Cirvja ēnā: Par mežu fragmentāciju

Pēc lasītāju lūguma nedaudz novirzos no sākotnējā plāna, lai sīkāk paskaidrotu, kas tad tik slikts tajā mežu fragmentācijā, ko pieminēju rakstā par Latvijas mežiem Eiropas kontekstā.

Droši vien jāsāk ar skaidrojumu, ko "fragmentācija" šajā gadījumā vispār nozīmē. Lai gan mežu fragmentācija atstāj ietekmi uz dažādām meža funkcijām, šoreiz turēšos savas kompetences ietvaros un aplūkošu mežu fragmentāciju tikai no dzīvotņu fragmentācijas viedokļa. Dzīvotnes fragmentācija nozīmē to, ka viens liels sugas dzīvei piemērots apgabals sadalās vairākos mazākos. Realitātē tas visbiežāk nozīmē arī dzīvotnes kopējās platības samazināšanos, bet pēc definīcijas tas nav obligāti. Viena lieta, ko svarīgi paturēt prātā mežu kontekstā - mežs kā tāds ir dzīvotne vien retai sugai. Visbiežāk katrai sugai ir savas prasības - viena dzīvo tikai priežu mežos, cita - tikai vecos priežu mežos, vēl cita - tikai nokaltušos priežu stumbros. Tātad arī katrai no minētajām sugām dzīvotnes fragmentācija izpaudīsies dažādi.

Bet pagaidām ērtības un skaidrības labad apskatīsim mežu fragmentāciju kopumā (kā tas arī darīts iepriekš minētajā rakstā publicētajā kartē). Mežu fragmentē dažādas lietas, piemēram, ceļi, lauksaimniecības zemes, kailcirtes un apbūve. Lai gan, kā jau minēju, meža gadījumā fragmentācija reālajā dzīvē nozīmē to, ka daļa meža tiek iznīcināta (un tad, protams, negatīvā ietekme uz meža sugām ir acīmredzama), bet šoreiz aplūkosim fragmentāciju kā tādu.

Pirmais, kas saistās ar mežu fragmentāciju, ir apgrūtinājums meža sugām pārvietoties no viena meža apgabala uz citu. Apgrūtinājuma iemesls var būt, piemēram, lielāks risks, ka dzīvnieku pa ceļam pamanīs kāds plēsējs. Cita problēma, kas būs zināma visiem autovadītājiem, - mūsdienās, kad dabisko ainavu ir sagraizījuši neskaitāmi autoceļi, meža dzīvniekiem ir risks nokļūt zem mašīnas riteņiem. Arī vide, kas pa vidu starp abiem meža fragmentiem var būt vienkārši fiziski nepiemērota tam, lai konkrētais dzīvnieks tur uzturētos (piemēram, medņu cālim var būt liktenīgs meliorācijas grāvis, kas sadala tā apdzīvoto mežu). Galu galā arī attālums pats par sevi var būt pārvietošanos ierobežojošs. Latvijas mērogos tas visbiežāk attieksies uz maziem dzīvnieciņiem (un arī augiem), tomēr ir piemēri arī no lielākiem - piemēram, Latvijas medņu populācija ir sadalīta vairākās faktiski nesaistītās daļās.

Tātad pirmā fragmetācijas izpausme - dzīvniekam ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, un jāsēž tur, kur nu tas ir. Un kāds gan no tā ļaunums? Vairāki! Pirmkārt, ierobežotas iespējas satikt savus sugasbrāļus, tātad ierobežota gēnu apmaiņa. Tuvradnieciskas krutstošanās sliktā ietekme visticamāk nevienam nebūs jaunums. Otrkārt, ja tas meža pleķītis, kurā dzīvnieks ir apmeties, tiek, piemēram, nocirsts, un aizsniedzamā attālumā cita piemērota pleķīša nav... tad tuvradnieciska krustošanās ir mazākā no dzīvnieka problēmām.

Protams, putnu gadījumā vismaz fiziskās spējas pārvietošanos visbiežāk neietekmē. Tātad putni var no viena piemērota mežiņa pārlaisties uz citu. Tomēr jāatceras, ka katram dzīvam radījumam ir zināms resursu apjoms, kas nepieciešams tā izdzīvošanai, arī cilvēkam. Mēs visi zinām veco patiesību, ka tad, ja visi gribētu dzīvot kā amerikāņi, būtu vajadzīgas trīs pasaules. Putnam parasti trīs pasaules nevajag, bet kaut kādas minimālās prasības pēc dzīves telpas tam tomēr ir. Pieņemsim, ka vienam putnu pārim, lai tas izbarotu mazuļus, ir nepieciešami desmit hektāri meža, kur meklēt barību. Ja šie desmit hektāri ir viens vesels mežs, problēmu nav, bet, ja tas ir sarauts desmit mazos gabaliņos, sākas problēmas - jāaptver lielāka teritorija, kas nozīmē nepieciešamību vairāk laika patērēt barības meklējumos un galu galā - mazāk barības mazuļiem (jo stundu skaits dienā, ko var patērēt barības meklējumiem, nemainās atkarībā no aptveramās teritorijas lieluma). Tā rezultātā putns varēs izaudzināt mazāk mazuļu, un tā sekas jau var būt visas populācijas lejupslīde.

