Medniekiem uzdāvinātais mednis

Pirms kāda laika, kad Tviterī nedaudz nesmuki izteicos par žurnālu "Medības", man zvanīja žurnāla redaktore Linda Dombrovska un lūdza turpmāk savus kreņķus žurnāla sakarā izteikt viņai personīgi. Šoreiz iznāk solījumu pārkāpt, jo, piedod, Linda, publiski pārmetumi prasa publisku atbildi.

Šīs pārdomas tapa pēc raksta "Medniekiem atņemts. Bet vai mednim iedots?" izlasīšanas žurnāla "Medības" aprīļa numurā. Domāju, ka raksts sadusmos jebkuras iesaistītās interešu grupas pārstāvjus, bet šķiet, tieši tāds ir arī raksta mērķis. Dažas frāzes minētajā rakstā nevilšus atgādināja krievvalodīgo "aizstāvju" izteikumus, ka viņu "aizstāvamie" ir otrās šķiras pilsoņi u.tml. Lūk, arī šeit, lai labāk uzkurinātu emocijas, tiek apgalvots, ka mednieki ir "nopelti par asinskāriem šāvējiem." Varu droši apgalvot, ka NEVIENĀ no daudzajām mednim veltītajām sarunām, kurās esmu piedalījies, NEVIENS medniekus tā nav nosaucis.

Bet stāsts nav tikai par šo rakstu, bet par skaļi izskanējušo medņu medību aizliegumu. Aizliegumu, kas patiesībā ir tik tukšs, ka tā skaļa daudzināšana liek domāt, ka vai nu daudzinātāji kaut ko nesaprot vai saprot ļoti labi, bet uztver šo aizliegumu kā dāvanu - iespēju piemest vēl vienu pagalīti, lai uzkurinātu naidu starp "medniekiem" un "ornitologiem".

No mana raksta autorei sniegtā skaidrojuma ir saglabāts tikai viens teikums - tas, ka zinu, ka mednieki šo to dara medņu labā, bet par šo darbu apjomiem un ietekmi uz medņu populāciju man nav informācijas. Laikam manis teiktais īsti neatbilda raksta kopējai noskaņai, bet tad nu paskaidroju šeit.

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī pie mums spēkā stājās Putnu direktīva, kas, nedaudz vienkāršojot, nosaka to, ka putnu medības pavasarī ir aizliegtas. Tātad pirmais būtiskais punkts - medņu pavasara medības Latvijā ir aizliegtas jau kopš 2004. gada. Tomēr jāuzsver, ka saskaņā ar Putnu direktīvu Latvija ir viena no desmit valstīm Eiropas Savienībā, kurās medņus vispār medīt drīkst. Tas, ka to drīkst, un tas, ka to līdz šim mierīgi varēja darīt pavasarī (lai gan tas izrādījās kļūdains pieņēmums, par ko tālāk), lielā mērā ir nīstamo "ornitologu", konkrēti - mana priekšgājēja Māra Strazda - nopelns. LOB savulaik aktīvi iestājās par medņu medību atļaušanu Latvijā, cerot, ka mednieku interese par šo sugu palīdzēs sugas aizsardzībai. Un Medību noteikumos parādījās frāze, ka medņu medības atļautas saskaņā ar sugas aizsardzības plānu.

Bet kāpēc bija iespējamas medņu pavasara medības, ja Putnu direktīva aizliedz visu putnu sugu medības pavasarī visā Eiropas Savienībā? Tāpēc, ka Putnu direktīva paredz arī iespējas izņēmumiem (atkāpēm) no šīs prasības. Viena no tām - lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus. Tieši šo iespēju Latvija arī cītīgi izmantoja. Piesaucot minēto sugas aizsardzības plānu, Vides aizsardzības ministrija, kā to paredz Putnu direktīva, par katru nomedīto medni gatavoja ziņojumu Eiropas Komisijai. Mednieki pa tam lāgam mierīgi turpināja pavasarī medīt medņus, īpaši neaizdomājoties, kas šo iespēju nodrošina. Šeit nonākam pie otrā svarīgā punkta - medņu pavasara medības lielā mērā ir bijusi "ornitologu" un Vides ministrijas dāvana medniekiem. Arī Linda Dombrovska, kas, kā raksta žurnāla ievadslejā, pirms četriem gadiem nomedīja vienu gaili un "izbaudīja šo medību burvību", var par šo iespēju teikt paldies, iespējams, mednieku visienīstākajam ornitologam - Mārim Strazdam.

