Arī Ziemassvētku vecītis bijis Engures puika

Kad nupat aizvadītajās svētku brīvdienās man zvanīja LOB biedrs Ivars Ozoliņš un teicās bijis Salavecis, kam meitenes neesot gribējušas dzejoļus skaitīt, sākumā pat neaptvēru, par kuru no garām aizzibējušajiem pasākumiem ir runa un ka meitenes, kas negribēja dzejoļus skaitīt, ir manējās. Bet, kad nāca apjēga, savulaik dzirdētais vārds ieguva jau sen zināmu seju - seju, kas aizpērn ap Ziemassvētkiem, kad to redzēju pirmoreiz, piederēja ziemeļbriedim, pagājušajos Jāņos - Jānim Reņģītim, bet Ziemassvētkos - tētim Karlo un, jā, arī Ziemassvētku vecītim.

Izrādījās, ka Ivaru, kurš ir, šķiet, man vistuvāk kaimiņos  (tepat - Lestenes pagastā) dzīvojošais LOB biedrs, esmu ievērojis, bet nepazinis Lestenes amatierteātra izrādēs, kuras bijusi iespēja vērot, kopš meitas mani ievilka vietējā kultūras dzīvē. Būdams viens no dažiem vīriešiem sieviešu kolektīvā, Ivars bija īpaši pamanāms. Bet Ivars Ozoliņš ir ievērojams ar vēl kaut ko - viņš ir viens no tiem, kas kļuvuši par LOB biedriem tās dibināšanas dienā - 1985. gada 17. februārī.

Iemesls, kāpēc Ivars zvanīja šoreiz, bija vēlme uzdāvināt LOB bibliotēkai vairākas grāmatas (tostarp Tranzē un Sināta "Latvijas putnu" oriģinālizdevumu), kuras pašam vairs nav vajadzīgas, jo lasītas un pārlasītas un gandrīz no galvas zināmas, bet pie rokas jaunāku putnu draugu, kam grāmatas nodot, nav.

Tad nu svētdien starp sausās vasaras un aukstās Jaungada nakts sagādātajiem darbiem devos ciemos pie Ivara, lai paņemtu grāmatas un mazliet aprunātos. Laika runāt bija tikai tik, cik vienu tējas krūzi izdzert, bet pa to laiku paspēju uzzināt, kā Āgenskalna puika bez īpašas intereses par putniem tapis jau sestajā klasē no Jāņa Vīksnes uz visu mūžu ar putniem saslimdināts. Redzēju, ka Ivaram joprojām acis mirdz, atceroties savulaik noķerto čegravu (viņa arī lielais zīriņš) un pirmo gredzenu saņemšanu no Jura Kazubierņa. Skatījāmies vecas fotogrāfijas, kur redzams gan pats Ivars - vēl puika 60. gados Kaņierī un Engurē, gan citi tik nepieklājīgi jauni, ka ne pazīt - Jānis Vīksne, Juris Kazubiernis...

Kad tēja izdzerta, Ivars man līdz ar grāmatām iedod arī gredzenošanas pārskatu par 2015. gadu un lūdz nodot Jurim Kazubiernim. Ģimenes apstākļu dēļ nekļuvis par biologu Ivars tomēr nav atmetis ne tikai interesi par putniem, bet arī to gredzenošanu tātad nu jau kādus gadus piecdesmit. Šī cilvēka stāsti noteikti ir vairāk nekā vienas tējas krūzes ilguma sarunas vērti, es nodomāju un sarunāju tikties kādai nesteidzīgākai sarunai. Ja man izdosies ieinteresēt Agni Bušu, varbūt varēsiet šo sarunu lasīt kādā no žurnāla "Putni dabā" numuriem.

Aicinām ziedot Latvijas brīnumputna aizsardzībai!

Zaļās vārnas mazulis Ādažu poligonā. Foto: Edmunds Račinskis

Pirms kāda laika lasīju par pētījumu, kurā noskaidrots, ka sabiedrībai vairāk aizsardzības vērti šķiet dzīvnieki ar pozitīviem nosaukumiem. Piemēram, nepieciešamību aizsargāt patriotpiekūnu atbalstīja 68% aptaujāto, bet aitēdājērgli - tikai 46% (lai gan abi ir neeksistējošu putnu nosaukumi; pētījums šeit). Tas lika aizdomāties, ka varbūt zaļo vārnu (kas turklāt nav ne zaļa, ne vārna) vajadzētu latviski pārsaukt kādā vārdā, kas labāks no sabiedrisko attiecību viedokļa. Kā būtu - Latvijas brīnumputns?