Ņemot vērā abas iepriekš minētās lietas - pārvietošanās grūtības un minimālo nepieciešamo meža platību - galu galā nonākam pie tā, ka var būt tādi mežu gabaliņi, kas ir pārāk mazi, lai uzturētu konkrētās sugas dzīvnieku, un pārāk tālu no citiem gabaliņiem, lai tos varētu sasniegt, vai arī to sasniegšanai nepieciešamais laiks būtu pārāk ilgs, lai būtu vērts pūlēties. Tā mēs iegūstam meža platības, kas it kā dabā ir, bet faktiski nav izmantojamas. Šis arī ir viens no aspektiem, kāpēc kopējā mežu platība nav rādītājs, kas kaut ko liecinātu par mežu nozīmi bioloģiskajai daudzveidībai.

Tad vēl ir tā saucamais "malas efekts", kas var izpausties dažādi, bet būtībā nozīmē to, ka meža malai ir zināma ietekme uz mežā iekšā notiekošo. Jo lielāka fragmentācija, jo garāka mala uz laukuma vienību, līdz ar to lielāka tās ietekme. Iedomājieties slikti nosiltinātu daudzdzīvokļu māju! Ārējo dzīvokļu iedzīvotājiem ziemā būs auksti, kamēr tiem, kas dzīvo ēkas iekšējos dzīvokļos, būs silti. Safragmentēsim šo māju atsevišķās slikti nosiltinātās mājiņās ar vienu dzīvokli katrā, un auksti būs visiem. Ja neatradīsim aukstumu mīlošus cilvēkus, šādās mājiņās neviens nedzīvos. Tāpat ar mežu un tā iemītniekiem - ir sugas (piemēram, melnais stārķis), kam meža malas tuvums nepatīk. Tātad pietiekami fragmentētā mežā, kur meža mala ir tuvu uz visām pusēm, atkal būs redzams tas, ko minēju iepriekš - mežs it kā ir, bet patiesībā nav izmantojams, un melnais stārķis tajā nedzīvo.

Tātad, apkopojot visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka fragmentēta dzīvotne var uzturēt mazāku dzīvnieku populāciju nekā viengabalaina dzīvotne ar tādu pašu kopējo platību, bet tiem, kas fragmentētā dzīvotnē tomēr dzīvo, dzīve ir grūtāka un bīstamāka. Lūk, kāpēc tas, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma tempa, nav nekas labs.

Cirvja ēnā: Interešu līdzsvars mežu apsaimniekošanā

Biju plānojis šai tēmai pievērsties mazliet vēlāk, bet zīmes, ko var izlasīt avīzēs un saklausīt sanāksmēs, lika saprast, ka tagad tomēr ir īstais laiks.

Kā tad ir ar to interešu līdzsvaru? "Latvijas meža nozares veiksmes stāsts vislielākajā mērā ir saistīts tieši ar to, ka visas šīs šķietami tik atšķirīgās intereses izdevies saskaņot," apgalvo kokrūpniecības nozares reklāmas buklets[1]. "Starptautiski atzīts viedoklis, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatā ir ekonomisko, ekoloģisko (vides) un sociālo aspektu maksimāls respekts, kas gan ir utopija," sludina LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons[2]. Turklāt šie nebūt nav unikāli citāti. Nozares pārstāvju viedoklis no "intereses jau ir saskaņotas" līdz "intereses nav iespējams/nevajag saskaņot" reizēm svārstās pat vienas sanāksmes laikā. Vienalga, tā vai šitā, bet galu galā secinājums ir viens - esošajā kārtībā neko mainīt nevajag.

1998. gadā apstiprinātajā Latvijas Meža politikā rakstīts: "Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Latvijas iedzīvotājus ar mežu vienmēr ir saistījušas saimnieciskas, kultūrvēsturiskas un emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā. Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī."[3]

Runājot par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, nereti tiek demonstrēts šāds (vai ļoti līdzīgs attēls): 

Tad nu tur, kur visi šie apļi pārklājas, ir arī īstais līdzsvars un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana. Problēma tikai tā, ka patiesībā šīs intereses nav gluži tādas mierīgas pļeckas, kas blakus satupušas. Katrai no interešu grupām ir savi mērķi, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi. Tāpēc es interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā drīzāk attēlotu šādi:

Katras no šīm interesēm tiecas uz savu mērķi un cenšas nenoslīdēt zem pieļaujamā robežas. Ļoti vienkāršoti varam pieņemt, ka vides interešu grupas mērķis ir "mežs - rezervāts" (t.i., pēc iespējas dabiskāks mežs), bet pieļaujamības robeža - bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Ekonomisko interešu grupas mērķis varētu būt "mežs - plantācija" (t.i., pēc iespējas lielāka peļņa no meža), bet pieļaujamības slieksnis - no meža iegūstamās koksnes vērtības saglabāšanās pašreizējā līmenī. Savukārt sabiedrība varētu tiekties uz stāvokli "mežs - parks", bet pieļaujamības slieksnis, ko šajā gadījumā grūtāk noteikt, varētu būt tiklab pārāk liels kailciršu īpatsvars kā pārāk dabiski meži (daudz sakritušu, nokaltušu utt. koku).

