Kas padara Latviju par otro zaļāko valsti pasaulē?

Latvija - otrā zaļākā valsts pasaulē. Šķiet, daudzi šo apgalvojumu būs dzirdējuši, pat nezinot, kas tam pamatā. Interesanti, ka šis fakts ir ārkārtīgi populārs tieši vides aizsardzības oponentu vidū: "Lūk, Latvija ir otrā zaļākā, tātad ar vidi mums viss ir kārtībā un jākoncentrējas uz izraušanos ekonomiski." Kārtējo reizi dzirdot šāda rakstura apgalvojumu, nolēmu šajā jautājumā beidzot iedziļināties.

EPI

Tos, kas vēl nezina, informēju - par otro zaļāko valsti pasaulē Latviju ir padarījis Jeila universitātes izstrādātais environmental performance index (EPI), brīvi tulkojot, vides snieguma rādītājs. Pēc šī rādītāja vērtības 2012. gadā Latvija tad arī ir leģendārajā otrajā vietā (132 valstu konkurencē) aiz Šveices. Droši vien tiem no mums, kam kremt, ka igauņiem viss ir labāk, būs patīkami dzirdēt, ka Igaunija pēc EPI ir pēdējā no Baltijas valstīm - 54. vietā. Ar visu informāciju par šo rādītāju, tā aprēķina metodēm utt. var iepazīties šeit: http://epi.yale.edu/, un iesaku to izdarīt katram, kas grib par šo jautājumu publiski izteikties.

Nav tā, ka EPI būtu vienkārši kāds abstrakts skaitlis. Tam pamatā ir 22 konkrēti rādītāji (indicators), kas, piešķirot tiem dažādu svaru, apkopoti 10 politikas jomās (policy categories), kas savukārt apkopotas divos mērķos (objectives) - "Vides veselība" un "Ekosistēmu vitalitāte", un šo abu mērķu apkopotie rezultāti galu galā dod kopējo EPI.

Pilnajā ziņojumā teikts: "Mēs norādām, ka kopējais EPI (..) rangs pats par sevi ir tikai indikatīvs. Labāku priekšstatu bieži var gūt, aplūkojot atsevišķo indikatoru vai politikas jomu rezultātus." Tiešām tāds kopējais vides snieguma rādītājs (Latvijas gadījumā - 70,37) īsti neko nepasaka, vien dod mums iespēju tulkot to kā "otrā zaļākā". Klausot ziņojuma autoru ieteikumiem,...

...ielūkosimies dziļāk

Mērķis "Vides veselība" veido tikai 30% kopējā vērtējuma, turklāt pēc tā Latvija ierindojas vien 57. vietā*, kas ir tikai nedaudz labāk nekā Igaunijas 65. vieta, tātad ir skaidrs, ka vides veselība nav bijusi izšķirošā Latvijas augstajai vietai kopvērtējumā. Turklāt šajā sadaļā ir arī rādītājs, ar kuru Latvijai veicies vissliktāk - pieeja kanalizācijai (access to sanitation). Pēc šī rādītāja esam 84. vietā pasaulē, tālu priekšā atstājot ne tikai, piemēram, Somiju, Zviedriju un ASV, bet arī Bulgāriju, Libānu, Turkmenistānu, Sīriju un, protams, arī Šveici un Igauniju.

Mērķī "Ekosistēmu vitalitāte" Latvija ierindojas trešajā vietā, tātad šī sadaļa ir īpašas uzmanības vērta.

Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā Latvija ir tikai 11. vietā, kas it kā ir augsts rādītājs, taču interesanti atzīmēt, ka par mums labāk veicas ne tikai Šveicei un Igaunijai, bet arī, piemēram, Botsvānai, Zambijai un Zimbabvei.

Ja detalizētāk aplūkojam bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, tad redzam, ka šajā gadījumā Šveices priekšrocība ir, ka tā neatrodas pie jūras. Biomu aizsardzībā Šveices rangs ir zemāks nekā Latvijai (attiecīgi 1. un 23. vieta), bet Latvijas kopējo rezultātu samazina 21. vieta pēc rādītāja "jūras aizsargājamās teritorijas" - valsts ekskluzīvās ekonomiskās zonas daļa, ko aizņem aizsargājamās teritorijas (Šveicei tādu vienkārši nav). Starp citu, 1. vietu pēc šī rādītāja dala Vācija, Lielbritānija, Ekvadora, Jaunzēlande, ASV, Austrālija, Jordānija un... Igaunija.

Mežu jomā mums nav veicies tik labi kā ar bioloģisko daudzveidību - esam 32. vietā. Lai gan tas ir labāk gan par Igauniju, gan Šveici, mums priekšā ir, piemēram, Lietuva (1. vietā pēc šī rādītāja), Nīderlande, Norvēģija un pat kopvērtējumā pašu pēdējo vietu ieņemošā Irāka.

Pie mežu jautājuma, protams, nevaru nepakavēties. Interesanti ir aplūkot konkrētos rādītājus, kas mežu jomā iekļauti. Izrādās pēc rādītājiem "meža seguma pārmaiņas" un "krāja" esam pirmajā vietā pasaulē, bet mūsu rezultātu uz leju novelk trešais rādītājs - meža platību zudumi. Interesanti, ka pirmie divi balstīti uz oficiālo statistiku, ko sniedz mūsu valsts, bet trešais - visā pasaulē pēc vienas metodikas veikti mērījumi no satelīta.

Ar zivju resursu apsaimniekošanu mums iet vēl švakāk (41. vieta). Tā kā šeit tiek runāts par jūras zivīm, Šveice vērtēta netiek, bet mums priekšā ir ne tikai Igaunija, bet arī Somija, Francija, Grieķija, Nigērija, Indija...

Bet kas tad ir Latvijas panākumu atslēga - mūsu galvenie sasniegumi vides jomā, kas ļāvuši mums ierindoties otrajā vietā pasaulē?

Kā jau vajadzētu būt skaidram no iepriekš rakstītā, otro vietu pasaulē neesam iekarojuši ar saviem zaļojošajiem mežiem vai griežu pilnajām pļavām (nekādas sugas rādītājos vispār netiek apskatītas). Ziņojuma autori norāda, ka viens no iemesliem Latvijas kāpumam kopvērtējumā ir lauksaimniecības subsīdiju samazināšanās.