Varētu jau cerēt, ka Latvijas iedzīvotājiem nav vajadzīgs "reklāmisks" nosaukums, lai atbalstītu apdraudētas sugas aizsardzību, bet nevaru aizmirst, kā savulaik kāds deputāts, protestējot pret zaļo vārnu aizsardzību Garkalnes mežos, pauda, ka "vārnas ķērc un ēd sieru" un to aizsardzība traucē zemes īpašniekiem darboties.

Tātad - Latvijas brīnumpunts! Kāpēc brīnumputns? Zaļā vārna neapšaubāmi ir viens no skaistākajiem Latvijas putniem, nereti izraisījusi izbrīnu un apbrīnu no tiem cilvēkiem, kam laimējies šo putnu redzēt. Tomēr galvenokārt brīnumputns tāpēc, ka tas ir brīnums, ka zaļā vārna Latvijā vēl joprojām ir sastopama. No parastas sugas 20. gadsimta sākumā zaļā vārna bija kļuvusi par kritiski apdraudētu sugu līdz gadsimta beigām. "Kritiski apdraudēta" nozīmē par 50% lielāku varbūtību izmirt desmit gadu vai trīs paaudžu laikā. Kopš 1998. gada, kad sākām apzināt sugas stāvokli un rūpēties par tās aizsardzību, ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi un nomainījušās vairāk nekā trīs zaļo vārnu paaudzes, bet zaļās vārnas Latvijā joprojām dzīvo. Nu labi, protams, tas nav gluži brīnums, bet mērķtiecīga manu kolēģu (galvenokārt Edmunda Račinska un Ievas Mārdegas) darba rezultāts, pirmkārt, panākot dabas lieguma "Garkalnes meži" nodibināšanu, un visus šos gadus rūpējoties par drošām ligzdošanas vietām.

Igaunijā zaļās vārnas vairs neligzdo, Lietuvā ligzdo tikai 10-15 pāru (populācijas lielums dažādās valstīs atrodams šeit). Latvijas zaļo vārnu populācija arvien vairāk kļūst par saliņu sugas izplatības areāla ziemeļu nomalē. Tomēr šī ir ļoti būtiska saliņa, kas tad, ja tās iemītniekiem klājas labi, nākotnē var papildināt ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu zaļo vārnu populācijas (lasīt šeit).

Bet tas, cik labi klāsies Latvijas brīnumputnam, nav atkarīgs tikai no Edmunda un Ievas, bet arī no Tevis. Vai Tu piedalies?

Cena kasē

Jau kādu laiku neesmu redzējis veikalos paziņojumus, kas skan apmēram: "Ja precei plauktā norādītā cena nesakrīt ar cenu kasē, cena kasē uzskatāma par pareizo," bet šie paziņojumi atkal nāca prātā, 11. decembrī piedaloties Elejas apkārtnes iedzīvotāju sarunā ar AS "Latvijas valsts meži".

Ieva no Elejas man pirmoreiz atrakstīja pērn maijā, lūdzot padomu, kā nosargāt mežus. Nedaudz aizrādot par manu pieeju rakstiem TVNET, Ieva rakstīja: "Būtu lieliski ja mēs, Latvijas iedzīvotāji un arī valsts iestāžu pārstāvji, varētu uzticēties viens otram. Utopiski, bet ja ar šādu attieksmi vērsīsimies pret citiem un mūsos būs pozitīvas gaidas, tad ar laiku tas kļūs par realitāti."

11. decembrī izrādījās, ka savstarpējas uzticības laiks, uz ko cerēja Ieva, vēl nav pienācis. Vairāki mežu nogabali no tiem, ko oficiālā vēstulē LVM bija solījuši necirst (tostarp it kā dabas aizsardzībai atvēlēti), nu ir nocirsti. Solījumu neturēšana tika LVM tradīcijās attaisnota ar kļūdām (kāds bija kādam piemirsis pateikt LVM vadības solīto), taču šoreiz tā netika pasniegta ar LVM vadībai raksturīgo labi trenēto pieklājību, bet ar visnotaļ augstprātīgu attieksmi, kas brīžiem robežojās ar rupjību (zemāka līmeņa darbinieki laikam tik bieži neapmeklē saskarsmes kursus).

