Karavīru izauklētie pupuķi

Foto: Ieva Mārdega

Mūsdienīga vides aizsardzība tiecas uz to, lai vides prasības tiktu integrētas visu nozaru politikās. Pagaidām (vismaz Latvijā) bieži vien šāda integrācija ir tikai deklaratīva - tik zaļa, tik zaļa mūsu mežu politika un lauksaimniecības plānošanas dokumenti, kamēr šo nozaru galvenie spēlētāji dara visu, lai netraucēti gandētu vidi. Aizsardzības nozare īpaši nereklamē sevi arī kā vides sargātājus, taču savā attieksmē pārspēj daudzus, kam rūpēm par vidi vajadzētu būt pašsaprotamām.

NATO ir sava vides politika un standarti (sīkāka informācija šeit), un arī Latvijas Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki pret vides aizsardzību izturas nopietni. Nezinu, vai šādas attieksmes pamatā ir iepriekš minētais NATO standarts, karavīriem ieaudzinātā disciplīna darīt to, kas jādara, bez ļurkāšanās un mēģinājumiem politiski atmazgāties no vārdu nesakritības ar darbiem vai izpratne par to, cik cieša saistība starp vides izpostīšanu un no vides atkarīgās sabiedrības sakaušanu. Šā vai tā aizsardzības sektors apzinās savu iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi un seko tam, lai to mazinātu.

Tomēr nav tā, ka militārajai darbībai uz vidi ir tikai negatīva ietekme. Pasaulē daudzas militārās teritorijas laika gaitā kļuvušas par vērtīgām teritorijām dabas aizsardzībai, un viena no tām ir arī mūsu pašu Ādažu militārais poligons. Daudzus gadu desmitus ilgusī militārā darbība ir aizkavējusi dabisko sukcesiju, tā radot piemērotu vidi virknei īpaši aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu. Ne velti, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, arī Ādažu poligons (daļa no aizsargājamo ainavu apvidus "Ādaži") tikai pievienots ES īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklam Natura 2000.

Viena no sugām, kam Ādažu poligons ir piemērota dzīvesvieta, ir Latvijā īpaši aizsargājamais putns - pupuķis. Šī suga gan nav īpaši aizsargājama ES mērogā, tāpēc arī nav starp dabas vērtībām, kas poligonam nodrošina Natura 2000 vietas statusu, tomēr pupuķim šī vieta ir īpaša. Pie tādas atziņas ar kolēģiem nonācām jau 2000.-2004. gadā, vācot novērojumus Latvijas ligzdojošo putnu atlantam un apsekojot potenciālās Natura 2000 teritorijas.

Šķiet, tas bija 2005. gads, kad no atvaļināta karavīra Arņa Bērziņa saņēmu ierosinājumu Ādažu poligonā izmēģināt pupuķu būrus, kādi tiek izmantoti bijušajos militārajos poligonos Vācijā. Pirmos divus būrus izmēģinājumam uzstādījām jau tajā pašā gadā, bet pa īstam pupuķu pētījumi Ādažu poligonā sākās tikai 2006. gadā, kad tos finansēja Aizsardzības ministrija (lasīt šeit).

Nelielai atkāpei jāpiebilst, ka toreiz īstenotā projekta ietvaros Ādažu poligonā tika izvietoti ne tikai pupuķu, bet arī zaļo vārnu būri. Būri ļāva poligonā apmesties šai Latvijā un arī globāli apdraudētajai putnu sugai, kam šeit bija pieejamas piemērotas barošanās vietas, bet acīmredzot trūka piemērotu vietu ligzdošanai. Šobrīd Ādažu poligons ir Eiropas zaļo vārnu izplatības galējā ziemeļu robeža, jo Igaunijā zaļās vārnas jau ir izzudušas.

Bet atgriezīsimies pie pupuķa...

Jaunos būrus ligzdošanai pupuķi sāka izmantot jau tajā pašā 2006. gadā. 2008. gadā zaļo vārnu un pupuķu pētījumiem atkal tika piešķirts Aizsardzības ministrijas finansējums, kas ļāva palielināt poligonā izvietoto būru skaitu (lasīt šeit), bet, sākot ar 2009. gadu, pupuķu pētījumi Ādažos ir manis paša finansēts pasākums. Gadu gaitā poligonā veiktie pētījumi ļāvuši iegūt jaunas ziņas par pupuķu ligzdošanu un pilnīgāk apzināt Ādažu poligona nozīmi šai sugai. Par pupuķiem Ādažu poligonā vairāk var izlasīt žurnāla "Putni dabā" rakstā "Dzīve zem lodēm".