Protams, reālajā dzīvē tik vienkārši uzstādījumi nepastāv (t.i., nevienai no interešu grupām nav tik šaurs skatījums uz mežu), un, protams, zināms ieguvums no vides aizsardzības ir arī ekonomikai, zināms labums sabiedrībai no mežu apsaimniekošanas ekonomiskiem mērķiem utt. Turklāt ar "sabiedrību" ir īpaši sarežģīti, jo tajā ietilpst gan kokrūpnieki, gan dabas aizsardzības organizāciju biedri, gan cilvēki, kam mežs pieder, gan cilvēki, kam viss ir vienalga... Galvenais, ko es ar šo gribēju uzsvērt ir - reālajā dzīvē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kurā līdzsvarā ir visas intereses, balansē ļoti tuvu VISU interešu grupu minimālās pieļaujamības slieksnim. Ir svarīgi saprast, ka maksimāla peļņa no meža, no kuras viedokļa katru mežā palikušu koku rēķinām kā zaudējumu, ir tieši tik pat nekonstruktīvs un galējs uzstādījums kā visu mežu padarīšana par rezervātu. Tomēr reālajā dzīvē visbiežāk tiek runāts par ekonomiskā virziena maksimālu stiprināšanu, bet par pārējiem aspektiem - labākajā gadījumā tikai tik daudz, lai nenonāktu zem kritiskā pieļaujamības sliekšņa.

Iepriekš minētajā "Dienas Biznesa" rakstā minēts arī: "Skaidras pazīmes, kas liecinātu, ka pārējās meža funkcijas nav pietiekami ņemtas vērā, J. Rozītis [Pasaules Dabas fonda direktors] tomēr nosaukt nevar."[2] Sazinoties ar Jāni, gan noskaidroju, ka kaut kas skaidrs nav bijis vienīgi pašai žurnālistei. Tad nu Signei Knipšei un līdzīgi domājošiem, lūdzu, dažas (bet ne visas) "skaidras pazīmes":

1) AS "Latvijas valsts meži" pārvaldītajos mežos vien 20% mežu primārais apsaimniekošanas mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet 5% - rekreācija (kas nenozīmē, ka šajos mežos neiegūst koksni)[4];

2) Latvijā joprojām populārākais mežu ciršanas veids ir kailcirte, kas no ekoloģiskā viedokļa varētu būt pamatojama vien dažos mežu tipos;

3) Neskatoties uz dabas aizsardzības interešu grupas un sabiedrības iebildumiem, Latvijā joprojām notiek mežu ciršana pavasarī;

4) Meža konsultatīvajā padomē, kuras mērķis ir "veicināt līdzsvarotas meža nozares politikas veidošanu un īstenošanu Latvijā" absolūto vairākumu veido ekonomisko interešu pārstāvji[5], turklāt, neskatoties uz MK noteikumu prasību padomi sasaukt ne retāk kā četrreiz gadā, tā vidēji tiek sasaukta 1-2 reizes gadā.

-------

[1] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130

[2] S. Knipše. Ilgtspēju vērtējot, aiz kokiem grūti ieraudzīt īstu mežu. Dienas Bizness, 2012. gada 10. septembris.
[3] Latvijas Meža politika (mērķi un principi) 1998. g. aprīlis: http://www.zm.gov.lv/doc_upl/mezu_politika.pdf
[4] Latvijas valsts meži. Skaitļi un fakti: http://www.lvm.lv/files/text/LVM-fakti-Lv-2o11-web.pdf
[5] Meža konsultatīvās padomes nolikums: http://www.zm.gov.lv/?sadala=980

Cirvja ēnā: Latvijas meži Eiropas kontekstā

Latvija - mežu zeme... Mums patīk domāt, ka mums mežu ir visvairāk, tie ir visdabiskākie, un neviens no "Eiropas" nav tiesīgs mums mācīt dzīvot, jo visus savus mežus viņi jau ir nocirtuši. Šoreiz gribu nedaudz pavērtēt, cik šis mūsu viedoklis ir pamatots. Tālāk aplūkotā informācija galvenokārt ņemta no ziņojuma "State of Europe's Forests 2011" ("Eiropas mežu stāvoklis 2011")[1], bet vietām, kur tas norādīts, esmu izmantojis arī citus avotus.
  

Latvijā bieži vien tiek uzsvērti divi rādītāji - Latvijas mežu lielais īpatsvars un kopējās mežu platības stabils pieaugums. Līdzīgas tendences vērojamas arī Eiropā kopumā. Eiropā (neskaitot Krieviju) laikā no 1990. līdz 2010. gadam kopējā mežu platība pieauga par 8,5%, bet Ziemeļeiropā (ieskaitot Baltijas valstis) - par 3%[1], kamēr Latvijas mežu platība pieaugusi par 5,7%[2]. Pašlaik Eiropā kopumā (atkal - bez Krievijas) meži klāj 32,2% sauszemes platības, Ziemeļeiropā - 52,1%[1], bet Latvijā - 52%[2]. Tātad, vērtējot kopumā, redzam, ka esam Eiropai (bet ne savam reģionam) priekšā pēc mežainuma, bet atpaliekam pēc kopējās meža platības pieauguma tempiem. Būtībā tas ir loģiski - jo lielāku teritorijas īpatsvaru aizņem mežs, jo mazāks platības pieauguma temps varētu būt sagaidāms.