Neparastā manu kolēģu labvēlība pret medņu medniekiem, kā jau minēju iepriekš, izrietēja no cerības, ka mednieku interese varētu mednim nākt par labu. Šī cerība līdz šim nav attaisnojusies - medņu stāvoklis, cik to liecina pieejamie dati, turpina pasliktināties, bet brīdī, kad LOB aicināja pasaudzēt medni un brīvprātīgi pārtraukt tā medības, mednieku reakcija bija lielākais pēdējos gados nomedīto medņu skaits. Arī medniekiem kādā L. Dombrovskas organizētā sanāksmē nācās pašiem sev atzīt, ka priekšstats par mednieku interesi un rūpēm par medni ir pārspīlēts.

Galu galā izrādījās arī, ka ar sugas aizsardzības plāna piesaukšanu Medību noteikumos ir par maz. Eiropas Komisija norādīja, ka ir skaidrs, ka medņu pavasara medības faktiski nav izņēmums, ja reiz medību termiņš pavasarī ir noteikts MK noteikumos. Vides ministrija vēl mēģināja taisnoties un skaidrot, bet Eiropas Komisija nepiekāpās, nācās paklausīt - medību termiņš pavasarī tika svītrots no noteikumiem.

Bet šeit trešais svarīgais punkts - iespēju medņus medīt pavasarī nenosaka tas, kas rakstīts Medību noteikumos. Vismaz, cik tas attiecas uz Putnu direktīvu, iepriekš minētās atkāpes piemērošanas iespēju nenosaka tas, kādos termiņos suga ir medījama un pat tas, vai tā vispār ir medījama. Piemēram, izmantojot Putnu direktīvas paredzēto atkāpes iespēju (gan citu apakšpunktu, nevis iepriekš citēto) katru gadu tiek nošauts zināms skaits jūraskraukļu, lai gan šī suga nav medījamo sarakstā. Šajā gadījumā svarīgi ir nevis, kas Medību noteikumos rakstīts, bet, vai mums ir jēdzīgi argumenti zināma skaita medņu nomedīšanai pavasarī. Pašlaik šādu argumentu nav.

Savā ziņā dusmas uz LOB ir Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) un daļas citu mednieku izteikta atzinība LOB par tās spējām interešu aizstāvībā un pašiem savas nespējas atzīšana. Protams, ir viegli dusmoties uz citiem par to, ka tie medni nepienes medniekiem uz šķīvīša ar zilu maliņu (atgādinu, ka "izejas stāvoklis" jau kopš 2004. gada ir - medņu pavasara medības ir aizliegtas), nevis cīnīties par mednieku interesēm un pašiem mesties argumentētā diskusijā ar Eiropas Komisiju. Tas varbūt tāpēc, ka ir skaidrs, ka ar argumentiem "mednieks - vienīgais labais" šajā gadījumā nebūs līdzēts. Būs jāmāk paskaidrot un pierādīt, kāpēc medību aizliegšana būs posts mednim, bet medību atļaušana visus šos gadus nav spējusi veicināt populācijas atjaunošanos.

Sagaidi putnus: Mainām pasauli!

Esat redzējuši filmu "Visvarenais Evans" ("Evan Almighty")? Manuprāt, šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad filmas turpinājums (šis ir turpinājums filmai "Visvarenais Brūss") ir labāks par pirmo filmu. Katrā ziņā Stīva Karela tēlotais Evans ir daudz patīkamāks cilvēks nekā Džima Kerija tēlotais Brūss. Īpaši jauks man šķiet dialogs starp Evanu un Dievu (viņš arī Morgans Frīmens) filmas beigās:

"Apsveicu, Evan," saka Dievs. "Tu mainīji pasauli!"
"Bet man taču nekas neizdevās!"
"Kā mēs mainām pasauli?" iebilst Dievs. "Pa vienam labam darbam."