Jāatzīmē arī, ka esam pirmajā vietā pasaulē sēra dioksīda izmešu ziņā (t.i., radām maz šo izmešu). Šajā ziņā mums līdzās nestāv neviens. Šveice ir otrajā vietā, bet Igaunija - 127. Skaidrībai jāatzīmē, ka sēra dioksīda izmeši rodas, dedzinot ogles un naftu (tātad tie ir arī automašīnu izplūdes gāzēs).

Nākošie labākie rādītāji "Ekosistēmu vitalitātes" mērķī ir jau pieminētā bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un arī pārmaiņas ūdens daudzumā. Abos šajos rādītājos esam 11. vietā. Jāatzīmē gan, ka politikas joma "Ūdens resursi" ir vienīgā, kurā Latvijai atzīmēta situācijas pasliktināšanās, salīdzinot ar 2000. gadu. Šajā jomā ir tikai viens rādītājs - pārmaiņas ūdens daudzumā. Šajā gadījumā ir runa par upju dabiskā stāvokļa pasliktināšanos (t.i., ūdens daudzuma samazināšanās) ūdenskrātuvju veidošanas un ūdens ņemšanas dēļ.

Esam otrie, un tas ir labi

Kā jau iepriekš minēju, daļa cilvēku priecājas par to, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē, jo tas nozīmē, ka videi varam vairs īpašu uzmanību nepievērst. No iepriekš izklāstītā tad nu ir skaidrs, ka pieņemot, ka viss ir kārtībā, mēs akceptējam to, ka ūdenssaimniecība mums ir sliktāka nekā Sīrijā, bioloģisko daudzveidību aizsargājam vājāk nekā Zimbabvē, zivju resursus apsaimniekojam nemākulīgāk nekā Indija, bet mūsu meži ir sliktākā stāvoklī nekā Irākā.

Labā ziņa tiem, kas, lai attaisnotu vides interešu nobīdīšanu kaut kur dibenplānā, vicinās ar otrās zaļākās valsts karodziņu, ir tā, ka mēs varētu nogāzt visas melno stārķu ligzdas, apšaut visus mazos ērgļus un izkārt gar Latvijas robežu par biedinājumu citiem putniem un piegāzt Baltijas jūru pilnu ar naftu, bet mūsu EPI nemainītos par nevienu punktiņu - mēs joprojām būtu otrā zaļākā valsts pasaulē.

Kā būt pirmajiem?

Bet ir arī cilvēki (vienu brīdi pat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs), kas Jeila universitātes ziņojuma rezultātus redz kā apliecinājumu, ka Latvijai ir iespējams kļūt par pašu zaļāko valsti. Tas nevarētu būt sarežģīti, mums tikai jāapsteidz Šveice. Un tagad saturieties - es atrisināšu daudzus prātus nomocījušo jautājumu par to, kā Latvijai kļūt par zaļāko valsti pasaulē!

Izmantojot EPI aprēķinu metodiku un pieejamos datus, mēģināju parēķināt, kā mums visvienkāršāk izrauties vadībā. Problēma ir tā, ka Šveice mums ir priekšā vairākos rādītājos - bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, CO2 izmešu ziņā u.c. Bet es varu jūs iepriecināt - lai nokļūtu pirmajā vietā, mums nav jālauza galva, kā mazināt CO2 izmešus, labāk aizsargāt bioloģisko daudzveidību vai nodrošināt labāku gaisa kvalitāti telpās. Pietiek ar diviem vienkāršiem valdības lēmumiem - beigt subsidēt lauksaimniecību un beigt zvejot jūrā zivis. Mērķis sasniegts!

Nu ko...

Varbūt kādam, lasot iepriekš rakstīto, laiku pa laikam gribēsies iesaukties: "Kādas muļķības!" (vai tad Irākā vispār ir meži). Tad apdomājiet vai arī jūs neest starp tiem, kas, jūsmīgi sitot plaukstiņas, skandē, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Mūsu otrā vieta ir kopsavilkums visam, ko aprakstīju iepriekš.

Bet varbūt nelauzīsim galvas par kaut kādu aizjūras universitāšu veiktiem pētījumiem. Redz, mūsu pašu - Eiropas - kantoris Eurostat konstatējis, ka 2012. gadā Latvijai bija straujākais IKP pieaugums visā Eiropas Savienībā (sk. http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/latvija-joprojam-straujakais-ikp-pieaugums-es-389375). Es domāju, tas ir labs rādītājs, ka ekonomikā esam sasnieguši visu un tagad varētu pievērsties vides aizsardzībai.
-------
*Visur jāpatur prātā, ka nosauktās vietas var būt dalītas (t.i., var būt vairākas 1. vietas utt.)

Par mežu ciršanas apjomiem - lēnām un lieliem burtiem

Par Latvijas mežu ciršanas apjomiem neesmu īpaši runājis, vien pieminējis, ka gluži tik vienkārši, kā mums to mēģina iebarot (pieaug daudz, nocērtam drusciņ), nav. Galvenais iemesls tam, ka šajā jautājumā īpaši neesmu iedziļinājies, ir tas, ka krājas pieaugums un ciršanas apjomi, kā jau daudzkārt esmu minējis, ir ekonomisks rādītājs, par kuru satraukties būtu vērts tikai ekonomisko interešu pārstāvjiem. Man, piemēram, būtu vienalga, kāds ir mežu ciršanas apjoms kubikmetros, ja vien tiktu nodrošināta Latvijas mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

Bet bioloģiskās daudzveidības saglabāšana varētu būt sabiedrībai grūti uztverams uzstādījums. Sabiedrība redz kailcirtes un ir neapmierināta ar to platības nemitīgo pieaugumu, bet ekonomisko interešu pārstāvji, kas saprot tikai ekonomiskas kategorijas, runā ar sabiedrību sev saprotamā valodā - par krājas pieaugumu un izcirstajiem kubikmetriem. Sabiedrībai neatliek nekas cits, kā ēst to, ko dod, un tieši tāpēc esmu beidzot nolēmis šo jautājumu aplūkot rūpīgāk.

Ilustrācijai izmantošu LVMI "Silava" direktora Jurģa Jansona teikto 13. maija raidījumā "Labrīt, Latvija!" un 14. maijā Latvijas Radio, galvenokārt tāpēc, ka neko jaunu šajos raidījumos J. Jansons nepasaka, un dažādās mutēs viss teiktais (pat par neizremontētajām slimnīcām) ir malts neskaitāmas reizes, lai mūs visus pārliecinātu, ka viss ir kārtībā un būtu jācērt vēl vairāk.