Foto: Ieva Mārdega

Pupuķi būrus ir iepazinuši un labprāt izmanto, tomēr lielākā daļa poligonā sastopamo pāru joprojām ligzdo dažādajās ēkās un drupās, kuru šajā teritorijā netrūkst. Par to, ka šīs ēkas nebūs mūžīgas, mums bija zināmas bažas jau laikā, kad sākām aptvert poligona nozīmi pupuķiem. Tāpēc arī doma par būrīšu, kuros pupuķi varētu ligzdot, ja drupas tiktu novāktas, izvietošanu man un kolēģim radās jau pirms Arnis Bērziņš bija piezvanījis un galu galā šo ideju īstenojis dzīvē.

Gadiem ilgušās bažas nu ir materializējušās - drošības apsvērumu dēļ Ādažu poligonā esošās ēkas ir paredzēts nojaukt. Apzinoties šī soļa iespējamo ietekmi uz viena no slavenākajiem poligona iemītniekiem labklājību, Aizsardzības ministrija piedāvāja ēku un drupu novākšanu kompensēt ar papildinājumu poligona pupuķu būriem, un pirmie trīsdesmit jaunie būri tika uzstādīti jau pagājušā gada nogalē. Zinu, ka vismaz dažiem žurnālistiem ļoti interesē pupuķiem veltīto pasākumu izmaksas, tāpēc informēju, ka šo būru uzstādīšana izmaksāja Ls 850.

Foto: Ieva Mārdega

Pupuķis man ir īpašs putns, tāpēc esmu pateicīgs par Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku izpratni par savām iespējām un atbildību šīs sugas populācijas saglabāšanā. Tomēr jāatzīst, ka pupuķis nav lielākā dabas vērtība Ādažu poligonā un lielākais ieguldījums, ko mūsu karavīri ir devuši pupuķa, zaļās vārnas un neskaitāmu citu īpaši aizsargājamu dzīvnieku un augu sugu saglabāšanā, ir Ādažu poligona uzturēšana un apsaimniekošana tā primārajam mērķim - militārajām mācībām.

Par "militāro pupuķu naudu" un žurnālistikas profesionāļiem

Ar žurnālistiem man gadījies strādāt bieži, un visbiežāk tā ir patīkama sadarbība ar savas jomas profesionāļiem, kam rūp aplūkojamā problēma. Esmu gatavs piedot pat pa kādam nepareizi publicētam vai parādītam faktam, jo galu galā žurnālisti nav dabas aizsardzības speciālisti. Tomēr arī žurnālistikas medus mucā gadās pa kādai darvas karotei - "žurnālistam", kas sev vien zināmu mērķu vadīts, ir gatavs sagrozīt informāciju un melot par spīti normālas žurnālistikas principiem.

Viens šāds kungs - "Neatkarīgās" žurnālists Imants Vīksne - maniem kolēģiem ir pazīstams jau kādu laiku ar savu stūrgalvīgo neiecietību pret ieguldījumiem dabas aizsardzībā un tendenciozajiem rakstiem, lai savu neiecietību pamatotu. Šoreiz I. Vīksne pamanījās iekāpt arī manā lauciņā...

Marta sākumā I. Vīksne "Neatkarīgās" portālā (iespējams, arī avīzē, bet to nelasu) publicēja rakstu par to, kā Latvijas aizsardzības budžets tiek "izniekots putnu labklājībai". Autoram norādīju, ka publicētā informācija nav patiesa, bet I. Vīksne iecirtīgi uzstāja, ka publicētie fakti ir patiesi, mūsu domu apmaiņu noslēdzot ar aicinājumu pievērsties sieviešu krūtīm.

Varētu, protams, nepievērst uzmanību šāda žurnālista mundieri aptraipoša darboņa izpausmēm, bet mulsinošā kārtā šis raksts atbalsojās arī I. Vīksnes amata brāļu un māsu izteikumos par "militāro pupuķu naudu", un, pavei še, 26. marta "Sastrēgumstundā" Vīksne jau pieaicināts kā aizsardzības budžeta speciālists!

Negribot reproducēt I. Vīksnes garadarbu, vēlos vien iezīmēt lietas būtību: Jauna projekta ietvaros 1,5 miljoni eiro aizsardzības budžeta tikšot tērēts Ādažu poligona pupuķu aprūpei. "Sastrēgumstundā" Ilze Nagla arī veikli aprēķināja, cik tūkstošu uz vienu pupuķu pāri tas iznāk.

Stāsts ir par projektu "Īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošana Natura 2000 teritorijā "Ādaži", kura kopējās izmaksas četru gadu laikā tiešām ir apmēram 1,5 miljoni eiro. Šis tad arī viss, kas I. Vīksnes rakstītajam kopīgs ar patiesību... Vairāk par projektu var izlasīt šeit.

Jāsāk ar to, ka šie 1,5 miljoni eiro nenāk no Latvijas aizsardzības budžeta (ko "Sastrēgumstundā" neuzkrītoši pieminēja arī pats I. Vīksne), bet lielākā daļa no tā ir tieši vides aizsardzībai paredzēts finansējums. Puse projekta finansējuma (769 tūkst.) nāk no Eiropas Savienības programmas LIFE+, vēl 21% - no Latvijas vides aizsardzības fonda, tātad 71% finansējuma ir no avotiem, kuru līdzekļus var tērēt tikai dabas aizsardzībai. No aizsardzības sektora (konkrēti - Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem) projektā tiks ieguldīti 414 tūkstoši eiro, kas ir vien 27% kopējā projekta finansējuma.