Taču, kā jau esmu uzsvēris daudzkārt iepriekš, ne meža kopējā platība, ne šīs platības pieauguma tempi neko daudz nepasaka par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un nepasaka pilnīgi neko par mežiem no to dabas vērtību viedokļa. Viens no aspektiem, ko varētu vērtēt, lai spriestu par mežu vērtību no dabas viedokļa, ir to izcelsme - vai tā ir dabiska, vai mežs atjaunots sējot vai stādot. Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars ir liels - 81%, un lai gan pēc šī rādītāja Latvija ir apmēram pa vidu starp pārējām Eiropas valstīm, Ziemeļeiropā mūs pārspēj tikai Norvēģija un... Igaunija[1]. Diemžēl izskatās, ka Latvijā dabiskas izcelsmes mežu īpatsvars turpmāk stipri samazināsies - 2001.-2011. gadā dabiski atjaunoti vairs tikai 65% no kopējās atjaunotās mežu platības[3].

Tomēr arī meža izcelsme vien neliecina par tā vērību no dabas viedokļa. Vismaz Latvijas gadījumā dabiskā atjaunošana nozīmē vien to, ka jaunie kociņi paši ir ieauguši, nevis cilvēka iesēti vai iestādīti. Tālākā cilvēka darbība (izvēle, kādiem kokiem kādā blīvumā augt utt.) var lielā mērā mākslīgu padarīt arī dabiskas izcelsmes mežu. Viens no mežu raksturojošiem rādītājiem, kas ir ļoti būtisks no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, ir tā vecums - visbiežāk vecākie meži ir vērtīgākie. Eiropā kopumā 18% mežu ir pārsnieguši 80 gadu vecumu, bet Latvijā 2010. gadā šādu mežu bija 25%[4].

Viens no biežāk izmantotajiem mežu dabiskuma rādītājiem ir mirušās koksnes daudzums. Šajā ziņā situācija Latvijā reģistrētie 17,7 mirušas koksnes kubikmetri uz hektāru ir virs Eiropas vidējā (10 kubikmetriem uz hektāru), turklāt, salīdzinot ar 1990. gadu mirušās koksnes apjoms ir gandrīz trīskāršojies, taču, kā arī tas norādīts ziņojumā, šis pieaugums lielā mērā ir 2005. gada vētras sekas.

Tomēr iepriekš minētie rādītāji, lai gan nereti izmantoti, par mežu vērtību no dabas viedokļa liecina tikai netieši. Eiropas Savienībā ir noteikts, kas ir īpaši saudzējamās "pērles" - īpaši aizsargājamie mežu biotopi. Cik gan tādu ir mūsu mežu zemē Latvijā? Izrādās, no šī viedokļa raugoties, Latvija vairs ne tuvu neizceļas (vismaz labā nozīmē nē).

Šajā attēlā esmu apkopojis oficiālo informāciju par īpaši aizsargājamo meža biotopu sastopamību Eiropas Savienības valstīs 2001.-2006. gadā[5], parādot biotopu platības īpatsvaru pret valsts kopējo platību. Kā redzams, Latvija ir ļoti tuvu beigu galam, jo šādi meži aizņem vien 4% Latvijas teritorijas, no mūsu reģiona aiz mums atstājot vien Dāniju un Islandi, kurās dabisku mežu gandrīz vispār nav[1]. Uz šāda fona šķiet nedaudz dīvaini, ka ne tikai visi šie meži Latvijā nav aizsargāti, bet tiek arī mēģināts likt šķēršļus to aizsardzībai, bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi...

Ir vēl viens aspekts, kurā Latvija uz citu valstu fona izceļas ne tajā labākajā gaismā. Tā ir mežu fragmentācija.

Attēls no ziņojuma "10 messages for 2010. Forest ecosystems"[6]

Šajā kartē redzamas mežu "savienotības" pārmaiņas, t.i., jo lielāks šī rādītāja samazinājums, jo lielāka mežu fragmentācija. Kā redzams, Latvijā laikā no 1990. līdz 2006. gadam mežu fragmentācija notikusi lielākā mērā nekā jebkur citur Eiropā, varbūt izņemot vienīgi Portugāli (šeit gan nav redzami dati par Zviedriju, kurā vismaz 2000.-2006. gadā arī stāvoklis bija samērā bēdīgs[1]). Jāuzsver, ka šajā attēlā nav atspoguļotas meža kopējās platības pārmaiņas (kas, kā iepriekš noskaidrojām, Latvijā pieaug tā, ka prieks).

Kāpēc gan jāuztraucas par mežu fragmentāciju? Īsi sakot, virknei augu un dzīvnieku sugu fragmentēts mežs vienalga, cik dabiska tā izcelsme, cik tas vecs un cik tajā daudz mirušas koksnes, nozīmē to, ka faktiski meža nav. To nosaka gan sugu ierobežotās izplatīšanās spējas, gan meža malas ietekme, gan dzīvesveida pamatota nepieciešamība pēc lielām vienlaidu meža platībām. Protams, ar fragmentāciju saistīta virkne problēmu arī no citu meža funkciju (ne tikai bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas) viedokļa, bet arī šis stāsts būtu stāstāms citu reizi.