Kā jau J. Jansons pareizi atzīmē, bioloģijā kaut kā novērtēšanai parasti izmanto izlasi jeb tā saucamo paraugkopu, pieņemot, ka mūs interesējošā rādītāja vērtība paraugkopā atbilst ģenerālkopai jeb tai kopai, ko mēs mēģinām novērtēt.

Piemērs: Ja mēs gribētu pārliecināties, ka meitenes vecumā no 12 līdz 15 gadiem ir garākas nekā zēni tajā pašā vecumā, mēs izmērītu augumu 30 zēniem un 30 meitenēm (šī būtu mūsu paraugkopa), aprēķinātu vidējo augumu katram dzimumam un pieņemtu, ka šādu vidējo iegūtu arī tad, ja izmērītu augumus visiem zēniem un visām meitenēm šajā vecumā (ģenerālkopai).

Piemērs no mežiem: "Silavas" apgalvojums, ka Latvijā meži aizņem 54% (vai vienalga, kādi procenti katrā gadījumā tiek saukti), nenozīmē, ka institūta darbinieki ir pārbaudījuši katru Latvijas hektāru, lai pārliecinātos, vai tajā ir mežs. Tas nozīmē tikai to, ka šāds meža īpatsvars ir "Silavas" meža monitoringa 16 tūkstošos parauglaukumu, un tiek pieņemts, ka šie parauglaukumi adekvāti atspoguļo situāciju Latvijā kopumā (t.i., ir reprezentatīvi Latvijai kopumā).

Šos statistikas principus ir svarīgi saprast, lai aptvertu vienu no fundamentālajiem trūkumiem apgalvojumiem par statistiski ticamajiem "Silavas" datiem, uz kuru pamata, tad mēs redzam, ka Latvijas mežos viss ir kārtībā un varam apdomāt ciršanas apjomu palielinājumu. Lieta ir tāda, ka pamatotu secinājumu izdarīšanai ir svarīgi, lai mūsu izvēlētā paraugkopa atbilstu ģenerālkopai, par kuru vēlamies izdarīt secinājumus. Atgriežoties pie piemēra par zēniem un meitenēm, ja visas mūsu mērītās meitenes būtu basketbolistes, mēs nevarētu izdarīt pamatotus secinājumus par "vidējās meitenes" augumu salīdzinājumā ar "vidējā zēna" augumu. Mēs varētu secināt tikai to, ka 12 līdz 15 gadus vecas meitenes, kas ir basketbolistes, ir (vai nav) garākas par zēniem šajā pašā vecumā.

Ar J. Jansona izmantoto argumentāciju ir otrādi - izmērot 30 dažādas meitenes, mēs gribam spriest par basketbolistēm. Man nav pamata neticēt, ka "Silavas" parauglaukumu tīkls būtu reprezentatīvs Latvijai kopumā, problēma ir tajā, ka viņš no šiem rezultātiem aicina izdarīt secinājumus, nevis par Latviju kopumā, bet par ļoti specifisku Latvijas mežu daļu.

Tātad J. Jansons mums paskaidro, ka piecos gados mežu krāja ir pieaugusi par 25-27 milj. kubikmetru (starp citu radio raidījumā tiek minēti tikai 22 milj., un tad bilance vairs tik laba nesanāk), nocērt 15 milj. kubikmetru, bet 7,5 milj. kubikmetru iet bojā dabiskā veidā, tātad "resursu apjoms" nesamazinās, un mēs varētu sākt diskusiju par ciršanas apjomu palielināšanu.

Jāsāk ar to, ka mežu apsaimniekošanu Latvijā regulē Valsts meža dienests, un regulē tikai to, kas ir Meža valsts reģistrā. Tā kā gan vieni, gan otri dati mainās, konkrētus skaitļus nav vērts saukt, bet nemainās tas, ka Latvijas mežainums (t.i., mežu platība pret kopējo Latvijas platību) pēc "Silavas" monitoringa rezultātiem ir par dažiem procentiem lielāks nekā pēc Valsts meža dienesta datiem, tātad (un tas, protams, nevienu nepārsteigs) ir meži, kas oficiālajos datos neparādās. Svarīgais aspekts - ar šiem mežiem var darīt jebko - audzēt mūžīgi vai nocirst līdz pēdējam kokam jau rīt un vietā uzcelt māju. Šie meži ir ārpus Valsts meža dienesta uzraudzības un meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Uz privātajiem mežiem attiecas Meža likums un tam pakārtotie MK noteikumi, bet, kā jau J. Jansons norāda intervijā televīzijai, ciršanas apjomi šajos mežos netiek regulēti.

Ciršanas apjomus "ar lēmumu" (diskusijas, uz kuru aicina J. Jansons, rezultātā) var palielināt tikai valsts mežos. Tātad domu gājiena kopsavilkums ir - tā kā Latvijā kopumā mežu krāja palielinās, valsts mežos vajadzētu cirst vairāk. Šādai argumentācijai līdzīgs apgalvojums būtu: sievietes saņem mazāku algu nekā vīrieši, tāpēc Solvitai Āboltiņai jāpalielina alga. Varbūt tiešām Solvitai Āboltiņai varētu maksāt vairāk, un varbūt tiešām ciršanas apjomu valsts mežos varētu palielināt, bet izmantotā argumentācija to nepamato.

J. Jansons piemin arī leģendāro uzkrājumu, kas kaut kur ir un tikai gaida nociršanu, lai mēs varētu nopelnīto naudu ieguldīt bērnu slimnīcu remontos. Šeit gribu atgādināt divas bildītes no kāda senāka raksta manā blogā - "Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika":




Augšējā attēlā redzama kopējā Latvijas mežu vecuma struktūra, bet apakšējā - meži bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Šajos attēlos var redzēt, ka, lai gan kopš 2001. gada Latvijā kopumā vecu mežu tiešām ir kļuvis vairāk, uzkrājums veidojas mežos, kuros mežizstrāde ir ierobežota (galvenokārt dabas aizsardzības prasību dēļ). Brīvi cērtamos mežos samazinājums redzams gandrīz visās meža vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.

Labi, es nedaudz grēkoju. Tad, kad tiek runāts par "uzkrājumu" vai "pāraugušiem mežiem", ar to saprot mežus, kas pārsnieguši ciršanas vecumu. Tātad nevar gluži tik vienkārši mest kopā visus mežus - atkarībā no valdošās sugas meža ciršanas vecums ir dažāds (piemēram, priedēm 101, bet apsēm - 41 gads). Arī šis ir vājais punkts J. Jansona argumentācijā - tie 22 (vai 25, vai 27) milj. kubikmetru pieauguma nav gluži vienmērīgi sadalīti pa visiem mežu tipiem. Saimnieciskā interese par visiem mežiem arī nav gluži vienāda. Jāraugās, lai neiznāk tā, ka pieaugumu baltalkšņu mežos mēs izmantojam, lai pamatotu intensīvāku "Rīgas priedes" ciršanu. Jā, pats J. Jansons gan norāda, ka meža vērtību nosaka cilvēka prasme ar to apieties, bet tas kaut kā nesaskan ar nemitīgajiem aicinājumiem "novākt" apšu un baltalkšņu audzes un aizstāt ar kaut ko vērtīgāku.