Otrkārt, "pupuķu aprūpei" šī projekta ietvaros nav paredzēts neviens eiro. Pupuķis neapšaubāmi ir krāšņs un ievērojams Ādažu poligona iemītnieks, tāpēc iekļuvis projekta logo un šai sugai paredzēts veltīt vienu no projekta atvērto durvju dienu pasākumiem. Visticamāk, pupuķis iegūs arī no projektā paredzētajiem biotopu atjaunošanas pasākumiem, taču šis nav Eiropas Savienībā īpaši aizsargājams putns, tāpēc nav starp sugām, uz kuru stāvokļa uzlabošanu vērsts projekts.

Ja tomēr kādam šķiet peļami, ka Aizsardzības ministrija piesaista ES finansējumu dabas aizsardzībai un iesaistās šādos projektos, jānorāda, ka Latvija ar to nemaz nav unikāla. Piemēram, šobrīd Ungārijas Aizsardzības ministrija īsteno veselus divus projektus biotopu atjaunošanai militārās teritorijās, un līdzīgos projektos savās valstīs iesaistījusies arī Beļģijas Aizsardzības ministrija un Somijas bruņotie spēki.

Un to visu būtu varējis uzzināt arī Imants Vīksne, ja būtu varējis uz mirkli atrauties no krūtīm, lai aprunātos ar projektā iesaistītajiem cilvēkiem vai vismaz apgūtu darbu ar Google meklētāju.

Visbeidzot, jāatzīmē, ka Aizsardzības ministrija savulaik ir atbalstījusi pupuķus un pagājušā gada beigās izvietoja Ādažu poligonā tiem jaunus būrus ligzdošanai, bet, tā kā jauno būru izlikšana nav saistīta ar aprunāto projektu un nav izmaksājusi tūkstošus, par to nākošreiz...

Par zoodārzu Ingmāra Līdakas pagalmā

"Puika, aiznes miskasti līdz kačegarkai!" Metos izpildīt durvīs parādījušās ūsainā vīra norādījumu bez mazākās nojēgas, kas ir kačegarka. Tolaik piedalījos zooloģijas pulciņā Zoodārzā, un šī bija mana pirmā tikšanās ar daudzreiz avīzēs un citos izdevumos lasīto un šad tad televīzijā redzēto Ingmāru Līdaku (reizēm tēvoci Māri). Ja pats Ingmārs Līdaka tev kaut ko lūdz, lai valodas nezināšana tevi nekavē lūgumu izpildīt!

Kad un kur notika mūsu otrā tikšanās, vairs neatceros, bet skaidrs, ka tobrīd jau abi bijām pavisam citā statusā: Ingmārs Līdaka - Saeimas deputāts, bet es - LOB vadītājs. Tomēr arī jaunajā statusā Ingmārs nav metis pie malas cilvēku izglītošanu par dabu, un tā ir tapusi viņa pirmā grāmata "Zoodārzs manā pagalmā". Savukārt mans jaunais statuss man nodrošināja ielūgumu uz grāmatas atvēršanas svētkiem (Ingmārs ir ne tikai deputāts, bet ilgus gadus arī LOB biedrs) un iespēju tikt pie grāmatas eksemplāra LOB bibliotēkai. Izmantojot dienesta stāvokli un to, ka LOB bibliotēka šobrīd atrodas manās mājās, ķēros pie grāmatas lasīšanas jau pirmajā vakarā...

Varētu domāt, ka cilvēks, kas pirms kāda laika ieguvis bioloģijas doktora grādu un pats dzīvo lauku mājās meža vidū, neko īpašu neatradīs grāmatā "par zvēriņiem" "tautai". Bet tā varētu domāt tikai kāds, kurš nav iepazinis Ingmāra stāstnieka talantu. Vakaros, kad, ticis galā ar darbiem, pievērsos grāmatas lasīšanai, tiku ierauts vasarā. No lappusēm pretī rāpoja krupienes ar krupjiem uz mugurām, un gluži miermīlīgi gar ausi aizdūca pa kādam sirsenim, bet odi krita virsū, lai sūktu manas asinis. Kaut kur ierējās stirnu buks un zālē iesisinājās siseņi, un krūmu galotnēs - sienāži, bet visu laiku fonā - putnu dziesmas: erickiņš, melnais mušķērājs, melnais mežastrazds, mazais svilpis un vesels lērums citu. Aiziet no vasaras negribas, tāpēc arī no grāmatas atrauties bija tikpat grūti kā no spriedzes romāna, un 400 lappušu biezajam izdevumam tiku cauri pirmajā nedēļā.