Un ko no tā visa varam secināt? Pirmkārt jau to, ka neesam tik īpaši, kā mums gribētos domāt. Ne vecu, ne dabisku mežu netrūkst arī citur Eiropā. Turklāt rādītājiem, ar kuriem it kā varam lepoties (samērā liels vecu un dabisku mežu īpatsvars, daudz mirušās koksnes), ņemot vērā pašreizējās tendences Latvijas mežu apsaimniekošanā, nav paredzams ilgi saglabāties pašreizējā līmenī. Arī savus dabiskās izcelsmes mežus esam spējuši samākslot tik tālu, ka īpaši aizsargājamu meža biotopu platības uz Latvijas mežainuma fona ir niecīgas, bet mežus kopumā turpinām ar kailcirtēm graizīt mazos gabaliņos. Varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka kailcirtes arī ir mežs.

-------

[1] FOREST EUROPE, UNECE and FAO 2011. State of Europe's Forests 2011. Status and Trends in Sustainable Forest Management in Europe.

[2] Zemkopības ministrija. Meža nozares attīstība 1990.-2010. g.: http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=2059&id=12130

[3] Meža atjaunošana 2001.-2011.g.:  http://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=366&id=153&ord=40

[4] Meža statistikas CD:  http://www.vmd.gov.lv/?sadala=762 

[5] Online report on Article 17 of the Habitats Directive: conservation status of habitats & species of Community interest (2001-2006): http://bd.eionet.europa.eu/article17

[6] EEA 2010. 10 messages for 2010. Forest ecosystems. Copenhagen.

Cirvja ēnā: Latvijas mežu statistika

Pirms ķeros pie ārzemju informācijas avotiem, piedāvāju jums iepazīties ar mūsu pašu Latvijas mežu statistiku. Visi turpmāk apskatītie grafiki iegūti, izmantojot oficiālo statistiku (neko neesmu ne izgudrojis, ne licis klāt vai ņēmis nost), ko apkopo Valsts meža dienests[1]. Tā kā pirmais statistikas apkopojums ir par 2001. gadu, tad šo arī esmu izvēlējies par sākuma punktu turpmāk aplūkotajos grafikos. Lai gan šis ir īss laika posms, ko apskatīt, ņemot vērā mežu ilgo attīstību, tomēr sava jēga tajā ir: 1998. gadā tika pieņemta Latvijas meža politika, 2000. gadā sāka darboties AS "Latvijas valsts meži", bet 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tāpēc domāju, ka šī statistika labi parāda to, kādas ir mūsdienu tendences Latvijas mežu apsaimniekošanā. Protams, kā jebkurai oficiālai statistikai un statistikai vispār tai ir savi trūkumi, tomēr šie ir vispilnīgākie un politiski neitrālākie dati par Latvijas mežiem, kādi mums ir pieejami.

Lūk, šis attēls vai tam līdzīgi attēli ar dažādiem sākuma gadiem ir viens no galvenajiem, kas tiek izmantots, lai pierādītu, ka mežu apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga - kopējā mežu platība Latvijā palielinās. Zināms palielinājums noticis arī pēdējos 12 gados.

Savukārt šajā attēlā redzamas meža platības pārmaiņas plašu vecuma grupu griezumā. Atgādinu, ka oficiāli arī izcirtums skaitās mežs! Taču domāju, ka ne izcirtumus, ne 10 gadu vecumu nesasniegušas audzes cilvēku vairākums gluži par mežu nesauktu, bet, kā redzams attēlā, tieši šie "meži" ir tie, kuru platības pēdējos 12 gados ir palielinājušās. Desmit gadu vecumu pārsniegušu mežu platības šajā laika posmā ir stabili gājušas uz leju. Šis tad arī ir viens no iemesliem tam, ka iedzīvotājiem šķiet, ka Latvijas mežus izcērt, kamēr oficiālie dati (vismaz tie, kas iedzīvotājiem tiek pasniegti) liecina, ka mežu kļūst arvien vairāk.

Šeit arī acīmredzamais iemesls mežu platību sarukumam. Nekā pārsteidzoša vai iepriekš nezināma šajā attēlā gan nav - lielāko daļu apskatītā laika perioda ciršanas apjomi turējās 10-12 miljonu kubikmetru robežās, bet 2006.-2008. gadā saruka, kas arī bija par iemeslu tam, ka 2009.-2010. gadā tika piesviesti papildus izcērtami kubikmetri valsts mežos. Domāju, ka šī grafika kontekstā interesantākais gaidāms nākotnē - vai ciršanas apjomi atgriezīsies vecajās sliedēs, vai atkal tiks izdarīts spiediens uz valdību, lai uzturētu paaugstinātus ciršanas apjomus. AS "Latvijas valsts meži"  gan to valdījumā esošajos mežos ciršanas apjomu šogad esot samazinājuši.

Te gribas atkāpties arī nedaudz tālākā pagātnē, lai atzīmētu, ka ciršanas apjomi, ko piedzīvojam pašlaik, ir lielākie, kādus Latvija ir piedzīvojusi, kopš šis rādītājs tiek reģistrēts. Protams, arī meža platības ir pieaugušas, taču ciršanas apjomi ir pieauguši stipri straujāk. 

No dabas viedokļa īpaši vērtīgi ir veci meži. Meža vecumam (faktiski gan koku izmēram) ir sava nozīme arī no ekonomiskā viedokļa, ne velti ir noteikts minimālais vecums, kādā mežu drīkst cirst. Tāpēc tālāk vēlos aplūkot mūsu mežu vecumu nedaudz detalizētāk.

