanas vecumu, kamēr platību pieaugums, protams, notiek "jaunajā galā" (atjaunojot izcirtumus vai ieaudzējot mežu lauksaimniecības zemēs). Ja skatāmies uz tiem mežiem, kas sasnieguši ciršanas vecumu (priedei - 101 gads, eglei - 81 gads, bērzam - 71 gads), situācija ir vēl sliktāka - samazinājums redzams gan priežu, gan egļu, gan bērzu mežos.

Nu ko - tad meža nozares runasvīriem taisnība? Dabas aizsardzība atņem platības koksnes ieguvei? Ne gluži. VMD publiski pieejamie dati gan neļauj izsekot, kas notiek ar katru konkrēto meža hektāru (vai tas kļuvis aizsargājams vai nocirsts), taču pieejamie dati mums ļauj novērtēt kopējos apjomus, kādos mežus piemeklējis tas vai cits liktenis. Šeit esmu salīdzinājis aizsargājamo platību pieaugumu starp 2017. un 2019. g., ar tām platībām, kas šajā laikā nocirstas. Nocirsto platību veido 2017. un 2018. g. nocirsto platību kopsumma, kas ietver visus mežizstrādes veidus, izņemot izlases cirtes un kopšanas cirtes. Kā redzams, aizsargāto platību pieaugums ir niecīgs uz nocirsto platību fona.

Protams, nocirstā platība ir lielāka nekā iepriekšējā grafikā redzamais ciršanas vecumu sasniegušo mežu samazinājums. Tas skaidrojams gan ar to, ka daļa mežu šajā periodā sasnieguši ciršanas vecumu (bet vēl nav nocirsti) un daļa mežizstrādes notiek mežos, kas ciršanas vecumu vēl nav sasnieguši (un tāpēc iepriekšējā grafikā nav ietverti). Šā vai tā no šiem datiem skaidri redzams, ka Latvijas mežu apsaimniekošanu nekādi nevar nosaukt par ilgtspējīgu pat tad, ja skatāmies tikai no koksnes ieguves viedokļa. No šī viedokļa raugoties, ciršanas vecumu sasniegušām mežu platībām, kurās atļauta galvenā cirte, vajadzētu būt nemainīgām, taču šīs platības samazinās, un tas notiek galvenokārt mežizstrādes dēļ, bet dabas aizsardzība ir vien mazs akmentiņš meža nozares riteņos.

Savukārt dati par mežu vecuma struktūru ļauj mums mazliet ieskatīties nākotnē. Zemāk ar bultiņām esmu atzīmējis pirmo vecuma grupu, kas pārsniedz noteikto ciršanas vecumu (I bonitātes mežiem). Te mēs varam redzēt, ka mežu, kas sasniedz ciršanas vecumu, platības priežu mežos strauji samazināsies apmēram pēc 40 gadiem, savukārt bērzu mežos jau pēc desmit gadiem. Egļu situācija izskatās labāk, taču jāpatur prātā, ka visos šajos mežos (arī egļu) pēdējos gados samazinājusies ciršanas vecumu pārsniegušu mežu platība (sk. iepriekšējos attēlus). Tātad jau šobrīd tiek cirsts vairāk mežu nekā cērtamu mežu nāk klāt.

Lai nenonāktu līdz tam, ka vispār nav ko cirst, iespējas ir divas: 1) samazināt ciršanas apjomu; 2) samazināt atļauto ciršanas vecumu. Un tieši tik vienkāršs ir arī stāsts par koku ciršanas noteikumu grozījumiem - mežus cērt pārāk daudz un, lai varētu turpināt cirst tikpat daudz, jātiek pie jaunāku mežu ciršanas. Lai varētu cirst jaunākus kokus, būtu jāgroza Meža likums, bet Zemkopības ministrija izvēlējusies vieglāko ceļu - ar grozījumiem koku ciršanas noteikumos ļaut tievāku koku ciršanu arī tad, ja tie nav sasnieguši likumā noteikto vecumu. Un stāsts nav par konkurētspēju, kapitālvērtību, brīvību meža īpašniekiem utt., bet tikai par vēlmi nemazināt ciršanas apjomus, kas ir acīmredzami neilgtspējīgi.