"Zoodārzs manā pagalmā" nav enciklopēdija vai mācību grāmata, bet dzīvajā un iztēli rosinošajā valodā rakstītie stāsti ietver arī mazas noderīgas pamācības gan par putnu būrīšu izgatavošanu, gan putnu barošanu ziemā, gan par to, kā tikt vaļā no nevietā ligzdojošām čurkstēm, gan sirseņiem. Lasītājs var apgūt arī galvenās pazīmes, pēc kurām atšķirt dažādās biežāk sastopamās dzīvnieku sugas. Patīkams pārsteigums ir tas, ka Ingmārs Līdaka, atšķirībā no daudziem citiem ar līdzvērtīgu "dabas veča" rūdījumu, neuzstāj uz to, ka viņa viedoklis vai pieredze ir neapšaubāma patiesība: ik pa laikam atradīsiet piezīmes, "cik esmu novērojis", "es domāju, ka", "pēc manas pieredzes spriežot" u.tml.

Lai lasītājs nedomātu, ka šis raksts ir apmaksāta reklāma, negribīgi jāpieskaras arī dažiem grāmatas trūkumiem. Dažiem maniem kolēģiem iebildumus noteikti radītu no video ņemto attēlu kvalitāte, bet man pašam kā filologu atvasei acīs dūrās valodas kļūdas, kuras grāmatas redaktorei būtu gan vajadzējis pamanīt, piemēram, uzstājīgs mazā sākumburta lietojums Seivi ķauķa nosaukumā, lai gan skaidrs, ka Seivi nevarētu būt nekas cits kā uzvārds. Brīžiem traucēja arī pa kādam nelielam bet nevajadzīgam krikumam, kas grāmatā iespraucās no Ingmāra pašreizējā darba politikā, kas grāmatas lasītājiem visticamāk neko neizteiks jau pēc gada.

Tomēr ceru, ka no rakstītā ir tapis skaidrs, ka man ir liels prieks par šīs grāmatas iznākšanu. Grāmatu veikalos tik ļoti trūkst mūsu pašu cilvēku rakstītu darbu par Latvijas dabu "vienkāršajai tautai"! Visi zinām par lauvām un ziloņiem, bet cik no latviešiem pazīst žubīti? Gan jau zināma vaina šajā gadījumā ir izdevniecībām, kam šādas grāmatas varētu nebūt biznesa projekti, bet noteikti cēloņi šādu grāmatu trūkumam meklējami arī tajā, ka trūkst rakstītāju. Pat tie, kas varētu stāstīt par dabu ne mazāk garšīgi kā to dara Ingmārs, neatrod laiku, lai piesēstos un kaut ko uzrakstītu. Arī Ingmārs šai grāmatai pievērsās ilgi ārstējamas traumas dēļ. Bet varbūt arī bez traumām mums vajadzētu uz brīdi atrauties no saviem bieži nemaz ne tik patīkamajiem darbiem dabas aizsardzībā un politikā, lai radītu kaut ko skaistu un paliekošu. Ceru, ka Ingmāra grāmata daudziem kalpos par iedvesmu! Jā, un, protams, pērciet šo grāmatu, lai izdevniecībām ir skaidrs, ka pēc tādām ir pieprasījums!

Sarkanais variants

I hear the train a comin'
It's rolling round the bend...
(Johnny Cash)

"Rail Baltica" - dzelzceļš, kas savienos Latviju ar Eiropu, atnesot visdažādākos labumus. Šobrīd tiek apskatīti četri varianti šī dzelzceļa maršrutam caur Latviju (tostarp divi pa esošām dzelzceļa līnijām), un pagaidām par labāko atzītajā variantā jaunais dzelzceļš tiks izcirsts cauri vairākām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tostarp aizsargājamo ainavu apvidum "Ādaži" un dabas liegumam "Garkalnes meži" - Latvijas pēdējās zaļo vārnu populācijas dzīvesvietai.

Ietekmes uz vidi novērtējums plānotajam dzelzceļam vēl nav veikts, tāpēc varētu cerēt, ka šis variants (kurš visos plānos iezīmēts ar sarkanu krāsu) tiks atmests, bet tas droši vien lielā mērā atkarīgs no tā, kas šo ietekmes uz vidi novērtējumu veiks (šo novērtējumu kvalitāte ir cits stāsts, kas būtu stāstāms citu reizi). Tomēr mazliet dīvaini, ka šāds variants vispār tiek apsvērts, turklāt pagaidām tapušajos dokumentos tas atzīts par labāko arī no vides viedokļa (es nejokoju!).