Ja lasītājs sāk satraukties, lasot visu iepriekš rakstīto, varu nomierināt: lai kādus skaitļus no savas cepures izvilktu J. Jansons, koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu valsts mežos joprojām (vismaz pagaidām) nosaka Valsts meža dienests (VMD). Šī institūcija līdz šim ir godam noturējusies pret politisku spiedienu, izņemot ciršanas apjomu palielinājumu 2009.-2010. gadam, kad dienests gan norādīja Zemkopības ministrijai, ka gluži pārdomāts šis palielinājums nav, bet uzdevums piemest kubikmetru miljonus atļautajam apjomam palika nemainīts. Jāpatur prātā, ka VMD pieļaujamo ciršanas apjomu rēķina reālam, nevis statistiskajam mežam. Viņu rīcībā ir informācija par visu ģenerālkopu līdz katram meža nogabalam. Jā, ir meži, kas nav iekļauti Meža valsts reģistrā, bet, kā jau iepriekš minēju, ar šiem "neoficiālajiem" mežiem rēķināties, plānojot mežu apsaimniekošanu, nebūtu saprātīgi šā vai tā. Jā, privātajos mežos šāds maksimāli pieļaujamas apjoms noteikts netiek, bet tur nu lielā mērā viss ir pašu īpašnieku ziņā - tiešā veidā neviens nevar viņus piespiest ciršanas apjomus ne palielināt, ne samazināt.

Pievērsiet uzmanību: VMD nosaka maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu - griestus, kurus pārsniegt nedrīkst, ja negribam, lai cērtamu mežu platības iet mazumā. Domājat, viņi nezina par uzkrājumiem un pāraugušām audzēm? Protams, zina un savos aprēķinos jau ir iekļāvuši. No aprēķiniem VMD izslēdz mežus, kurus cirst ir aizliegts, bet pārējos mežos aprēķinu balsta uz tīri ekonomiskiem principiem - cērtamu mežu platību vienmērīgu plūsmu. Tātad, saprātīgi saimniekojot (t.i., ievērojot arī citas, ne tikai ekonomiskās intereses), šos griestus vispār nav iespējams sasniegt. Aprēķinā, piemēram, iekļauti arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valdījumā esošie meži īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai gan daļā šo mežu nav būtisku ciršanas ierobežojumu, cerams, ka drīzumā to saimnieciska izmantošana tiks pārtraukta. Arī mežu neciršana putnu ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvara samazināšana, noteikta vecu mežu īpatsvara saglabāšana utt. VMD aprēķinā nav iekļauta. Zemkopības ministrijai gan ir dots valdības uzdevums izstrādāt principus sabiedrības un vides aizsardzības interešu ņemšanai vērā, nosakot maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu, bet ar šo uzdevumu, cik zinu, Zemkopības ministrija joprojām nav tikusi galā.

Nedaudz vēlos pieskarties arī pašu meža nozares pārstāvju veiktajiem aprēķiniem. Lūk, AS "Latvijas valsts meži" aprēķins par ikgadējiem ciršanas apjomiem uzņēmuma apsaimniekotajos mežos turpmākos 50 gadus:

Redzams, ka minimāls ciršanas apjomu pieaugums tiek prognozēts, bet būtībā visu laiku tas saglabājas ap 16 tūkstošiem hektāru gadā.

Ko ar to visu gribu teikt? Kamēr pastāvēs (un tiks ievērota) pašreizējā kārtība ciršanas apjomu noteikšanai, mums nav pamata satraukumam par to, ka Latvijas valsts mežos meži kopumā kubikmetru vai hektāru izteiksmē varētu iet mazumā, tos pārāk izcērtot. Par privātajiem mežiem neko nevar zināt, un tāpēc jo īpaši svarīgi ir ciršanas apjomus valsts mežos plānot ilgtermiņā, nevis pielāgoties privāto cirstgribēšanas vai negribēšanas neprognozējamām svārstībām (kā tas tika darīts 2009.-2010. gadā). Skaidrs arī tas, ka ciršanas apjomu palielināšana būtu nepamatota.

Vai šīm nākotnes izredzēm vajadzētu mums ļaut gulēt mierīgi? Jā, ja mežu redzam kā koksnes kubikmetrus. Lielākā daļa sabiedrības to tomēr tā neredz. Kamēr Zemkopības ministrija nebūs izdomājusi, kā ierēķināt ciršanas apjomos arī vides un sabiedrības intereses, kamēr Jurģis Jansons vai kāds cits gudrs vīrs televīzijā un radio nestāstīs, ka melno stārķu ligzdošanas sekmes ir uzlabojušās, meža putnu populācijas atkopjas kopš ciršanas pārtraukšanas ligzdošanas laikā, kailciršu īpatsvars būtiski samazinās, iedzīvotāji ir apmierināti ar mežu apsaimniekošanu to dzīvesvietu apkārtnē un netiek samazinātas sēņošanas un ogošanas iespējas, tikmēr pamatu mierīgai gulēšanai neredzu.

Dzīvnieku aizsardzības likums - priekš kaķiem

Varu pateikt godīgi, ka mani dabas aizsardzībā strādājošie kolēģi (un arī es) mēdz pasmīnēt par Dzīvnieku aizsardzības likumu. Nosaukumā it kā dzīvnieki minēti, bet likuma gars liek domāt, ka tas vairāk tāds Mājdzīvnieku aizsardzības likums vien ir. Bet, pārfrazējot klasiķi Gunti Pilsumu, par likumiem nevajag smieties, valsts tos ir domājusi nopietni! Turklāt, ja atceramies, ka par likumu nepildīšanu pienākas sods, tad patiešām smiekli vairs nenāk.

"Bez Tabu" 15. maija sižets par kurmju spridzināšanu pamudināja mani beidzot izdarīt to, par ko laiku pa laikam aizdomājos jau ziemā, ķerot savā virtuvē peles, - uzmanīgi palūkoties, ko par šādām izdarībām saka Dzīvnieku aizsardzības likums.