Arī Elejas mežu gadījums apliecināja, ka LVM ieviestajai īpaši aizsargājamo biotopu kartēšanas metodikai ir "caurumi", kam vērtīgi meži iziet cauri un tiek nolemti nociršanai. Šeit vairākus nogabalus nosargāja vien atkārtota pārbaude un Vides aizsardzības kluba ierosināti mikroliegumi.

Tomēr šis gadījums atklāja arī kādu jaunumu - izrādās, kartes, kas tiek apspriestas ar iedzīvotājiem un kurās parādītas dabas aizsardzībai atvēlētās platības, nav pareizas. Ievai paužot neizpratni par to, kāpēc nocirsti meži vairākās vietās, kas kartē skaidri redzamas kā dabas aizsardzībai atvēlētas platības, izrādījās, ka kartēs šīs platības netiekot attēlotas tik precīzi. Visi skaitļi gan esot pareizi.

Jā, LVM vadība apsolīja necirst. Jā, iedzīvotājiem rādītajās kartēs šeit bija paredzēts saudzēt mežu. Bet cena kasē ir pareizā. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām!

Par grāmatu "Dabas aizsardzība"

Šogad Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis grāmatu "Dabas aizsardzība" Oļģerta Nikodemus un Gunta Brūmeļa redakcijā (viņi arī autori lielākajai daļai grāmatas nodaļu). Šis gan ir otrais izdevums, bet pirmo kaut kā esmu palaidis garām. Ņemot vērā to, ka dabas aizsardzība ir mans darbības lauks, iegādājos grāmatu, lai uzzinātu, vai tajā kaut ko sev noderīgu atradīs arī dabas aizsardzības organizācijas vadītājs. Lasot mēģināju saprast arī, kā tā varētu izskatīties cilvēkam, kas tikai tagad vēlas uzzināt, kas tā dabas aizsardzība tāda ir, un šis būs mans vērtējums no abiem skatu punktiem.

Grāmatas autori izstaigā visu ceļu, sākot no dabas aizsardzības teorētiskajiem pamatiem, caur dabas aizsardzības likumiem un praksei līdz ekosistēmu pakalpojumu izteikšanai naudā. Lai gan daudz no grāmatas satura attiecas uz dabas aizsardzību kopumā, galvenais uzsvars, protams, ir uz Latviju.

Dabas aizsardzībai bieži ir negatīva - cīņas, aizliegumu un zaudējumu - piegarša, tāpēc pirmkārt autoriem gribu izteikt atzinību par nodaļu "Latvijas dabas daudzveidība un to noteicošie faktori", jo tajā galvenais uzsvars likts uz pozitīvo - to, kas mums ir. Galvenais vēstījums, kas vijas cauri šim Latvijas dabas aprakstu koncentrātam, ir nevis dabas aizsardzības praksē ierastais "Ir slikti", bet "Mums ir, ko sargāt!" Tikai pēc tam autori pievēršas tam, kas Latvijas dabas daudzveidību apdraud, un kādi zinātniskie, politiskie, likumiskie un praktiskie instrumenti mums pieejami tās aizsardzībai,

Protams, neviena grāmata nevar iztikt bez trūkumiem. Pirmajam "trūkumam" (tieši tā - pēdiņās, jo normālam lasītājam tas netraucē) uzdūros jau sākumā, atšķirot nodaļu "Nevalstiskās organizācijas" un konstatējot, ka starp četrām autoruprāt aktīvākajām dabas aizsardzības organizācijām Latvijā nav atrodama Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Izaicinu bloga lasītājus uzminēt, kuras varētu būt šīs četras aktīvākās dabas aizsardzības organizācijas Latvijā!