Uzreiz atvainojos par ļoti "saimniecisko" pieeju mežiem šajā gadījumā, bet man bija interesanti apskatīties, kā mainījusies ciršanas vecumu pārsniegušo audžu platība no saimnieciskā viedokļa svarīgākajām koku sugām (jāatgādina, ka oficiālajā statistikā, piemēram, "bērzu mežs" nozīmē vien to, ka bērzs ir valdošā suga, nevis to, ka šajā mežā aug tikai bērzi). Šeit gan esmu izmantojis nedaudz vienkāršotu pieeju, jo ne visiem mežiem ciršanas vecums ir vienāds un mežus ir iespējams nocirst arī pirms ciršanas vecuma sasniegšanas, taču domāju, ka lielos vilcienos "ciršanai pieejamo" mežu daudzumu grafiks atspoguļo puslīdz korekti.

Ja mēs runājam par mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu ļoti šaurā - tikai ekonomiskā - izpratnē, mēs sagaidītu, ka cērtamu mežu nekļūst mazāk. Savukārt attēlā redzams, ka, lai gan ciršanas vecumu pārsniegušu priežu un bērzu platības tiešām ir pieaugušas, egļu platības ir stipri gājušas uz leju.

Tiktāl par pagātni, bet mežu vecuma struktūra ļauj mums zināmā mērā ielūkoties nākotnē. Šeit atkal trīs saimnieciski svarīgākās sugas. Uzreiz gan jāsaka, ka ar mežu vecuma struktūru nav gluži tik vienkārši kā ar cilvēku vecuma struktūru - nav tā, ka, piemēram, visi priežu meži līdz 200 gadu vecumam būs "nomiruši" (ja tos neaiztiktu, pēc 200 gadiem gandrīz visi priežu meži būtu vecuma grupā virs 200 gadiem). Tāpēc jāpatur prātā, ka mežu vecuma struktūru lielākā mērā nosaka to ciršana un atjaunošana, nevis dabiski procesi.

Tajā pašā laikā saimnieciskais skatījums uz mežiem tomēr ir tāds, ka tie "nomirst", t.i., nav vērts tos audzēt bezgalīgi ilgi. Ja mēs skatāmies no šāda viedokļa ir redzams, ka ar egļu mežiem viss varētu būt kārtībā - ja viss notiks kā līdz šim (un klimats nekļūs egļu mežiem nelabvēlīgs), pēc 30-50 gadiem ciršanas vecumu sasniegušu egļu mežu būs stipri vairāk nekā pašlaik. Bet ar bērzu un priežu mežiem gan ir gaidāmas ziepes, un īpaši lielas tās būs priežu gadījumā. Ja mēs priežu mežiem pieietu saprātīgi un paturētu prātā iepriekšējā rindkopā minēto, nekas dramatisks jau nenotiktu, bet ar pieeju, ka vecie meži ir "pāraudzis uzkrājums", kas iespējami ātrāk jānocērt, ir gaidāms būtisks pieaugušu priežu mežu platību kritums jau tuvākajās desmitgadēs.

 

 
 
 
 

 
 
 

   
 
Ar kopējo Latvijas mežu vecuma struktūru ir līdzīgi - starp ciršanas vecumu sasniegušiem (vai gandrīz sasniegušiem) mežiem un jaunaudzēm ir "bedre" (gan ne tik dramatiska kā priežu mežu gadījumā). Šeit esmu apskatījis mežu vecuma struktūru laika griezumā, salīdzinot perioda sākumu un beigas. Šeit izvērstā veidā var redzēt to, ko jau minēju iepriekš, ka desmit gadu vecumu pārsniegušu mežu kļūst mazāk. Skatoties visus mežus kopā, redzams, ka "vecajā galā" (virs 100 gadu vecuma) ir neliels pieaugums, bet otrā diagramma parāda, ka šis pieaugums veidojies tikai pateicoties dabas aizsardzībai - mežos, kur ciršanas ierobežojumu nav, redzams samazinājums gandrīz visās vecuma klasēs virs 70 gadu vecuma.

Lūk, tās arī ir galvenās lietas, ko gribēju parādīt no Latvijas mežu statistikas. Gribu tikai vēl vērst jūsu uzmanību uz to, ka, kamēr Valsts meža dienesta apkopotā statistika nav aizstāta ar kaut ko "pareizāku", visa šī informācija ir publiski pieejama (sk. saiti zemāk), un tas dod katram iespēju sekot līdzi Latvijas mežu apsaimniekošanai. Droši vien neko sensacionālu šajā rakstā atklājuši nebūsiet, bet vismaz man redzamā aina sevišķi iepriecinoša nešķiet. Varbūt, ka tieši tāpēc, ka neesmu vienīgais, visur tiek vicināta tikai pirmā diagramma - mežu platības pieaug, tātad ar Latvijas mežiem viss ir kārtībā...
  -----
[1] Meža statistikas CD: http://www.vmd.gov.lv/?sadala=762

Cirvja ēnā: Ievads

Mums ir nakts, mēs neatļausim
Gaismai pie mums ienākt.
(D. Dreika)

Man jāatzīstas, ka reizēm mūsu kokrūpniecības nozare vai vismaz veids, kā tā rūpējas par savu publisko tēlu, man šausmīgi atgādina nemaz ne tik senos laikos Latvijā (laikos, kad tapis augstāk citētais dzejolis) valdījušo politisko ideoloģiju. Esam ierāvušies savā mazajā pasaulītē - cirvja ēnas patīkamajā tumšajā drošībā, un cenšamies nedomāt par ārpasauli - tur jau tāpat nekas nenotiek, bet, ja notiek, tad notiekošais ir slikts un nepareizs. Mums neinteresē, kas ārzemju žurnālos rakstīts, jo mums ir pašiem savi pētījumi, kuros izpētam to, ko un kā vajag. Mēs visu darām pareizi! Ja kādam šķiet, ka kaut kas nav tā kā vajag, tad viņš ir valsts ienaidnieks, jo - skatīt iepriekšējo teikumu!