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu parādīt, ko nozīmē koncentrēšanās tikai uz meža kapitālvērtību, nedomājot par citām meža vērtībām. Uzreiz gan teikšu, ka mans stāsts, lai būtu saprotamāks, ir vienkāršots, taču noteikumu grozījumu būtību tas atspoguļo adekvāti.

Analītisko stāstu par meža kapitālvērtību un noteikumu grozījumu ietekmi uz to (bet tikai to) varat redzēt šeit atrodamajā Dagņa Duborvska prezentācijā, kas izmantota kā formālais pamatojums noteikumu grozījumiem. Te no šīs prezentācijas izkopēts grafiks, kas ir mana stāsta pamatā:

Zilā līnija - spēkā esošās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā meža atjaunošanas prakse; 
oranžā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un vēlamā atjaunošanas prakse;
pelēkā - ieteiktās normatīvo aktu prasības un līdzšinējā atjaunošanas prakse

Bet tagad, lai saprastu, kā augstāk redzamais grafiks (konkrēti - oranžā līnija) izpaužas dabā, iedomāsimies hipotētisku mežu, kurā katrs koks simbolizē vienu meža nogabalu...

Šāds ir mūsu mežs šobrīd, pirms noteikumu grozījumu apstiprināšanas. Tajā aug viens liels, viens vidējs un trīs mazi koki. Mūsu mežā dzīvo pūce. Pūce ir liels putns, tāpēc var dzīvot tikai cita liela putna - melnās dzilnas - izkaltā dobumā, un melnā dzilna šādu dobumu var izkalt tikai lielajā kokā. Arī nocirst mums ir atļauts tikai lielo koku. Tā vērtība ir 30 naudiņas. Mazos un vidējos kokus mums nav atļauts cirst, tāpēc tos pārdot nevaram, un arī visa meža kopējā kapitālvērtība ir 30 naudiņas.

Un tad tiek grozīti koku ciršanas noteikumi, un mums ir atļauts nocirst arī vidējo koku. Tieši kā sola noteikumu grozītāji, mēs esam vienā mirklī palielinājuši sava meža kapitālvērtību. Pašā mežā gan, protams, nekas nav mainījies.

Priecīgi par doto iespēju mēs nocērtam tos kokus, ko ļauts nocirst, un, protams, iestādām to vietā jaunus. Šāds izskatās mūsu mežs pēc kāda laika - mazie koki ir paaugušies un kļuvuši par vidējiem, nocirsto koku vietā aug mazi koki, meža kapitālvērtība ir kļuvusi vēl lielāka, bet... pūcei mūsu mežā vietas vairs nav.

Tagad esam nocirtuši vidējos kokus, bet mazie ir paaugušies. Meža kapitālvērtība ir kritusies, taču tā joprojām ir lielāka nekā pirms koku ciršanas noteikumu grozījumiem, turklāt nākamajā periodā tā atkal augs. Stādot augstvērtīgākus stādus, mēs varam saīsināt laiku, kurā mazie koki kļūst par vidējiem kokiem.

Taču, turpinot šādi saimniekot, lielu koku mūsu mežā vairs nebūs, melnajai dzilnai nebūs koka, kurā izkalt dobumus, un pūcei nebūs dobuma, kurā ligzdot - mūsu meža vērtība dabai nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz, pirms noteikumu grozīšanas.

Un tomēr tos izcērt!

Droši vien katras jomas profesionāļiem ir sava valoda - jēdzieni, kas it kā ir latviski, taču īsti neatbilst tam, kā tos lieto tauta. Redz, Gaiziņkalns nav kalns, bet paugurs, Deglava tilts nav tilts, bet pārvads, un ķirsis nav oga, bet ķirbis gan ir. Parasti profesionāļi, dzirdot tautas pieļautās "kļūdas", vieglā pārākuma apziņā vienkārši norāda uz neprecīzo izteikumu, bet ir arī tādas pārteikšanās, kuras dzirdot profesionāļi aizsvilstas (pamēģiniet, piemēram, pateikt ornitologam "putni un dzīvnieki").