Tajā pašā laikā grāmatā bieži izmantota LOB publicētā informācija žurnālā "Putni dabā" un citur (galvenokārt par putnu skaita pārmaiņām, tā kā Ligzdojošo putnu uzskaišu dalībnieki atkal var pasist sev pa plecu). Mūsdienās "Putni dabā" nav gluži zinātnisks izdevums, tāpēc autori centušies to citēt pēc iespējas mazāk, tā diemžēl pieļaujot arī ārkārtīgi studentisku kļūdu. Aprakstot klimata pārmaiņu prognozēto ietekmi uz putnu izplatību, autori acīmredzot izmantojuši manu rakstu "Kur mēs šovasar ziemosim?" žurnālā "Putni dabā", bet atsaukušies nevis uz šo rakstu, bet grāmatu "The EBCC Atlas of European Breeding Birds" Hagemeijera un Blēra redakcijā. "Atsaucies tikai uz to, ko esi lasījis!" vēsta darbu standarts, kas jāievēro studentiem. Ja autori būtu lasījuši minēto grāmatu, viņi būtu pamanījuši, ka tajā nav ne informācijas par klimata pārmaiņu ietekmi, ne melnā mušķērāja izplatības kartes, uz kuras it kā balstīts 4.6. attēls grāmatā "Dabas aizsardzība".

Iepriekš minētais ir nieks, kas man lika pasmaidīt, bet nemazina grāmatas vērtību normālam lasītājam. Manis iztēlotajam "parastajam cilvēkam" grūtības varētu rasties citur, piemēram, ar definīcijām. Dažas no definīcijām šķita liekas, piemēram, "balasta ūdeņi" vai "mitrāji" (ko vajag definēt, bet grāmatā tas darīts divreiz, turklāt atšķirīgi), citas - nesaprotamas, dažas - ne īsti pareizas (piemēram, "invazīvā suga"). Daži jēdzieni skaidroti nevis tur, kur pieminēti pirmoreiz, bet tālāk tekstā. Turklāt vietām skaidroti vienkārši jēdzieni, bet retāk dzirdēti, piemēram, "gildas" un "sufozijas procesi" palikuši bez skaidrojuma.

Domāju, ka lasītājam bez priekšzināšanām ekonomikā nebūs pa zobam nodaļa "Dabas daudzveidība kā vides resurss", kurā mēģināts skaidrot pieejas ekosistēmu pakalpojumu novērtējumam. Diskonta likme, konstruētās tirgus cenas un hipotētiskā tirgus izveide salauza pat mani, kam it kā šo to vajadzētu saprast. Ekosistēmu pakalpojumi ir ļoti svarīgs jautājums, kas, kā jau autori pareizi norāda, maz Latvijā tiek aplūkots, tāpēc noteikti būtu pelnījis saprotamāku un vieglāk lasāmu skaidrojumu.

Jā, grāmatā ir zināma putra ar definīcijām un neskaidrības ar izmantotajiem avotiem (ne tikai iepriekš minētā problēma), valoda vietām ir pārāk smagnēja un drukas kļūdu ir mazliet vairāk  nekā gribētos, bet nepārprotiet mani - "Dabas aizsardzība" noteikti ir pirkšanas un izlasīšanas vērta. Nekur citur jūs neatradīsiet šādu apkopojumu par dabas aizsardzību Latvijā no A līdz Z. Šī grāmata ir ne tikai vērība pati par sevi, bet arī vārti, pa kuriem atrast ceļu uz citiem avotiem, kuros iegūt padziļinātu informāciju, par apskatītajiem jautājumiem.

Ievadā grāmatas autori raksta, ka cer, ka "šī grāmata sniegs pamatzināšanas dabas aizsardzībā gan bioloģijas, vides zinātnes, ģeogrāfijas un daudzu citu zinātņu nozaru studentiem, gan arī pašvaldību un valsts iestāžu darbiniekiem, vispārizglītojošo skolu skolotājiem, koledžu audzēkņiem un pasniedzējiem, kā arī interesentiem". Domāju, ka autoru cerībām ir pamats, un uzskaitījumam droši var pievienot arī dabas aizsardzības organizāciju vadītājus.

"Es jūs cienu, bet..."

Savulaik Ivars Godmanis esot bijis slavens ar saviem "bet". Sava priekšgājēja tradīcijas turpina arī pašreizējā ministru prezidente Laimdota Straujuma, kas gan piešķīrusi savam "bet" papildu rozīnīti. "Es jūs cienu, bet..." no L. Straujumas esmu dzirdējis divreiz, pēdējo no tām - vakardien (8. septembrī) notikušajā Ministru kabineta sēdē, kurā par spīti dabas aizsardzības organizāciju iebildumiem tika apstiprinātas Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015.-2020. gadam. Abas reizes šis "Es jūs cienu, bet..." ir nozīmējis apmēram vienu un to pašu...