Šoreiz gribu aicināt arī jūs ar vienu mazu labu darbu mainīt pasauli - nobalsot par atbalstu Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) žurnālam "Putni dabā". Kā to izdarīt, varat izlasīt šeit: http://putnidaba.lv/sakums/

Ir peļņas žurnāli, un ir pārliecības žurnāli. Pēdējie ir tādi, kuru izdevēji ar visiem spēkiem cīnās par to, lai žurnālu izdotu, arī tad, ja tas ne tikai nenes peļņu, bet prasa laiku, nervus un arī naudu. Cīnās tāpēc, ka zina - tāds žurnāls ir vajadzīgs. Šādi žurnāli ir gan "Vides Vēstis", gan "Medības. Makšķerēšana. Daba", gan arī "Putni dabā".

Agnis, žurnāla "Putni dabā" redaktors, ir spilgts piemērs cilvēkam, ko dzen pārliecība. Gan strādājot brīvprātīgi, gan cīnoties ar kolēģu (un reizēm es esmu viņu vidū) skepsi, gan ganot rokā rakstu autorus, kas žurnālam solījuši kaut ko uzrakstīt, bet par to aizmirsuši un tajā pašā laikā pieskatot divus dauzonīgus puikas, Agnis ar galvu skrien sienā, lai žurnāls iznāktu. Viņš nav izdauzījis caurumu sienā, bet izcilu žurnālu par putniem gan. Īpaši manu sirdi iesildīja kāda mūsu biedra - vācieša Ingo - komentārs, ka "Putni dabā" esot labāks nekā Vācijas dabas aizsardzības biedrības NABU žurnāls (jāpiebilst, ka NABU ir viena no lielākajām un bagātākajām šādām biedrībām Eiropā).

Bet "Putni dabā" nav žurnāls tikai par putniem, tas ir arī žurnāls par cilvēkiem. Nākošajā numurā varēs lasīt par vienu leģendāru cilvēku - Ģirtu Kasparsonu. Par savu misiju viņš vienmēr ir uzskatījis cilvēku ievešanu putnu pasaulē. Viņa trāpīgie citāti par putniem un putnu vērošanu klīst ornitologu vidū, reizēm pat nezinot, kurš ir citāta autors. Ģirts Kasparsons ir arī leģendārs runātājs. Reiz ienācis LOB birojā, viņš atzina: "Es ciešu no auditorijas trūkuma." Tagad, pārcietis insultu un aizvadījis 80. dzimšanas dienu, Kasparsons no auditorijas trūkuma, iespējams, cieš vairāk kā jebkad. Droši vien tieši tāpēc viņu iepriecināja iespēja atkal runāt ar cilvēkiem caur žurnālu "Putni dabā". Mūsu divas stundas garā telefona saruna man lika apjaust, cik daudz stāstāmā viņam sakrājies - par cilvēkiem, par putniem, par dabas skaistumu. Kasparsons droši vien varētu sarakstīt grāmatu grāmatas.

Pirms kāda laika, kad LOB cīnījās ar nopietnām finansiālām problēmām, man piezvanīja kāda LOB biedre pensionāre un ar bažām balsī jautāja, vai tas nozīmē, ka žurnāla vairs nebūs... Manu acumirklīgo sašutumu par to, ka kundze uztraucas nevis par LOB pastāvēšanu, bet par to, vai vēl iznāks "Putni dabā", nomainīja apjausma par to, cik šis žurnāls cilvēkiem patiesībā ir svarīgs. Un svarīgs arī mums - mēs varam cīnīties par putniem un dabas aizsardzību, bet saraujot šo saiti ar cilvēku, mēs paliksim vieni, un vieni neko daudz izdarīt nevar.