Meža nozares runasvīri šajā jomā ir gājuši vēl tālāk. Pēdējā laikā parādījusies tendence asi apkarot frāzi "mežu izciršana", tos, kas šo frāzi izmanto, ierindojot pie meža nozares pretiniekiem vai labākajā gadījumā vienkārši nejēgām. "Mežu izciršana", lūk, esot tas pats, kas "atmežošana", t.i., meža nociršana, to pēc tam vairs neatjaunojot, bet zemi izmantojot citiem mērķiem. Meža nozare Latvijā nodarbojoties ar "mežu ciršanu", bet nekādā gadījumā ne ar mežu izciršanu, un tie, kas apgalvo pretējo, akli seko vides organizāciju demagoģijai.

Nonācis pat tik tālu, ka Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks pēc koku ciršanas noteikumu grozījumiem veltītā Latvijas Radio raidījuma "Krustpunktā" (skatāms šeit), metās rakstīt sūdzību Latvijas Radio vadībai, norādot, ka tēmas formulējumā ietvertā "mežu izciršana", liecinot par to, ka radio pieslējies vienas interešu grupas viedoklim.

A. Muižnieka vēstuli pilnībā var izlasīt šeit, bet te būtiskākais fragments:

"Vēršam uzmanību, ka sabiedriskajam medijam, piedāvājot tēmas par konkrētām nozarēm, vajadzētu lietot terminus, kādi tiek lietoti nozaru normatīvajos aktos. Mums ir MK noteikumi par koku ciršanu mežā, par meža atjaunošanu utml. Mums nav normatīvos noteikumi, kuros ir atrunāta kārtība par koku IZCIRŠANU. Koku izciršana normatīvos ir atrunāta MK noteikumos par atmežošanu, t.i., zemes lietojuma maiņa no meža zemes uz citu veidu, piemēram, apbūvei un vai infrastruktūras izbūvei. Šajos gadījumos MEŽA TAJĀ VIETĀ VAIRĀK NEBŪS. Savukārt mežsaimniecībā arī pēc koku nociršanas to vietā pēc noteikta laika būs mežs. Tādējādi sabiedriskais medijs, lietojot terminu "meža izciršana" runājot par mežsaimniecību, maldina sabiedrību, veidojot negatīvu viedokli pret vienu no Latvijas tautsaimniecībai un iedzīvotājiem svarīgākajām nozarēm..."

Šeit redzams galvenais iemesls, kāpēc parādījusies tendence tik nikni cīnīties pret jēdzienu "izciršana" - sabiedrībai par to ir negatīvs viedoklis. Bet vai tiešām šī vārda lietošana mežsaimniecības kontekstā ir pret meža nozari noskaņoto demagogu izgudrojums? Šķistu pašsaprotami, ka pagaidām vēl neapkarotais jēdziens "izcirtums" apzīmē kaut ko tādu, kas rodas izciršanas rezultātā, bet labi - paskatīsimies, ko nozīmē pats vārds "izcirst".

Var sākt, vienkārši iegūglējot... Tā jūs nonāksiet, piemēram, Akadēmiskajā terminu datubāzē, kur, atsaucoties uz J. Dolača "Mežtehnikas, mežsaimniecības un kokrūpniecības terminu vārdnīcu", doti tulkojumi jēdzienam "izcirst (mežu)" citās valodās. Pēc šiem tulkojumiem ir skaidrs, ka izciršana nenozīmē tikai atmežošanu, bet arī parastu mežizstrādi.

Un arī Valsts meža dienests ar "izciršanu", nesaprot tikai atmežošanu. Lūk, piemēram, attēls no VMD interneta lapas:

Avots: https://www.zm.gov.lv/public/files/CMS_Static_Page_Doc/00/00/01/48/75/Izcirstasplatibasvienlaidus2005-2018.gadosha.jpg

Bet kā ar normatīvajiem aktiem, kuru terminoloģijas ievērošanu pieprasa A. Muižnieks? Noteikumos par koku ciršanu mežā vārds "izcirst" dažādos locījumos lietots vairākkārt (26., 43., 44., 52., 72., 76., 88. punktā un 13. pielikumā), un tikai 43. un 44. punktā, kuros runāts par ainavu cirtēm, šis vārds lietots attiecībā uz tādu darbību, pēc kuras izcirsto vairs neatjauno.  Savukārt "MK noteikumos par atmežošanu" jeb Noteikumos par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību vārds "izcirst"... nav lietots ne reizi.