Un likums saka, lūk, ko:

44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:

1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju;
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) izmēģinājumu dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz izmēģinājuma mērķis.

 

Saskaņā ar Medību noteikumiem kurmis nav medījamo dzīvnieku sarakstā, tātad atbilsoši Medību likumā noteiktajai medību definīcijai kurmju nogalināšanu nevar saukt par medībām. Diskusijā Tviterī SIA "Mednieks LV" pārstāvis man norādīja uz 5. apakšpunktu, kurā minēta "kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšana". Atkal nekā! Kurmis nav ne grauzējs, ne kukainis! Var jau būt, ka kādam šķiet, ka kurmi var pieskaitīt grauzējiem, bet, ja atkāpjamies no biologu pieņemtās dzīvnieku sistemātikas (un nekādas citas grauzēja definīcijas likumā nav), kādam var šķist, ka kaimiņš... nē, nu labi, kaimiņa suns ir "kaitīgs grauzējs" un jāslaktē tik nost. Galu galā jāsecina, ka kurmju nogalināšana vienalga, kādā veidā - ar bisi, spridzināšanu vai kailām rokām - ir nelikumīga.

 

Peles ir grauzēji. Tad varētu pieņemt, ka par manā virtuvē nobendētajām pelēm man jājūtas vainīgam tikai peļu, bet ne likuma priekšā. Bet varbūt nemaz nav tik vienkārši. Redz, "kaitīgums" jau arī likumā nav nodefinēts. Labi, peles ēd manu pārtiku un piekakā plauktus. Pieņemsim, ka tas tās padara kaitīgas. Tomēr jāpatur prātā, ka kaitīguma izpratne ir vēl krietni vairāk izplūdusi nekā izpratne par to, kas ir grauzēji. Piemēram, kukaiņi (tas pats apakšpunkts - kaitīgos kukaiņus arī drīkst iznīcināt)... Spradzis - protams, kaitēklis! Ods - dzeļ, tātad arī kaitīgs (bliukš!). Bite? Derīga, protams, apputeksnētājs taču! Un tad, kad iedzeļ?

 

Tad vēl gliemeži, dažādi tārpi, zirnekļi, ērces (ne obligāti tās, kas encefalītu pārnēsā) - vesels lērums dažādu dzīvnieku, kas nav ne kukaiņi, ne grauzēji, ne lauksaimniecības, ne medījamie, ne izmēģinājuma dzīvnieki, bet kuru nogalināšana zināmos apstākļos, ja tā var teikt, ir pieņemta prakse.

 

Ar visu šo noteikti negribu aicināt legalizēt kurmju spridzināšanu, bet gan norādīt uz to, kāds rezultāts var būt, ja likumu raksta cilvēki, kas īsti nesaprot, par ko ir runa. Man ir zināmas bažas, ka šajā gadījumā likuma autori nav pat īsti izpratuši, kas ir dzīvnieks, nemaz nerunājot par zīdītāju sistemātikas niansēm. Var jau, protams, teikt, ka visi esam saprātīgi cilvēki un visiem arī bez likuma ir skaidrs, ka odu drīkst nosist, bet kaimiņa suni - nē. Tad gan rodas jautājums, kam tāds likums vispār ir vajadzīgs. Turklāt arī saprāts var būt katram savs. Un ja es iesūdzēšu kādu tiesā par kurmju ķeršanu? Varēsiet pierādīt, ka kurmis ir kaitīgs grauzējs?

Svēts putns un liels maita

"You loved me as a loser, but now you're worried that I just might win"*
(Leonard Cohen)

Nesen piedalījos "Latvenergo" rīkotā baltajam stārķim veltītā pasākumā. Pēc tā laiku pa laikam atgriezos pie domām par to, cik pretrunīgas emocijas cilvēkam izraisa šis putns. Ir tāds klišejisks teiciens, ko mēdz attiecināt uz ne vienu vien cilvēku - viņu vai nu mīl vai ienīst, bet vienaldzīgu viņš neatstāj nevienu. Ar balto stārķi ir tāpat. Kamēr prātā ieskicējās raksts, pie kāda cita raksta manā blogā - "Par labajiem un sliktajiem putniem" - tika pierakstīts komentārs, kas ļoti labi atbilst tam, par ko šoreiz gribu stāstīt: "Bet... cilvēkam vienmēr mīļāks vājākais."

Kas attiecas uz kopējo populācijas lielumu, grūti teikt, ka baltais stārķis kādreiz būtu bijis vājākais. Lai gan laikā starp 20. gs. 30. un 70. gadiem Latvijā ligzdojošo balto stārķu skaits ir samazinājies, tas svārstījies starp visnotaļ cienījamiem sešiem un septiņiem tūkstošiem pāru. Bet 80. gados balto stārķu skaits sāka palielināties un pašlaik jau pārsniedz 10 tūkstošus pāru.

Stārķu populācijai augot, arī attieksme pret putnu ir mainījusies. Nevienam nav noslēpums, ka savulaik baltais stārķis ticis saukts par svēteli. Svēts putns, kam nedrīkst ne ligzdu postīt, ne citādi pāri darīt, ja vien negrib iekulties dažādās nelaimēs. Ja stārķis uz mājas jumta ligzdu uzbūvējis, tad liela laime māju piemeklēs, vai vismaz no ugunsgrēka tā tiks pasargāta. Interesanti gan, ka ar visu savu svētumu (bet laikam jau tas piedien) baltais stārķis bijis arī atriebīgs putns - tam, kas ligzdu noposta, uzsūta mājai uguni, ja ar akmeni stārķim sviež, tas paņem akmeni un nosit pašu sviedēju un tādā garā.

Mūsdienās arvien mazāk cilvēku uzstāda ratu riteņus vai līdzīgas konstrukcijas, kas varētu kalpot stārķim par ligzdas pamatu, tomēr par ļaunu stārķim tas nav nācis - elektrolīniju kļuvis vairāk, un to balsti ir lieliskas vietas ligzdu būvei. Bet... elektrolīniju galvenā loma tomēr nav kalpot putniem, un šeit stārķu tieksme pēc cilvēku negribēti radītajām ligzdošanas vietām nonāk pretrunā ar mūsu interesēm - stārķu ligzdas un paši stārķi nereti tā vai citādi mēdz radīt problēmas elektrības piegādē (sliktākajā gadījumā - pašam stārķim ieskrienot vados un nositoties). Arī stārķa ligzda uz mājas jumta, kas kādreiz nesa svētību vai vismaz bērnus, tagad vairs nešķiet tik laba doma - stārķu mēsli un barības atliekas pa visu jumtu un pagalmu. Nedod Dievs, tas putns vēl iekārtojas ligzdot uz skursteņa!