Viens mazs labs darbs akcijas #SagaidiPutnus ietvaros - nobalso par "Putni dabā" - un tu mainīsi pasauli! Agnim būs spēks turpināt, Ingo būs ar ko lielīties saviem tautiešiem, Ģirtam būs auditorija, bet pensionārei - žurnāls par dabu - un būs cilvēki, kam rūp putni. Paldies!

Meža nozare un mežinieki

Pēdējā laikā dažādu iemeslu dēļ atkal esmu nedaudz "uzskrūvējies" par meža nozares dažādām publiskajām un mazāk publiskajām izpausmēm. Šāda "uzkrūvēšanās" noved dažādām izpausmēm arī no manas puses, un lielākoties tās, protams, nav nozarei glaimojošas. Tomēr reizēm aizdomājos, ka mans brāziens "meža nozarei" var ķerties pie sirds arī kādam, kam tas nemaz nav adresēts. Un tas tikai tādēļ, ka lietoju vispārīgus apzīmējumus, lai gan mani pārmetumi visbiežāk domāti konkrētām organizācijām, iestādēm vai uzņēmumiem. Problēma tā, ka iepriekš minēto institūciju ir daudz un tās savā starpā ir tā samezglojušās un satīklojušās (piemēram, Latvijas Meža īpašnieku biedrības lielākais biedrs ir AS "Latvijas valsts meži", kā vienīgais akciju turētājs savukārt ir Zemkopības ministrija), ka pat nezinātu, kuru saukt vārdā un tāpēc izlīdzos ar vienkāršu "meža nozare" (turklāt arī šīs organizācijas u.tml. mēdz sevi tā saukt).

Šoreiz gribēju pateikt, ka man nav principiālu iebildumu pret nozari kā tādu. Tā tiešām ir nozīmīga Latvijas ekonomikai, un galu galā arī es pats sēžu uz koka krēsliem, kurinu malku un smērēju papīru. Pats galvenais - arī pret lielāko daļu meža nozarē strādājošo man nekādu iebildumu nav. Un kā gan varētu būt? Mana sieva ir meža īpašniece, bet pašos tuvākajos rados - gan kokapstrādes uzņēmuma darbinieks, kas savulaik nodarbojies ar mežizstrādi, gan nu jau bijušais Valsts meža darbinieks, kas tagad iztiku pelna, aktīvi saimniekojot savos mežos.

Galu galā arī vides organizācijās mežinieku netrūkst!  Redz, Jānis Rozītis Pasaules dabas fonda vadībā - savu mežinieka izglītību nav "nolicis uz plaukta", bet savos mežos saimnieko joprojām. Arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru vidū pārstāvēts viss meža nozarē iesaistīto cilvēku spektrs - no meža īpašniekiem līdz mēbeļu tirgotājiem. Man ir zināmas aizdomas, ka tad, ja izskaitītu, izrādītos, ka LOB rindās ir vairāk mežinieku nekā vienā otrā meža nozari pārstāvošā organizācijā. Jāatzīst, ka pat daži no redzamākajiem meža nozares interešu pārstāvjiem ir izplenījušies manu cieņu, ko nav spējušas sagraut dažas vismaz neviennozīmīgi vērtējamas viņu rīcības. Šeit runāju par zemkopības ministri Laimdotu Straujumu un LLU Meža fakultātes dekānu Dagni Dubrovski.

Par to, ka piederība meža nozarei uzreiz nenozīmē, ka cilvēks ir vērsts pret dabas aizsardzību, apliecina arī LOB savulaik veiktā aptauja par mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā. No aptaujātajiem 77% meža īpašnieku un 81% cilvēku, kam ienākumi saistīti ar mežu, atbalstīja domu par miera perioda noteikšanu mežos putnu ligzdošanas laikā. Protams, LOB aptaujas rezultāti varētu nebūt reprezentatīvi šīm grupām kopumā, bet tomēr - vismaz būtiska daļa meža nozares pārstāvju tomēr spēj saprast arī dabas aizsardzības nepieciešamību.