Tā nu iznāk, ka A. Muižnieks tik ļoti aizsvilies dusmās uz Latvijas Radio, ka nav pat veltījis laiku, lai pārskatītu normatīvos aktus, kuru terminoloģijas ievērošanu prasa no žurnālistiem. Vai arī šis ir kārtējais gadījums, kad fakti tiek sagrozīti pavisam apzināti, jo, kā jau esmu norādījis iepriekš (šeit), koku ciršanas noteikumu grozījumu virzītāji neizceļas ar cieņu pret faktiem.

Taču meža nozares sabiedrisko attiecību slīpētāji un vārda "izcirst" apkarotāji nav ņēmuši vērā būtiskāko - sabiedrības nepatika ir ne jau pret vārdu kā tādu, bet pret to, kas notiek mežā. Pārsauciet mežu izciršanu kaut par "gaismas nešanu", un ticiet man - pēc kāda laika sabiedrībai nepatiks arī šie vārdi.

Sāksim ar to, ka melns ir balts

Nav jau tā, ka man bija lielas ilūzijas līdz tam, bet, noskatoties 19. jūnija raidījumu "Krustpunktā" (šeit), kur Zemkopības ministrijas pārstāvis Arvīds Ozols un Latvijas Meža īpašnieku biedrības pārstāvis Arnis Muižnieks aizstāvēja koku ciršanas noteikumu grozījumus, nostiprinājās pārliecība, ka noteikumu virzītāji nav gatavi godīgai, faktos balstītai diskusijai. Tik daudz demagoģijas, puspatiesību un vienkārši nepatiesības! Nav šaubu, ka runātāji paši saprot, ka gluži "patiesību, tikai patiesību un visu patiesību" nerunā, taču acīmredzot šoreiz ir svarīgāk samulsināt un pārliecināt klausītājus, kas noteikumu grozījumu niansēs nav iedziļinājušies.

Toni sarunai un izmantotajai argumentācijai A. Ozols uzdod jau pašā sākumā, aizrādot, ka "mēs nerunājam par tievāku vai jaunāku koku ciršanu", lai gan noteikumu grozījumi ir tieši par to. Vai priede ar 30 centimetru stumbra diametru nav tievāka par priedi ar stumbra diametru 39 centimetri? Vai 25 cm diametra bērzs nav tievāks par 31 cm diametra bērzu?

Lai samulsinātu gan raidījuma vadītāju, gan klausītājus, tiek paziņots, ka zemākās bonitātes mežos galvenās cirtes caurmērs tiek pat palielināts. Te jāpaskaidro, ka galvenās cirtes caurmērs ir iespēja nocirst mežu pirms Meža likumā noteiktā ciršanas vecuma sasniegšanas. Ja mežu var nocirst pēc vecuma, nevienam nav jāgaida noteiktais caurmērs. Tātad noteikumu grozījumi paredz to, ka ražīgākos mežus varēs nocirst ātrāk, bet mazražīgajos mežos būtībā nekas nemainīsies (tos varēs nocirst pēc vecuma tāpat kā līdz šim).

Koku ciršanas noteikumu grozījumu ietekme uz laiku,
kad varēs nocirst mežus ar norādīto valdošo sugu.
Izmantoti LVMI "Silava" dati par mežu sadalījumu pa bonitātēm.

Savukārt A. Muižnieks uzsver, ka meža īpašnieki līdz šim izvēlas mežu atjaunot ar apsi un baltalksni, bet nu tad tagad tiks veicināts tas, lai atjaunotu kvalitatīvus mežus (no koksnes ieguves viedokļa). Jāpatur prātā, ka noteikumu grozījumi neparedz apšu vai baltalkšņu mežu aizstāšanu ar priedes, egles vai bērza mežiem, bet pirmkārt kvalitatīvāko priedes, egles un bērza mežu ātrāku nociršanu.