Un vēl stārķis ēd! Bērnībā mēs visi domājam, ka stārķi ēd vardes. Jā, ēd arī tās, bet ne tikai. Būtībā stārķis var apēst gandrīz jebkuru piemērota izmēra dzīvnieku, kas gadās pa ceļam. Turklāt "piemērotais izmērs" arī ir visnotaļ plašs - no kukaiņiem līdz pat literatūrā pieminētam kazlēnam (un kaut kur tur pa vidu arī pa kādam nelielam bet dārgam sunītim). Svētam putnam neklājas būt tādam kaitniekam un plēsoņam!

Vienu vārdu sakot, jo vairāk stārķu un jo labāk tiem klājas (reizēm - mūsu pašu darbošanās rezultātā), jo lielāku nepatiku cilvēkam tie sāk izraisīt. Brīžiem pat ieskanas pa kādai domai, ka vajadzētu sākt tos medīt, lai tik skaitu ierobežotu.

Tomēr gadās pa kādam vājuma mirklim - stārķim nogāžas (vai tiek nogāzta) ligzda, kāds stārķis nav aizlidojis uz Āfriku vai ir atlidojis pārāk ātri, varbūt vienkārši uzvedas kaut kā jocīgi. Stārķis ir nokļuvis zaudētājos un kļuvis mūsu uzmanības un uztraukuma vērts. Jāglābj! Tad mēģinājumi skaidrot, ka putnam visticamāk viss ir kārtībā, bet, ja nav, tad tā nu dabā iekārtots - kas nemāk izdzīvot, tas mirst - tiek uztverti labākajā gadījumā kā izvairīšanās no atbildības, bet sliktākajā - neiedomājamas cietsirdības izpausme. Svētelis taču!

Bet baltais stārķis vienkārši dzīvo savu dzīvi - ēd, ceļo, būvē ligzdu, audzina mazuļus un mirst. Tieši tāpat kā citi putni. Un patiesībā tikai tas, ka stārķis ir liels un balts un tā dzīve norisinās mūsu acu priekšā, liek mums uz to raudzīties caur mūsu pretrunīgo emociju prizmu.

-------
*Tu mīlēji mani kā zaudētāju, bet tagad uztraucies, ka es varētu uzvarēt.

Tev būs savu kaimiņu mīlēt

Pilsēta - lielāka netīrība un piesārņojums nekā jebkura nelegālā atkritumu izgāztuve, lielāks troksnis par jebkuru kaiju koloniju, nes nāvi vairāk dzīvniekiem nekā visi Latvijas mednieki kopā... Vienu vārdu sakot, kā reiz teikts par kādu Āfrikas nostūri: "It's alright as a holiday place but not to live in, I'm afraid."* Tomēr tāda ir mūsu apmetne, mūsu pūznis, un šķiet dīvaini, ka šādā vietā izvēlas dzīvot vēl kāds, pat neticami...

"Jūs taču saprotat, ka pilsētā putni nedrīkst būt!" kāda dusmīga kaiju pamodināta kundze man skaidro. Protams, putnu vieta ir mežā! Tad, kad cilvēks ir mežu nocirtis un tā vietā ierīkojis savu netīro un trokšņaino pūzni, putniem tajā vietas nav.

Tomēr par spīti tam, ka pilsētās tie nedrīkst būt, un par spīti visām briesmām, kas tos pilsētās sagaida, putni pilsētās dzīvo. Vēl vairāk - daļa putnu pilsētās jūtas pat labāk nekā "mežā". Lielākā daļa Latvijas sudrabkaiju šobrīd ligzdo nevis purvos, bet uz Rīgas ēku jumtiem. Pilsētu parkos un skvēros savas kolonijas būvē krauķi. Meža pīles, kam ziemā tā kā būtu jālido uz "siltajām zemēm", pulcējas Rīgas kanālā un ļauj, lai cilvēki tās baro ar maizi. Vistu vanagi medī pilsētas kuslos baložus. Un, protams, ir paši mājas baloži, kas tikai pilsētās vien dzīvo.

Interesanti, ka visbiežāk tie putni, kas pilsētās jūtas vislabāk - tie, kas vislabāk pielāgojušies mūsu pārveidotajai videi - ir tie, kas izpelnās vislielāko nepatiku no cilvēku puses. Redz, vārnu tā savairojies, ka visus mazos putniņus apēdušas! Vainīgi esam mēs paši - esam radījuši vidi, kas daudziem citiem putniem nav īpaši piemērota, bet visu ēdošajai (mmm, cik mūsu pilsētas atkritumu pilnas!) un visnotaļ pielāgoties spējīgajai vārnai ir pašā laikā. Un galu galā varbūt ne jau vārnas, bet mūsu pašu (un arī nevienam nepiederošie) kaķi tos mazos putnus apēd...

Un galu galā nav jau tā, ka visi mazie putni būtu apēsti. Mēs tikai nemākam redzēt un dzirdēt. Pilsētas trokšņi, ierastais "mājas-darbs-mājas" maršruts, steiga un domas par svarīgākām lietām neļauj mums saskatīt pasauli sev visapkārt. "Kur pazuduši zvirbuļi?" man reiz jautāja klasesbiedrs. "Nav nekur pazuduši. Redz, tajā krūmā sēž," norādīju. "Ā, pats nebūtu pamanījis."

Bet pastaigājieties kādreiz agrā rītā pa Rīgu, tā ap saullēktu! Āgenskalnā dzirdēsiet erickiņu dziedam. Gar Kalnciema ielas daudzstāvu namiem (ne tiem, kas no koka, bet tiem otrā ceļa pusē) riņķo un sasaucas svīres. Ejot pa Vanšu tiltu, protams, kaijas, bet paskatieties uzmanīgi - virs "Olimpijas" jumta lidinās zīriņi (droši vien daļa no tiem, kas no Preses nama padzīti, bet Zaķusalas galu nav atzinuši par labu esam). Kronvalda parks ir putnu pilns (zaļžubītes sauc: "Žžžīīīīds"), un biežāk sastopamu putnu vidū var gadīties dzirdēt pat ģirlici vai zaļo ķauķīti. Paejiet uz Vecrīgas pusi - uz Doma baznīcas jumta čirkst melnais erickiņš. Kādā šaurā ieliņā pie vienīgā koka pielikts strazdu būris. Strazda gan nav, bet kāds zvirbulis tajā varētu dzīvot.