Varētu, protams, pieņemt, ka dzelzceļu plānotāji nezina un ka viņiem nav jāzina par Natura 2000 teritorijām. Vienkārši ievelk sarkanu strīpu kartē pa īsāko ceļu no punkta A uz punktu B, un tad nu lai citi vērtē. Tomēr "AECOM Limited" sagatavotajā ziņojumā norādīts, ka "sarkanā" līnija skars visvairāk Natura 2000 teritoriju, un, lūk, kāds citāts (manā tulkojumā) no šī dokumenta:

"Kā minēts iepriekš, sarkanais variants ir galvenokārt jauna līnija, kas pārsvarā iet caur lauksaimniecības un meža zemēm. Lai gan tā iet cauri vairākām Natura 2000 vietām un tas ietekmēs plānošanas procesu, nav sagaidāms, ka tas sagādās būtiskas problēmas projekta īstenošanai."

Būdams viens no potenciālajiem problēmu radītājiem, varu apsolīt un likt aiz auss dzelzceļa plānotājiem, ka, mēģinot īstenot "sarkano variantu", būtiskas problēmas ir gan gaidāmas. Ilustrācijai, ko tas nozīmē, varu atgādināt gadījumu, kad Polijā nācās pārplānot "Via Baltica" posmu, lai neiznīcinātu dabas vērtības Rospudas upes ielejā (par šo gadījumu var lasīt šeit).

Atgriežoties Latvijā, gribu vērst uzmanību arī uz kādu ekonomisku aspektu, kas plānotājiem paslīdējis garām vai nav šķitis svarīgs. Aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži" ir īstenots ES finansēts projekts, kura ietvaros tika atjaunots purvs (kuram tieši pa vidu plānots jaunais dzelzceļš), un nupat uzsākts jauns projekts, lai šos darbus turpinātu. Šeit iezīmējas kārtējais nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanas gadījums - nauda tiek ieguldīta biotopu atjaunošanā un pēc tam vēlreiz - atjaunoto biotopu iznīcināšanā, un pēc tam vēl trešo reizi - kad Latvijai būs jāmaksā soda nauda pēc zaudējuma ES tiesā par Natura 2000 teritoriju postīšanu.

Visbeidzot gribu citēt vienu tabuliņu no "Rail Baltica" koridora alternatīvu izvērtējuma, kas uzskatāmi parāda plānotāju vērtību skalu. Vērtējumā izmantota virkne indikatoru, kas kopvērtējumā tika apvienoti ar šādu svaru:

- ekonomiskie un reģionālās attīstības indikatori - 45%;
- sociālie - 25%;
- telpiskās plānošanas - 20%;
- vides - 10%.

Prioritāšu secība skaidra - nauda, cilvēki, vide...

Klimata pārmaiņas kā ticības jautājums (2. daļa)

Iepriekšējā rakstā sāku aplūkot ticību klimata pārmaiņām kā reliģiju, uzsvaru liekot uz to, kas man reliģijā patīk - ētikas kodekss, kura ievērošana nāk par labu sabiedrībai arī tad, ja sabiedrība nepieder reliģijai, kas šī kodeksa pamatā. Šoreiz par to, kas man reliģijā nepatīk.

Gan vēsturē, gan mūsdienās dažādām reliģijām piederīgo vidū nākas saskarties gan ar pavisam nekaitīgu liekulību, gan ar reliģiju izmantošanu klaji ļaunprātīgos nolūkos. Reiz, piemēram, man kāds visnotaļ kristīgs jaunietis apgalvoja, ka sekss pirms kāzām esot pieļaujams, ja tu pavisam droši zini, ka attiecīgo cilvēku precēsi, savukārt kāds kolēģis stāstīja par musulmani, kurš, dzerot alkoholu, skaidrojis, ka ārzemēs drīkstot, jo tur Allāhs neskatās.

Tās bija nekaitīgās atkāpes no reliģijas principiem, bet otrā galā - krusta kari, dedzināšanas uz sārta un teroristi pašnāvnieki. Tas viss - ticības vārdā. Tomēr visbiežāk vaina nav reliģijas ētikas kodeksā, bet gan cilvēku mēģinājumos to sagrozīt (sak, tev nebūs nokaut, bet to meiteni, kas tev neatdodas, tev gan būs par raganu nosaukt un nokaut). Reliģija ir tik spēcīgs ierocis, ka grēks to nemēģināt izmantot savās interesēs, ja vēlies dzīvē kaut ko sasniegt. Pat Ainārs Šlesers savulaik nu dikti par kristīgām vērtībām iestājās ("Tev nebūs zagt", vai ne?).

Šādas "ticības" izpausmes ļauj cilvēkiem no malas teikt: "Lūk, reliģija ir ļaunums! Paskat, cik daudz asiņu izliets ticības vārdā!" Līdzīgi ir ar ticību klimata pārmaiņām. Reiz Iveta Kažoka bija ietvītojusi saiti uz rakstu, kurā viens no apgalvojumiem bija - pat tad, ja klimata pārmaiņas kaut kad tālā nākotnē nāks par ļaunu cilvēcei, klimata pārmaiņu mazināšanas politika cilvēcei nāk par ļaunu jau tagad.