Ja jums šķiet, ka es pārspīlēju, varu piedāvāt pāris piemēru. Šķiet, nesenākais no tiem ir plāna rakstītāju atteikšanās topošajā Nacionālajā attīstības plānā iekļaut meža putnu indeksu (rādītāju, kas parāda meža putnu populāciju stāvokli Latvijā). Tā kā nekādus papildu izdevumus tas neprasītu, pamatojums ir vienkāršs - Latvijas mežos viss ir kārtībā, un mums nav vajadzīgs vēl viens rādītājs, kas to apliecinātu. Cits piemērs ir žurnālā "Baltijas Koks"  savulaik sludinātais, ka nomelnot meža nozari var vien "kontrolētas neatkarības" atbalstītāji. Bet, šķiet, viskrāšņāk manis teikto ilustrē pirms kāda laika viena no nozares uzņēmumiem sūtītā vēstule Latvijas Mežu sertifikācijas padomei ar aicinājumu vienoties, ka visi par Latvijas meža nozari runājam tikai labu...

Bet nepārprotiet manu ievadu! Es negrasos kādu nomelnot. Es neatspēkošu "mītus" un nestāstīšu, kāda ir "realitāte". Vienkārši ir daudz dažādu informācijas avotu, ko "parastais cilvēks"  nelasa, bet nozares cilvēki, kas visticamāk par tiem visiem labi zina (dažus paši ir uzrakstījuši), cenšas ignorēt. Tāpēc viss, ko dažos turpmākajos rakstos vēlos jums piedāvāt ir alternatīvs skatījums uz Latvijas mežu apsaimniekošanu - parādīt, ka pastāv arī cita pasaule ārpus ēnas, kurā esam ierāvušies, cita pasaule ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī izpratnes ziņā. Tad nu lasiet un vērtējiet paši... vai arī satinieties, aptinieties, aizkorķējiet ausis.

Viedoklis par nenoplicinošu mežsaimniecību

Lasot samērā svaigu publikāciju "Meža nozare 20 Latvijas neatkarības gados", uzdūros citātam, kas ir tik ļoti "naglai uz galvas", ka nespēju ar to nepadalīties (izcēlumi - mani):

"To, ka mežs nav tikai koksnes ieguves vieta, ko pārdodot iespējams ātri gūt lielu peļņu, ir sapratuši arī daudzi pašmāju privātie mežu īpašnieki. Tieši pēdējos gados viņu vidū aizvien lielāka interese parādās par nenoplicinošas mežsaimniecības modeļiem, kas galvenokārt balstās uz izlases cirtes principiem. Valstij piederošajos mežos šādu paņēmienu izmantošana nav ekonomiski pamatojama, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams rūpniecībai nodrošināt pašreiz esošo nepārtraukto koksnes plūsmu, taču privātie mežu īpašnieki, kurus nesaista līgumi par regulārām zāģbaļķu sortimentu piegādēm, viegli var izvēlēties šādu videi īpaši draudzīgu mežsaimniecības modeli."

Publikācija izdota ar Meža attīstības fonda finansiālu atbalstu. Teksts saskaņots ar Zemkopības ministriju.

Ierastais slaktiņš Latvijas mežos

Pavasaris un vasaras sākums ir laiks, kad Latvijas mežos atgriežas gājputni, dzied, veido pārus, vij ligzdas un dēj olas. Tas ir arī laiks, kad tūkstošiem ligzdu tiek izpostītas - putnu olas un izšķīlušies mazuļi tiek sabradāti, sabraukti vai labākajā gadījumā vienkārši atstāti mētājamies zemē. Kāds teicis, ka dažu bojāeja ir traģēdija, bet, ja bojā iet tūkstoši, tā ir statistika... Un statistika parāda, ka pavasarī veiktu mežizstrādes darbu dēļ katru gadu aiziet bojā ap 20 tūkstošiem putnu ligzdu. Pirms vairākiem gadiem kāds elektrotīklu darbinieks, kurš bija nojaucis vienu baltā stārķa ligzdu, gandrīz nonāca cietumā, bet nav dzirdēts, ka kāds būtu sodīts par mežizstrādē iznīcinātajām putnu ligzdām. Atkarībā no juridiskās intepretācijas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu kopējais sods par šādu nodarījumu būtu no Ls 200 000 līdz Ls 100 000 000 (nerunājot par to, ka daļēji šī lieta var attiekties arī uz Krimināllikumu), bet nezinu nevienu gadījumu, kad mežizstrādātāji būtu kaut latu samaksājuši par izpostītajām ligzdām.