Vienu vārdu sakot, pilsētās putnu netrūkst. Reiz pamatskolā projektu nedēļā kopā ar klasesbiedru gatavojām darbu par putniem pilsētā. Pats darbs lielā mērā bija Strazdu brāļu grāmatas "Putni pilsētā" kopsavilkums, bet toreiz visiem stilīgi šķita projektu nedēļas ietvaros veikt dažādas aptaujas. Tad nu mēs arī skraidījām pa Rīgu un jautājām cilvēkiem: "Kāda ir jūsu attieksme pret putniem pilsētā?" "Taisa uz galvas," nobubināja kāds sētnieks. "Bet nu smuki dzied arī." Galu galā mums nācās secināt, ka negatīva attieksme pret pilsētas putniem nav nevienam. Jā, ir jau mūsu kaimiņiem pa kādai īpašībai, kas mums reizēm traucē - skaļi klaigā un ķēza, kur pagadās. Bet varbūt par to vien, ka putni ir gatavi dzīvot kopā ar mums, mūsu migā, kas labākajā gadījumā "is alright as a holiday place", mums vajadzētu tos cienīt un mīlēt. Un vēl tie smuki dzied!

---
*Tai nav ne vainas kā vietai, kur pavadīt brīvdienas, bet dzīvošanai gan tā diemžēl nav piemērota.

 

Pavasaris atnāk ar blīkšķi

Pirmais zvans: saulainās janvāra dienās pavasara tuvošanos iezvana lielo zīlīšu dziesmas. Otrais zvans: Latvijā ierodas krauķi un pa kādam apmulsušam cīrulim... Ziema ieilgusi. Putni, kam būtu jāatgriežas Latvijā, iestrēguši kaut kur Eiropas vidienē un sagādā galvassāpes zemniekiem, kuru laukos putnu bari atpūšas un barojas. No malas skatoties, varētu domāt - miers. Bet tas ir saspiestas atsperes miers, miers, kāds valda pirms darba laika pie veikala drūzmējošos cilvēku pūlī dienā, kad sākas jaunā "Apple" produkta pārdošana.

Trešais zvans vairs nav zvans, bet blīkšķis! Saule silda, sniegs kūst, un pavasarim slūžas ir vaļā! Labu laiku gaidījušie putni metas uz priekšu - uz ziemeļiem. Ir jāsteidzas! Kopš pagājušā rudens putniem bijis jārūpējas tikai par barības meklēšanu un savu izdzīvošanu, bet tagad ir jāsteidzas pildīt svarīgāko pienākumu savā dzīvē - turpināt sugu. Iespējas izaudzināt mazuļus ir ļoti atkarīgas no ligzdošanas vietas izvēles - vai būs vieta, kur uzbūvēt ligzdu tā, lai to neviens neapdraudētu, vai ligzdas apkārtnē būs pietiekami barības pašiem un mazuļiem. Labu vietu visiem nepietiks, un tāpēc ir jāsteidzas! Stārķis atgriezies savā ligzdā, ko vēl klāj sniegs. Sevišķi patīkami nav - naktīs vēl auksts, barību apsnigušajos laukos vēl grūti sameklēt, bet tas nav svarīgi - viņš ir pirmais!

Arī atbrīvotie sniega un ledus ūdeņi raujas uz priekšu. Upes iziet no krastiem un appludina cilvēku mājas, bet putniem ir radītas lieliskas atpūtas un barošanās vietas. Ūdensputnu tūkstoši apstājas Svētes, Dvietes un citu upju palienēs, lai uzņemtu spēkus pirms tālākā ceļa. No šiem tūkstošiem tikai neliela daļa paliks ligzdot tepat, lielākā daļa dosies uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos.

Saule spīd, hormoni trako, un ir jādzied! Jādziet pat tad, ja tā piesaista vanaga vai kaķa uzmanību. Pagājušajā gadā šķīlušies putni tā kā tādi pusaudži - īsti nezina, ko grib, bet grib ļoti. Pēc dažiem mēnešiem viņi jau būs sapratuši, kā tas ir, kad jārūpējas gan par savu mātīti, gan par kādiem pieciem līdz desmit nepārtraukti kliedzošiem bērniem, kuri uz mirkli pieklust tikai tad, kad knābī iestūķēts kāds kukainis. Tad vairs nebūs ne laika, ne vēlēšanās dziedāt.

Putniem dažu mēnešu laikā ir jātiek galā ar lietām, kas cilvēkiem prasa vismaz divdesmit gadus, - jāatrod partneris, jāuzbūvē ligzda un jāizaudzina mazuļi, lai tie paši spētu par sevi parūpēties. Arī tāpēc ir jāsteidzas - sākot ligzdošanu pārāk vēlu, līdz rudenim var nepaspēt.

Un mēs, mutes papletuši smaidā, vērojam kā pār mums gāžas pavasara gājputnu vilnis. Vēl nesen ziņoja par pirmajiem stārķiem, bet tagad stārķu jau pilni lauki. Cīruļu treļļi dzirdami pat pilsētās, bet kāda garāmlidojoša ausainā pūce uz mirkli piestāj uz kāda Liepājas daudzdzīvokļu ēkas balkona. Mežos dzirdamas ne tikai zīlīšu, dzilnīšu un mizložņu balsis, bet arvien spēkā pieņemas dziedātājstrazdu un melno mežastrazdu dziesmas, iedūdojas pa lauku balodim. Pēc brīža jau pie šī visa būsim pieraduši, bet tagad - eh, pavasaris!

Medniekiem uzdāvinātais mednis

Pirms kāda laika, kad Tviterī nedaudz nesmuki izteicos par žurnālu "Medības", man zvanīja žurnāla redaktore Linda Dombrovska un lūdza turpmāk savus kreņķus žurnāla sakarā izteikt viņai personīgi. Šoreiz iznāk solījumu pārkāpt, jo, piedod, Linda, publiski pārmetumi prasa publisku atbildi.

Šīs pārdomas tapa pēc raksta "Medniekiem atņemts. Bet vai mednim iedots?" izlasīšanas žurnāla "Medības" aprīļa numurā. Domāju, ka raksts sadusmos jebkuras iesaistītās interešu grupas pārstāvjus, bet šķiet, tieši tāds ir arī raksta mērķis. Dažas frāzes minētajā rakstā nevilšus atgādināja krievvalodīgo "aizstāvju" izteikumus, ka viņu "aizstāvamie" ir otrās šķiras pilsoņi u.tml. Lūk, arī šeit, lai labāk uzkurinātu emocijas, tiek apgalvots, ka mednieki ir "nopelti par asinskāriem šāvējiem." Varu droši apgalvot, ka NEVIENĀ no daudzajām mednim veltītajām sarunām, kurās esmu piedalījies, NEVIENS medniekus tā nav nosaucis.