Tad nu ziniet, dabu un mežu mīlošie, saprātīgi domājošie, nealkatīgie mežinieki un kokrūpnieki - mani publiskie pārmetumi meža nozarei nav domāti jums! Bet saprotiet - ja sabiedrībai tiek stūķētas uz acīm zaļi rozā brilles, reklāma un propaganda tiek pasniegta kā informatīvi izdevumi, noliedzot dabas aizsardzību kā tādu, tiek teikts, ka pret saprātīgu dabas aizsardzību iebildumu nav, bet, izspiežot no meža pēdējās asinis, tiek skandēts: "The Greater Good", tad muti ciet noturēt ir grūti - dabā jābūt līdzsvaram.

Kādu dabas aizsardzību vēlas meža nozare?

Lasu kārtējo Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) un Latvijas Meža īpašnieku biedrības vēstuli Valdim Dombrovskim. Vēstule interesanta, bet šoreiz ne tik interesanta, lai to publicētu. Vēstuli parakstījušās organizācijas iestājas pret Latvijas īpaši aizsargājamo biotopu saraksta papildināšanu ar diviem Eiropas Savienības īpaši aizsargājamiem mežu biotopiem, kas pats par sevi, protams, nav pārsteigums.

Interesantākā vieta ir šī: "Meža nozares organizācijas nekad nav iestājušās pret pārdomātas dabas aizsardzības sistēmas izveidošanu Latvijā...." Frāze, protams, jau daudzkārt dzirdēta, bet šoreiz kaut kā aizdomājos. Vismaz tos gadus, kopš es šajā jomā strādāju, LKF un citas meža nozares organizācijas ir iestājušās pret gandrīz jebkuru ierosinājumu dabas aizsardzības nodrošināšanai. Tas liek domāt, ka "pārdomātu dabas aizsardzības sistēmu" vēl neviens nav spējis piedāvāt. Būtu interesanti zināt - kādu dabas aizsardzību tad īsti vēlas meža nozare?

Vai izvēlējāmies prātīgi?

Apmēram pirms pusotra gada - 2011. gada septembrī - savā blogā publicēju rakstu "Izvēlies prātīgi!", kurā, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, aplūkoju tās druskas, ko savās programmās partijas atvēlējušas vides jautājumiem. Ko nu esam ievēlējām, to ievēlējām, bet tuvojas nākošās, šoreiz - pašvaldību - vēlēšanas. Varbūt ir īstais brīdis atskatīties uz to, kā partijām veicies ar savu programmu pildīšanu. Ja nu kādam toreiz, kad partijas vārdā nesaucu, radās intriga, bet pašam partiju programmas uzmeklēt bija slinkums, tad šoreiz sniegšu "pareizās atbildes". Tātad...

Saeimā ievēlējām piecas partijas un to apvienības: "Vienotību", "Saskaņas Centru", "Nacionālo apvienību", "(Zatlera) Reformu partiju" un "Zaļo un Zemnieku savienību".

Vismaz pēc ievēlēto deputātu skaita vēlēšanu uzvarētāji bija Saskaņas Centrs un Zatlera Reformu partija, un šīs abas partijas bija tās, kuru programmās par vidi nebija nekā... Interesanti, ka viena no šīm partijām - Reformu partija - tagad vada Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Vienotība bija tā, ko uzslavēju par prātīgu pieeju vides jautājumiem. Šī partiju apvienība savā programmā rakstīja arī: "Vides pārmaiņu un ekoloģijas jautājumus noteikt par vienu no mūsu iekšpolitikas un ārpolitikas prioritātēm XXI gadsimtā." Pašreizējo notikumu kontekstā šī apņemšanās skan vismaz ironiski. Pārrunās par Eiropas Savienības fondu izmantošanas prioritātēm Vienotības vadītā Finanšu ministrija Eiropas Komisijai skaidro, ka vide... mums nav prioritāte. Tā ir Latvijas oficiālā nostāja! Eiropas Komisijai tikai atliek izbrīnā ieplest acis un teikt: "Pag, nu varbūt padomājiet vēlreiz..."