Reizēm šķiet, ka uzskatu, ka cīņa pret klimata pārmaiņām nāk par ļaunu cilvēcei (un ne tikai), paudējiem nevar neko pārmest, it īpaši tajos brīžos, kad "klimata pārmaiņu mazināšana" kļūst par biznesu - enerģētisko kultūru plantācijas, kas atņem zemi pārtikas audzēšanai vai dabai, vēja parki putnu migrācijas ceļos, Daugavpils HES idejas miroņa augšāmcelšanās... Galu galā veikli runātāji par klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem spēj pasniegt intensīvāku mežu izciršanu un purvu norakšanu kūdras ieguvei.

Bet šīs negatīvās, bet tik ļoti redzamās klimata pārmaiņu mazināšanas centienu izpausmes ir, turpinot runāt līdzībās, zem ticības klimata pārmaiņām maskēta ticība naudas dieviem, bet, kā senos laikos teicis kāds jauns cilvēks, nevar kalpot diviem kungiem. Arī savulaik apspriestajā melnrakstā likumam par atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai, kas laikam līdz apstiprināšanai tā arī nenonāca, priekšroku bija paredzēts dot tiem energoresursiem, ko var lētāk saražot, nevis tiem, kas radītu lielāku CO2 emisiju samazinājumu.

Kad runa patiesībā ir par jaunu biznesa nišu un "klimata pārmaiņas" ir tāds pats buzzword kā "inovatīvs", "interaktīvs" vai "mūsdienīgs", kas patiesībā neko nenozīmē, bet ir košs iepakojums, kas palīdz pārdot, protams, tiek pievērtas acis uz to, ka nereti biodegvielas ražošana un izmantošana rada vairāk siltumnīcefekta gāzu, nekā fosilā degviela, kailcirtes drīzāk veicina CO2 emisijas, nevis piesaisti, bet meliorācija "plūdu risku mazināšanai" tikai sagandē dabu un plūdu riskus palielina (pieņemot, ka plūdi, nevis sausums vispār būs aktuāls risks, mainoties klimatam).

Protams, ne vienmēr izkropļota pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai ir apzināta sabiedrības maldināšana, reizēm tas ir vienkārši zināšanu trūkums. Skaidrs, ka mūsu zināšanas vienmēr būs nepilnīgas, bet brīdī, kad esam attapušies staigājam maldu ceļus, pareizā pieeja būtu laboties, tomēr it bieži jaunās zināšanas ir neērtas ierastajai biznesa praksei ("Mēs rēķinājāmies ar valdības atbalstu!" utt.), un tad tradicionālā pieeja (jau no seniem laikiem un ne tikai klimata pārmaiņu kontekstā) ir šīs zināšanas ignorēt vai, ja ignorēt nav iespējams, noliegt (kaut trīs reizes, vēl pirms gailis dzied).

Bet aplama pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai un nepārdomāti pielāgošanās pasākumi nepadara klimata pārmaiņas par kaitīgu izdomājumu un klimata pārmaiņu ticīgo "ētikas kodeksu" - nepareizu. Paturot prātā pieeju "ticība klimata pārmaiņām kā reliģija", šo stāstu gribu noslēgt ar G. K. Čestertona citātu, ar kuru reiz Tviterī dalījās Juris Rubenis: "Kristietība nav kļūda. Tā vienkārši vēl nav izmēģināta."

Gaidas, bažas un miers

Sācies politiski interesants gads - divas vēlēšanas un jau tagad, pašā gada sākumā - jauna valdība. Nemitīgi plašsaziņas līdzekļos izskan ziņas par jaunās valdības tapšanu: "Neoficiāla informācija liecina, ka, iespējams,..." Gribētos jau tādas ziņas laist gar ausīm, kamēr tās ir tikai baumas, nevis oficiāla informācija, bet zināms nemiers un iekšēja saraušanās ir pēc katra jaunā ministru prezidenta kandidāta izskanēšanas. Tagad gan jau oficiāli ir skaidrs, ka "Vienotība" šim amatam virzīs pašreizējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu. Vēl gan Andrim Bērziņam šī kandidatūra oficiāli jāizvirza un Saeimai jāapstiprina jaunā valdība, tā kā teikt "hop" ir vēl daudz par ātru, bet tomēr... Kas varētu notikt, ja Laimdota Straujuma kļūtu par ministru prezidenti?