Bet stāsts nav tikai par šo rakstu, bet par skaļi izskanējušo medņu medību aizliegumu. Aizliegumu, kas patiesībā ir tik tukšs, ka tā skaļa daudzināšana liek domāt, ka vai nu daudzinātāji kaut ko nesaprot vai saprot ļoti labi, bet uztver šo aizliegumu kā dāvanu - iespēju piemest vēl vienu pagalīti, lai uzkurinātu naidu starp "medniekiem" un "ornitologiem".

No mana raksta autorei sniegtā skaidrojuma ir saglabāts tikai viens teikums - tas, ka zinu, ka mednieki šo to dara medņu labā, bet par šo darbu apjomiem un ietekmi uz medņu populāciju man nav informācijas. Laikam manis teiktais īsti neatbilda raksta kopējai noskaņai, bet tad nu paskaidroju šeit.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī pie mums spēkā stājās Putnu direktīva, kas, nedaudz vienkāršojot, nosaka to, ka putnu medības pavasarī ir aizliegtas. Tātad pirmais būtiskais punkts - medņu pavasara medības Latvijā ir aizliegtas jau kopš 2004. gada. Tomēr jāuzsver, ka saskaņā ar Putnu direktīvu Latvija ir viena no desmit valstīm Eiropas Savienībā, kurās medņus vispār medīt drīkst. Tas, ka to drīkst, un tas, ka to līdz šim mierīgi varēja darīt pavasarī (lai gan tas izrādījās kļūdains pieņēmums, par ko tālāk), lielā mērā ir nīstamo "ornitologu", konkrēti - mana priekšgājēja Māra Strazda - nopelns. LOB savulaik aktīvi iestājās par medņu medību atļaušanu Latvijā, cerot, ka mednieku interese par šo sugu palīdzēs sugas aizsardzībai. Un Medību noteikumos parādījās frāze, ka medņu medības atļautas saskaņā ar sugas aizsardzības plānu.

Bet kāpēc bija iespējamas medņu pavasara medības, ja Putnu direktīva aizliedz visu putnu sugu medības pavasarī visā Eiropas Savienībā? Tāpēc, ka Putnu direktīva paredz arī iespējas izņēmumiem (atkāpēm) no šīs prasības. Viena no tām - lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus. Tieši šo iespēju Latvija arī cītīgi izmantoja. Piesaucot minēto sugas aizsardzības plānu, Vides aizsardzības ministrija, kā to paredz Putnu direktīva, par katru nomedīto medni gatavoja ziņojumu Eiropas Komisijai. Mednieki pa tam lāgam mierīgi turpināja pavasarī medīt medņus, īpaši neaizdomājoties, kas šo iespēju nodrošina. Šeit nonākam pie otrā svarīgā punkta - medņu pavasara medības lielā mērā ir bijusi "ornitologu" un Vides ministrijas dāvana medniekiem. Arī Linda Dombrovska, kas, kā raksta žurnāla ievadslejā, pirms četriem gadiem nomedīja vienu gaili un "izbaudīja šo medību burvību", var par šo iespēju teikt paldies, iespējams, mednieku visienīstākajam ornitologam - Mārim Strazdam.

Neparastā manu kolēģu labvēlība pret medņu medniekiem, kā jau minēju iepriekš, izrietēja no cerības, ka mednieku interese varētu mednim nākt par labu. Šī cerība līdz šim nav attaisnojusies - medņu stāvoklis, cik to liecina pieejamie dati, turpina pasliktināties, bet brīdī, kad LOB aicināja pasaudzēt medni un brīvprātīgi pārtraukt tā medības, mednieku reakcija bija lielākais pēdējos gados nomedīto medņu skaits. Arī medniekiem kādā L. Dombrovskas organizētā sanāksmē nācās pašiem sev atzīt, ka priekšstats par mednieku interesi un rūpēm par medni ir pārspīlēts.

Galu galā izrādījās arī, ka ar sugas aizsardzības plāna piesaukšanu Medību noteikumos ir par maz. Eiropas Komisija norādīja, ka ir skaidrs, ka medņu pavasara medības faktiski nav izņēmums, ja reiz medību termiņš pavasarī ir noteikts MK noteikumos. Vides ministrija vēl mēģināja taisnoties un skaidrot, bet Eiropas Komisija nepiekāpās, nācās paklausīt - medību termiņš pavasarī tika svītrots no noteikumiem.

Bet šeit trešais svarīgais punkts - iespēju medņus medīt pavasarī nenosaka tas, kas rakstīts Medību noteikumos. Vismaz, cik tas attiecas uz Putnu direktīvu, iepriekš minētās atkāpes piemērošanas iespēju nenosaka tas, kādos termiņos suga ir medījama un pat tas, vai tā vispār ir medījama. Piemēram, izmantojot Putnu direktīvas paredzēto atkāpes iespēju (gan citu apakšpunktu, nevis iepriekš citēto) katru gadu tiek nošauts zināms skaits jūraskraukļu, lai gan šī suga nav medījamo sarakstā. Šajā gadījumā svarīgi ir nevis, kas Medību noteikumos rakstīts, bet, vai mums ir jēdzīgi argumenti zināma skaita medņu nomedīšanai pavasarī. Pašlaik šādu argumentu nav.

Savā ziņā dusmas uz LOB ir Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) un daļas citu mednieku izteikta atzinība LOB par tās spējām interešu aizstāvībā un pašiem savas nespējas atzīšana. Protams, ir viegli dusmoties uz citiem par to, ka tie medni nepienes medniekiem uz šķīvīša ar zilu maliņu (atgādinu, ka "izejas stāvoklis" jau kopš 2004. gada ir - medņu pavasara medības ir aizliegtas), nevis cīnīties par mednieku interesēm un pašiem mesties argumentētā diskusijā ar Eiropas Komisiju. Tas varbūt tāpēc, ka ir skaidrs, ka ar argumentiem "mednieks - vienīgais labais" šajā gadījumā nebūs līdzēts. Būs jāmāk paskaidrot un pierādīt, kāpēc medību aizliegšana būs posts mednim, bet medību atļaušana visus šos gadus nav spējusi veicināt populācijas atjaunošanos.