Nacionālā apvienība savā programmā sludināja, ka "dabiskā vide ir mūsu nacionālā bagātība", aicināja nekavējoties atjaunot kompensāciju sistēmu saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un norādīja, ka īpaša uzmanība pievēršama vides monitoringam. Var jau būt, ka pie vainas citas partijas pārstāvošie kolēģi Saeimā un valdībā, bet ar vides monitoringa atjaunošanu kaut kā nav veicies un arī kompensāciju izmaksa nav atsākusies (šis jautājums gan vismaz tiek risināts).

Zaļo un Zemnieku savienība bija solīja Latviju veidot par zaļāko valsti pasaulē. Šo karogu gan vēlāk, izstrādājot Nacionālo attīstības plānu 2014.-2020. gadam, pārņēma vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs no Reformu partijas. Droši vien opozīcijas partijai tā ir veiksme, ja tās idejas pārņem kāda no pozīcijas partijām, bet nekāds zaļais gan Nacionālās attīstības plāns neiznāca...

Lūk, ja nu kādam vēl bija saglabājusies ilūzija, ka ir vērts lasīt partiju programmas, tad netērējiet laiku! Vai nu kolēģu ļaunās pretdarbības vai kādas "nezaļas" apskaidrības dēļ, gandrīz viss, ko partijas savās programmās bija sarakstījušas par vidi, tām ir aizmirsies. No pozitīvās puses raugoties, šķiet, ir aizmirsušies arī muļķīgie un potenciāli bīstamie ar vidi saistītie uzstādījumi. Vide politiskajām partijām vienkārši ir pilnīgi vienaldzīga. Laikam jau Vienotība tomēr pauž Latvijas patieso oficiālo nostāju - vide mums nav prioritāte.

Vides aizsardzība - cīņa par pašsaprotamo

Ik pa laikam atklājas, ka kāds aspekts cilvēka rīcībā vai kāds tā tehnoloģijas sasniegums vēršas pret pašu cilvēku vai nu tieši vai caur nodarīto kaitējumu videi. Bet cilvēks jau mēdz būt pēc dabas, atvainojos, stulbs un inerts vienlaikus. Uzrodas kāds "bļāvējs", kas saka, ka tā ir slikti, bet cilvēks iepleš izbrīnā acis un saka: "Nu kā... nē... tā nevar būt... mēs taču visu laiku..."

Savulaik svins (lai gan tas, ka šis metāls ir indīgs bija zināms jau labu laiku pirms tam) tika uzskatīts par jauku piedevu automašīnu degvielai, jo samazina motora vibrāciju. Gāja laiks, degvielas ražotāji stāstīja, ka viss kārtībā, kamēr rūpnīcu strādnieki mira no saindēšanās un svins krājās augsnē, līdz kādā brīdī nāca apjausma: "Točna indīgs!" Tad nu kādu brīdi bezsvina degviela bija tāds elegants degvielas tirgotāju progresīvās domāšanas rādītājs, bet tagad neviens pat vairs nepiemin, ka degvielā svina nav.

Kādreiz dzīvoja dāma vārdā Reičela Kārsone, kas bija nonākusi pie pārliecības, ka visnotaļ nekaitīgas kukaiņu indes (nu tāda manta kā DDT, piemēram) nodara lielu kaitējumu  ne tikai kukaiņiem, bet arī putniem, cilvēkam un videi kopumā. Par šo tēmu Kārsones kundze uzrakstīja grāmatu "Klusais pavsaris", un viena no atsauksmēm par to bija, ka, sekojot tās autores mācībām mēs atgriezīsimies tumšajos viduslaikos, kad pasaulē valdīja kukaiņi, slimības un kaitēkļi. Tumšie viduslaiki nav atgriezušiest, bet tagad, pieminot kādam normālam cilvēkam DDT, jūs atbildes vietā saņemsiet neizpratnes pilnu skatienu: "Kas tas tāds?"