Kā vienmēr varam dzirdēt, ka neko daudz vairāk jau necirtīs, bet nu tad atjaunos gan cītīgi, un mežu kvalitāte augs tā ka prieks. Atcerēsimies, ka meža atjaunošana seko tikai pēc meža nociršanas, tātad, lai daudz varētu atjaunot, daudz ir arī jānocērt. Turklāt visi aprēķini par to, kādu labumu ekonomikai dos noteikumu grozījumi, balstās uz pieņēmumu, ka ciršanas apjomi valstij nepiederošajos mežos nākamajā desmitgadē pieaugs par aptuveni 40%, salīdzinot ar iepriekšējiem desmit gadiem (līdzšinējie ciršanas apjomi redzami šeit, bet prognoze - 20. slaidā šeit). To, kā noteikumi ietekmēs valstij piederošos mežus, neviens nav rēķinājis, vai vismaz šie aprēķini nav publiskoti.

Runājot par oglekļa piesaisti mežos, A. Ozols norāda, ka slikti izskatāmies tāpēc, ka uzkrājušās pāraugušas audzes, bet noteikumu grozījumi situāciju uzlabos, jo straujāk augoši koki labāk piesaista CO2. Lai gan, protams, A. Ozolam ir zināms, ka Latvijas ziņojumā par oglekļa emisijām un piesaisti (atrodams šeit), skaidri norādīts, ka oglekļa piesaiste mežos strauji samazinājusies tāpēc, ka pieaugusi mežizstrādes intensitāte. Tāpat nevarētu būt noslēpums, ka LVMI "Silava" un Zemkopības ministrijas kopīgi sagatavotās prognozes par CO2 piesaisti mežos nākotnē (sk. šeit) rāda, ka piesaiste turpinās samazināties. Turklāt šī prognoze balstās uz pieņēmumu, ka pieaugušu mežu platības nepalielināsies.

Zemkopības ministrijas un LVMI "Silava" izstrādātās prognozes par
CO2 piesaisti mežā. Negatīvas vērtības - piesaiste, pozitīvas - emisijas.

Arī to, kā augstāk redzamo grafiku ietekmēs noteikumu grozījumi, Zemkopības ministrija nav pārrēķinājusi. Acīmredzot, lai gan tautai to nestāsta, paši saprot, ka apgalvojums "straujāk augošs koks labāk piesaista oglekli", lai gan patiess, ne tuvu neparāda kopējo ainu. Šis grafiks to skaidri parāda - jaunu mežu īpatsvars ir audzis daudz straujāk nekā vecu mežu īpatsvars, Latvijas mežu vidējais vecums samazinās, bet strauji samazinās arī oglekļa piesaiste mežā.

Fragments no mežkopja vēstules Latvijas Televīzijai.

A. Muižnieks ceļ galdā arī nodreijāto argumentu par to, ka mežus ar tajos esošajām dabas vērtībām veidojuši mežsaimnieki, tāpēc mežu apsaimniekošana dabas vērtības neapdraud. Te jāpatur prātā, ka mežus Latvijā tomēr veidojusi galvenokārt daba, bet arī mežsaimnieku devums ir bijis balstīts citos principos nekā piedāvā noteikumu grozījumi. Šis arguments ir kā piedāvājums nošķūrēt Doma baznīcu un vietā uzcelt vairāk peļņu nesošu lielveikalu, jo abus taču veidojis cilvēks (plašāk par šo tēmu esmu izrakstījies šeit). Īpaši nepatīkami šādus izteikumus klausīties tāpēc, ka tie cilvēki, kas tiešām pielikuši savu roku to mežu veidošanā, kuru nociršanu izšķirs noteikumu grozījumi, vārās bezspēcīgās dusmās par to, kāds liktenis šiem mežiem paredzēts. Lai atceramies, piemēram, nu jau nelaiķa mežkopja Jāņa Poča atklāto vēstuli J. Dūklavam (lasāma šeit). Augstāk - fragments no kāda cita mežkopja vēstules par šo pašu tēmu.

Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards sola, ka par noteikumu grozījumiem vēl būs diskusijas. Taču, lai diskusijas būtu lietderīgas, vajadzētu respektēt vismaz faktus, ja ne oponentus. Var gan gadīties, ka diskusiju patiesais mērķis ir atķeksēt, ka tādas ir notikušas, un rullēt vien tālāk ar noteikumu grozījumiem par spīti postam, ko tie nesīs Latvijas mežiem.