"...Ministru kabineta noteikumi man nav svarīgi"

Valdības sēdē norādījām ministriem uz to, ka Zemkopības ministrija, izstrādājot pamatnostādnes, ir pārkāpusi vairākus MK noteikumus. Par spīti MK noteikumos "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" paredzētajai kārtībai Zemkopības ministrija pie pamatnostādņu izstrādes nepielaida Vides konsultatīvo padomi, kas šādu interesi izteica jau 2012. gadā. Zemkopības ministrija vairākos punktos pārkāpusi arī "Ministru kabineta kārtības rulli", un, kā mums apstiprināja Valsts kanceleja, viens no šiem pārkāpumiem (nepilnīgas informācijas sniegšana) bija pamatā tam, ka pamatnostādnes vispār tika iekļautas Ministru kabineta sēdes darba kārtībā.

Laimdotas Straujumas ārštata padomnieks pārstāv kokrūpniecības nozari, klīst baumas, ka līdzīgā situācijā ir ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Savukārt Zemkopības ministrija ar Jāni Dūklavu priekšgalā vispār ir Kokrūpniecības federācijas marionešu kantoris. No šiem ministriem tad varētu sagaidīt pielaidību pret kokrūpnieku vēlmēm, bet VIENĪGAIS ministrs, kas vakardienas sēdē atļāvās bilst, ka MK noteikumus tomēr būtu jāievēro, bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. "Jums būs īpašais viedoklis, Gerharda kungs?" jautāja premjerministre. Pat es ar savu pieredzi līdzdalības procesos nebiju gatavs tam, ka ministru vidū aicinājums ievērot noteikumus ir īpašais viedoklis.

"...jūsu viedoklis man ir vienaldzīgs"

Kad vides organizācijas bija izteikušās, draudzīgā rindiņā pie mikrofona devās Kokrūpniecības federācijas un tās domubiedru pārstāvji, lai visi viens pēc otra atskaņotu: "Pamatostādnes ir svarīgas. Diskusijām vairs nav laika. Vidi jau tā sargājam ļoti daudz." Tāpat ne viens vien atbalsoja J. Dūklava aizrādījumu, ka par visu tāpat nekad nevienosies.

Kāds reiz teicis, ka melnu kaķi tumšā istabā visgrūtāk atrast tad, ja kaķa istabā vispār nav. Ar vienošanos ir tāpat - jā, vienoties ir grūti, bet, ja diskusijas vispār netiek pieļautas, vienoties ir neiespējami. Protams kokrūpniekiem, kas aiz slēgtām durvīm jau vairākus gadus bija strādājuši pie pamatnostādnēm, savstarpēju diskusiju ir bijis pietiekami. Protams, viņi ir apmierināti ar savu darbu, bet jāatzīst, tikai vakar pār mani nāca apjauta (jā, jā, atzīstu - lēni pielec), ka Zemkopības ministrijas neargumentētā iestāšanās pret vides organizāciju iebildumiem izriet no tā, ka ministrijai nav Kokrūpniecības federācijas mandāta pamatnostādnēs kaut ko mainīt. Izrādās, šāds mandāts nepieciešams arī Ministru kabinetam. Vienīgais, ko šobrīd vēl varētu lūgt Straujumas kundzei, ir vismaz saņemties drosmi un atklāti pāriet uz: "Es jūs necienu un..."

Reitingu cienītājiem - vēlreiz par Latvijas zaļumu

Latvijas zaļākajam uzņēmumam AS "Latvijas valsts meži" trakoti rūp, lai Latvija būtu zaļa valsts. Tā savulaik LVM aicināja plašāk popularizēt Latvijas otro vietu pasaulē pēc Jeila universitātes aprēķinātā vides snieguma indeksa (environmental performance index - EPI), bet kad nu tagad šajā vērtējumā esam vien 40. vietā pasaulē, LVM savā lapā un tviterkontā @Mammadaba nāk klajā ar jaunu skaļu paziņojumu: "Pasaules ekonomikas forums atzīst Latviju par 3. zaļāko valsti pasaulē"

Labākajās "ziņu" portālu tradīcijās ziņas saturs, protams, neatbilst virsrakstam. Izrādās, Latvija esot vien trešā pēc atjaunojamo energoresursu izmantošanas īpatsvara. Atjaunojamo energoresursu izmantošana vien gan īsti neliecina par valsts zaļumu, jo, kā jau zinām, šādus resursus var iegūt gan videi draudzīgā veidā, gan, Džeremija Klārksona vārdiem runājot, izmantojot sakapātus delfīnus...