Iepazīstoties ar L. Straujumu, viņa izpelnījās manu cieņu, ko par spīti visam viņa manās acīs ir saglabājusi, tomēr ar viņas pakāpšanos pa karjeras kāpnēm man saistās zināmas bažas. Pirmkārt, vienu no L. Straujumas it kā stiprajām pusēm - izcilas spējas aizstāvēt nozares intereses - es uzskatu par vājo pusi. Kāds samērā ievērojams cilvēks, ko vārdā nesaukšu (jo teikto neatceros precīzi), reiz teica, ka būtu svarīgi atcerēties, ka ministriem nav jāpārstāv nozaru intereses. Varbūt pirmajā brīdī izklausās jocīgi, bet es šim izteikumam piekrītu par visiem 100%: ministriem jāstrādā sabiedrības, nevis nozares interesēs. Zemkopības ministrija ir "nozares" (t.i., konkrētu uzņēmumu lobija) visvairāk nozombētā ministrija no tām, ar ko man iznācis saskarties. Vai jaunā ministru prezidente spētu tikt vaļā no šīs ietekmes, kam viņa bija pakļauta, vadot Zemkopības ministriju?

Bažījos arī par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Savas pārdomas jau izteicu pēc E. Sprūdža paziņojuma par atkāpšanos no amata (lasīt šeit), baidoties, ka ministra posteni ieņems "pašvaldību ministrs", nevis "vides ministrs" un aktuālo vides problēmu risināšana tiks nostumta otrajā plānā vai vēl ļaunāk - ekonomisko interešu vārdā tiks radītas jaunas vides problēmas un pastiprinātas esošās. Šobrīd pie apvāršņa vīd manu bažu apstiprinājums - jaunākās ziņas liecina, ka iespējamais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs varētu būt Artis Stucka. Mēģinot izzināt, "kas tas par putnu", uzdūros šādam rakstiņam "Delfos": http://www.delfi.lv/news/comment/comment/artis-stucka-nedaudz-par-iecereto-varam-reorganizaciju.d?id=42184400 Galvenais teikums, kas duras acīs: "Par vides jautājumiem (..) šoreiz neizteikšos, bet par pašvaldību darbības jomu, kas ir sirdij tuva, gan." Ja nemaldos, tad ar līdzīgu uzstādījumu "par vidi neizteikšos" sāka arī E. Sprūdžs. Vai jaunais ministrs spētu viņam atvēlētajos mēnešos aptver, ka arī vide ir būtiska?

Par dzīvnieku uzvedību es šo to zinu, bet par politiķu uzvedību - gandrīz neko, tāpēc neesmu drošs, vai nākošās valdības īsais valdīšanas laiks uztverams ar mieru vai bažām. No vienas puses - tik īsā laikā neko daudz nevar paspēt izdarīt (un arī lielus mēslus sataisīt it kā nevar), bet no otras - ja parasti valdības domā četru gadu mērogā vai šī neredzēs tikai desmit mēnešus uz priekšu? Liktenim tā labpaticies, ka vairāki svarīgi jautājumi, kas skar dabas aizsardzību, būs jāizlemj tieši šai valdībai atvēlētajā laikā (lai likteni vēl vairāk neizaicinātu, pagaidām paturēšu pie sevis, kuri).

Bet ziniet, par ko man sirds ir pilnīgi mierīga? Par Zemkopības ministriju. Lai gan ar šo ministriju man iznācis cieši saskarties tikai kādus sešus gadus, šajā laikā esmu piedzīvojis trīs ministrus, un šī pieredze man liek domāt, ka Zemkopības ministrijas darbu ministra persona nekādi neietekmē. Esmu mierīgs.

Klimata pārmaiņas kā ticības jautājums (1. daļa)

Esmu vairākkārt teicis, ka šobrīd neticēt klimata pārmaiņām ir tas pats, kas neticēt evolūcijai - ir pārāk daudz acīmredzamu pierādījumu, kas to neļauj apšaubīt. Bet... kā reiz teicis bijušais Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš, vienmēr būs cilvēki, kas netic, ka smēķēšana ir kaitīga. Interesanti, ka reizēm klimata pārmaiņu apšaubītāji vienā elpas vilcienā apgalvo, ka nekādas globālas pārmaiņas nenotiek, šīs pārmaiņas nav izraisījis cilvēks, turklāt klimata pārmaiņas vienmēr ir notikušas (sak, Dievs radīja cilvēku un pēc tam arī evolūciju).

Klimata pārmaiņu skeptiķu argumenti, ņemot vērā, ka par šo tēmu ir vesels lērums pētījumu, lielos vilcienos balstās uz pieņēmumu, ka zinātnieki (vismaz redzamākie) melo vai vismaz pārspīlē. "Zinātnieki melo" ir ļoti ērts arguments, jo ar to ir gandrīz neiespējami strīdēties - gandrīz viss, ko mēs pieņemam par faktiem, ir kādreiz zinātnieku izpētīts. Ar "zinātnieki melo" argumentāciju mēs varam apstrīdēt pat to, ka, naftai sadegot, rodas CO2. Un kas tas CO2 vispār tāds ir? Neko neizsakoša zīmju kombinācija, ko zinātnieki izgudrojuši, lai biedētu cilvēkus!