Šādu piemēru ir neskaitāmi daudz. Cilvēkam ir lēni nākusi apskaidrība, ka kaut kas no tā darītā ir kaitīgs pašam un videi (un jo ienesīgāks tas darītais, jo lēnāk nāk apskaidrība). Šādu ķecerīgu ideju paudēji ir ja ne uz sārta dedzināti, tad vismaz izsmieti un skaļi kritizēti. Bet tad pienāk laiks, kad katrs bērns zina, ka dezodorants bojā ozona slāni, mašīnu izplūdes gāzes piesārņo gaisu un lieki tecināt ūdeni nav labi. Un šķiet jocīgi, ka kādreiz to varēja nezināt.

Reizēm tieši šādi piemēri un tas, kā cilvēku uztvere laika gaitā ir mainījusies, ļoti palīdz strādāt dabas aizsardzības organizācijā. Nākas cīnīties, bļaut, pārliecināt, pamatot un uzklausīt neskaitāmus pārmetumus, bet es zinu, ka paies kāds laiks un nevienam vairs neienāks prātā cirst mežu putnu ligzdošanas laikā, neviens mednieks vairs nešaus ar svina munīciju un būs neiedomājami kultūraugus apstrādāt ar ķīmiju, kas indē bites. Un pasaule nebūs apstājusies, un valsts nebūs bankrotējusi...

Zaļuma izmantošana

Avīzes es bieži vien lasu, kurinot krāsni. Tā pirms kāda laika, pārskatot sakurināšanai nolemto "Dienas Biznesu", uzdūros rakstiņam, kurā bija minēts, ka pēc uzņēmēju domām vienai no tobrīd vēl topošā Latvijas Nacionālā attīstība plāna prioritātēm jābūt Latvijas "zaļuma izmantošanai". Nevarēju atkauties no sajūtas, ka vārds "izmantošana" šajā gadījumā jāsaprot šī vārda vissliktākajā nozīmē... Lai man piedod citētais uzņēmējs, ja tas nebija tā domāts, bet sauklis par zaļuma izmantošanu ļoti saistījās ar kāda cita uzņēmēja savulaik pausto, ka nacionālajā attīstības plānā pieminētie putni (tāpat kā nevalstiskās organizācijas) ir tikai izdevumi. Bet izmantošana - tie taču ir ienākumi, vai ne?

Latvija esot otrā zaļākā valsts pasaulē. Pusi Latvijas klāj meži, jūra pilna zivīm, pa gaisu skrien un pat purvos krājas zaļā enerģija - tik daudz zaļuma, spēj tik izmantot! Turklāt būt zaļam ir trakoti moderni. Cilvēkiem patīk, ja kaut kam piekabināts vārds "zaļš". "Par zaļu un neatkarīgu valsti!" skandina mežu cirtēji. "Par zaļu degvielu!" sauc rapšu audzētājs, miglojot savu lauku. "Atbalstīsim zaļo enerģiju!" un gājputnu ceļā iezīmējas kārtējais vēja parks.

Tā kā zaļuma mums daudz, mēs neļausim citiem sevi mācīt. Lai citas valstis aizliedz indēt bites! Mūsu plašajos zaļās degvielas laukos sanošās bites ir nemirstīgas! Nē... nu labi - tās mirst citādāk nekā Dienvideiropā. Lai Eiropa iestājas par ilgtspējīgiem zivju nozvejas apjomiem! Mēs taču neļausim savai zvejniecībai panīkt tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka visiem jūrā pietrūks zivju. Mēs neesam visi, mēs esam otrā zaļākā valsts pasaulē!

Vienīgā darvas karote mūsu zaļajā medus mucā ir visādas "zaļo" (jā, jā, tieši tā - pēdiņās) organizācijas, kas savu merkantilo interešu vārdā liek šķēršļus mūsu zaļajai ekonomikai. Eiropas naudu pārrijušies, mūsu konkurentu nozombēti vai uzpirkti, izliekas, ka viņiem ir kaut kāda nesavtīga interese par vides aizsardzību, sabiedrisko labumu utt. Nav Latvijā tādas organizācijas, kam patiesi rūpētu vides aizsardzība! NAV! Un varbūt nevajag arī - mums tā zaļuma tik daudz, ka vajag izmantot, nevis rūpēties.