Tomēr, LVM mudināts, nolēmu palūkoties, kā tad īsti Pasaules ekonomikas forums (WEF) vērtē Latvijas zaļumu. Uzreiz gan jāatzīst, ka es sevišķi augstu nevērtēju minētā foruma viedokli šajā jautājumā, jo, kā zināms, šis ir biznesa forums. Iedomājieties Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viedokli par Latvijas vides aizsardzības problēmām un sapratīsiet, ko es gribu teikt. Laba ilustrācija manis teiktajam ir arī tas, ka vien 2011. gadā WEF modās atziņai: "Pēdējos gados arvien aktuālākie vides un sociālie jautājumi sākuši mainīt to, kā mēs raugāmies uz ekonomisko attīstību. Visu 20. gs. otro pusi dati rādīja, ka produktivitātes palielināšana un ekonomiskā izaugsme iet roku rokā ar dzīves apstākļu uzlabošanos. Jaunāki dati liecina, ka ekonomiskās izaugsmes tendences vairs neparāda pilnu ainu."

Bet ironiju un augstprātību pie malas! WEF atziņa, lai gan vēlu nākusi un citās aprindās vispārzināma, ir apsveicama. Vēl vairāk - šī atziņa likusi 2014. gadā WEF izstrādāt "Ilgtspējas koriģēto globālo konkurētspējas indeksu" (Atvainojos par neveiklu tulkojumu! Oriģinālā - Sustainability-Adjusted Global Competitiveness Index). Par parasto Globālo konkurētspējas indeksu pērn septembrī jau rakstīja "Dienas Bizness", bet šoreiz gribu LVM un citiem reitingu cienītājiem pastāstīt par indeksa koriģēto versiju (informācijas avots ir šis).

Parastajā Globālajā konkurētspējas indeksā Latvija ierindojas 42. vietā pasaulē, atpaliekot gan no Lietuvas, gan vēl jo vairāk no Igaunijas, savukārt, ņemot vērā ilgtspēju, Latvija ir 26. vietā - vienu vietu pirms Lietuvas un tieši tikpat tālu aiz Igaunijas. Nav gluži tādi mārketinga augstumi, lai par tiem savā lapā rakstītu LVM, tomēr manuprāt visnotaļ cienījams sniegums, bet arī šajā gadījumā, tāpat kā EPI, par ko esmu rakstījis iepriekš (šeit), interesantākais slēpjas nevis kopējā reitingā, bet tā sastāvdaļās, tāpēc tālāk mazliet par tām.

Protams, kā jau vēsta indeksa nosaukums, tā pamatā ir parastais Globālais konkurētspējas indekss. Lai veiktu korekciju, tiek rēķināti koeficienti, kas atbilst diviem ilgtspējas "pīlāriem" - sociālajam un vides, un izrādās, tieši vides koeficients ir tas, kurš ceļ Latvijas vietu kopējā reitingā.

Daļa no vides koeficientā iekļautajiem rādītājiem nāk no tā paša EPI, tāpēc par tiem neatkārtošos. Atzīmēšu vien to, ka arī WEF iekļāvis valstu ranžējumu pēc meža platību zudumiem kopš 2000. gada, un Latvija ar -6,7% mežu platības ieņem 97. vietu pasaulē (pēdējo starp Eiropas valstīm). Varbūt arī tāpēc ar šo WEF vērtējumu LVM savā lapā nelepojas.

Jaunums WEF indeksā ir rezultāti, kas balstīti uz viņu pašu veiktajām iedzīvotāju aptaujām:

Vides aizsardzības noteikumu stingrība. Sabiedrības vērtējumā Latvijas vides aizsardzības regulējums skalā no 1 (ļoti vājš) līdz 7 (ļoti stingrs) novērtēts ar 4,92, pēc šī rādītāja Latviju ierindojot 30. vietā - aiz Igaunijas un Lietuvas, bet priekšā, piemēram, Polijai, Itālijai un Spānijai.