Kāpēc tas tiek pieļauts, jūs jautāsiet? Aiz ieraduma. Esam pieraduši, ka meža nozare ir tik svarīga, ka jebkurš tai uzliktais ierobežojums uzskatāms par valsts ekonomikas graušanu. Esam pieraduši, ka cirst var tik cik vajag, lai dārgās mežizstrādes mašīnas atmaksātos. Esam pieraduši uz mežu skatīties kubikmetros, neņemot vērā, ka mežā ir lietas (t.sk. putni), ko kubikmetros nemēra. Esam pieraduši, ka neviens nepīkst par izcirtumos palikušajiem bojāgājušo putnu mazuļu tūkstošiem.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība iepīkstējās, aicinot parakstīties pret mežu ciršanu putnu ligzdošanas laikā - http://necertpavasari.lv/ Nu jau ar mums kopā pīkst gandrīz 2500 cilvēku, kam nešķiet pieņemama putnu ligzdu masveida postīšana ekonomisku interešu vārdā.

No mežizstrādes uzņēmumu pārstāvjiem pagaidām esmu redzējis tikai divas replikas uz minēto akciju. Šeit tās citēju (un citēju burts burtā, tāpēc jau iepriekš atvainojos lasītājiem):

Pirmā (e-pasts uz LOB):

Labdien!

Gribēju Jums uzjautāt vai Latvijas tauta un valsts var pārtikt no putniem???

Cik putnu tad aizies bojā, ja izsalkušie sāks masveidā izķert dažādus putnus, lai pabarotu sevi un savas ģimenes?
Laikam jau ar 100.000 būs stipri pamaz ... Tad padomājiet uz cik apsurdām un patiesībā noziedzīgām lietām aiciniet tautu !!!

Ar cieņu,
[seko vārds un uzņēmuma nosaukums]

Otrā (komentārs pie ziņas portālā Meži.lv):
URĀ ornitologi un zaļie!!!Nedarīsim neko,necelsim rūpnīcas,necirtīsim mežus,sēdēsim mājas un gaidīsim laimes lāci.Ķertie urlas, no kādiem līdzekļiem jūs pārtiksiet?Mēs neesam igauņi.

es 20 gadus esmu saistīts ar mežu,tā ka neesmu stulbs.Kā zāģēšanas pakalpojuma sniedzējs esmu ieinteresēts lai man darbs būtu nodrošināts.Man būs darbs,būs nodokļi,un jums nabaga urlām būs sociālā palīdzība,varēsiet norīt smadzenes.Tie lielākie kviecēji ir tie,kam pašiem nekā nav,un plēš dirsu ,ja kāds kautko cīnās un dara.Neviens normāls zāģeris tīšām nepostīs putnu ligzdas.

Otro komentāru, kā jau pusanonīmu izpausmi internetā, varētu nekomentēt nemaz, bet gribu vērst uzmanību uz pēdējo teikumu: "Neviens normāls zāģeris tīšām nepostīs putnu ligzdas." Gribu vien piebilst, ka, protams, putnu ligzdu postīšana nav mērķis, bet blakusparādība, tāpēc varētu teikt, ka tas notiek "netīšām". Tomēr jāpatur prātā, ka katrā meža hektārā ligzdo putni, kas nozīmē, ka, mežu cērtot putnu ligzdošanas laikā, putnu ligzdu izpostīšana ir neizbēgama. Ļoti ceru, ka mūsu akcija liks mežizstrādātājiem apjaust, ko nozīmē meža ciršana pavasarī, lai nebūtu jāsaka, ka "tā gadījās" un nebūtu nepieciešama mana kolēģa reiz rosinātā akcija - katram mežizstrādātājam ar savām rokām saspiest katru izcērtamajā mežā esošo putna mazuli.

Pirmā replika, kā jau parakstītai vēstulei pieklājas, ir nopietnāka, bet atkal balstīta uz priekšstatu, ka meža nozare ir Latvijas balsts. Tikai mēs bieži aizmirstam, ka ne jau dabas aizsardzības uzliktie ierobežojumi, bet mežsaimniecības intensifikācija ir galvenais dzinējs darbavietu skaita samazinājumam meža nozarē. Arī no hārvesteriem Latvijas tauta pārtikt nevar, bet šo mašīnu ieviešanu un tai sekojošo darbinieku skaita mazināšanos mēs uztveram kā normālu nozares modernizāciju. Kas noticis ar hārvesteru aizstātajiem mežstrādniekiem un to ģimenēm? Nomiruši badā? Es pieļauju, ka pareizi noorganizēts ciršanas pārtraukums pavasarī patiesībā varētu nākt par labu nodarbinātībai, bet, lai neriskētu nokaitināt nozares speciālistus ar savu nekompetenci, pagaidām šo domu tālāk neturpināšnu... Visbeidzot jāpiebilst, ka dabas aizsardzības prasību pastiprināšana varbūt šķiet noziedzīga no filozofiskā viedokļa, bet kā jau minēju iepriekš, putnu ligzdu iznīcināšana ir noziegums atbilstoši jau tagad spēkā esošajai likumdošanai (ar prāta stūrīti gan apzinos, ka šāda atziņa var likt likumdošanu mainīt).

Bet pagaidām joprojām katru gadu tūkstošiem putnu ligzdu tiek samaltas hārvesteros... Ceru, ka neviens mani nevainos, ja atzīšu, ka uz šāda fona dažādas mežā dzīvojošiem supervaroņiem un Dabas mātei veltītas akcijas man šķiet vismaz neviennozīmīgas no morālā viedokļa... Ja arī Tev nešķiet pieņemama putnu iznīcināšana - paraksties: http://necertpavasari.lv/ !