Reiz, kad par šo tēmu Tviterī diskutēju ar kādu dabas fotogrāfu, viņš ticību cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām arī salīdzināja ar reliģiju. Apdomāju šo jautājumu un sapratu, ka šoreiz nepūlēšos nevienu pārliecināt, kārtējo reizi apkopojot pētījumu rezultātus par klimata pārmaiņām un to cēloņiem. Gana daudz cilvēku, kas daudz gudrāki par mani, to darījuši jau gana daudz reižu, turklāt blogs šā vai tā nebūtu īstā vieta, kur meklēt zinātniskus argumentus. Tad nu - lai notiek! - šoreiz par ticību klimata pārmaiņām kā par reliģiju.

Zināt, kāpēc es cienu reliģijas? Cik nu manas ierobežotās zināšanas šajā jomā ļauj spriest, parasti reliģijām ir kāds morāles kodekss. Ja cilvēki cenšas dzīvot atbilstoši šim kodeksam, tad man patiesībā vienalga, vai cilvēka labās rīcības pamatā ir bailes no elles vai cerība pārdzimt kādā augstākā amatā. No cilvēku rīcības atbilstoši morāles normām iegūst visa sabiedrība, neatkarīgi no tā, vai citi tic vai netic tam, kas šo morāles normu pamatā.

Kāds ir klimata pārmaiņu ticīgo morāles kodekss? Galvenais bauslis ir: "Tev būs siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināt." Šim bauslim ir divas būtiskākās izpausmes - resursu (t.sk., enerģijas) patēriņa mazināšana un fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem.

Domāju, lasītāji piekritīs, ka dzīvot taupīgi ir saprātīgi neatkarīgi no tā, vai ticam vai neticam klimata pārmaiņām. Savās mājsaimniecībās mēs cenšamies netērēt vairāk nekā saņemam. Lai taupītu elektrību (piemēram, neatstātu gaismu bezjēdzīgi degam), mums nav jābaidās no klimata pārmaiņu sekām. Mums pietiek ar to, ka zinām, ka, maksājot mazāk par elektrību, mēs varbūt varēsim aiziet ar bērniem uz kino.

Ar apjēgu par to, ka taupība pasaules mērogā ir tikpat pašsaprotama kā taupība ģimenē, mums iet mazliet grūtāk. Šim apjēgas trūkumam pamatā tas, ka mūsu pasaulītes ir stipri mazākas nekā planēta Zeme, un, pat ja mūs interesētu, kas notiek aiz mūsu pasaulītes robežām, mums to ir grūti aptvert. Kaut kur no kosmosa pie mums atnāk elektrība, gāze un ūdens, bet savus atkritumus mēs pārmetam pār zemes malu, un kas to zina, kur tie nokrīt. Labi, mazliet pārspīlēju - apjēga par ierobežotajiem pasaules resursiem pēdējos gadu desmitos arvien pieaug, bet kaut kā vienalga dzīvojam pēc principa "lai taupa citi, es gribu dzīvot ērtībās" un dzenamies notrallināt pasaules resursus, tiecoties pēc amerikāniska dzīvesveida. Varbūt šādā brīdī kāda reliģija, kas mūs biedē ar klimata pārmaiņu radītiem taifūniem un grēku plūdiem, ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Zināmā mērā ar taupību saistās arī fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem. Izmantot kaut ko, kas drīz beigsies, vai mācīties izmantot to, kas nekad nebeigsies - vai tad izvēle nav loģiska? Skaidrs, ka ne ogles, ne nafta vēl nebeigsies tik drīz, varbūt tāpēc arī manis minētais dabas fotogrāfs pauda, ka jādedzina vien fosilie resursi, kamēr tie vēl ir pieejami. Protams, ir ļoti ērti iet pa iestaigātu taciņu (arī es pats joprojām leju mašīnā dīzeļdegvielu), bet sākt domāt, kā dzīvot tālāk, tikai tad, kad fosilie energoresursi būs beigušies (vai, pareizāk sakot, to ieguve būs kļuvusi bezjēdzīgi dārga), ir cilvēciski, bet muļķīgi... Nav jātic klimata pārmaiņām, pietiek ar veselo saprātu, lai jau laikus sāktu meklēt alternatīvas resursiem, kas kaut kad beigsies.

Manas kompetences - dabas aizsardzības - jomā klimata pārmaiņu ticīgie sludina nepieciešamību saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību. Zināms, piemēram, ka ģenētiski daudzveidīgas populācijas ir spējīgākas pielāgoties klimata pārmaiņān, upju palieņu atjaunošana palīdz mazināt klimata pārmaiņu radītos plūdu un sausuma riskus, bet purvu atjaunošana un vecu un dabisku mežu aizsardzība nodrošina CO2 piesaisti, tā mazinot klimata pārmaiņas. Un atkal - bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nodrošina tik daudz ieguvumu, ka tā ir saprātīgākā lieta, ar ko cilvēcei nodarboties, neatkarīgi no tā, kādas ticības vārdā tas tiek darīts.

Bet reliģijām mēdz būt arī tumšā puse. Par to - otrajā daļā...