Vides aizsardzības prasību īstenošana. Skaidrs, ka ar likumiem kā tādiem vien ir par maz, tāpēc WEF lūguši sabiedrībai novērtēt arī to, kā šie likumi tiek ieviesti. Tādā pašā 1-7 skalā Latvijas vērtējums ir 4,69, kas dod 27. vietu kopvērtējumā (Igaunijai 17. vieta, Lietuvai - 28.).

Dabas vides kvalitāte. Lūk, šeit beidzot rādītājs par Latvijas zaļumu sabiedrības vērtējumā. Šoreiz vērtējums 1 ir ļoti slikta kvalitāte, bet 7 - viena no neskartākajām vidēm pasaulē. 1. vietā pēc šī rādītāja ir... Somija (nezinu, kā Somijā, neesmu bijis...), bet Latvija ierindojas 17. vietā aiz Igaunijas (15. vietā), bet pirms Lietuvas (22. vietā).

Starp citu šajā vērtējumā WEF aplūko arī enerģijas jautājumu, gan ne tik banālā griezumā kā atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā patēriņā. Šeit tiek aplūkota CO2 intensitāte jeb radīto CO2 izmešu daudzums uz pret enerģijas patēriņu, kas atbilstu 1 kilogramam naftas. Šajā vērtējumā Latvija nav gluži 3. vietā pasaulē, bet gan 27. vietā, kas gan arī ir cienījams sniegums. Šoreiz aiz mums ir gan Lietuva, gan Igaunija.

Kā jau minēju, kopumā Latvijas vērtējums salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm ir samērā labs, tomēr daudz būtiskāka par visu minētu statistiku man šķiet iepriekš minētā WEF atziņa par to, ka iedzīvotāju labklājību nevar mērīt tikai ekonomiskās izaugsmes rādītājos. Ceru, ka arī mūsu uzņēmēji reiz sāks aptvert procesus, no kuriem atkarīga iedzīvotāju (un tostarp pašu uzņēmēju) labklājība, un neizmantos dažādus reitingus, lai zaļa karodziņa aizsegā turpinātu noplicināt mūsu dabas vērtības.

Melo man! Es apsolu ticēt.

Sen senos laikos, vēl senākos nekā pagājusī piektdiena, Laimdota Straujuma bija vēl tikai zemkopības ministre. Vienā no (retajām) Meža konsultatīvās padomes sēdēm viņa piekrita LOB aicinājumam veidot darba grupu, lai diskutētu par iespējām noteikt mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Ar ministres vēlīgumu vien gan nebija līdzēts, sekoja arī Ministru kabineta rīkojums, kas arī aicināja Zemkopības ministriju izveidot šādu darba grupu, pie reizes tad vēl padiskutējot par mežu fragmentācijas mazināšanas iespējām un, lai līdzsvarotu vides organizāciju vēlmes, arī par iespējām mazināt mežizstrādei noteiktos ierobežojumus. Darba grupai par šiem jautājumiem bija jāsagatavo ziņojums un līdz 2014. gada beigām tas jāiesniedz Ministru kabinetā.

Šis būs stāsts par to, kā zemkopības ministres Laimdotas Straujumas cerīgi iesāktais darbs nomira ministru prezidentes Laimdotas Straujumas rokās....

Pēc lēmumiem un rīkojumiem vēl pagāja pusgads, kamēr darba grupa reāli sāka strādāt. Protams, darbs nevedās viegli, ņemot vērā to, ka darba grupas vairākums nemaz negribēja, lai kaut kas vestos. Par to, kā tas notika var lasīt manos iepriekšējos rakstos, šeit un šeit, bet īsumā, ja runājam tieši par miera perioda noteikšanu, bija tā, ka LOB tika prasīts sniegt detalizētu pamatojumu miera perioda noteikšanas nepieciešamībai, galu galā paziņojot, ka par šo jautājumu vispār nav vērts diskutēt.

Darba grupas darbs acīmredzami buksēja, tomēr tika panākta vienošanās par darāmajiem darbiem - ministrijas izvērtēs citu valstu likumus, LOB jāsagatavo vēl detalizētāks pamatojums miera perioda noteikšanai... Bet laiks gāja un kopš pērnā gada 23. janvāra neviena darba grupas sanāksme sasaukta netika. Atgādinājumi Zemkopības ministrijai, ka darbs vēl nav pabeigts un tuvojas ziņojuma iesniegšanas termiņš, palika bez atbildes, bet pamazām sāka klīst runas, ka vairāk nekas arī netikšot darīts.

Te pēkšņi šī gada 30. martā saņēmām ziņu (un arī tikai pēc mana pieprasījuma), ka darba grupai izstrādājamais informatīvais ziņojums pirms nedēļas iesniegts Ministru kabinetā. Lieki piebilst, ka darba grupa (vismaz tajā ietilpstošās vides organizācijas) ziņojumu redzējušas nebija, nemaz nerunājot par to, ka tā saturs būtu apspriests.

Iepazīstoties ar ziņojumu, iemesli tam, ka Zemkopības ministrija kārtējo reizi izvēlējās darboties slepeni, bija acīmredzami - tas, ka ziņojuma autore Lāsma Āboliņa darba grupā runāto bija aprakstījusi tendenciozi, nepilnīgi un vietām sagrozījusi informāciju nebija nekāds pārsteigums, bet tas, kas gan mani pārsteidza (jā, pēc visiem šiem gadiem vēl mēdzu būt neticami naivs), bija tas, ka šoreiz L. Āboliņa bija atļāvusies arī pilnīgi klajus melus, piemēram, apgalvot, ka "nevalstiskās vides aizsardzības institūcijas nepiekrīt priekšlikumiem par esošo meža apsaimniekošanas aprobežojumu atcelšanu, bet piekrīt, ka meža īpašniekiem vajadzētu saņemt kompensācijas", lai gan par šo jautājumu, kā to liecina darba grupas sanāksmju protokoli, nebija ne priekšlikumu, kam nepiekrist, ne diskusijas.

Par to, ka viņa tiek, pieklājīgi izsakoties, maldināta, aizrakstījām vēstuli Laimdotai Straujumai un aicinājām viņu izteikt savu viedokli par to, kā turpināt risināt šo jautājumu, bet ministru prezidentes birojs pārsūtīja LOB vēstuli Zemkopības ministrijai atbildes sniegšanai. Zemkopības ministrijas atbilde (L. Āboliņas sagatavota, Jāņa Dūklava parakstīta) bija: "Informatīvajā ziņojumā ir apkopota informācija par visiem uzdevumā minētajiem jautājumiem, atbilstoši informācijas apjomam, kas tika iesniegts darba grupai izvērtēšanai un tika apspriests darba grupas sanāksmēs."

Sazinājos ar Valsts kanceleju, vēlreiz uzsverot neatbilstības starp informatīvo ziņojumu un darba grupas sanāksmēs runāto, un apvaicājos, vai ir gaidāms arī kāds L. Straujumas viedoklis par šo visu. Saņēmu pieklājīgu atbildi, ka Straujumas kundze nevar iedziļināties katras darba grupas darbā. Viss, lieta slēgta!

Un ko mums no tā būs mācīties, bērni, kas vēlas saprast, kā strādā un ar sabiedrību sadarbojas valdība? Galvenokārt to, ka Ministru kabineta rīkojums ir bezjēdzīgs dokuments, jo neviens nepārliecināsies, vai rīkojums tiešām ir izpildīts. Aizrakstiet MK un aizrādiet, ka kaut kas nav izdarīts! Viņi tam, kas neizdarīja, pajautās, vai viss kārtībā, ja neizdarītājs teiks, ka viss kārtībā, tad viņam ticēs uz vārda, jo nevar taču iedziļināties katrā jautājumā.

Visbeidzot jāatzīstas, ka jau sen (kopš uzzināju, ka darba grupu vadīs Zemkopības ministrija un kāds būs darba grupas sastāvs) neloloju ilūzijas par to, ka šī formāta diskusijās būs iespējams panākt to, ka tiks pārtraukta mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā. Tomēr darba grupas sanāksmju protokoli un pārējie dokumenti ieguls atbilstošā mapītē, un ar šo mapīti padusē mēs dosimies tālāk. Turpinājums sekos.